Vēl līdz svētdienas, 9.oktobra, vakaram gan vairāki aptaujātie vēlētāji, gan vairāki politiķi un arī mani paziņas Lietuvā bija pārliecināti, ka šobrīd valdošās Sociāldemokrātu partijas uzvara ir gandrīz droša, un galvenā vēlēšanu intriga būs par to, kurš – Zemnieku un Zaļo savienība vai arī kristīgi demokrātiskā Tēvzemes savienība – iegūs attiecīgi otro un trešo vietu.
Tomēr šķiet, izšķirošo lomu vēlēšanās uzņēmās tā Lietuvas vēlētāju daļa, kura vēl dažas dienas pirms Seima vēlēšanām nebija izlēmuši, un līderpozīcijas ar gandrīz vienādu rezultātu ir ieguvuši tieši iepriekšējie iedzinēji.
Lai gan šādas spēku samēra izmaiņas pārsteigušas daudzus, vienlaikus sociāldemokrātu popularitātes kritums nav liels pārsteigums un par to signalizēja arī pēdējās socioloģiskās aptaujas.
Šim kritumam var minēt vairākus iemeslus – pirmkārt, politikas vērotāji norāda, ka salīdzinoši nosvērtais partijas līdera premjera Aļģirda Butkeviča vadības stils, kurš valdībai iepriekš nodrošināja visai mierīgu dzīvi, pakāpeniski ir kļuvis par partijas klupšanas akmeni, jo daļa vēlētāju cerēja uz straujākām pārmaiņām un spilgtākiem paveiktajiem darbiem.
Savukārt viena no spilgtākajām sociāldemokrātu uzsāktajām reformām darba likumdošanas jomā vēlētāju vidū nav izrādījusies populāra, jo, kā norāda politikas vērotāji, tā vairāk atbildusi darba devēju, nevis darba ņēmēju interesēm.
Partijai par labu nav nācis apstāklis, ka tās piedāvājumā bija salīdzinoši maz jaunu, spilgtu līderu.
Tiesa, arī pēc šīs sakāves sociāldemokrāti joprojām būs visai ietekmīgs spēks, kuru norakstīt būtu pāragri – jāatgādina, ka Lietuvas lielākajai politiskajai partijai, kura var lepoties ar aptuveni 23 000 biedru, savulaik jau ir izdevies atgūties no vēl lielākiem zaudējumiem.
Savukārt abiem vēlēšanu uzvarētājiem par labu nākusi spēja piesaistīt jaunus, pietiekami spilgtus līderus, kā arī, iespējams, lielāka apņemšanās cīnīties par gados jaunāku vēlētāju balsīm, tomēr galvenokārt abu partiju uzvara ir vērtējama kā protesta balsojums gan pret valdošajiem sociāldemokrātiem, gan arī vēlētāju migrācija no skandālos papluinītajiem liberāļiem.
Vienlaikus jau šobrīd ir skaidrs, ka, visticamāk, ārpasaulei un arī Latvijai varas maiņa Lietuvā nekādas radikālas pārmaiņas neatnesīs.
Zemnieku un zaļo savienības ideoloģija un uzskati joprojām ir mīkla pat lielai daļai Lietuvas iedzīvotāji, tomēr nav noslēpums, ka partijas ideoloģija un uzskati atšķiras no priekšstata, kāds par zaļajām partijām ir Eiropā.
Šī partija, nebūdama izteikti kreisa, drīzāk līdzinās savai Latvijas vārda māsai. Vienlaikus viena no partijas līderiem, bijušā iekšlietu ministra Sauļus Skverneļa iepriekšējie izteikumi par tādu jūtīgu jautājumu kā patvēruma meklētāji liek domāt, ka partija, piemēram, neapšauba Lietuvas proeiropeisko orientāciju ārpolitikā un negatavojas mūsu kaimiņvalsti stūrēt, piemēram, pa Polijas vai Ungārijas pēdām.
Savukārt konservatīvā Tēvzemes savienība, neskatoties uz dažkārt pretrunīgiem izteikumiem un viedokļiem pagātnē, pirms šīm vēlēšanām jauneklīgā līdera Gabriela Landsberģa vadībā sevi ir pozicionējusi kā partiju, kurai ir tuvākā ir Eiropas Tautas partiju grupas ideoloģija.
Spilgtākais apliecinājums tam, iespējams, ir Landsberģa nostāja, ka Lietuvai būtu jālegalizē viendzimuma partnerattiecības.
Zīmīgi, ka šajā katoliskajai Lietuvai tik jūtīgajā jautājumā līdzīgs viedoklis ir arī Zemnieku un Zaļo premjera kandidātam Sauļum Skvernelim. Lai gan ir skaidrs, ka viendzimuma partnerattiecību reģistrācijas jautājums ne tuvu nebija starp prioritārajiem jautājumiem šajās vēlēšanās, fakts, ka uzvaras laurus plūc tieši šie līderi, ir ievērības cienīgs un mudina domāt par to, ka, iespējams, būtiska daļa Lietuvas vēlētāju vēlas ne tikai valdošo seju nomaiņu, bet plašākas, liberālākās vērtībās balstītas pārmaiņas arī pašā sabiedrībā.
