LSM intervija. Kalvītis: Labklājība ir atkarīga no tā, vai paņemsim no Krievijas naudu

Par priekšvēlēšanu programmā minētajiem solījumiem, kas skar tautsaimniecības attīstību, kā arī uz papildu jautājumiem - kā varētu mainīties nodokļu politika, kā panākt, lai uz Latviju nāktu vairāk investīciju un kur ņemt darbaspēku, kā nodrošināt enerģētisko neatkarību  - partiju pārstāvjus iztaujā Latvijas Radio Ziņu dienesta producente Aiga Pelane (A.P.). Turpinājumā saruna ar "Vienoti Latvijai" ekonomikas pārzinātāju un bijušo premjeru Aigaru Kalvīti. 

Aigars Kalvītis (A.K.) – šajās vēlēšanās startē sarakstā „Vienoti Latvijai” Zemgales vēlēšanu apgabalā ar pirmo kārtas numuru. Iepriekš darbojies Andra Šķēles vadītajā Tautas partijā, bijis gan ministrs, gan valdības vadītājs. Ļoti spilgta vārdu salikuma – treknie gadi – autors. Tagad ir krievu investoru kontrolētā uzņēmuma „Latvijas balzams” padomes priekšsēdētājs un hokeja kluba "Dinamo Rīga" līdzīpašnieks un valdes priekšsēdētājs. Ieguldījums hokeja klubā pārsniedz 2,8 miljonus eiro.

Autores komentārs

Kad pēc trekno gadu dzīrēm, nācās stingri savilkt jostas, daudzi tolaik pie varas esošie politiķi pazuda no politiskās skatuves. Tagad viņi ir atgriezušies – solot panākt, ka Latvija nākamajos desmit gados izraujas no atpalicības un sabiedrības vairākums sasniedz pilnvērtīgu Eiropas vidējo dzīves līmeni.  

 

Partijas „Vienoti Latvijai” priekšvēlēšanu programma ir visai pragmatiska. Tajā teikts, ka izaugsme iespējama tikai tad, ja tiek radīta jaunas darba vietas, reinvestētajai peļņai nav piemērojams nodoklis, vienlaicīgi likme kapitāla nodoklim jāpalielina līdz 20%, nevajag paaugstināt mikrouzņēmumu nodokli un pārtikai vajag samazināt PVN. Nekādas gaisa pilis vairs netiek celtas un arī ļoti strauja ekonomikas izaugsme ar vairs netiek solīta. Jūtams oriģinālu ideju trūkums, viss ir gana piezemēts. Iespējams, ka traucē sen gūtā pieredze – nonākot pie varas, ir jārēķinās ar to, kas ir un sapņainās idejas bieži vien pārplīst kā ziepju burbuļi.

 

Tiesa, partija, nonākot pie varas, atkal gatava samazināt investīciju slieksni uzturēšanās atļauju izsniegšanai līdz 100 tūkstošiem eiro, tagadējo 250 tūkstošu vietā. Un arī tas nav nekas pārsteidzošs – galu galā partijas rindās ir Ainārs Šlesers, kas savulaik iestājās par uzturēšanās atļautu izsniegšanas programmas sākšanu apmaiņā pret ieguldījumiem nekustamā īpašumā un uzņēmējdarbībā. Turklāt, kā intervijā norāda bijušais premjers Aigars Kalvītis, ja vien mēs daudz nediskutētu, tad šādā veidā varētu piesaistīt pietiekami daudz līdzekļu. Nedaudz izbrīnu gan rada pēkšņais atbalsts „Rail Baltic” projektam, kuru savulaik tas pats Šlesers uzskatīja par visai neizdevīgu Latvijai. Kāpēc šādas pārmaiņas – uz šo jautājumu A.Kalvītis īsti atbildi nezina. Vienkārši sanākuši kopā un nolēmuši.

 

Intervijas laikā A.Kalvītis ir pragmatisks, izteikumos tiešs, reizēm pat balansējot uz cinisma robežas. Ar lielu optimismu vai solījumiem neizceļas. Pēc sarunas paliek skaidrs, ka īstenībā šeit nekas daudz nevar būt un arī nebūs. Un tas, vai tajos desmit gados spēsim pārvarēt atpalicību, kā sola partijas programma – arī vēl ir liels jautājums. A.Kalvītis viennozīmīgi pasaka, ka Latvijas labklājība un nākotne atkarīga tikai no Krievijas. Šādus izteikumus intervijās neatļaujas pat tādas partijas kā „Saskaņa” un Latvijas krievu savienība, kas saistītas ar lielo kaimiņzemi un atbalsta tās politiku. 

A.P. Jūsu partijas programmā minēts, ka veicināsiet ārvalstu investīciju ieplūšanu Latvijā ražošanas un pakalpojumu sektoros un ierosināt pazemināt (līdz 100 tūkstošiem eiro) investīciju slieksni uzturēšanās atļauju iegūšanai. Vai to slieksni mazināsiet investīcijām vai arī ieguldījumiem nekustamajā īpašumā?

A.K. Tas ir gan nekustamam īpašumam, gan ražošanai. Šobrīd ir paradokss, ka investīcijas ražošanā, kas būtu jāveicina, šobrīd netiek nekādi veicinātas ar uzturēšanās atļaujām. Tāpēc pie tā obligāti jāatgriežas, jo investīcijas pamatkapitālā jebkurā valstī dod tiesības uzturēties, piemēram, ja jūs investēsiet ASV, tas jums būs tiesības arī noteiktu laiku tur dzīvot.

Līdz šim gan šīs uzturēšanās atļaujas galvenokārt tika saņemtas pret ieguldījumiem nekustamajā īpašumā?

Protams, tās gāja nekustamā īpašumā, jo acīmredzot slieksnis bija par augstu, lai ieguldītu uzņēmumos. Apsveicamas investīcijas ir ražošanā, jo tās nes daudz vairāk pozitīvu blakus efektu.

Vai nevajag diferencēt – ražošanā mazāka summa, bet ieguldījumiem nekustamā īpašumā – paliek 250 tūkstoši?

Es domāju, ka vienmēr būs politiska diskusija un kompromiss, lai varētu noteikt šīs robežas. Man kā tautsaimniekam ļoti svarīgi liekas ieguldījums kapitālā.

Bet šīs investīcijas pret uzturēšanās atļaujām ir gājušas uz nekustamo īpašumu. Vai tas drīzāk nav saistītāms ar šīs jomas ļoti spēcīgu lobiju?

Nekustamais īpašums tas ir vieglākais ceļš un vislielākais pieprasījums. Apkārt ir tik daudz valstu, kur nav stabila politiskā situācija, ka daudzi turīgi cilvēki mēģina kaut kā nodrošināties.

Turīgākie brauc uz Londonu un vecajām Vakareiropas valstīm un ne tik turīgie izvēlas Latviju, kas viņiem ir draudzīga un vēsturiski ar ļoti labu imidžu. Tāpēc nav brīnums, ka lielākais pieprasījums ir tieši nekustamajā īpašumā.

Programmā arī minēts, ka atbalstīsies "Rail Baltic" projektu. Jūsu partijas biedrs Ainārs Šlesers savulaik bija pret šī projekta īstenošanu. Ar ko izskaidrojama tagad šāda labvēlība?

Es neesmu lietas kursā, par vai pret ko kurš ir iestājies. Mēs sanācām kopā un par to vienojāmies.

Jūs arī programmā rakstāt, ka turpināsiet cīņu par tiešmaksājumu palielināšanu Latvijas lauksaimniekiem. Tiesa, septiņu gadu Eiropas Savienības budžets jau ir pieņemts. Iespējams, ka jūs Saeimā nonāksiet tikai uz četriem gadiem. Kā jūs to darīsiet?

Šobrīd mēs esam situācijā, kad mums ir mazāki maksājumi nekā iepriekšējos septiņos gados. Līdz ar to, ja netiks veikti visi priekšdarbi uz nākamajiem septiņiem gadiem, tad Latvija var vēl vairāk var iegūt samazinājumu. Tā nav normāla situācija, ka mēs jau tāpat saņemam ievērojami mazākus maksājumus un vēl beigu beigās mēs ejam nevis ar augošu tendenci, lai pietuvinātos Eiropas Savienības vidējam līmenim, bet ejam uz samazinājumu. Turklāt to vēl kompensējam no nacionālā budžeta. Mēs šo naudu daudz efektīvāk varētu izmantot citur.

Jūs programmā arī minat, ka ir jārada un jāuzlabo darbavietas. Ko nozīmē - uzlabot?

Tur droši vien domāts uzlabot skaitu. Bet jebkurā gadījumā jebkuram uzņēmējam, kas rada darbavietas, ir jāsaņem zināms atbalsts. Ir arī iespējami dažādi mehānismi, piemēram, caur nodokļu atlaidēm, stipendijām, īpaši iesaistot darbā darba nespējīgos cilvēkus, jauniešus. Tā kā šie atbalsta mehānismi būs, kurus mēs visiem piedāvāsim, kas radīs šīs jaunās darbavietas.

Jau tagad uzņēmēji sūdzas, ka darbinieku pietrūkst. Jūs pieļaujat arī atvieglojumus imigrācijas politikā?

Jā, es domāju, ka ir specialitātes, kur mums šobrīd pietrūkst cilvēku. Smadzeņu imports nav nekāds jauninājums pasaulē. ASV pēdējos 25 gadus vien tik dzīvo no tā, ka importē smadzenes no visiem pasaules reģioniem. Tā kā Latvijā neizbēgami – ja vien gribam industrializāciju, ekonomikas attīstību - agri vai vēlu nonāksim pie tā, ka būs jāpiešķir darba atļaujas noteiktam skaitam cilvēku ar dažādām profesijām katru gadu.

Tad Latvijā varētu būt kvotēšanas sistēma?

Jā, piemēram, ja trūkst pieci labi specializēti ķirurgi un mēs redzam, ka nākotnē jaunieši, kas mācītos šajās specialitātēs nav, tad varētu meklēt šādus speciālistus ārpus valsts un nodrošināt viņiem darba atļaujas un nokļūšanu Latvijā. Tāpat tas varētu būt ar būvinženieriem, tilta inženieriem un tā tālāk.

Vai jūs pieļaujat atvieglojumus tikai augsta līmeņa speciālistiem vai arī tomēr neizslēdzat, ka varētu atvieglot nosacījumus arī vidēja un zema līmeņa strādniekiem?

Šobrīd ir brīva darbaspēka kustība.

Mums nav problēmu šobrīd importēt šos cilvēkus, kam ir parastas profesijas, no Bulgārijas, Rumānijas, no valstīm, kur ir zemāki ienākumi nekā Latvijā.

To mēs vienmēr varam darīt, bet augstas raudzes speciālisti būtu jāskatās pa visu pasauli. Protams, prioritāti dodot no mums tuvākām zemēm.

Vai Latvija var piedāvāt konkurētspējīgu atalgojumu? Kāpēc lai augstas raudzes ķirurgs brauktu uz Latviju?

Tas ir atkarīgs no reģiona, no kura viņš brauktu, ir jau reģioni, kur apstākļi ir daudz sliktāki, piemēram, Ukraina, Baltkrievija, Moldova, bijusī padomju telpa, kur ļoti labi speciālisti.

Tad imigrācija vairāk būtu no bijušās Padomju Savienības?

Jā, augsta līmeņa speciālistu.

Jums ir arī virkne piedāvājumu nodokļu izmaiņās. Programmā ierakstīts, ka PVN pārtikai esat gatavi samazināt līdz 12%, lai atbalstītu iedzīvotājus, īpaši maznodrošinātos. Kā jūs to gatavojaties izdarīt, sniedzot atbalstu maznodrošinātajiem ar likmes samazināšanas palīdzību?

Es, pirmkārt, to vairāk saistu ar Krievijas embargo izteikšanu pārtikas nozarei, jo šobrīd uzņēmējiem būs jāstrādā uz noliktavām un būs jāiesaldē milzīgi līdzekļi PVN veidā. Līdz ar to būs vai nu sadārdzinājums, vai arī uzņēmumu nonākšana finansiālajām grūtībās. Līdz ar to šobrīd ir pats labākais laiks, lai pie šī cenu krituma pārtikas tirgū, kas ir sagaidāms arī Latvijā, nonāktu pie pazeminātas PVN likmes. Visām ES valstīm, izņemot Skandināviju, šāda likme eksistē. Pārtikas produktiem Lielbritānijā vispār nav PVN.

Bet kā ar to PVN samazinājumu jūs palīdzēsiet tieši maznodrošinātajiem?

PVN samazināšana pārtikai izraisīs arī cenu kritumu. Viennozīmīgi. Ja samazinām uz 21 – 12%, tad cenu krituma iespaids būs vairāk nekā 10%.

Eksperti gan saka, ka nekādu lielo labuma vietējiem ražotāji var arī nesagaidīt, jo PVN samazinājums būs arī importa produktiem.

Tas ir demagoģisks apgalvojums. Vietējā pārtika vienmēr ir bijusi prioritāra.

Katrā ģimenē Latvijā, ņemot vērā mūsu pārtikas kvalitāti, tradicionāli izvēlas vietējos un nevis importa produktus. Un veikalos importa produktu piedāvājums ir tikai tajos segmentos, kur Latvija neražo.

Tā nu gan gluži nav. Ir piena produkti, kas tiek ievesti no Lietuvas, un to īpatsvars nav nemaz tik mazs.

Lietuvā pārstrādā daudz Latvijas piena. Tā kā šajā gadījumā to es neuzskatītu par nekādu importu, jo tas pats piens, ko Latvijā saražo, daļēji atgriežas arī Latvijā. Tā kā piena sektorā kā importa produktus varu minēt ekskluzīvus sierus, bet tos pērk ļoti maza sabiedrības daļa.

Ja runājam par ekskluzīvu pārtiku, tad eksperti arī ir norādījuši, ka tieši šiem dārgākajiem produktiem cenu kritums līdz ar nodokļa samazinājumu būs ievērojamāks nekā maizei un parastam pienam, ko var atļauties ne tik bagātais Latvijas iedzīvotājs, jo šie produkti paši par sevi jau tagad ir salīdzinoši lēti. Līdz ar to atkal iegūs bagātais un nevis nabadzīgākais iedzīvotājs.

Ja jūs paskatītos, cik kompānijas Latvijā importē sieru un cik daudz to pārdod, tad tas ir maznozīmīgos skaitlis.

Vai pašreizējā nodokļu politika Latvijā ir pieņemama, vai tomēr tā būtu jāmaina?

Es domāju, ka kopumā nodokļu politika ir apmierinoša, bet ir lietas, kuras varbūt būtu uzlabojamas.

Proti?

Piemēram, diskusija par reinvestēto peļņu. Viena lieta ir iekasēt peļņas nodokli, otra lieta – ļaut uzņēmumiem augt un attīstīties, un tādā veidā iekasēt naudu, piemēram, no kapitāla nodokļa. Tajā brīdī, kad uzņēmējs grib sev izņemt līdzekļus, viņam šī peļņa tiek aplikta ar dubultu nodokļa likmi nekā tagad. No vienas puses, finanšu investoriem tas varbūt nav labs signāls, bet industriālajiem investoriem tas ir ļoti labs signāls, jo viņi savā ziņā var būt diezgan droši, ka viņu nopelnītā nauda netiks caur nodokļiem iekasēta, ka viņi varēs to ieguldīt ražošanas attīstībā, panākot kaut kādu attīstības līmeni. Un tajā brīdī, kad vairs nav kur attīstīties, tad viņiem ir iespēja šo naudu izņemt un samaksāt šos nodokļus. Līdzīgi kā tas ir Igaunijā.

Protams, ka tas ir diskutējami. Finanšu investori teiks – es negribu ieguldīt valstī, ja es neredzu, kā es varu dabūt savu peļņu atpakaļ. Tā ir viena lieta, par ko jau ir diskutēts vismaz pēdējos desmit gadus Latvijā. Tad, kad es biju valdības vadītājs, es nepiekritu šādam uzstādījumam un mēs samazinājām uzņēmuma ienākuma nodokli no 25% uz 15% un ieguvām trīs reizes lielāku naudas masu. Bet īpaši samazināt šo nodokli vairs nav kur. Šobrīd ir varbūt jādiskutē par nākamo attīstības pakāpi.

Tāpat runājot par PVN pārtikai – ir ļoti daudz pretinieku šai idejai, baidoties, ka tas var kaut kādā veidā fiskāli ietekmēt budžetu, samazinot budžeta ieņēmumus par vairākiem simtiem miljoniem eiro.

Aprēķini, kas ir veikti mūsu partijā, liecina, ka šis samazinājums nepārsniegs 100 miljonus eiro gadā un līdz gada beigām, ja to tagad izdarītu kā krīzes amortizatoru, tas maksātu valstij ne vairāk par 50 miljoniem eiro.

Agri vai vēlu mēs pie šīs diskusijas nonāksim. Līdz šim Latvijā pie varas bijušas labējas partijas, kas ir gājušas Skandināvijas ceļu, turot ļoti augstu PVN, piemēram, vidēji Skandināvijā PVN ir 25%. Arī šobrīd pašreizējā valdība plāno savus budžeta caurumus nākamgad aizlāpīt, palielinot PVN par 2%.

Viņi par šādiem plāniem jums ir teikuši?

Tas ir redzams. Viņi savādāk nevar budžetu sastādīt. Tas ir [finanšu ministra Andra] Vilka  plāns, ko Finanšu ministrijā kuluāros pašreiz apspriež.

Tā problēma pie tik augstiem patēriņa nodokļiem ir tā, ka cilvēki izvairās un izvairīsies no šo nodokļu maksāšanas. Līdz ar to nodokļu pacelšana var izrādīties mazefektīva.

Bet patēriņa nodokļi jau ir tie, no kuriem tādam ikdienas cilvēka tomēr ir grūti izvairīties.

Jā, bet uzņēmumiem nav. Un lielākie maksātāji tomēr jebkurā gadījumā ir uzņēmumi, caur kuriem šie maksājumi nonāk Valsts kasē. Viņi jau nenonāk pa taisno no iedzīvotāja. Ja iedzīvotājs maksātu tos pa taisno, tad tas būtu savādāk. Bet tagad uzņēmumi izstrādā dažādas shēmas. Starp citu, Latvija ir viena no tām valstīm, kur PVN lielos apmēros tiek izkrāpts.

Vai ir kāda cita iespēja šos iespējamos budžeta caurumus aizlāpīt, neceļot nodokļus? Īsti neticu, ka jūsu ierosinājums palielināt kapitāla nodokli līdz 20%, ļaus būtiski papildināt valsts kasi.

Tas vispār nav instruments, ar ko ļoti īsā laikā varētu aizlāpīt. Protams, PVN palielināšana ir efektīvākais veids, kā to darīt. Bet es domāju, ka pirmais, kā var budžeta caurumus aizlāpīt, ir padarīt efektīvāku pašu nodokļu iekasēšanu, proti, atrast veidu un piesaistīt varbūt arī starptautiskos ekspertus, lai uzlabotu PVN iekasēšanu. Citādi tā situācija ir tāda, ka mēs jau vairākus gadus tiekam brīdināti, ka mums ir lielākās PVN izkrāpšanas shēmas un nekāda darbības neseko, tad liekas diezgan dīvaini runāt par to, ka mums budžetā nav naudas. Runa ir par desmitiem miljonu šobrīd izkrāptas naudas.

VID regulāri atskaitās par kārtējās PVN shēmas atklāšanu. Nav jau tā, ka nekas netiek darīts.

Jā, atskaitās valdībai, kaut ko atklāj. Bet es domāju, ka, pirmkārt, vajag veidot draudzīgāku vidi uzņēmējdarbībai un investīciju pieplūdei.

Otrkārt, ja mēs daudz nediskutētu, mēs varētu pietiekami daudz līdzekļu piesaistīt ar uzturēšanās atļaujām.

Šīs uzturēšanās atļaujas, kas tiek izmantotas, pērkot nekustamo īpašumu, īstermiņā dod vislielāko efektu, jo būvniecība ir tā nozare, kur ir vislielākā pievienotā vērtība.

No vienas puses, Latvijā sabiedrība vēlas visus tos publiskos labumus, kas, piemēram, ir pieejami Skandināvijas valstīs, taču maksāt tikpat lielus nodokļus neviens nevēlas. Cik ilgi Latvija spēs saglabāt zemu nodokļu valsts statusu un varbūt tomēr ir jāpalielina kopējais nodokļu apmērs?

Mums, salīdzinot ar Skandināviju, ekonomika ir vēl bērnu autiņos. Mēs nevaram salīdzināt savu ekonomiku ar Norvēģijas, Zviedrijas vai Somijas ekonomiku. Tās ir nesalīdzināmi. To, ko var atļauties šīs valstis, to nevar atļauties Latvija.

Ja mēs uzcelsim tādas nodokļu likmes, kādas ir šajās valstīs, tad es domāju, ka mēs pazaudēsim nākošos pārsimts tūkstoši cilvēku, kas no šejienes aizbrauks. Mūsu šobrīd mazais nodokļu īpatsvars pret kopproduktu ir mūsu izdzīvošana.

Mums nav cita ceļa. Ja mēs varētu iekasēt naudu, palielinot nodokļus, un atrisināt daudzas problēmas bez sekām, tad jau tas būtu ļoti vienkārši.

Kā jūs vērtējat pašreizējo pie varas esošo politiķu solījumus par dažādiem papildu naudas piešķīrumiem? Vai tos realitātē būs iespējams izpildīt?

Nezinu. Es zinu, ka tajā laikā, kad es biju valdības vadītājs, mēs algas cēlām, mums bija budžeta pārpalikums. Bet tad ekonomika attīstījās ar 12% gadā.

Bet tāpēc jau arī mēs sadegām.

Mēs sadegām pavisam citu iemeslu dēļ. Ja nebūtu finanšu krīzes, tad mēs arī nebūtu tā sadeguši. Ne jau mēs ar ko atšķīrāmies no Lietuvas un Igaunijas. Vienīgā atšķirība bija, ka mums „Parex” sadega.

Pašreiz saistībā ar nākamā gada valsts budžetu, likumdošanā jau ir iestrādāts, ka no nākamā gada jāsamazina darbaspēka nodokļi, jāpalielina izdevumi aizsardzībai un papildu naudu prasīs arī pensiju indeksācija. Ir eksperti, kuri min, ka, iespējams, visām trim lietām nepietiks. Ja jūs nonākat pie varas un lemjat par nākamā gada valsts budžetu – no kā jūs būtu gatavi atteikties?  

To, ko var darīt, precīzi varēs zināt tikai gada beigās. Tagad ir par daudz nezināmo. Mēs pat nezinām, cik dziļi krīze mūs skars un kāda būs finanšu situācija budžetā. Šobrīd pateikt, kas ir prioritārs – indeksācija vai darbaspēka nodokļu samazināšana... Es teiktu, ka – indeksācija ir svarīgāka nekā darbaspēka nodokļa samazināšana. Tajā pašā laikā darbaspēka nodokļu samazināšana kaut kādā veidā uz tā rēķina var risināt veselības aprūpes problēmas, kas arī brūk ap visām šuvēm. Tas ir sarežģīts jautājums, uz kuru es atbildētu varbūt novembrī, ja tiešām man vispār kāds to jautās.

Vai pieļaujat, ka valdībai būs jāizšķiras par nodokļu palielināšanu, ja krīzes ietekme ir pārāk liela?

Acīmredzot, ka būs jāskatās. Es tā nevaru tagad pateikt. Varu tikai vēlreiz uzsvērt, ka nodokļu palielināšana parasti saduras ar nodokļu iekasēšanas problēmu. Ja nodokļu iekasēšana kļūst pārāk represīva, vienmēr saskaras ar to, ka uzņēmumi aiziet no Latvijas, jo nav nekāda problēmas tos, piemēram, piereģistrēt Igaunijā. Te jābūt sabalansētai politikai.

Diemžēl pēdējos gadus uz Latviju investīciju plūsmas būtiski nav augušas. Arī cerības, ka eiro stimulēs investīciju piesaisti, līdz šim īsti nav attaisnojušās. Kādi ir galvenie iemesli? Vai tas ir vairāk ārēju apstākļu dēļ, jo līdz ar Krievijas/Ukrainas krīzi arī mūsu reģions tiek uzskatīts par visai riskantu, vai arī galvenie iemesli meklējami tomēr šeit uz vietas?

Es domāju, ka ne viens, ne otrs šajā brīdī. Ņemot vērā politisko situāciju, investori tuvākā laikā būs ļoti uzmanīgi ar naudas izvietošanu. Turklāt tas ir ne tikai Latvijā, tā nav reģionāla problēma, jo embargo no vienas un no otras puses izraisa blakus efektus visām nozarēm. Šobrīd investēt jebkurā reģionā ir ļoti sarežģīti, jo grūti atrast tirgu, uz kuru orientēties, jo ekonomika ir ierobežota. Es domāju, ka šobrīd būs stagnācijas periods visā Eiropas kontinentā. Es nerunāšu par ASV un Ķīnu, tur ir grūti pateikt, kāda būs ietekme, jo viņiem nav tieši ietekmes no Krievijas/Ukrainas krīzes, bet mūsu reģions noteikti izjutīs neizbēgamu stagnāciju.

Cik ilgi šī stagnācija varētu ilgt?

To, es domāju, neviens gaišreģis nevar pateikt. Mēs pat nezinām, ar ko beigsies šis konflikts.

Bet jūsu programmā ir minēts, ka vēlaties, lai Latvija nākamajos desmit gados izraujas no atpalicības.

Tāpēc arī jāmēģina veidot gudra ārpolitika. Mums jāmāk izdzīvot tajā reģionā, kurā dzīvojam.

Nav jābūt pirmajiem ratu vilcējiem, kā bieži to mēģinām darīt, bet mums jāmāk – es gribētu lietot vārdus – izdzīvot tur, kur mēs atrodamies.

Mēs esam krustcelēs, kur izdzīvošana vienmēr ir bijusi apdraudēta.

Vai ir jābūt uzmanīgiem pret atsevišķu reģionu investoriem, kas Latvijā grib investēt, piemēram, pret Krievijas investīcijām?

Tas ir jautājums par labklājību. Ja vēlamies ātrāk sasniegt labklājību, tad mums ir jābūt gan pietiekoši uzmanīgiem, gan pietiekami atvērtiem. Es, piemēram, nebaidītos no Krievijas investīcijām, jo tā ir viņu naudas nonākšana Eiropas Savienības teritorijā.

Latvija savulaik sāka valstij un pašvaldībai piederošo uzņēmumu pārvaldes reformu, tai skaitā bija arī ideja izvētīt – kurus uzņēmumus paturēt un kurus uzņēmumus tomēr pārdot privātajiem investoriem. Šī reforma ir arī viena no OECD prasībām. Vai jūs atbalstāt, ka ir jāizvērtē valstij piederošie uzņēmumi un varbūt daļa no tiem pat jāpārdod?

Nezinu. Mums vienīgā vieta, kur šādi iegūtu naudu varētu izmantot, ir atdot ārējo parādu. Pēdējos piecos gados tas ir izaudzis milzīgs, praktiski krīze ir pārvarēta, aizņemoties naudu. Līdz ar to, pārdodot savas nacionālās bagātības, mēs būsim spiesti to naudu atdot kreditoriem. Tā nauda nenonāks ekonomikā.

Tāpēc es drīzāk domāju, ka mums nevajadzētu pārdot nacionālos uzņēmumus, kas pieder valstij, jo tos labi varam pārvaldīt paši. Savukārt parādu lēnā garā dzēst no budžeta pārpalikuma līdzekļiem, ja tādi būs. Bet nevis pārdod "Lattelecom", "Latvijas dzelzceļu" vai "Latvenergo", vai vēl kaut ko citu.

Ņemot vērā pašreizējo, tai skaitā arī Krievijas embargo situāciju, kādas ir Jūsu prognozes par nākamo gadu – vai maz būs ekonomikas izaugsme un kad varam cerēt, ka būs budžeta pārpalikums?

Mums Latvijā budžeta pārpalikums ir bijis tikai vienu gadu. Tā kā cerēt uz budžeta pārpalikumu acīmredzot ir diezgan naivi. Īpaši ņemot vērā, ka visu laiku pieaug arī iedzīvotāju vēlmes un politiķu solījumi.

Tad mēs ārējo parādu vispār neatdosim?

Kā mēs zinām, lielākā daļa valstu dzīvo ar ārējo parādu. Ir tādas, kuru ārējais parāds jau vairāk par 100% pārsniedz nacionālo kopproduktu.

Tad arī mums nav ko iespringt?

Patlaban esam pie tādiem skaitļiem, kad mums parāda apkalpošana maksā dārgi. Ja mēs varētu atbrīvoties no procentu maksājumiem, dzēšot šo parādu, tad būtu efektīvi. Bet no otras puses, es neredzu, no kā to darīt. Jo pārdot uzņēmums šajā brīdi, kad tirgus ir katastrofāli zemākajā punktā, ir vienkārši neprāts.

Kā ir ar banku "Citadeli" – vai tā jāpārdod?

"Citadele" ir mūsu saistībās, tad ir nedaudz cits stāsts. Tas ir mūsu uzdevums pārdot. Taču es katrā ziņā censtos to pārdot par labāko cenu un nepiemērot tik daudz politikas, kā šajā brīdī dzirdams.

Viena lieta ir Krievijas embargo pret pārtikas produktiem. Vēl viena vājā vieta Latvijai ir lielā energoatkarība no Krievija. Kā samazināt Latvijas atkarību, piemēram, kaut vai no Krievijas gāzes?

Mums patiesībā nav nekādas alternatīvas. Vienīgais, ko varam sasniegt Latvijā, tas ir enerģētisko minimumu. Mums neviens šeit jaunus gāzes vadus nevilks, jo patēriņš te ir mazs, un nekādas cerības uz alternatīvām gāzes piegādēm, piemēram, no Norvēģijas, šajā laikā nav.

Bet caur Lietuvas sašķidrinātās gāzes termināli, kas varētu sākt darboties jau šī gada beigās?

Sašķidrinātā gāze vienmēr būs dārgāka nekā dabas gāze. Viena lieta ir Krievijas embargo pārtikas produktiem, bet ir arī jāsaprot, ka viņiem pašiem nacionālā ekonomika nav tādā stāvoklī, ka viņi varētu atļauties atteikties no enerģētikas ieņēmumiem. Mēs vienīgi varam izveidot savienojumus ar Zviedrijas, ar Polijas energotīkliem, un tas var dot mums absolūto minimumu izdzīvošanai, bet tas nevar nodrošināt komfortablu ekonomiku. Tāpēc, es vēlreiz atkārtoju, ka politika attiecībā uz Krieviju ir viena no ļoti nopietnām valdības darbības sfērām.

Šobrīd tā ir pārāk nepareiza?

Nē, šobrīd tā ir ļoti mērena un, es teiktu, ka pat ļoti saprātīga.

Vai mēs tad tā arī paliksim 100% atkarīgi no Krievijas gāzes?

Es domāju, ka jā.

Ekonomikai ir vajadzīgi lēti energoresursi. Tos šobrīd var nodrošināt tikai Krievija.

Protams, ja attīstīsies slānekļa gāzes tehnoloģijas, par ko Amerikā daudz runā, varbūt kaut kas arī mainīsies. Bet šajā brīdī, kamēr mums nav alternatīvas infrastruktūras, mēs vienīgi enerģētisko neatkarību varam iegūt, uzbūvējot kodolstaciju.

Vai liberalizējot gāzes tirgu un nodalot gāzes vadus no gāzes piegādāta, šo infrastruktūru nevar padarīt pieejamu arī citiem piegādātājam? Nav jau obligāti jābūvē jauni cauruļvadi.

Liberalizācija jau ir tikai forma. Ko nozīmē liberalizēt, ja pa tām trubām tāpat plūdīs viena piegādātāja gāze.

Lietuva jau arī var pieslēgties.

No kurienes Lietuvai gāze? Tāpat tā nāk no Krievijas.

Būs sašķidrinātās gāzes terminālis un nāks no citurienes.

Tā ir teorija. Pirmkārt, nav tāda termināla. Tad pienāks kuģis, tā gāze būs arī jāpārstrādā, cik daudz tā līdz Latvijai vēl nonāks un cik lietuviešiem pašiem tā būs vajadzīga...Mēs nonāksim sarežģītā situācijā. Mūsu glābiņš ir Inčukalna gāzes krātuve, kur diviem gadiem ir rezerves.

Vai Saeima, kura šī gada pavasarī atlika gāzes tirgus liberalizāciju līdz 2017.gadam, rīkojās pareizi?

Es domāju, ka jā. Mums nav vajadzīgs konflikts šajā jomā. Mums ir vajadzīga lēta gāze.

Vai Latvijas valstij vajadzētu pirkt "Latvijas gāzes" (LG) akcijas?

Neredzu nekādu jēgu tērēt naudu, tāpēc ka tās ir mazākuma akcijas.

Bet ja valsts iegūtu vairākumu?

Mums nav gāzes. Ko mums dod gāzes kompānija bez resursa?

Kā vērtējat Lietuvas valdības lēmumu iegādāties tur strādājošo gāzes uzņēmumu akcijas, sakot, ka tā tiek palielināta valsts enerģētikā drošība?

Tā ir slēpšanās aiz vārdiem. Es negribu kritizēt Lietuvas valdību, tā ir viņu darīšana. Bet Latvijai šobrīd pirkt vāciešu akcijas nevajag. Mums tieši vajag, lai vācieši atrodas LG.

Viņi jau grib iet prom no šī tirgus.

Nu jā, bet nav jau kas pērk šīs akcijas no viņiem. Viņi jau arī ir situācijas ķīlnieki.

Mums ir jābūt pietiekoši gudriem un nav jāliekas par to ne zinis.

Vai Krievija nevar izmantot mūsu lielo atkarību no gāzes un ietekmēt Latvijas politiku, piemēram, kaut vai iesākumā ar maigās varas paņēmieniem?

Ko nozīmē maigā vara? Tas ir tāds demagoģisks apgalvojums. Rīgas "Dinamo" arī ir maigā vara. Vai tas nozīmē, ka mēs ar Krieviju nevaram draudzēties? Ko nozīmē maigā vai cietā vara? Es, piemēram, negribu, lai pasaule atgriežas pie aukstā kara. Es domāju, ka jebkuram, kuram Latvijā pajautātu, kļūtu skaidrs, ka neviens to negrib. Arī Krievijā lielākā daļa iedzīvotāju arī negrib atgriešanos pie aukstā kara. Kam tas ir vajadzīgs? Un visi šie apgalvojumi – maigā un cietā vara... Tiklīdz tu kaut kādā jomā darboties ar Krieviju, tā uzreiz tā ir Krievijas maigās varas izpausme. Tās visas ir muļķības.

Tas, ka Krievija, protams, grib kaut kādu savu reputāciju saglabāt ES valstīs, nu to viņa dara visur. Kāpēc Londona ir pilna ar Krievijas pilsoņiem, kas tur dzīvo, un neviens par to nerunā, ka maigā vara attīstās? Tur visi priecājas, ka Anglijā ienāk miljardi no Krievijas. Kaut gan Lielbritānija no ES ir viscietākās varas piekritēja pret Krieviju.

Mēs varam sadzīvot ar Krieviju. Protams, šis brīdis ir vissarežģītākais, bet mums ir jāpaņem no Krievijas viss, ko vien varam paņemt.

Jo lielā mērā Latvijas valsts labklājība un nākotne ir atkarīga no tā, vai mēs spēsim no Krievijas paņemt naudu vai nespēsim.

Mūsu labklājība nav atkarīga no tā, cik mēs saņemsim lielas subsīdijas no ES. Mūsu labklājība un bagātība būs atkarīga no tā, cik mēs daudz naudas dabūsim no Krievijas, jo tur ir nauda.

Vai mūsu labklājība tomēr nav atkarīga no tā, cik mēs paši būsim gudri un kādu veidosim savu valsti?

Tieši tā – cik mēs paši būsim gudri. Bet, kā redzam, paši neko daudz mēs sastrādāt nevaram, jo pasaules ekonomikā šobrīd, - es nesaukšu ciparus, lai nebiedētu cilvēkus – ir ļoti daudz lieku cilvēku, kuru darbs nevienam nav vajadzīgs. Arī mēs kā jauna valsts ar to saskaramies, ka neesam ražošanas apritei aktuāls reģions, tāpēc arī Baltijā nekāda ražošana neattīstās.

Vai to var vai arī nevar mainīt?

Es domāju, ka globalizācijas procesi visu ir nolikuši pa vietām. Mēs vienmēr būsim pakalpojumu zeme un lielā mērā izmantosim šo Austrumu-Rietumu tranzīta zonu, kurā atrodamies. Ar to mēs arī varam nopelnīt.

Šeit nebūs nekad milzīgas rūpnīcas, industrializācija, lielu rūpnīcu ar tūkstošiem darbavietu – tas ir neiespējami.

Tas viss ir pārcelts uz Āziju, daļēji arī uz Krieviju. Ja paskatāmies, tad lielās kompānijas savu naudu ir ieguldījušas Krievijā un nevis mūsu reģionā, kas ļautu mūsu cilvēkiem strādāt šeit un nebraukt uz Angliju. Mēs esam pārāk mazs un neinteresants tirgus. Uz mums skatās kā uz patēriņa un nevis kā uz ražojošo tirgu. Tāpēc mēs būsim pakalpojumu zeme, un tās nozares, kur mēs varam sniegt pakalpojumus – banku un finanšu sektorā, tranzītā, tūrismā...vēl kaut kur – mūsu lielajiem kaimiņiem, vai tie būtu vācieši vai krievi, tur mēs arī naudu varēsim nopelnīt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti