Sadaļas Sadaļas

LR pēta: Vai Saeimas eksotiskie komandējumi ir polittūrisms?

Marta nogalē trīs Saeimas deputāti un viena darbiniece devās nedēļu ilgā komandējumā uz Vjetnamas galvaspilsētu Hanoju, lai piedalītos Starpparlamentu savienības asamblejā. Nodokļu maksātājiem šis brauciens izmaksāja 12 tūkstošus eiro. Šādi eksotiski braucieni notiek vai ik pavasari – pirms diviem gadiem deputāti brauca uz Ekvadoru, pirms trim – uz Ugandu. Šādi komandējumi neesot nekāda atpūta, bet gan smags un svarīgs darbs, apgalvo politiķi. Vai jēdziens „polittūrisms” patiešām ir vien novecojis stereotips? 

Saeimas ziemas sesijas pēdējās sēdes dienā, 26.martā, uz Vjetnamas Sociālistiskās Republikas galvaspilsētā Hanojā notiekošo Starpparlamentu savienības (SPS) 132.asambleju devās Latvijas parlamenta delegācija. Tajā ietilpa Starpparlamentu savienības Latvijas nacionālās grupas vadītājs, Saeimas priekšsēdētājas biedrs Gundars Daudze (ZZS), grupas locekļi Solvita Āboltiņa („Vienotība”) un Sergejs Mirskis („Saskaņa”) un grupas sekretāre Sandra Paura, Saeimas Starpparlamentu attiecību biroja vadītāja. Latvijā viņi atgriezās nedēļu vēlāk, Lielajā Piektdienā. 

„Starpparlamentu savienība dažādu starptautisku organizāciju tīklā noteikti nav tā būtiskākā un svarīgākā. Bet tajā pašā laikā tas ir forums, kur vienkopus var sanākt dažādu valstu parlamentārieši, kuri ir pēc 4-5 gadiem mainās un kuri apspriež dažādus parlamentāras dabas jautājumus. Un šo var uzskatīt kā aktualitātes apspriešanas forumu, gan kā politiķu tīklošanas forumu, gan arī savu valstu pozīcijas paušanas forumu. Bet,   protams, šo forumu nevaram likt vienā katlā ar Eiropas Savienību, NATO vai OECD,” skaidro Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas profesore Žaneta Ozoliņa.

Vairāk jāinformē par ārlietām?

Starpparlamentu savienības asamblejas parasti notiek divas reizes gadā: rudenī tās parasti notiek Ženēvā, Šveicē, bet pavasarī – kādā no attīstības valstīm. Tieši ziņas par šīm sesijām eksotiskajās zemēs ir vienīgās, kurās Latvijas mediji ir pieminējuši Starpparlamentu savienību. Ieskatam - daži avīžu virsraksti: „Pīks: Konference Āfrikā ir svarīga”, „Deputāti dosies uz eksotiskām valstīm”, „Divi Saeimas deputāti devušies komandējumā uz Etiopiju”, „Daudze Panamā spriež par palīdzību Japānai”. Īpaša mediju uzmanība bija pievērsta kādreizējai Saeimas spīkerei Ingrīdai Ūdrei, kas komandējumos ņēmusi līdzi arī frizieri. Virsraksti: „Ūdre, Reirs, sekretāre un stiliste uz Meksiku komandējumā,” „Ūdres stiliste par valsts naudu brauks arī uz Čīli.”

Gandrīz visos aprakstītajos braucienos kā grupas sekretāre līdzi bija devusies arī Sandra Paura.

No Pauras teiktā noprotams, ka tieši šādas žurnālistu attieksmes dēļ Saeima par Starpparlamentu savienības sanāksmēm informēt pēdējā laikā nesteidz.

„Mēs runājam par to, ka spīkerei, kura ir sieviete, kura vadīja komiteju – viņa bija otrās ilgtspējīgās attīstības komitejas birojā, vadīja šīs konferences daļu komitejas sēdes,  - cilvēkam arī pēc kaut kā jāizskatās, ja viņš ir Latvijas parlamenta spīkeris. Par to mēs runājam. Bet to, ka viņa vadīja sēdi un tur tika pieņemti lēmumi, tas nevienu neinteresē. Mēs katru gadu pēc atgriešanās no šādām sesijām veidojām preses konferences – lūdzu nāciet, mēs piedāvājām īso un garo versiju par to, ko mēs tur darījām. Atsaucība? Tas bija četrus-piecus gadus. Mēs to vairs nedarām, jo atsaucības vairs nav nekādas,” saka Paura.

Paura skaidro, ka visas komandējumu atskaites ir pieejamas Saeimas iekštīklā, kur akreditētie žurnālisti tās var sameklēt. Savukārt preses relīzes tagad tiek sūtītas tikai par pasākumiem, kuros piedalās Saeimas priekšsēdētāja.

Profesore Ozoliņa gan uzskata, ka, lai izvairītos no pārmetumiem par nelietderīgiem braucieniem, parlamentam būtu jābūt aktīvākam komunikācijā: „Tik tiešām Saeima nedara pietiekoši, lai atspoguļotu to, ko viņi dara starptautiski. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pēc Latvijas konstitūcijas Saeima tomēr ir tā, kura nosprauž vadlīnijas, kurās Latvijas ārlietām būtu jāiet. Protams, Ārlietu ministrija spēlē ļoti lielu lomu, un tā ir galvenā izpildvaras institūcija šajā jomā. Tomēr demokrātiskajā sabiedrībā parlamentam ir jābūt šai ļoti svarīgai diskusiju vietai par valsts ārpolitiku. Un, ja šādas atskaites tiktu vairāk publiskotas, par tām vairāk diskutētu, šādu ziņojumu apspriešanā ar noteiktu regularitāti tiktu iesaistīti mediji, eksperti, tad tas vairotu vispār ārpolitiskās diskusijas kvalitāti Latvijā un atvieglotu dzīvi Ārlietu ministrijai.”

Žaneta Ozoliņa par Saeimas informēšanu par ārlietām

Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība) uzskata, ka galvenie atbildīgie šai gadījumā ir tieši deputāti, kuriem Saeimas Prezidijs apstiprinājis komandējumu: „Domāju, ka šobrīd deputāti atskaitās, un vislielākā atskaitīšanās ir publiska, tas nozīmē ar žurnālistu starpniecību, kad žurnālisti vēlas šos jautājumus izzināt, par tiem aktīvi interesējas un tos publisko. Tas, ka Saeimas mājaslapā tiks uzrakstītas trīs rindiņas vairāk, tas situāciju nemainīs. Bet ja šī informācija par deputātu izdarīto parādīsies masu medijos un tā būs vēlētājiem pieejam, tad - ļoti ceru - deputāti domās vairāk par to, cik daudz viņi izdara katrā komandējumā, cik piesātināta ir darba kārtība, pat ārpus noteiktās, formālās darba kārtības. Zinu, ka ir deputāti, kas strādā ļoti čakli un arī   konferencē ieplāno vēl citas darba tikšanās, jo tajā vietā, pilsētā vai institūcijā ir iespēja satikt arī citas amatpersonas, ar kurām vērts risināt kopīgus jautājumus, nodibināt kontaktus.”

Par Ukrainu, sieviešu grupu, ūdeni un kiberkaru

Starpparlamentu savienības Latvijas nacionālajā grupā ir seši deputāti – pa vienam no katras frakcijas, arī bijusī valsts kontroliere, „No sirds Latvijai” frakcijas vadītāja Inguna Sudraba. Viņa pastāstīja, kā rudenī tika izlemts, cik un kuriem deputātiem jābrauc uz Vjetnamu. Te gan jāpiebilst, ka pati Sudraba martā piedalījās SPS organizētā sieviešu konferencē Ņujorkā. „Starpparlamentu grupas sanāksme notika, burtiski tikko bija izveidota grupa. Bija pirmais darba mēnesis, kad šī sanāksme bija. Tā ka man bija grūti spriest, kāda ir organizācijas specifika, ko nozīmē konkrētais pasākums, cik intensīva tur darba kārtība, kādai jābūt pārstāvniecībai. Pilnīgi piekrītu viedoklim, ka dalībai ir jābūt tādai, ar ko mēs varam pilnvērtīgi nosegt darba kārtības jautājumus ar attiecīgām kompetencēm, bet ne pārspīlēti. Ja ir minimālais delegācijas sastāvs dalībai, tad droši vien tas jānodrošina, bet svarīgi vienmēr samērot mērķus ar izdevumiem, kas ir visoptimālākie, lai tos mērķus sasniegtu,” saka Sudraba.

Paši deputāti stāsta par to, ko viņi Vjetnamā darīja. Gundars Daudze kā būtisku izceļ ģeopolitiskās grupas „Twelve +” (tās sastāvā ir galvenokārt Eiropas valstis) pieņemto rezolūciju par Ukrainu: „Liels panākums bija tas, ka „Twelve +” grupā tika nolemts un atbalstīta rezolūcija par Ukrainu. Tā, protams, tika labota – bija valstis, kas gribēja, lai tā būtu nedaudz maigāka, bija valstis, kas uzstāja, ka jābūt cietiem ziņojumiem. Patiesībā bija diezgan niknas diskusijas, bet, kad nonāca pie kompromisa teksta, tad tā aizgāja kā konsensus, par ko mēs varam vienoties. – Vai jūs paši debatēs piedalījāties? – Protams, mēs ar Solvitu Āboltiņu atbalstījām, ka tas ir vajadzīgs, bet itāļi gribēja to stipri maigāku.”

Ukrainas rezolūciju piemin arī Solvita Āboltiņa. Viņa piedalījās arī sieviešu parlamentāriešu grupas sanāksmē par kibernoziegumiem un to ietekmi uz pašiem neaizsargātākajiem, kā arī Demokrātijas un cilvēktiesību komitejas apspriedē par starptautiskajām tiesībām. „Savā grupā es diskutēju mazāk, bet tajā sieviešu grupā, jo tas likās tā interesanti. Es esmu arī kā parlamenta priekšsēdētāja piedalījusies tajā, ka tiek organizēts sieviešu forumus. Man likās ļoti svarīgi, sevišķi atceroties Džeinas stāstu. Tajā grupā es vairāk kā klausītāja piedalījos, nemānīšos, ka būtu diskutējusi – tādi vispārīgi juridiski jautājumi, kaut tie atbilst manai kompetencei. Grupas, kurās darbojas, izvēlas deputāti,” skaidro Āboltiņa.

Daudze kā delegācijas vadītājs teica runu vispārējās debatēs. Savukārt Ilgtspējīgas attīstības, finanšu un tirdzniecības komitejā viņš apsprieda jaunas sistēmas ūdens pārvaldībai veidošanu: „Tur bija tāda interesanta rezolūcija, par ko vienojušies jau pirms tam. Tas bija par ūdens apgādi un sanitāciju. Ūdens ir vajadzīgs, ko paņemt, un pēc tam ir jautājums, kā tiek pārstrādāts un kur likts. Līdz ar to tika pieņemta rezolūcija par to ūdeni. Tā, lūk. Jo es nemaz nezināju, ka 2025.gadā var gadīties, ka 1,8 miljardiem [cilvēku] vispār ūdens nebūs. Šobrīd jau katrs trešais pasaules iedzīvotājs izjūt ūdens trūkumu.”

Savukārt Sergejs Mirskis savā komitejā diskutēja par kiberkaru: „Es  strādāju miera un drošības komisijā. Mēs izskatījām tēmu par kiberkaru, kiberdrošību. Tos jautājumus tagad skar ļoti nopietni visas pasaules valstis, tāpēc ka notiek kiberuzbrukumi pastāvīgi. Realitātē jāizdomā kaut kāds veids, kā cīnīties ar to. No mūsu miera un drošības komitejas bija priekšlikums sagatavot tieši lielai konferencei, kur nopietni nostādīt to jautājumu, lai izveidotu kopīgu mehānismu, kā cīnīties ar to parādību, kas ir. Es uzstājos, piedāvāju atbalstīt ideju par to konferenci tāpēc, ka tas jautājums tiešām ir ļoti svarīgs. Tur vairāki priekšlikumi, kā ar to cīnīties. Bija idejas izveidot vienu   mehānismu, lai konstatētu, kādā veidā notiek finansējums, lai mēs varētu cīnīties ar to, lai finansējums nenotiek ārpus zināmām tendencēm. Tiešām tā bija interesanta sēde.”

Arī ekskursijas, bet par savu naudu

Dokumenti

Atskaite par komandējumu.doc

Lejuplādēt

86.5 KB

 Sandras Pauras sagatavotā un Daudzes parakstītā komandējuma atskaite ir uz septiņām lapām. 

Vai   tas nozīmē, ka darba kārtība bija ļoti saspringta, vaicāju Paurai:

Sandras Pauras par darba kārtību un ekskursijām

Divreiz dārgāk par lietuviešiem

Latvijas Radio jau ziņoja, ka provizoriskās tā komandējuma izmaksas bija 9,5 tūkstoši eiro. Tāpat jau vēstīts, ka diviem Lietuvas deputātiem komandējums izmaksājis 3,5 tūkstošus eiro. Tagad atklājies, ka gandrīz tikpat Saeimas budžetam vidēji izmaksāja viens Latvijas delegāts.

Kopējie komandējuma izdevumi nedaudz pārsniedza 12 tūkstošus eiro. Par viesnīcu samaksāti seši tūkstoši, par lidmašīnas biļetēm – 4800 eiro, vēl tūkstotis izmaksāts kā dienas nauda.

Saeimas preses dienests skaidro, ka izmaksas pieaugušas divās pozīcijās. Provizoriskās aviobiļešu izmaksas tika fiksētas pie biļešu rezervēšanas, bet pie biļešu izpirkšanas pēc pāris dienām cena bija mainījusies. Savukārt viesnīcas cena par vienu nakti vienai personai ir 215 eiro sākotnēji plānoto 138 eiro vietā. Viesnīcu izvēles iespējas bijušas ierobežotas, jo obligāti jāizmanto organizētāju piedāvātās viesnīcas, no kurām tiek nodrošināts transports uz pasākumu norises vietām. Preses dienests arī uzsver, ka pustūkstoti eiro deputāti ir ietaupījuši reprezentācijas, vakcinācijas un transporta izdevumu pozīcijās.

Uz lidmašīnas biļetēm ļoti taupīts gan netika, jo lētāko maršrutu – caur Maskavu – izmantoja vien deputāts Mirskis: „Mēs meklējām jebkuras iespējas, lai samazinātu izdevumus. Redziet, Āboltiņa ir Drošības komisija priekšsēdētāja, laikam tas bija pamatoti, ka viņa nebrauca caur Maskavu, kaut gan biļetes bija lētākas. Es braucu caur Maskavu tāpēc, ka tā bija lētākā biļete. Mēs jaut toreiz spriedām mūsu grupas sanāksmē, ka bija Aboltiņas šaubas, ka viņa ar parlamenta priekšsēdētājas vietnieku varētu lidot caur Maskavu, ņemot vērā politisko situāciju. Es kā parasts deputāts varu lidot.”

Pārējā delegācija uz Hanoju lidoja caur Parīzi, bet atpakaļ uz Rīgu – caur Frankfurti. Āboltiņa   apstiprina, ka tādu maršrutu likuši izvēlēties ģeopolitiskie apsvērumi.

Solvita Āboltiņa par aviobiļetēm

Būtiski piedalīties un runāt

Uz Hanoju devās trīs deputāti – tāda esot Saeimas nerakstītā tradīcija, ka uz Starpparlamentu savienības asambleju brauc puse no nacionālās grupas. Taču dažreiz ir braukuši divi deputāti, kas ir minimālais skaits, lai Latvija nezaudētu tai organizācijā piešķirtās balsis. Tāpat sankcijas valsti var skart, ja trīs reizes pēc kārtas delegācijā nav sieviešu. Pagājušajā rudenī asamblejā Ženēvā piedalījās Dana Reizniece-Ozola (ZZS), tāpēc teorētiski sieviete šoreiz varēja nebraukt. 

Taču šāda rēķināšana esot nopietnas valsts necienīga, uzskata Paura: „Ja mēs uzskatām, ka tas mūs neinteresē, ka mēs ietaupīsim naudu, nebraucot uz turieni un nepiedalīsimies šo jautājumu apspriešanā, jo mums tas ir vienkārši neinteresē, tad mēs to varam pieņemt, kā jūs to sakāt. Jā, mums katru trešo reizi jābūt sievietei, lai nenoņemtu balsi. Bet atkal par ko runājam? Lai mēs labi izskatītos, nenoņemtu balsi? Vai mēs runājam par saturu, kāpēc vispār esam šajā organizācijā? Mums tur jābūt, jāpauž savs viedoklis. Jo tagad mums neko nevajag, mēs esam Eiropas Savienībā, esam NATO, mums nekādu palīdzību nevajag. Nedod dievs, ja mums kādreiz šo palīdzību vajadzēs, tad kur mēs iesim? (..). Kad mums bija krievu skolu slēgšanas un visa šī ažiotāža, Eiropas Padomes parlamentārā asambleja cik par to necīnījās, cik mēs skaidrojām savu viedokli.  ESDO parlamentārā asambleja. Tā ir tā vieta, kur mēs par to visu runājam."

"Un ir ļoti nepareizi skaitīt, ka mēs varam aizsūtīt vienu vai pusotru deputātu, nevis runāt, ka mēs piedalāmies visur tur, kur jāpiedalās un jāpauž viedoklis par to, kas ir svarīgs mūsu valstij," saka Paura.

No 166 Starpparlamentu savienības dalībvalstīm Hanojā nebija pārstāvēta gandrīz ceturtā daļa – 39 valstis. Starp tām bija arī Eiropas Savienības valstis – Grieķija un Slovēnija. Latvijas Saeima gan nav izlaidusi SPS asamblejas pat dziļākās krīzes laikos, arī tad, ja nācās sūtīt tikai vienu deputātu, piemēram, Juri Dobeli pirms pieciem gadiem uz Taizemi.

Latvijas delegācijas vadītājs Daudze skaidro, kāpēc tas ir svarīgi: „To nevar izmērīt metros, kilogramos. Tas ir apmēram tā, kā ANO Ģenerālā asambleja – ja tur aizbrauc, tad varbūt to neviens īpaši nepamana, tai pašā laikā, ja tu tur neesi, tad visi jautā, kāpēc tu tur nebiji.”

Savukārt Āboltiņa uzskata, ka šādi lielie pasākumi palīdz deputātiem iemācīties labāk pārstāvēt valsti arī citos forumos: „Nevar iemācīties pienācīgi starptautiski uzstāties, ja neredzi, kā tas ir. Nevari iemācīties pieiet pie kolēģa, ar kuru varbūt ir intereses, kopīgas problēmas, par kurām runāt. Tur ir ļoti interesanti, arī Krievijas pārstāvji un viņu runas un kādā veidā viņi darbojas – kuras rezolūcijas noraidīt, kā šis lobijs darbojas. Pie tam konference, kurā ir tik daudzu valstu pārstāvji, tā pati par sevi ir smagnēja. Bet katrā ziņā ir ļoti svarīgas tēmas, kuras mēs gribam risināt. Šeit mēs arī runājam par parlamenta lomu un iesaisti.”

Arī politoloģe Ozoliņa norāda, ka Latvijai ir būtiski piedalīties starptautiskajās organizācijas:

„Ja Latvija starptautiski nerunās par dažādiem jautājumiem, tad mūsu vietā runās dažas citas valstis un ne to, ko mums gribētos dzirdēt."

Tādēļ, jā, ir jābūt kritiskiem, jāskatās cik cilvēku brauc, cik tas maksā, kāda ir jēga, saturs braucienam. Bet pateikt, ka braukt ir aplami un slikti, tad šādam viedoklim es noteikti nepiekristu. Būtiski, lai būtu saturs, lai, aizbraucot uz turieni, mūsu parlamentāriešiem ir saturs, ko pateikt, un atbraucot atpakaļ, ir ar ko dalīties ar citiem," skaidro Ozoliņa.

Pamatīgu pieredzi Starpparlamentu savienībā pēdējos gados uzkrājis Sergejs Mirskis, kurš 11.Saeimā bija delegācijas vadītājs un apmeklēja gandrīz visas asamblejas sesijas kopš   2011.gada. Taču nākampavasar uz Āfriku, kur Zambijas galvaspilsētā Lusakā notiks SPS asambleja, Mirskis nebraukšot.

Polittūrisms vai provinciāla pieeja?

Vai Latvijas deputāti no šīs savulaik izplatītās kaites ir izārstējušies? Daudze apgalvo, ka politiskais tūrisms šobrīd ir tikai mīts:

Gundars Daudze par polittūrismu

Savukārt Sandru Pauru politiskā tūrisma piesaukšana aizvainojot: „Pirmkārt, mēs neviens tur nebraucam tāpēc, ka mums tur gribētos. Man Āzijas valstis ne visai patīk , un uz Vjetnamu es nebrauktu, ja man tur nebūtu jābrauc darba dēļ. Tas ir cits jautājums, Āfrika un pārējās valstis. Īstenībā eksotikas tur ir ļoti maz – tur ir klimats, kukaiņi, malārijas tabletes, potes, cita laika josla, mums pilnīgi nesaprotams ēdiens un piedevām jāstrādā. Tā ka es nezinu, no kurienes radies polittūrisms. Ja varbūt  deviņdesmito gadu pašā sākumā katrs uzskatīja par lielu lietu kaut kur aizbraukt uz Parīzi, Londonu, tad tagad visi tur ir bijuši, vismaz deputāti, kas ir [darbojušies] starptautiskajās attiecībās."

"Aizbraukt uz turieni: lidosta-viesnīca-konference-viesnīca-lidosta. Tas nav nekāds tūrisms, tā nav nekāda eksotika. Polittūrisms – tas termins ir un droši vien dzīvos mūžīgi. Neapvainojieties, bet tā ir tāda provinciāla pieeja," saka Paura.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt