LSM intervija. Bondars: Ēnu ekonomiku mēs apkarojam ar uzticēšanos valsts varai

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

 

Par priekšvēlēšanu programmā minētajiem solījumiem, kas skar tautsaimniecības attīstību, kā arī uz papildu jautājumiem - kā varētu mainīties nodokļu politika, kā panākt, lai uz Latviju nāktu vairāk investīciju un kur ņemt darbaspēku, kā nodrošināt enerģētisko neatkarību - partiju pārstāvjus iztaujā Latvijas Radio Ziņu dienesta producente Aiga Pelane (A.P.). Turpinājumā saruna ar partijas "Latvijas Reģionu apvienība"  (LRA) ekonomikas ekspertu Mārtiņu Bondaru. 

Mārtiņš Bondars (M.D) – kandidē Vidzemes vēlēšanas apgabalā ar pirmo kārtas numuru, partijas premjera amata kandidāts. Ir Latvijas Reģionu apvienības valdes priekšsēdētājs. Beidzis Hārvardas Universitāti un ieguvis maģistra grādu publiskajā pārvaldībā. M.Bondara vārds pēdējos gados tika saistīts ar vairākām partijām – tika pieļauts, ka viņš varētu iestāties Reformu partijā, pēc tam, ka varētu darboties arī Einara Repšes partijā "Latvijas attīstībai", taču tā arī nevienā no partijām neiestājās. Savulaik vadījis Valsts prezidentes Vairas Vīķes Freibergas kanceleju.

Autores komentārs

Ekonomiskais patriotisms un uzticēšanās valsts varai, kā priekšnosacījums, lai kardināli mainītu nodokļu politiku un arī apkarotu ēnu ekonomiku – tāds ir Latvijas Reģionu apvienības atšķirīgais piedāvājums priekšvēlēšanu programmas ekonomiskā sadaļā no konkurentiem. Diemžēl ar šīm frāzēm arī viss beidzas.

 

No sarunas ar partijas publisko seju un premjera amatu kandidātu Mārtiņu Bondaru, tā arī netiek īsti skaidrs, kā tad uzticēšanās valsts varai tiks panākta. Tas, ko izdodas izlobīt – ir slikti, ja godīgos un mazos uzņēmējus nepārtraukti pārbauda dažādas valsts iestādes, bet tos negodīgos neviens nepārbauda. Esot jāsāk ar tiem otrajiem. Bet pirmajiem jāuzticas. Vārdi par uzticēšanās valsts varai, kurai tagad jāsper kaut kādi mistiski soļi, lai tai sāktu uzticēties (tā arī nepasakot, kādi?), intervijas laikā izskan ne reizi vien.

 

Bez uzticēšanās valsts varai, nav iespējams arī kardināli mainīt nodokļus. Tiesa, tā arī nepaliek skaidrs – kāds tad ir kardinālais piedāvājums, jo Bondars, atzīst, ka nodokļa slogu kopumā palielināt nevajag, bet vajag uzlabot iekasēšanu, ko atkal – pēc viņa paša teiktā - nevar panākt, ja nav uzticēšanās valsts varai.

 

Partija gan savā priekšvēlēšanas programmā sola pazemināt PVN pārtikai, nemainīt mikrouzņēmuma nodokli jeb saglabāt to 9% apmēra. Tāpat saka, ka samazinās ikgadējo transporta līdzekļu nodevu. Ne tikai tas var patikt autovadītājiem - partija sola arī sakārtot valsts un reģionālās nozīmes ceļu infrastruktūru.

A.P. Partijas programmā minēts, ka vajag vienlīdzīgas iespējas visiem Latvijas reģioniem – gan Eiropas Savienības (ES) finanšu līdzekļu, gan valsts investīciju sadalē. Vai piedāvājat ieviest naudas kvotēšanas principu?

M.B. Tieši [attīstības centru pašreizējā formula] 9 plus 21 arī rada to netaisnību. No vienas puses, politiski tiek noteikti attīstības centri, tai pašā laikā cilvēki dzīvo arī citās Latvijas vietās, piemēram, Salacgrīvā, kas nav nokļuvusi zem attīstības centra karoga. Ar šāda veida politiku netieši tiek veicināta migrācija prom no šīs konkrētās apdzīvotās vietas. Ja šajā vietā ir cilvēki, uzņēmēji, pašvaldība, kas spēj rosīties, darboties un atbilst kritērijiem, kas nepieciešami ES fondu vai valsts investīciju piesaistei, tad tā, protams, ir jāatbalsta.

Vai nākot pie varas jūs mainīsiet šo sadalījumu, ka Latvijā nauda tiek virzīta uz konkrētiem attīstības centriem?

Programmā ir rakstīts, ka vajag "taisnīgas un vienlīdzīgas" iespējas. Tas nozīmē, ka šāds sadalījums nav nepieciešams. Protams, ja skatāmies uz Latviju kopumā, tad Rīga ir stāsts ar viena tipa problēmām un tās risināmas atsevišķi, un, ja skatāmies citas vietas, tad tas ir pilnīgi citādāk. Jautājums par reģioniem jeb investīciju piesaisti iet caur cilvēku prizmu.

Attīstības centri bija domāti kā spēcīgi investīciju piesaistītāji, doma tos nosakot, bija koncertēt līdzekļus, lai panāktu lielāku ekonomisko efektu. Vai atkal, dalot naudu visiem, tā nauda netiks izniekota?

Cilvēki, kuri šobrīd dzīvo Latvijas reģionos, ir spējīgi un talantīgi, piemēram, kaut vai tajā pašā Salacgrīvā, ir pelnījuši vienlīdzīgu un taisnīgu attieksmi gluži tāpat kā cilvēki kādā no attīstības centriem, piemēram, Jēkabpilī. Labi, Jēkabpils ir lielāka pilsēta, Salacgrīva – mazāka, bet tajā tāpat ir cilvēki, kas grib darboties, dibināt savus uzņēmumus, augt savās uzņēmējdarbības vēlmēs, un mēs nevaram liegt šādu iespēju.

Bet Salacgrīvā jau nav aizliegta uzņēmējdarbība.

Bet, ja jūs vienus subsidējiet un radiet priekšrocības un otriem sakiet, ka nevarat finansēt projektu ar 60-70% ES līdzekļiem, bet tur ir jāliek pilnībā tikai savi līdzekļi, tad mēs diskriminējam vienus un dodam konkurētspējas priekšrocības tiem otriem.

Ko īsti nozīmē partijas programmā ierakstītais, ka ir uzticēšanās un atbalsts cilvēkiem, kuri nodarbina sevi, savu ģimeni un dod darbu citiem?

Tas ir tas, kas mums pietrūkst kopumā. Sākot ar to, ka valsts vara neuzticas cilvēkiem un pat uzņēmumiem, kuri ražo un maksā nodokļus.

Kā jūs panāksiet to uzticēšanos? Pateiksiet – mēs jums uzticamies un viss būs kārtībā?

Nē, nē... Likumi jau nav rakstīti blēžiem. Blēži tāpat tos apiet. Tie ir rakstīti godīgiem cilvēkiem. Ja runājam, piemēram, par zemnieku. Viņam tagad ražas laiks – varbūt tad nevajag sūtīt darba inspekciju pie viņa, lai pārbaudītu, vai visiem strādniekiem papīri ir sakārtoti.

Es oponēšu – valsts darba inspekcija ne tikai papīrus pārbauda. Viņi arī skatās, kādi ir darba apstākļi, piemēram, tam pašam kombainierim, vai darba vieta ir droša.

...ražas novākšanas laikā?

Bet tas jau ir tas laiks, kad tas kombainieris strādā. Kad tad?

Te ir tas lielais jautājums – uzņēmums ar pieciem strādājošajiem vienā reģionā un tad viņam ir viena tematiskā pārbaude no Valsts ieņēmuma dienesta (VID), paiet deviņi mēneši un viņam ir cita pārbaude. Viņam nav resursu, lai viņš gadā varētu nodrošināt VID uzmanību un laiku.

Ko jūs ar to gribat pateikt – mazos uzņēmumus vispār nedrīkst pārbaudīt?

Nē, mēs to nesakām. Tā mūsu programmā nav tā teikts.

Tad ko nozīmē programmā ierakstītais vārds - uzticēšanās?

Uzticēšanās nozīmē, ka mēs nepārtraukti nekontrolējam tos, kas nodrošina sevi, savu ģimeni, savus apkārtējos cilvēkus ar ienākumiem un darbu. Tai pašā laikā ir vesela virkne ar ļaudīm, kas izvairās būt jebkādā valsts dokumentālā apritē, vai tas būtu, sākot ar legālu uzņēmējdarbību vai nodarbinātību Latvijā kā tādu, un viņiem vispār nav nekādas problēmas. Tāpēc jau nevajag tos, kuri dod pienesumu, kontrolēt vēl vairāk, lai mēģinātu no viņiem izspiest vēl vairāk. Piemēram, runāju ar kāda liela, Latvijā strādājoša uzņēmuma vadītāju - viņiem iesaldē ap 120 tūkstošus eiro, lai pārbaudītu, vai tā nav fiktīva prasība par nodokļu atmaksu. Pēc trijiem mēnešiem izrādās, ka viss ir kārtībā. Vai jūs varat iedomāties, ko nozīmē uzņēmumam iesaldēti 120 tūkstoši? Uzņēmums ir ar simtiem strādājošo un viņš šādi kreditē valsti.

Latvijā ir tāda problēma kā ēnu ekonomika. Kā ar to cīnīties?

Šie ļaudis neveido ēnu ekonomiku.

Ēnu ekonomiku mēs apkarojam ar uzticēšanos valsts varai. Lai cilvēki sāktu uzticēties valsts varai, tai ir jāsāk spert tādi soļi, lai mēs varētu tai uzticēties.

Nevar būt tāda situācija – jums prasa maksāt nodokļus, tai pašā laikā vadošas partijas vadoši politiķi atļaujas tos nemaksāt. Un tad tā uzticēšanās zūd. Tad cilvēki, kas to redz, saprot, kāds signāls viņiem tiek aizsūtīts.

No uzņēmējiem arvien vairāk var dzirdēt, ka parādās problēmas ar šo resursu. Jūsuprāt, vai būtu nepieciešams mīkstināt imigrācijas politiku?

Ja mums pietrūkst darbaspēka, tad ir jādomā, kādā veidā to darbaspēku, kas ir aizbraucis un vēlas atgriezties atpakaļ, varētu dabūt atpakaļ. Kas attiecas par cita darbaspēka ieplūšanu Latvijā, tad šobrīd mēs dzīvojam Eiropā, kur ir brīva darbaspēka kustība.

Tātad no trešajām valstīm nevajag ievest, lai arī uzņēmējiem tas būtu lētāks?

Kur nu vēl lētāks?! Mēs šobrīd cilvēkiem maksājam tādu atalgojumu, ka liela daļa no viņiem var izdzīvot un nevis dzīvot. Kur tad var būt vēl lētāk?

Varbūt Ukrainā, Baltkrievijā, Krievijā...

Vai vēlamies vēl vairāk pasliktināt apstākļus tiem, kas dzīvo tagad Latvijā?

Tad jūs uzskatāt, ka migrācijas politikā viss ir kārtībā?

Es neteicu, ka migrācijas politikā viss ir kārtībā. Es teicu, ja runājam par darbaspēka trūkumu, tad tas primāri jāsāk risināt ar tiem izbraukušajiem tautiešiem, kuri atrodas ārpus Latvijas robežām. Katrā sektorā ir ļoti atšķirīga problemātika un pieeja.

Kur jūs redzat galvenās problēmas, kāpēc joprojām vairāk cilvēku aizbrauc un nevis atgriežas? Kāpēc īsti nestrādā reemigrācijas plāns?

Tas plāns bija uz papīra. Tas nav reemigrācijas plāns, tas ir kaut kas cits. Piemēram, ja Latvijā atgriežas ģimene no ārzemēm un viņu latviski runājošs bērns nevar iet latviešu skolā, jo Ministru kabineta noteikumi kaut ko neparedz, jo redziet, viņam ārzemēs nav bijusi latviešu valodā atzīme, tad tā ir problēma. Tā nav šīm ģimenēm draudzīga politika.

Kā šo situāciju mainīt? Kas būtu jādara, lai cilvēki brauktu atpakaļ?

Ekonomiskā aktivitāte. Kā mēs varam to palielināt? Viens ir tiešo izmaksu jautājumus, tātad nodokļi. Otrs – uzņēmējam rūp birokrātiskā vide, kura ir tagad tāda, kas dzen viņus prom, tai skaitā, arī ražojošus uzņēmumus, piemēram, "Aldaris" pārcēla savu ražošanu uz Lietuvu. Trešais – tiesiskā vide. Šīs lietas visas trīs kopā ir svarīgas.

Ja šodien nevar pateikt, kāda būs nodokļu politika nākošajā gadā, un esošā vara izliekas, ka nākamā gada budžets nav īsti jātaisa, jo to pieņems pēc vēlēšanām, tad tas ir viņu politiskais paziņojums, ka viņi nevēlas mums parādīt, kāda tad ir viņu politiskā pārliecība. Pēc vēlēšanām mēs ieraudzīsim brīnumus. 

Ko kapitāls nolasa šādā brīdī? Kapitāls saka – mēs šādā nestabilā un neprognozējamā vidē nevaram darboties. Un tad tas kapitāls klusiņām aiziet. Skaļi jau neviens neaiziet.

Vai investori pamet valsti, tikai ņemot vērā iekšējās problēmas, vai tomēr arī tāpēc, ka pats reģions kļuvis nedrošāks Krievijas/Ukrainas konflikta dēļ?

Ir dažādi riski uzņēmējdarbībā. Jūs runājat par drošības aspektu. Mēs esam NATO un esam ES, un šie ir ģeopolitiskie riski. Taču, ja nesastrādājam muļķības, tad esam pasargāti.

Tad dalība NATO un ES ir arguments, kas joprojām strādā?

Tas nostrādā uz uzņēmējiem tikpat lielā mērā, cik uz Latvijas iedzīvotājiem. Ir cilvēki, kas ļoti bažīgi raugās uz esošo ģeopolitisko situāciju tepat kaimiņos. Uzņēmēji tieši tāpat. Bet, ja pastāv uzņēmējdarbības iespējas, viņi tāpat tās izmantos. Ir trīs pamatlietas ekonomikā – cilvēki, kapitāls un tehnoloģijas. Taču tas viss sākas ar cilvēku. Ja pēdējo sešu gadu laikā esam pazaudējuši 200 tūkstoši darba spējīgo iedzīvotāju, ko dara kapitāls? Kapitāls iet prom. Valdības deklarācijas pirmajam teikumam būtu jābūt, ka šī valdība ir par to, lai cilvēki varētu un gribētu dzīvot Latvijā, varētu ar šo valsti saistīt savu nākotni un justies droši. Visai pārējai deklarācijai ir jābūt balstītai uz to. Ja mums joprojām ir negatīva bilance starp aizbraukušajiem un atbraukušajiem, ja ir negatīva bilance dzimstībā, un šajā situācijā uzskatām, ka pirmajam teikumam ir jābūt par iepriekšējās valdības darba turpinājumu un makroekonomisko stabilitāti –, tad tādu nu mēs to politiku veidojam un neko nevaram izdarīt.

Vai darbaspēka aspekts nebūs tas, kas sāks nopietni bremzēt mūsu attīstību?

Tās ir sekas tam, kāds tika izvēlēts 2008.gada krīzes pārvarēšanas modelis. Lai to labotu, ir svarīgas divas komponentes: pirmā – cilvēki, lai viņi gribētu dzīvot Latvijā, otrais – kapitāls, lai kapitāls šeit vēlētos uzturēties.

Kā panākt to, lai tas cilvēks gribētu šeit dzīvot? Ko jūs darīsiet?

Ir trīs pamatlietas, kas ir svarīgas jebkuram cilvēkam. Pirmais – darbs, un nevis tāds darbs, lai tur varētu nopelnīt tikai tik, lai varētu izdzīvot, bet arī, lai varētu dzīvot. Otrais - izglītības jautājumi, vai nu tas ir svarīgi saistībā ar viņa bērniem, vai arī tie ir mūžizglītības jautājumi. Trešais – veselības jautājumi, lai tās problēmas, kas ir veselības jomā un faktiski traucē tautsaimniecībai noturēt darbaspējīgu cilvēku, būtu jānoņem no galda. Mums ekonomikai ir vajadzīgi veseli cilvēki. Savukārt kapitāla laukā – tā ir nodokļu politika, birokrātiskā un normatīvā vide.

Jūsuprāt, Latvijā nodokļi ir par augstu vai par zemu?

Šajā konkrētajā brīdī, kad cilvēku uzticēšanās valsts varai ir ļoti zema, nodokļus nevajag aiztikt kopumā. 

Vispirms jātiek galā ar uzticēšanos valsts varai un pēc tam ir radikāli jāmaina nodokļu sistēma Latvijā. Jo pašreizējā nodokļu sistēma ir veidojusies, pirms mēs iestājāmies ES. Mums ir par augstu darbaspēka nodokļi, ir par lielu pelēkā ekonomika, kur ir virkne ar ekonomiskiem subjektiem, kas vai nu nodokļus nemaksā, izvairās maksāt vai arī nespēj samaksāt. Taču nodokļu sistēmu radikāli nevar izmainīt bez sabiedrības uzticēšanās valsts varai.

Ja samazinām darbaspēka nodokļus, vai pieļaujat, ka būs jāceļ patēriņa, nekustamā īpašuma nodoklis?

Protams, ja kaut kur kaut ko samazinām, ir jādomā, kā to kompensējam. Ja šobrīd mums ir, šķiet, 35% sociālais nodoklis, kas ir solidaritātes nodoklis starp paaudzēm. Ja to mainām, tad nedrīkstam izmainīt vecāka gadagājuma cilvēku ienākumus, jo tie tāpat lielākajai daļai ir ļoti zemi. Lielākā daļa saņem mazas pensijas, kur bieži vien zālēm sanāk, ēdienam – varbūt, bet dzīvoklim vairs nē. Mums ir svarīgi pirmajā solī uz pārmaiņām nepasliktināt stāvokli šiem cilvēkiem. Vidējā termiņā, mainot nodokļu politiku, ir jābūt tomēr mērķim, ka spējam tos iekasēt labāk, nepalielinot nodokļu slogu kopumā.

Salīdzinot to nodokļu apmēru, kuru maksā Ziemeļeiropas valstis, Latvija tie tomēr ir salīdzinoši nelieli. Taču sabiedrības prasības ir augstas – labu veselības aprūpi, labu izglītības sistēmu, labus ceļus un tā tālāk. Tas prasa arī papildu ieguldījumus. Vai esiet gatavi sabiedrībai izskaidrot, ka, lai saņemtu vairāk labumus no valsts, tad ir arī pašam vairāk jādalās?

Te atgriežamies pie uzticēšanās valsts varai. Protams, ja pēc iespējas vairāk Latviju pametīs darbaspējīgo iedzīvotāju, tad, protams, Latvijas politiķiem radīsies problēma, kādā veidā apmaksāt, piemēram, pensijas no sociālā nodokļa ienākumiem. Ja salīdzinām 2008./09.gadu, kad bija aptuveni 1,1 miljons strādājošo, tad tagad mums ir zem 900 tūkstošiem strādājošo. Uzturēt šo sistēmu būs ļoti grūti, ja turklāt vēl joprojām cilvēki turpina aizbraukt.

Kādas sekas varētu atstāt Krievijas embargo uz Latviju? Vai tas nepieliks kāju priekšā daudziem politiķu solījumiem, kas tagad, pirms vēlēšanām, izskan?

Pirmais un svarīgākais ir saprast – kāda ir Latvijas interese. Manā izpratnē tā ir ļoti vienkārša – lai cilvēki nepazaudētu darbu un savus ienākumus.

Tas nozīmē, ka mums jābūt pielaidīgākiem pret Krieviju?

Nē, nē... Mēs te runājam par mehānismiem, kas būtu jāatbalsta. Mums ir jāatbalsta cilvēki, nevis uzņēmumi. Šobrīd valdības līmenī tiek runāts par atbalstu uzņēmumu bilancēm.

Kā jūs varat atbalstīt konkrētus cilvēkus, katram maksāt piecīti?

Nē, ir jāapzina tie uzņēmumi, kas tiešā vai netiešā veidā ir saistīti ar preču vai pakalpojumu eksportu uz Krieviju, lai saprastu – cik cilvēki ir nodarbināti šīs konkrētās eksporta preces radīšanai.

Un? Kas notiek, kad tie cilvēki tiek saskaitīti?

Tad mēs subsidējam šos uzņēmumus, lai viņi šos cilvēkus neatlaistu no darba. 

Īstermiņā ir svarīgi saglabāt darbavietas un cilvēkiem ienākumus, jo, ja tas cilvēks tiek atlaists, viņam tāpat jāmaksā bezdarbnieka pabalsts. Nākošā rūpe, lai tie uzņēmumi varētu turpināt ražot un pārorientēt savu eksporta tirgu no Krievijas, piemēram, uz Franciju. Tikos ar kādu uzņēmuma vadītāju, kurš saka, ka var eksportēt savu produkciju uz Franciju, bet viņiem nav pa spēkam apmaksāt mārketinga aktivitātes Francijā. Būtu labi, ja valsts palīdzētu nevis konkrētam uzņēmumam, bet konkrētai uzņēmumu grupai jeb industrijai nomārketēt tos šajās ES valstīs. Lai būtu iespējams atrast uzņēmējiem jaunus tirgus, svarīgi nofinansēt vismaz kaut kādas aktivitātes, piemēram, mārketinga aktivitātes. Mums jāpalīdz atvērt šīs durvis. Uz to jāstrādā arī vēstniecībām.

Jūs uzskatāt, ka valsts līdz šim ar to slikti tikusi galā? Prezidents Andris Bērziņš pēdējo gadu laikā aktīvi dodas dažādās ārvalstu vizītēs uz Vidusāzijas reģionu un ņem līdzi uzņēmējus. Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai (LIAA) ir pārstāvniecības dažādās valstīs – viņi jau arī nesēž, rokas klēpī salikuši. Ko vēl varētu darīt valsts? Kaut kas taču ir jāizdara arī pašam uzņēmējam.

Protams. Pārsvarā tas ir uzņēmēju jautājums. Jūs pareizi minējāt – Bērziņa kungs brauc uz Vidusāziju, bet Vidusāzija nav vienīgais reģions, kas Latviju interesē. Piemēram, ASV ir milzīgs tirgus. Tur LIAA pārstāvis atrodas Latvijas vēstniecībā, kas ir Vašingtonā, bet tā nav biznesa pilsēta. Uzņēmējdarbība austrumkrastā notiek Ņujorkā, akadēmiskā vide ir koncentrēta Bostonā, ja gribiet uz vidieni, tad vajag domāt par Čikāgu, un ja runājam par enerģētiku, tad tā ir Hjūstona. Es tikai uzskaitu... Mums ir nedaudz pārrāvumi domāšanā un darbību plānošanā.

Šobrīd ir trīs būtiskas apņemšanās, kas ietekmē nākamā gada valsts budžetu – papildu naudas piešķīrums drošībai, pensiju indeksācija un darbaspēka nodokļu samazinājums. Ir eksperti, kuri min, ka visām trim lietām naudas var arī nepietikt. No kā jūs atteiktos?

Pirmkārt, mēs savā programmā esam ielikuši ļoti minimālas nodokļu izmaiņas. Tā ir tikai PVN samazināšana veselīgai pārtikai. Un tās ir automātiski investīcija gan veselības, gan labklājības budžetā, gan atbalsts vietējiem uzņēmējiem, jo veselīgu pārtiku ir diez gan padārgi transportēt no tālākām valstīm. Otra lieta, par ko iestājamies nodokļu politikā, tas ir mikrouzņēmumu nodokļu saglabāšanu 9% apmērā. Trešā lieta – pret tām muļķībām, ko esam sastrādājuši pēdējos gados un kas ir aizdzinis virkni ar ļaudīm, piemēram, reģistrēt automašīnas citās valstīs.

Tāpēc, ja runājam par citu nodokļu samazināšanu, tad mēs sākam ar uzticēšanos valsts varai un tikai tad nākošais solis ir saistīts ar nodokļu politikas jebkādu radikālu maiņu. Mūsu programmā šis darbaspēka nodokļu samazinājums nav.

Bet tā jau arī ir sava veida uzticēšanās valsts varai – uzņēmējiem ir solīts, bet jūs sakiet, ka to nepildīsiet?

Darbaspēka nodoklis attiecas uz darbaspēku un nevis uzņēmējiem. Darbaspēka nodokli maksā darba ņēmējs un nevis darba devējs.

Vēl viens būtisks jautājums – ir enerģētiskās neatkarības nodrošināšana. Īpaši svarīgi tas šī brīža situācijā, kad attiecības ar Krieviju paliek saspringtas, bet mēs savukārt gāzes piegādēs esam 100% atkarīgi no tās. Kā vairot neatkarību?

Latvijā ļoti daudz runājam par šo tematu, bet patiesībā ceļš ir ļoti vienkāršs un skaidrs – ja runājam par gāzi, tad mums jārada alternatīvi piegādes ceļi. Un to var radīt, kādā no Latvijas ostām izbūvējot regazifikācijas staciju.

Proti, sašķidrinātās gāzes termināli?

Jā, lai varētu pieņemt gāzi. Terminālis gan paredz arī uzglabāšanu, bet Latvijai šī funkcija nav nepieciešama. Mēs Latviju varam nodrošināt ar sašķidrināto gāzi vasaras periodā, ievedot to un noglabājot Inčukalna gāzes krātuvē, un neuztraucoties par to, ka vienā dienā mūsu lielais kaimiņš var pateikt, ka gāzi mums nepiegādās. Kaut gan – man jāsaka uzreiz, ka regazifikācijas stacija mums ir nepieciešama tieši tāpēc, lai mums būtu alternatīvas iespējas, lai mēs spētu samazināt gāzes cenu. Taču tai pašā laikā tā gāze, ko šobrīd saņemam pa gāzes vadiem, būs lētāka, jo nepieciešamās infrastruktūras izmaksas, kas bija nepieciešamas šī gāzes vada izbūvei, sen jau ir amortizētas.

Lietuvā jau tūlīt būs sašķidrinātās gāzes terminālis. Vai mums noteikti vajag savējo?

Latvija, uzbūvējot savu regazifikācijas staciju, faktiski kļūst par reģionālu centru gāzes piegādēm, jo mums ir Inčukalns.

Līdz ar to igauņu vai lietuviešu termināli zaudē jelkādu nozīmi. Tas, ka Latvijas valdība šim jautājumam nav pievērsusi uzmanību līdz šim, to varētu saukt vai nu par enerģētikas jautājumu neizpratni, vai arī ļoti, ļoti spēcīgu lobiju, vai arī abi kopā. Nepieņemot stratēģiskos lēmumus, mēs esam nonākuši situācijā kādā tagad esam.

Vai Latvijas valstij būtu jāiegādājas "Latvijas gāzes" akcijas?

Latvijai būtu jādara viss, lai E.ON piederošās "Latvijas gāzes" akcijas iegādātos alternatīvs gāzes piegādātājs, kam ir sava gāze. Tā būtu Latvijas interese. Mums ir jau dabas dotas ekonomiskās priekšrocības – Inčukalna gāzes krātuve, un mums ir to gāzi kur glabāt. Citiem šādas priekšrocības nav. Tas ir mums jāizmanto.

Lietuvieši gan šīs akcijas savos uzņēmumos iegādājās?

Tas ir viņu lēmums. Es varu pateikt tikai to, kas, manuprāt, ir izdevīgs Latvijai. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti