"Spektr" darbojas jau vairāk nekā sešus gadus – tas nav saistīts ne ar vienu valsti, iztiek bez investoriem un sponsoriem. Lisenkovam ir 46 gadi, pēdējos 12 gadus viņš dzīvo Latvijā. Par sevi saka – "esmu krievzemietis, tas ir fakts". Uz Krieviju mēdz doties, bet atgriezties tur uz pastāvīgu dzīvi negatavojas. Par Latvijas pilsonības iegūšanu nedomā. LSM.lv autors Sergejs Pavlovs ar viņu aprunājās:
- par Krievijas uzraudzības iestāžu iejaukšanos neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu darbā aiz Krievijas robežām;
- par pieļaujamā kompromisa robežām un par to, vai viena publikācija ir visa portāla bloķēšanas vērta;
- par to, ko "Spektr" noskaidrojis par Latvijas krievvalodīgajiem;
- par to, kā iespējams būt "krievu eiropietim", taču iestāties pret Eiropas Savienības sankcijām, kas pret Krieviju noteiktas "Ukrainas dēļ";
- par "jaunajiem" krieviem Latvijā;
- par to, vai Krievija ir "Mordora" vai tomēr nav "Mordora";
- par "prezidentu Navaļniju";
- par "lielisko nākotnes Krieviju", pēc kuras nav masu pieprasījuma.
Sergejs Pavlovs: Esat Latvijas plašsaziņas līdzeklis, kas reģistrēts un strādā Latvijā, tomēr izņemat no portāla rakstu pēc Krievijas federālā sakaru, informācijas tehnoloģiju un masu komunikāciju uzraudzības dienesta "Roskomnadzor" un Krievijas ģenerālprokuratūras prasības. Kā gan tā iznācis?
Antons Lisenkovs: Jā, neparasta un diezgan kaunpilna situācija. Kāpēc mēs piekritām šim kompromisam? Mēs, protams, esam Latvijas izdevums, un esam reģistrēti Latvijā. Tomēr vairāk nekā 70% mūsu auditorijas ir Krievijā. Tā ir auditorija, kuru "Roskomnadzor" var atņemt.
Mēs bijām izvēles priekšā – lepni palikt bloķētiem un cerēt uz mūsu vislojālākajiem lasītājiem, ka cilvēki instalēs [interneta pārlūku] "Opera", uzliks VPN, lai ienāktu mūsu resursā, [apejot bloķēšanu. Sekas ir skaidras – cilvēkiem nav laika, būtiska daļa to nedarīs. Tajās dienās, apejot bloķēšanu, mūs turpināja lasīt apmēram 30% mūsu tradicionālās Krievijas auditorijas, pārējo bijām zaudējuši. Un te rodas jautājums – kāds lēmums vislabāk kalpos mūsu lasītājiem.
Bez jums rakstu par protestiem izņēma arī portāls "Meduza", kas arī bāzējas Rīgā.
Ne tikai viņi. Domāju, bija kāds desmits izdevumu, kas saņēma tādus pašus paziņojumus. "Meduza" uzreiz izņēma šo materiālu. Mēs sākumā gaidījām un domājām – vai mūs bloķēs vai ne… Domāju, ka ["Roskomnadzor"] tas ir tehnoloģisks process – viņi vienkārši filtrē internetu, atrod materiālus, kuros ir kaut kas tāds, kas, pēc viņu domām, ir pārkāpums, un automātiski to bloķē.
Jāsaprot, ka Krievijā tas nenotiek pēc tiesas lēmuma – nekādas lietas izskatīšanas tiesā nav. Interneta resursiem "Roskomnadzor" norādījumi jāizpilda nekavējoties (nopūšas). Un jūs nonākat dilemmas priekšā – izņemt materiālu, pat ja nav pārāk saprotams, kas tajā izraisījis pārmetumus, – vai arī ieņemt principiālu pozīciju un tikt atgrieztam no daļas auditorijas.
Vārdu sakot, stāstā ""Google" pret Ķīnu" uzvar Ķīna.
Tas tā ir arī reālajā dzīvē – uzvar Ķīna.
To es saku tāpēc, ka "Google" vēsturiski sadarbojies ar Ķīnas varas iestādēm cenzūras jautājumos, pretēji skaistajiem korporatīvajiem principiem.
Nepiekrītu, ka tā būtu piemērota analoģija, jo mēs nesadarbojamies ar "Roskomnadzor". Mēs upurējam vienu publikāciju, kura principā ir nospēlējusi savu lomu, – mūsu lasītāji to jau ir redzējuši
Jā, tas ir pretīgi. Mēs tāpēc jūtamies ļoti riebīgi. Taču tas nenozīmē, ka esam sākuši izpildīt visas "Roskomnadzor" prasības un strādāt tā labā.
Es teiktu, ka tā ir pakļaušanās spēkam. Ja saprātīgi vērtē situāciju, visus "par" un "pret", tad viena šī publikācija nav tā vērta, lai vietne paliktu bloķēta.
Vai esat domājis par to, kur ir jūsu kompromisa robeža? Gadījumam, ja Krievijas ģenerālprokuratūrai un "Roskomnadzor" iepatiksies šādi "slāpēt naidīgās balsis" un sekos jaunas prasības izņemt rakstus.
Šī robeža ir ļoti vienkārša – tajā vietā, kur mēs vērtējam savu noderīgumu lasītājiem. Ja mūsu materiālu bloķēšanai būs pastāvīgs raksturs vai ja būs runa par publikāciju, kurai mums ir principiāla nozīme… Tad mēs neatkāpsimies, paliksim bloķēti un turpināsim darbu.
Jautājums par autoritārisma loģiku Krievijā, kurš jau ne reizi vien ticis uzdots: kāpēc varas iestādes savā teritorijā vienkārši nebloķē visus tos ārzemēs reģistrētos plašsaziņas līdzekļus, kurus uzskata par "naidīgām balsīm", – to pašu "Meduza", jūs?
Es varu tikai izteikt pieņēmumus. Domāju, ka dažādiem plašsaziņas līdzekļiem situācija ir dažāda, un nezinu, ko konkrēti teikt par "Spektr". Krievijai ir savi instrumenti, tā dēvētie valsts plašsaziņas līdzekļi, lai strādātu auditorijai Rietumos. RT, "Sputnik" un tamlīdzīgas lietas. Un es domāju, ka Krievijas varas iestāžu loģikā tas izskatās tā – ja tās bloķēs ārvalstu plašsaziņas līdzekļus, kuri strādā Krievijas auditorijai, – BBC, "Deutsche Welle" [krievu dienestus], piemēram, tad kā atbildi viņi var saņemt savu "Sputnik" vai RT slēgšanu vai bloķēšanu. Turklāt tādi izdevumi kā "Meduza" vai "Spektr" īstenībā tajā nepiedalās, mēs taču nepiederam nevienai valstij.
Bet Latvija taču nesen aizliedza retranslēt telekanālu "RTR-Rossija", tika aizturēti žurnālisti, kuri sadarbojās ar "Sputnik".
Kad Latvija slēdz vai bloķē telekanālus, vai vajā – ja patiešām vajā – jebkāda plašsaziņas līdzekļa darbiniekus, tā šajā ziņā līdzinās tieši tam, kam, gluži otrādi, tai būtu jābūt pretstatam (vīpsnā). Jebkurš mēģinājums kaut ko bloķēt vai slēgt vienmēr ir ļoti apšaubāms lēmums, manuprāt. Viena lieta, kad slēgšana notiek pēc neatkarīgas tiesas lēmuma par pilnīgi konkrētiem pārkāpumiem. Bet, kad tas notiek pēc kādas iestādes lēmuma, tas vienmēr izraisa satraukumu.
Par auditoriju. Pagājušā gada beigās "Spektr" publicēja rezultātus lielam pētījumam par vietējiem krievvalodīgajiem, kurus citēja daudzi vietējie plašsaziņas līdzekļi. Diezgan neparasti portālam, kuram auditorija ir galvenokārt Krievijā. Kāpēc jums tas bija vajadzīgs?
Mēs strādājam arī Baltijas auditorijai… Ko gan es varu pateikt – mums krievvalodīgie lasītāji šeit ir tieši tikpat dārgi kā lasītāji Krievijā. Un, kad mēs redzam problemātiskas vietas vai tēmas, kuras ir nepietiekami "apgaismotas", mēs cenšamies uz to fokusēties. Mūs interesēja, kādas vērtības ir šiem cilvēkiem (krievvalodīgajiem Latvijā – S.P.). Visu laiku tiek spriests "krievi to, krievi šo", bieži dzirdams par "piekto kolonnu". Bet, ko īstenībā domā šie cilvēki, neviens nebija pētījis, tas ir pārsteidzoši.
Galu galā tika noskaidrots, ka vairāk nekā 73% Latvijas krievvalodīgo kopienas ir eiropeiskas vērtības, viņi ir "krievu eiropieši". Un nevis vienkārši tāpēc, ka viņi paši tā pateica, bet pēc savas attieksmes pret vērtībām, kas deklarētas Eiropas Savienības pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā.
Jūsu uzaicinātais eksperts Mārtiņš Kaprāns norādīja, ka atbalsts "nepolitizētajām" eiropeiskajām vērtībām var būt vienlaicīgs ar atbalstu Krievijas ģeopolitiskajai darba kārtībai, īpaši saasinājumu periodos, kā, piemēram, konfliktā ar Ukrainu.
Tas atkarīgs no konkrētās situācijas, taču es saprotu, par ko jūs runājat. Mēs cita starpā jautājām arī par to, un šie 73% "eiropeiskajām vērtībām uzticīgie" biežāk tomēr neatbalstīja, nekā atbalstīja Krievijas rīcību konfliktā Ukrainas austrumos (tas tā ir, taču, ņemot vērā lielo neizlēmušo īpatsvaru, neviena atbilde neieguva vairākumu balsu — S.P.). Tomēr absolūtais vairākums grupā ar eiropeiskajām vērtībām izteicās pret sankcijām pret Krieviju. Un maz bija tādu, kuri atbalstīja Latvijas dalību NATO.
Te daži lasītāji iesauksies: "Tā taču ir piektā kolonna! Ir vai nav eiropieši, bet lai kā vilku nebaro…"
Kliegt un krist histērijā var, protams… Lai gan, ziniet, neviens Latvijas izdevums latviešu valodā neko nav publicējis par mūsu pētījumu. Par kuru tiešām daudz rakstīja gan Latvijā, gan starptautiskie mediji.
Vai ir versijas, kāpēc tā?
Es biju pārsteigts. Daudziem latviešu kolēģiem zvanīju un rakstīju, un man teica – jā, tas ir ļoti interesanti. Bet galu galā viss tika publicēts tikai krievu valodā. Tostarp arī jūsu portālā LSM.lv nebija publikāciju ne krievu, ne latviešu valodā. (LSM.lv patiešām nebija atsevišķu publikāciju par šo pētījumu, bet vēlāk tā rezultāti tika iztirzāti rakstā, kas tika publicēts gan latviešu, gan krievu valodā — S.P.)
Bet kas attiecas uz "piekto kolonnu"… Cik saprotu šo radikālo diskursu, tajā ir tāda paradigma – viņi ir pret NATO un pret sankcijām [pret Krieviju], jo viņi ir krievi, viņi atbalsta Kremli, tostarp Ukrainas konfliktā, mīl Putinu, viņi vispār ir "sveši"…
Izplatītā stigmatizācija – "viņi taču ir "vatņiki""?
Jā. Bet, spriežot pēc mūsu pētījuma rezultātiem, var teikt, ka vairākums vietējo krievvalodīgo nav "vatņiki". Viņi ir tādi paši eiropieši, ja ne lielāki, tomēr neatbalsta NATO un ir pret sankcijām. Bet pret sankcijām, kas noteiktas pret Krieviju, ir arī ne mazums to, kuri nav krievi. Tātad iemesls nav kaut kāda mīlestība pret Putinu.
Turklāt šie cilvēki diezgan pārliecinoši pateikuši, ka uzskata par svarīgu saglabāt savu krievu identitāti, valodu, kultūru. Tomēr krievu kultūra netraucē būt eiropietim. Rezultātā izplatīto paradigmu par "piekto kolonnu", kas ir "par Putinu", mūsu pētījums praktiski apgāza – uzmanīgāk jāpaskatās, kas tie ir par cilvēkiem, nav vienkāršu izskaidrojumu.
Te man ir neliela kognitīvā disonanse. Lūk, viens, ko jūs teicāt: eiropieši, un ar mīlestību pret Putinu tam nav nekāda sakara. Lūk, otrs: kad 2016. gadā tika apspriests, kāpēc Latvijā ir lielas pretrunas starp "jaunatbraucējiem" un "vietējiem" krievvalodīgajiem (piemēram, šeit), tas tika izskaidrots vienkārši – tā teikt, daudzi vietējie ir par Putinu, bet atbraucēji ir eiropeisko vērtību atbalstītāji un pret Putinu. Apmēram tā tas tika skaidrots arī rakstā jūsu portālā.
Autors taču nevarēja rakstīt par to, ko te domā visi krievi, – tur tika runāts par kādu izplatītu parādību. Tas ir svarīgs apstāklis – 2016. gadā nevarēja pateikt, ko domā Latvijā dzīvojošie krievi, jo nebija pētījuma. Četrus gadus vēlāk mēs zinām, ko viņi domā. Nedrīkst pieņemt par vairākuma viedokli to, ko daži aktīvi publicē sociālajos tīklos. Mana pārliecība ir tāda, ka ir radikāls un ļoti skaļš mazākums, kurš aktīvi translē savus uzskatus, kas nesakrīt ar vairākuma viedokli.
Kā jums šķiet, "jaunie rīdzinieki" – vai tie drīzāk ir tādi baltgvardi Parīzē, kuri pie pirmās iespējas gribētu atgriezties "lieliskajā nākotnes Krievijā"? Vai arī vairāk ir tādu, kuriem Rīga un Jūrmala vienkārši labāk patīk kā dzīvesvieta?
Varu pateikt tikai par sevi – es neplānoju aizbraukt no Latvijas. Man nekas principiāli nemainās, ja Navaļnijs kļūs par prezidentu. Mūsu redakcijas politika no tā nemainīsies nekā, mēs tikpat kritiski visu analizēsim.
Latvijas pilsonībai nedomājat pieteikties?
Tādu domu nav bijis. Mani pilnībā apmierina mana Krievijas pilsonība. Acīmredzot, tā ir nedaudz divkosīga pozīcija: no vienas puses, esmu krievzemietis… Negribu runāt augstā stilā, ka es ar to lepojos vai nelepojos, bet… es esmu krievzemietis, tas ir fakts. Mazākais, tas mani ļoti apmierina.
Bet, no otras puses, es neplānoju atgriezties dzimtenē. Manu atbraukšanu uz Latviju nenoteica politiski motīvi – no Maskavas mēs aizbraucām sadzīves apsvērumu dēļ – kā jaunie vecāki, no lielas pilsētas uz klusu, patīkamu vietu, kur ir labāka dzīves kvalitāte.
No profesionālā viedokļa – pārcelties uz dzimteni arī nav lietderīgi, un nesenā bloķēšana to arī parādīja. Jā, mēs zinām, ka Krievijā darbojas "Novaja gazeta", bet – ar lielām problēmām, ļoti smagi. Un tas ir izdevums, kurā ir vislielākais nogalināto žurnālistu skaits. Mūsu gadījumā bloķēšana ir maksimālais, ko ar mums var izdarīt. Bet Krievijā tā ir sīkākā no iespējām, kā sabojāt žurnālistiem dzīvi.
Līdz pandēmijai jūs regulāri braucāt uz Krieviju. Tas, kā plašsaziņas līdzekļi attēlo Krieviju šeit, Latvijā, dažkārt izskatās kā tāda "Mordora", kas jau kļuvusi par mēmi. Visskaļākie ziņu sižeti, kurus piegādā Krievija, ir Navaļnijs, protestu izklīdināšana, indēšanas, pirms tam – iejaukšanās Ukrainā. Vai saskatāt tur kādas gaišās puses?
Protams. Piemēram, sociālā aizsardzība, kas ir diezgan augstā līmenī. Tas pats mātes kapitāls, par kuru Vladimirs Vladimirovičs Putins regulāri atgādina (programma darbojas kopš 2007. gada, 2021. gadā par pirmo bērnu, pārrēķinot eiro, tiek maksāti apmēram 5,4 tūkstoši eiro, par otro bērnu – apmēram 7,1 tūkstotis eiro. Šo naudu var izlietot konkrētiem mērķiem, starp kuriem ir nekustamā īpašuma iegāde, bērna izglītība, mātes pensijas uzkrājums. – S.P.) Ir iespaidīga programma pensionāriem – tiesa, tā nav pieejama visur, bet Maskavā un Sanktpēterburgā darbojas. Galvaspilsētā tās nosaukums ir "Maskavas ilgmūžība" – milzīgi daudz pasākumu un vietu pensionāriem, kur viņi var pavadīt brīvo laiku, nodarboties ar pašizglītību, iespējas ceļot. Pensijas vecuma cilvēks var mācīties itāliešu valodu, iet uz muzejiem, izstādēm, kino. Vai arī "Labais autobuss" – pensionārs noteiktā laikā var ierasties noteiktā vietā, iekāpt autobusā un viņu visu dienu ved ekskursijā. Un tas viss absolūti bez maksas. Un tas ne tuvu nav viss. Sociālās nodrošināšanas nodaļā var pierakstīties uz bezmaksas braucienu atpūsties, ar bezmaksas uzturēšanos un ēdināšanu – izdevumus sedz Maskava. Manus paziņas tā aizsūtīja uz Kaļiņingradu. Lieliska programma. No otras puses, pensionāriem pirms tam, nepajautājot viņu viedokli, atņēma ļoti daudz finansiālo atvieglojumu, un pensijas viņiem ir diezgan nelielas. Bet, ņemot vērā visus bezmaksas pakalpojumus, ja to vietā pensionāriem dotu naudu, viņi saņemtu vienkārši nereāli lielas pensijas.
Nesen man bija saruna ar studiju biedru, kuram ir diezgan liberāli uzskati, un viņš man pateica diezgan zīmīgu frāzi – ar katru gadu kritiski vērtēt Maskavas varas iestāžu rīcību ir arvien grūtāk.
Kā saka pie jums galvaspilsētā? "Maskava kļuvusi skaistāka"?
Pēc maniem iespaidiem – jā. Tik skaistu šo pilsētu neesmu redzējis nekad, starp "agrāk" un "tagad" ir milzīga distance. Pārējā Krievijā situācija, protams, ir sarežģītāka. Turklāt Krievijas televīzijā jūs neredzēsiet ziņas par satraucošām un biedējošām lietām, kuras ir svarīgākas nekā labklājības saliņas.
Mainīgie normatīvie akti, bargāki sodi par protesta akcijām, brīvības ierobežošana internetā, tiesas prāvas par publicēto sociālajos tīklos, žurnālistu vajāšana. Īstenībā tās ir vienkārši neiedomājamas lietas eiropeiskai mentalitātei. Es saprotu, kāpēc Navaļnijs ir šīs darba kārtības augšgalā – tas patiešām ir šausmīgi. Un, ja salīdzina situāciju ar Navaļniju un "Maskavas ilgmūžību", pēc manām domām, ziņot par Navaļniju ir svarīgāk, tam jābūt pirmajā vietā darba kārtībā.
Skatoties no Latvijas, ir grūti detalizēti saprast, kā dzīvo Krievijā, Bet, kad lasi tā dēvēto liberālo darba kārtību, vienkāršoti tā skan šādi – Vladimirs Putins divdesmit gados novedis Krieviju līdz totālai degradācijai. Punkts.
Redziet, mūsu žurnālā nav tāda viennozīmīga traktējuma. Mēs nezīmējam visu tikai ar melnām krāsām. Nepavisam ne. Protams, mēs ļoti lielu uzmanību pievēršam problēmām. Tās nav iespējams apiet. Taču, piemēram, kad mēs veidojām publikāciju ciklu par sankcijām pret [Eiropas Savienības pārtikas] produktiem, kuras ieviesa Kremlis, (atbildot uz Eiropas 2014. gada sankcijām), pašiem negaidīti noskaidrojām, ka tās patiešām ļoti palīdzējušas Krievijas ražošanas un lauksaimniecības attīstībai. Arī tā ir patiesība.
"Ja Navaļnijs kļūs par prezidentu"… Vai jums par to ir kādas domas?
Kāda ir mana attieksme pret Navaļniju? Labāk es vispirms pateikšu, ka, pēc manas dziļas pārliecības, pilnīgi nav svarīgi, kurš Krievijā būs prezidents. Un man ir ļoti nopietnas aizdomas, ka, lai kurš arī par to nekļūtu, pēc kāda laika mēs dabūsim visu to pašu. Kaut ko autoritāru.
Jauns "Putins", un nav teikts, ka "vieglais variants"?
Neizbēgami. Viena iemesla dēļ. Sabiedrība nevēlas, neredz tādu iespēju, neizvirza tādu uzdevumu – kontrolēt varu. Visas šīs frāzes – "no mums nekas nav atkarīgs", "mūsu vietā viss jau izlemts". Lūk, ņemsim "sfērisku vakuumā" Norvēģiju kā nosacītu ideālu valsti – ja tur būtu tāda pati sabiedrības vienaldzība pret tiem, kas viņus pārvalda, tur viss būtu tāpat. Korupcija ir kā korozija, ja lielākā daļa sabiedrības ir vienaldzīga, – galu galā ar jebkuru valsti iznāks tieši tas pats.
Noturēt savu valsti demokrātiskas iekārtas stāvoklī – tas ir ikdienas apzināts darbs, ar interesi par valstī notiekošo, tostarp – kad cilvēki ne tikai aktīvi balso, bet arī ir gatavi aktīvi pārbaudīt, kā tiek skaitītas viņu balsis.
Bet, ja nekļūdos, vēlēšanās Krievijā pēdējos gados izdevies saorganizēt novērotājus tikai 10–15% vēlēšanu iecirkņu valstī. Lielākajā daļā iecirkņu vienkārši nav kam novērot, vai jūsu balss nav nozagta. Es tajā saskatu galveno problēmu.
Krievijas sabiedrībai ir jāpamostas, tai jāsāk interesēties par savu dzīvi. Tad radīsies spēks, kas kontrolēs jebkuru varu. Bet bez tā – iedod jebkuram cilvēkam varu, un tā viņu samaitās.
Boriss Jeļcins pacieta plašsaziņas līdzekļu uzbrukumus, un televīzijas raidījumā "Lelles" tika izsmiets. Bet, kad viņam par to sūdzējās ģenerālprokurors, reakcija ir zināma: "Es paciešu un jūs pacietiet!"
Jā, tas ir ļoti pazīstams citāts. Bet tās ir konkrēta cilvēka personīgās īpašības.
"Mēs vienalga dabūsim kaut ko autoritāru," jūs nupat teicāt. Vai Navaļnijam, jūsuprāt, ir nosliece uz autoritārismu?
Mans personīgais subjektīvais viedoklis ir – jā.
Kāpēc jūs tā domājat?
Iepazinos tuvāk ar cilvēkiem, kuri ar viņu strādā. Mēs gatavojām publikāciju ciklu un uzturējām sakarus ar viņa komandu. Ir vispārzināms, ka Navaļnijam nepatīk kontaktēties ar žurnālistiem. Es neredzu, ka viņš būtu gatavs un ļautu visiem žurnālistiem uzdot viņam arī neērtus jautājumus – kaut vai atbildības izjūtas pret saviem atbalstītājiem dēļ. Tomēr es arī uzreiz gribu teikt – nezinu nevienu, kuram būtu tāda drosme un gatavība pašuzupurēties kā Navaļnijam. Šim cilvēkam ir gan mīnusi, gan arī milzīgi plusi – gan uz vieniem, gan uz otriem vienkārši jāskatās atvērtām acīm.
Sabiedrība Krievijā ir vienaldzīga – taču tieši to pašu runāja par Baltkrieviju gadu, pirms tur sākās masu protesti.
Bet es biju pārliecināts, ka tur būs tieši tā, kā notika – man bija acīmredzams, ka Baltkrievijā viss ir nobriedis. Tomēr – jā, atceros, ka gadu pirms Gorbačova nākšanas pie varas nebija iespējams iedomāties, ka PSRS varētu ne tikai sabrukt, bet pat sagrīļoties. Pārmaiņas notiek acumirklī.
Cilvēki vienā brīdī pārtrauca būt vienaldzīgi. Taču tā bija tāda kā īslaicīga atmoda, uzliesmojums – bija nonākuši tādā stāvoklī, ka citādi nevarēja. Taču vajadzīgs nevis uzliesmojums, bet pastāvīgs ikdienas darbs. Tas nav jāskaidro brīvprātīgajiem, tiem, kuri atbalsta trūkumcietējus, kuri iegulda savus spēkus un līdzekļus palīdzībā kādam, slimiem bērniem, bērnunamiem… Cilvēktiesību aizsardzības centrs "Memoriāls". Juristu grupas, kuras atbalsta plašsaziņas līdzekļus. Labdarības fondi. Viņi lieliski zina, cik pūļu un laika ik dienas prasa viņu darbs, – un cik tādu cilvēku Krievijā ir maz. Lūk, tādai pieejai jāizplatās daudz lielākām mērā – arī varas kontroles institūcijās. Tikai tad parādīsies iespēja, ka cilvēks, kas ieņem visaugstāko amatu, spēs pasargāt savu dvēseli no visatļautības, piedodiet par patosu. Citādi mēs visi domājam ka pilsoniskā sabiedrība rodas pati no sevis.
Vai masu pieprasījumu pēc "lieliskās nākotnes Krievijas" jūs neredzat?
Nē, neredzu.
Bagātas, brīvas un laimīgas, kā teica Navaļnijs.
Visi grib bagātu, brīvu un laimīgu. Tikai visi to redz nedaudz citādi. Esmu pārliecināts, ka kooperatīva "Ozero" biedri arī ir par brīvu un lielisku, bet galvenais – par ļoti bagātu Krieviju. Ja izrādīsies, ka tā ir viņu personiskā zemesgabala teritorijā, – vispār lieliski. Viņi sliktu Krievijai nevēl, vienkārši to dažādi var traktēt.
Mani, piemēram, ļoti interesē brīva, bagāta Krievija, kas spēj funkcionēt pati, kā strādājošs mehānisms, pēc pieprasījuma un kontroles no apakšas uz augšu. Bet mums ir darīšana ar padomju varas smagām sekām, kad pieprasījums pēc taisnīguma vienmēr bija, bet kontrolēt sabiedrībai neviens neļāva.
Bija kontrolējošās institūcijas – lūk, tām arī bija jākontrolē, tā nebija mūsu darīšana. Bet pirms tam bija Krievijas impērija, kur arī bija pieprasījums pēc taisnīguma un bagātas dzīves, bet arī kontrolēt tautai neviens neko neļāva.
Un, lūk, tagad jauna paradigma Krievijā faktiski jāveido pirmo reizi. Ar sāpēm jāapzinās, ka neviens, izņemot mūs, ar to nenodarbosies. Un, ja jūs gribat, lai Ivanam Golunovam "nepiesviestu" narkotikas, tad, kad jūs skatāties "Tikšanās vietu mainīt nedrīkst", Gļebs Žeglovs nedrīkst jums izraisīt simpātijas, saprotat?
Jums pret viņu jābūt tādai pašai attieksmei kā pret Jurska personāžu. Bet Žeglovs taču ir pozitīvs personāžs ļoti daudzu cilvēku acīs. Bērnībā, kad skatījos šo filmu, man nebija īpašas starpības starp Visocka un Konkina varoņiem – viņi abi ir malači. Un es izteikšu pieņēmumu, ka ļoti daudziem cilvēkiem Krievijā Žeglova loģika šķiet pareiza – pasaulei jāsēž cietumā, un nav svarīgi, kā tā tur iesēdināta.
Par šo tēmu režisors Končalovskis intervijā Pozneram sacīja, ka viņš ir eiropeiskās tradīcijas apguvis krievu cilvēks. Krievu cilvēks tāpēc, ka atzīst par labāku dzīvot nevis pēc likumiem, kā pieņemts Rietumos, bet pēc nerakstītiem noteikumiem. Žeglovs taču arī rīkojas pēc nerakstītiem noteikumiem – ļaunais ir jāsoda, metodes nav svarīgas.
Jā, pilnīgi pareizi. Domāju, ka apmēram pēc tādiem pašiem nerakstītiem noteikumiem Vladimirs Vladimirovičs Putins pārvalda valsti. Un daudzējāda ziņā viņš rod sapratni.
Kā tiek finansēts "Spektr"?
Pēc Antona Lisenkova teiktā, izdevumam ir pieci galvenie finansējuma avoti (norādīti pieaugošā kārtībā).
Reklāmas ieņēmumi: "To nav daudz, bet tie ir. Tie ir reklāmkarogi, konteksta reklāma, kā arī partneru materiāli vietnē, kuri noteikti tā arī ir atzīmēti, – "Reklāmas materiāls" vai "Partnera materiāls".
Grantu projekti: "Piedalāmies konkursos ar konkrētiem projektiem vai tēmām. Tāda darba piemērs ir Latvijas krievvalodīgo kopienas sabiedriskās domas pētījums, kuru finansēja Zviedrijas un Nīderlandes vēstniecības. Tie ir atsevišķi projekti. Mūsu izdevums kopumā kā tāds ar grantiem netiek atbalstīts."
Kopīgie projekti ar lielākiem plašsaziņas līdzekļiem, piemēram, ar "Delfi", "Deutsche Welle" un citiem: "Mēs veicam žurnālistu darbu par tādām tēmām, kurās labi orientējamies, bet kurām mums ne vienmēr pietiek savas naudas. Tādos gadījumos strādājam partnerībā vēl ar kādu, un finansiālā slodze ir lielākajam plašsaziņas līdzeklim. Piemēram, mums bija reportāžu sērija par ekoloģisko katastrofu Donbasā "Kara ekoloģija", kuru mēs veidojām kopā ar "Delfi", – mums ir unikāla reportieru grupa, kurai ir piekļuve konflikta abās pusēs un kas lieliski orientējās situācijā."
Izglītojošie vebināri: "Nesen sākām veidot mācību vebinārus skolēniem ar labākajiem Krievijas pasniedzējiem, un šis virziens izrādījies ļoti pieprasīts, īpaši Latvijā."
Komerciālā satura veidošana: "Mums ir satura birojs, kas nodarbojas ar nemediju, nežurnālistiskā satura veidošanu komerciālajām organizācijām. Vadām kompāniju profilus sociālajos tīklos, veidojam produktu aprakstus. Piemēram, nesen veidojām saturu par kriptovalūtām angļu valodā Maltas biržai. Šādi nopelnītos līdzekļus mēs ieguldām portāla attīstībā." Pēc Lisenkova teiktā, tas ļauj "Spektr", kuram nav ne sponsoru, ne investoru, saglabāt neatkarīgu redakcijas politiku, jo nevienam finansējuma avotam nav kritiskas ietekmes uz izdevumu.
