ĪSUMĀ:
- Agrāk linus audzēja visā Latvijas teritorijā, un to eksporta ziņā Latvija ieņēma 2. vietu pasaulē.
- Situācija krasi mainījās, Latvijai iestājoties ES, jo tika pārtrauktas subsīdijas linkopjiem. Likvidēti arī linu pirmapstrādes cehi.
- Pašlaik linus Latvijā un arī Latgalē audzē nelielās platībās.
- Latvijā nesen reģistrēta jauna linu šķirne, kam dots nosaukums "Viļāni".
- Zemnieki neaudzē linus, jo nav pārstrādes, bet pārstrādātāji nevar attīstīties, jo nav vietējo izejvielu.
- "Baltiks East" vadītājs Valērijs Šindlers savulaik loloja lielus plānus linkopībā. Pašlaik nesokas viegli, bet no mērķa nav atkāpies.
- Ministrija: Lini ir darbietilpīga kultūra, trūkst novākšanas tehnikas. Lai attīstītu linu audzēšanu, jābūt pilnajam ciklam.
Sarūk subsīdijas un sarūk nozare
Linkopība Latvijā ir viena no senākajām nozarēm, un agrāk linus audzēja visā Latvijas teritorijā. 1938. gadā lini Latvijā bija iesēti 63 000 hektāru (ha) lielā platībā, bet linu eksporta ziņā Latvija ieņēma 2. vietu pasaulē. Lielākās linu platības bija tieši Latgalē. Arī padomju laikos Latgale bija ne tikai zilo ezeru, bet arī zilo linu zeme. Kā stāsta kādreizējā Latvijas Linu asociācijas vadītāja Valentīna Lazovska,
situācija krasi mainījās, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, jo tika pārtraukta subsīdiju izmaksāšana linkopjiem.
"Latvijā tolaik katrs reģions darīja savus darbus. Vieni sēja cukurbietes, bet Latgalē – linus. Tāpēc, ka šeit bija sliktākas zemes un attīstītāka bija arī lopkopība. Tie, kas audzēja linus Latgalē, tie vēl saņēma "kombikormu". Un tās saimniecības ļoti daudz audzēja cūkas. Tas viss bija izplānots," skaidro Valentīna Lazovska. Viņa arī atceras, ka aptuveni līdz 2000. gadam ar liniem apsētās platības Ludzas rajonā turējās ap 500 ha robežās. Tad nāca vēl straujāks kritiens, jo linu audzētājiem šo kultūru kļuva audzēt aizvien neizdevīgāk un arī modernās, speciāli linu novākšanai paredzētās tehnikas iegāde prasīja lielus ieguldījumus.
"Lini ir tāda kultūra, kuru ļoti grūti audzēt. Raža var izaugt, bet to ir grūti novākt. Pēc 1993. gada linu sējumu platības sāka samazināties. Zeme bija atdota privātsektoram. Palika tādi cilvēki, kuri gribēja audzēt linus. Un par linu audzēšanu arī saņēma subsīdijas. Es neteikšu, ka tās bija lielas subsīdijas, par cukurbiešu audzēšanu maksāja vairāk," stāsta Lazovska.
Sarūkot linu audzēšanas apjomiem, viens pēc otra tika likvidēti arī linu pirmapstrādes cehi, un Latvijā audzēto un izgatavoto linu audumu vietā nāca produkcija no citām valstīm.
Ludzas amatnieku centrā, kur top latgaliešu tautas tērpi, centra vadītāja Līga Kondrāte stāsta, ka
tagad latvieši un latgalieši savas tautasdejas dejo un Dziesmusvētku gājienā iet lielākoties apģērbos no Lietuvā un Baltkrievijā audzētiem liniem.
"Tad, kad mēs sākām strādāt, tas bija 2005. līdz 2010. gads, tajā brīdī mēs strādājām ar Latvijas "Larelinu" liniem, kam bija ļoti laba kvalitāte. Bija ļoti labas krāsas un apstrāde. Lieliski linu audumi. Brauca vācieši un priecājās, un mēs arī šuvām kreklus, gultasveļu un tautastērpiem visu, kas ir vajadzīgs no lina. Audumi bija blīvi, pietiekošā biezumā, ilgi nēsājās – tā, kā tas bija kādreiz ar liniem, ar linu drēbēm, kas bija mājās austas. Un pēc tam pamazām tā rūpnīca gāja postā, un audumu kļuva aizvien mazāk un mazāk, līdz to nepalika nemaz. Un tad mēs sākām meklēt jaunus avotus linu audumu iegūšanai, jo mums bija liels pieprasījums tieši uz baltajiem un krāsainajiem liniem. Un atradām, ka šobrīd vislabākie lini ir Oršas ražotie Baltkrievijā un ražo arī vēl divas fabrikas Lietuvā," stāsta Kondrāte.
Audzē tikai nelielās platībās
Pašlaik linus Latvijā un arī Latgalē audzē nelielās platībās. Tās ir vien pushektāru vai padsmit hektārus lielas. Linu audzētāji nesaņem kādu īpašu atbalstu, izņemot vienoto platības maksājumu un zaļināšanas maksu, kas attiecīgi ir 86 eiro un 50 eiro par hektāru.
Rēzeknes novadā lielākās linu platības pieder uzņēmumam SIA "Baltiks East", kas linu šķiedru audzē Rēzeknes linu rūpnīcas vajadzībām. Uzņēmuma agronoms Jānis Batars atklāj, ka šogad plānots ar Francijā un Beļģijā iepirktajām linu sēklām apsēt līdz 100 ha.
Taču izaudzēt linus ir tikai pats procesa sākums.
"Visi grib plašumus. Linus jau nevar iesākt audzēt ar 100 hektāriem, jāiesāk ar 5 -7 ha, bet tas lieliem uzņēmējiem, kādi tagad ir pārsvarā Latvijā, ir problemātiski. Tie [lauki] tiek aizmirsti – iesēti un aizmirsti. Lins jau mīl, ka viņu netraucē augšanā, bet pieskata. Tam ir vajadzīgs tāds laiks, kad ir apmācies, nav karsti, lietus nolīst, lai mikroorganismi, baktērijas dara savu. Atkarībā no tā, cik daudz rasas, cik daudz lietus, cik daudz saules – teiksim no divām nedēļām līdz mēnesim. Un vēl tas pa starpām ir jāapvērš," linu audzēšanas procesu skaidro Jānis Batars.
Jauna linu šķirne
Latgalē, kur katrs sevi cienošs saimnieks savulaik audzēja linus un saimniece gatavoja no tiem diegus un auda skaistos linu galdautus, palagus, dvieļus un kreklus, šodien palicis pavisam nedaudz šīs kultūras audzētāju. Lai saglabātu un papildinātu linu sēklu genofondu, Latvijā nesen reģistrēta jauna linu šķirne, kam dots nosaukums "Viļāni". Tā paredzēta gan eļļas, gan šķiedras ražošanai.
Jaunā Latvijā selekcionētā linu šķirne, kas zied nevis ziliem, bet baltiem ziediem, izveidota Latgales Lauksaimniecības zinātnes centrā. Centra vadītāja, lauksaimniecības zinātņu doktore Veneranda Stramkale stāsta – pašreiz jaunā selekcionētā linu šķirne tiek sēta tikai izmēģinājuma laukā Viļānos.
"Mēs gatavojamies lauka izmēģinājuma sējai, un tas ir ļoti sarežģīts darbs, jo šogad ir ļoti sauss pavasaris un jāveic savādāka augsnes apstrāde. Mēs sēsim, pirmkārt, mūsu jauno šķirni, ko mēs selekcionējām, un tā ir šķirne "Viļāni", kas ir starptautiski atšķirības, viendabības un stabilitātes testā noteikta Polijā. Un tagad iesniegti paraugi mūsu republikas SIN testa noteikšanai, kas notiks šķirņu salīdzināšanas iecirkņos Skrīveros un Višķos. Vārdu sakot,
jāiziet visi šie testi, lai varētu šķirni ielikt Latvijas augu šķirņu katalogā. Pēc tam varētu būt ceļš uz Eiropas katalogu," skaidro Stramkale.
Linu selekcija Latvijā nenotika 83 gadu garumā. "Mans mērķis, kad es sāku strādāt zinātnē 1975.gadā, bija uzsākt linu selekciju, jo sapratu, ka visām kultūrām Latvijā ir selekcija, izņemot liniem. Kad sāku strādāt, mūsu gēnu bankā nebija nevienas Latvijas šķirnes. Tās sākām meklēt Pasaules gēnu bankās. Pirmā šķirne tika atrasta Vācijā," stāsta Stramkale.
Apburtais loks
Pašlaik Latvijā izveidojusies apburtais loks:
zemnieki neaudzē linus, jo nav pārstrādes, bet pārstrādātāji nevar attīstīties, jo nav vietējo - tātad arī lētāku - izejvielu.
Ar linu šķiedras pārstrādi nodarbojas tikai viens uzņēmums – Rēzeknē SIA "Baltiks East", kas atrodas bijušās Rēzeknes linu fabrikas teritorijā. Tur no garšķiedras liniem tiek ražotas pārsvarā linu virves.
Uzņēmuma "Baltiks East" valdes priekšsēdētājs Valērijs Šindlers, kurš vēl pirms pieciem gadiem loloja lielus plānus par linkopības un linu pārstrādes reanimēšanu Latgalē, pašlaik uz nākotni vairs neraugās tik cerīgi. No sava mērķa gan viņš nav atkāpies.
"Uzņēmums strādā jau 25 gadus, un tie periodi bijuši dažādi. Pirms pieciem gadiem bija tāds brīdis, kad mēs patiešām gribējām virzīties uz priekšu ar agresīvu investīciju stratēģiju, jo toreiz mums izejvielu katastrofāli trūka un līgumi bija lieli, kas bija saistīti ar importētu šķiedru. Tāpēc mēs nolēmām, ka audzēsim vairāk un celsim jaunu pārstrādes rūpnīcu, bet problēma bija ar zemi. Tāpēc mēs linus sākām audzēt pat lielā attālumā no rūpnīcas, pie Bauskas. Bet tas arī neizdevās dažādu iemeslu dēļ: vietējiem zemniekiem nebija pieredzes un mums šis attālums negāja par labu, un tehnika un laika apstākļi togad... Viss kopā aizveda pie tā, ka mums bija lieli zaudējumi," stāsta Šindlers.
Šobrīd atlikta arī pirms pieciem gadiem plānotās četru miljonus vērtās jaunās linu rūpnīcas izbūve. "Bet mēs joprojām domājam, ka attīstība būs, un jau šogad sākām atkal aktīvāk meklēt zemi, piedāvājot paaugstinātu nomas maksu, un domājam, ka platības palielināsies," saka uzņēmējs. Valērijs Šindlers norāda, ka pasaules tirgus liniem pašlaik ir ļoti izdevīgs.
Linu pārstrāde Rēzeknē joprojām notiek, pateicoties no Eiropas Savienības importētajai linu šķiedrai. "Mums faktiski visa produkcija tiek eksportēta uz Eiropas Savienību. Galvenais patērētājs mums ir Francija. Mūsu galvenā produkcija ir linu auklas. Tā ir produkcija tehniskam nolūkam, nevis mājas tekstilam domāta produkcija. Tā izejviela, ko mēs izmantojam, ir 95-97% importēta no Francijas un Beļģijas."
Nozare stagnē
Linu pārstrādē galaprodukts atkarībā no linu šķirnes var būt gan šķiedra, gan linsēklu eļļa un eļļas rauši. Saskaņā ar Zemkopības ministrijas sniegto informāciju pērn Latvijā kopumā eļļas lini tika audzēti 90 ha lielā platībā, bet šķiedras lini – vien 24 ha.
Arī Zemkopības ministrijas pārstāvis Gints Lanka atzīst, ka pēdējos piecus gadus nozare atrodas uz izmiršanas robežas: "Galvenais iemesls, kāpēc no linu audzēšanas atsakās, ir tas, ka, pirmkārt, tā ir darbietilpīga kultūra. Ir vajadzīgi arī atbilstoši laika apstākļi. Un man šķiet, ka viens no galvenajiem iemesliem ir tieši novākšanas tehnikas trūkums. Pirms gadiem desmit, piecpadsmit vēl bija padomju laiku tehnika saglabājusies, kura tagad jau ir stipri nolietojusies. Un šobrīd, pēc manas informācijas, tas ir droši vien uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms.
Lai attīstītu linu audzēšanu, ir jābūt pilnajam ciklam.
Sākot ar linu sēklkopību, linu audzēšanu, linu pirmapstrādi, linu pārstrādi. Ja kaut kas no šī posma iztrūkst, tad tā nozare stagnē," skaidro Lanka.
Latvija pērn ievedusi linu produktus 3,2 miljonu eiro vērtībā, bet eksportējusi linu produktus 3,6 miljonu eiro vērtībā. Tas liecina, ka linu pārstrāde valstī pastāv, bet uz izmiršanas robežas nonākusi tieši linkopības nozare. Taču cerību atjaunot Latvijā vēsturisko linu audzēšanas tradīciju saglabā gan zinātnieki, atjaunojot Latvijas linu selekciju, gan lauksaimnieki, gan linu pārstrādātāji. Bet linu galdautu, drēbju un citu izstrādājumu cienītājiem pagaidām jāsamierinās, ka izstrādājums nebūt vairs nav autentisks Latvijas produkts, bet audumā ieaustais lins audzis Turcijā, kas ir viena no šobrīd linu audzēšanas līderiem, Grieķijā, Spānijā vai Beļģijā.
