LSM intervija. Bernārs Sordē: Esmu norūpējies par pasaules konfliktu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

 

"Pēdējo notikumu attīstība pasaulē liecina par cīņu starp impērijām," secina franču domātājs, filozofs un rakstnieks Bernārs Sordē. Viņš analizē un vēro procesus Ukrainā, kursu, kādu ietur Eiropas Savienība (ES), piemēram, cenšoties parakstīt brīvās tirdzniecības līgumu ar ASV, un kurš šajos lēmumos ir ieguvējs, kurš zaudētājs. "Eiropa ir ASV un Krievijas impēriju konflikta objekts un arīdzan potenciālais upuris," uzskata Bernārs Sordē.

Ina Strazdiņa (I.S.): Jūs sacījāt, ka jūs nodarbina cīņa starp divām impērijām.

Bernārs Sordē (B.S.): Mēs redzam cīņu, kas notiek starp impērijām, kuras cenšas atplaukt. No vienas puses ir ASV, kas tiecas atgūt vadošo lomu pasaulē, kontrolēt Eiropu un paplašināt to – ne tikai Ukrainas, bet arī Gruzijas, Turcijas un Turcijas ietekmē esošo Āzijas valstu virzienā, lai aptvertu tās teritorijas, kur atrodas ASV militārās bāzes. Arī ES – ASV sarunas par tirdzniecības un investīciju līgumu liecina par ASV vēlmi aizvien ciešāk kontrolēt Eiropu. ASV nepatīk, ka Vācija un Francija pārdod Krievijai ieročus. Francija nevēlas pārāk dziļi iesaistīties NATO (kā zināms, Šarla de Golla laikā Francija izstājās no NATO). ASV kaitina Vācijas vēlme veidot priviliģētas attiecības ar Krieviju.

No otras puses ir Krievija. Krievija bija cerējusi piedalīties Eiropas paplašināšanās procesā. Gorbačova sarunas ar Vāciju par Vācijas apvienošanu, akcepts Baltijas valstu un Ukrainas neatkarībai, Dienvidslāvijas sadalīšanai... Tas lika Krievijai cerēt, ka varēs būt pilntiesīga Eiropas procesu dalībniece. Tika izveidota divpusēja partnerība ar NATO un ES, t. sk. Krievijai iegūstot iespēju piedalīties dažādās Eiropas Komisijas zinātnes programmās. Tagad Krievija lielā mērā savas vainas dēļ ir zaudējusi ilūziju būt par daļu no Eiropas. Savukārt Eiropa aizvien vairāk pakļaujas ASV spiedienam un kontrolei.

Ņemot vērā šo divu impēriju sadursmi, ir izveidojusies ļoti bīstama situācija, kas potenciāli var novest pie pasaules kara. Un tieši Eiropa ir ASV un Krievijas impēriju konflikta objekts un arīdzan potenciālais upuris.

Pasaules mēroga konfliktu var veicināt Krievijas kā BRICS [Brazil, Russia, India, China, South Africa] locekles centieni pārliecināt strauji augošās ekonomikas (kurām, starp citu, nepatīk šis apzīmējums), ka tās tikušas kolonizētas un nepieciešams emancipēties. Krievijai vēl neizdodas pārliecināt visas BRICS valstis, taču ideja par BRICS valūtas fondu jau ir piepildījusies.

Krievijas izpratnē līdz ar padomju komunisma sabrukumu sākās Rietumu kolonizācija.

Krievijā sāka ieplūst un dominēt ASV un Eiropas idejas, kas ne vienmēr bija labas un vājināja Krieviju. Vājināja arī tāpēc, ka Krievija neprata izmantot visas rekomendācijas savas specifiskās, uz derīgo izrakteņu ieguvi tendētās ekonomikas struktūras dēļ.

Esmu ļoti norūpējies par iespējamu pasaules konfliktu, jo 20. gadsimta vēsture liecina par to, ka tieši vilšanās un pazemojums bijis kara cēlonis.

Francija zaudēja Elzasu un Lotringu [1870. gada franču – prūšu karā – I. S.], sekoja Pirmais pasaules karš, un Francija tiecās atgūt šo reģionu.

Man ir patiesas bažas par to, ka Krievija šobrīd sirgst ar Versaļas sindromu, un mums būs ļoti daudz jāstrādā, lai neļautu Krievijai justies "apzagtai" un pārliecinātu Krieviju par pretējo.

Krievijas vilšanās varētu izrādīties ļoti liela. Tagad labāk saprotu, kāpēc Gorbačovs bija tik augstu novērtēts ārpus Krievijas un vienlaikus neieredzēts pašā Krievijā.

Man ir draugi Krievijā, kas strādā valsts sektorā. Ļoti gudri cilvēki, kam nebija ilūziju par padomju ekonomiskās sistēmas dzīvot(ne)spēju. Viņi saprot privatizācijas procesa nepieciešamību, taču vēlas kontrolēt to, lai privatizācijas rezultātā tiktu saglabāta nacionālā ekonomika. Viņi cenšas atjaunot un stimulēt zinātni, veidot zinātnes parkus. Šie cilvēki uzskata, ka Krievijas attīstību veicinās dalība citā ekonomikas sistēmā, kas nav kapitālisms, bet gan ekonomika, kas sniedz vairāk labuma cilvēkiem un nebalstās uz militāro sektoru, kā tas bija PSRS (un kas tagad diemžēl atkārtojas). Šiem krievu draugiem ir aktuāli tie paši jautājumi, par ko runā pārstāvji no Bērklija un Prinstonas Universitātēm ASV, kurus es satieku pāris reizes gadā.

Es vēlētos aicināt ikvienu domāt ilgtermiņā.

Mums ir jātiek vaļā no 20. gadsimta loģikas un jāveido pasaule, kas nebalstās uz militāri industriālā kompleksa attīstību.

I.S.: Vēl augustā Latvijas inteliģences pārstāvji nosūtīja vēstuli Vācijas kanclerei Angelai Merkelei ar lūgumu atbalstīt NATO bāzu izveidošanu Latvijā.  Vai bāzes būtu miera risinājums?

B.S.: Šo jautājumu var apskatīt no īstermiņa un no ilgtermiņa skatupunkta.

Īstermiņā raugoties, es saprotu vēstulē paustās bažas un satraukumu un atbalstu vēstules autorus. Bet mana pārliecība ir, ka Eiropai vajadzētu būt pašai spējīgai nodrošināt savu militāro aizsardzību, lai nekļūtu par upuri abām impērijām. Eiropai, tām valstīm, kam ir militārās spējas (Francijai, Apvienotajai Karalistei, Vācijai) būtu jāsargā Baltijas reģions. Es arī uzskatu, ka Eiropai būtu jānodrošina kopēja ārējās robežas sargāšana. Par kopīgu ES robežsardzi runāju ar Latvijas amatpersonām jau 2001. gadā. Tas būtu varējis kļūt par autonomas Eiropas aizsardzības politikas aizsākumu, kas, iespējams, ļautu raudzīties citādāk uz NATO militāro bāžu klātbūtni.

Raugoties uz jautājumu ilgtermiņā, es vēlos aicināt domāt par citu nākotni, kas nebalstītos uz militāri industriālā kompleksa attīstību. Esmu paudis savas idejas par šo nākotni savās grāmatās, esejās un intervijās. Mana pieeja ir "dzīves ekonomikas" pieeja, kas liek uztvert pasauli kā "ķermeni", kura "orgāni" ir valstis. Katrai valstij ir sava loma un specifiskas vajadzības. Nevar apmierināt tikai vēderu, jārūpējas arī par sirdi...

Ir jāizgudro jauna doma, un ar šo jautājumu es arī esmu nodarbināts.

I.S.: Jūs esat ass kapitālisma kritiķis. Kur šodienas pasaulē saredzat tā vājos punktus?

B.S.: Šobrīd pasaulē ir diva veida kapitālismi, no kuriem būtu jāatbrīvojas. Pirmo es dēvēju par "multinacionālo kompāniju kapitālismu", to vada ASV, un valstis šajā kapitālismā nenosaka neko. Otrs ir kapitālisms, ko joprojām kontrolē politiskā sistēma valstī, un to pārstāv Ķīna, Krievija, u.c. Pirmais kapitālisms, kas emancipējies no valsts, dēvē to otro par mežonīgo vai arī oligarhu kapitālismu. Taču Rietumos, t.sk. ASV, ir tie paši oligarhi, tikai viņus valsts vairs nekontrolē, jo viņi valsti ir iznīcinājuši.

Abu kapitālismu konflikts ir vērā ņemams. Rietumi ilgu laiku aplaudēja Putinam, bet tagad saprot, ka Putina kapitālisms ir šķērslis. Rietumi gribētu, lai Krievijas oligarhi pievienotos emancipētā kapitālisma klubam. Vai tas ir iespējams? – visdrīzāk nē, jo Krievija un Ķīna stipri iejaucas vietējo oligarhu darbībā.

Ļaudis, kas vīlušies Rietumu kapitālismā, vērš skatu uz Austrumu kapitālismu, prasot "stipru valsti" un "stingru roku". Tas savukārt ved pie autoritārisma. Pretruna starp demokrātiju un kapitālismu (vai tas būtu Rietumu, vai Austrumu) ir iedēstīta jau saknē.  

Rietumu kapitālisms ir pārāk optimistiski noskaņots. Tam vajadzētu drīzāk saprast, ka pasaule attīstās citā virzienā, kas nebūs kapitālisms, bet gan "dzīves ekonomika".

Tā skar planētas dzīvi visā tās pilnībā un nozīmē cita veida lauksaimniecību, izglītību, pētniecību, amatniecību.

 "Dzīves ekonomikai" veltīts viens no maniem jaunākajiem manuskriptiem. Es labprāt par to runātu atsevišķi kādā no nākamajām intervijām.

Mēs šobrīd piedzīvojam "industriālās ēras" beigu posmu un jaunas ēras sākumu; tajā cilvēks būs nesaraujami saistīts ar savu vidi, kur viņu vairs neuzskatīs par strādnieku, bet gan pētnieku un sava amata meistaru. Nedrīkst turpināt tādu nevienlīdzības vairošanu kā šobrīd, ražojot miljardierus Rietumos un Austrumos. Tas var radīt eksploziju; un tas it visur rada vajadzību pēc autoritāras varas vai arī vienkārši nedemokrātiska procesa. Visas pazīmes liecina par to, ka jāveido jauna pasaule, jāatgūst vara no multinacionālām kompānijām vai autoritārām valdībām. Jāatgūst neatkarība arī no tām jaunajām tehnoloģijām, kas neatbilst mūsu gribai. Industrializācija ved pie robotizācijas, robotizācija – pie verdzības, ko rada un vairo patērēšanā balstītā ekonomika. Ja tā turpināsim, tad viss cilvēka potenciāls tiks iznīcināts. Ir jāatgūst gudrība un tieši kolektīvā gudrība, kas ļauj rast kopādzīvošanas risinājumus. Konfliktu risināšana ar militārām metodēm ir jāaizliedz.

Kā Austrumu, tā Rietumu kapitālisma sistēmas ved uz nekurieni, jo attālina cilvēkus no lēmumu pieņemšanas.

Ar kibernētiķa acīm to nav grūti saskatīt. Esmu pētījis dzīvo šūnu kibernētiku, vēlēdamies to transponēt ekonomikas sistēmā, taču tas ir neiespējami, ja vien mēs nevēlamies nogalināt visas šūnas organismā... Pašreizējai sistēmai nav nekāda sakara ar dzīvi; viņa to iznīcina.

Šīs un citas manos darbos minētās idejas ir daudzu gadu darba rezultāts, jo idejām ir jānobriest. Es domāju, ka pašreizējās sistēmas noriets gaidāms ap 2025. gadu. Vēlos uzsvērt, ka ar Eiropas mainīšanu vien nepietiks; jādomā globāli. Daudzi grib glābt pasauli un kapitālismu. Piemēram, franču ekonomists Tomā Piketī (Thomas Picketty) aicina ieviest pasaules mēroga nodokli kapitālam. Man ir cits viedoklis, cita pieeja. Es uzskatu, ka jāmeklē loģika, kas mūs atbrīvos no finansializācijas, aizstājot to ar solidaritāti. Tas nozīmē, ka, piemēram, brīvu preču apmaiņas (brīvās tirdzniecības) vietā būtu jānodrošina brīva zināšanu un prasmju apmaiņa. Pasaule būtu jāveido kā liels pētniecības centrs, kas ļautu attīstīt talantus pasaules mērogā. Pasaule, manā skatījumā, būtu jāveido kā kompanjonāža[1].

*

[1] Kompanjonāža (fr. val. compagnonage) – praktisks ar dažādiem amatniecības veidiem saistītu zināšanu un identitātes pēctecības nodrošināšanas tīkls – unikāla sistēma Francijā, kurā mūsdienās iesaistīti gandrīz 45 000 cilvēku. Kompanjonāža iekļauta Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā (UNESCO Latvijas Nacionālā komiteja).

Kompanjonāža ir amata brālība, kas radusies līdz ar katedrāļu būvnieku centieniem iegūt neatkarību no katedrāļu celtniecības finansētājiem. Tai raksturīga brīva zināšanu un prasmju apmaiņa, amata meistars savas zināšanas un prasmes nodod zellim par brīvu, tādējādi atdodot sabiedrībai to, ko pats pirms tam saņēmis, būdams māceklis; amata brālības ietvaros tiek nodotas ne tikai zināšanas un prasmes, bet arī vērtības un dzīves forma.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti