Runājot par Rietumbalkānu valstīm, cilvēkam, kurš atceras neseno vēsturi, šis reģions asociējas ar vienotu Dienvidslāvijas valsti un tās sabrukuma procesā notikušajiem asiņainajiem kariem deviņdesmitajos gados. Paradoksāli, ka cilvēku uztverē šis reģions joprojām ir kaut kas vienots, ko populārzinātniski mēdz dēvēt par jugosfēru. Līdzīgi kā arī postpadomju telpā – tajā eksistē uz nostalģiju balstīti vienojošie elementi, jo īpaši kultūrā. Tomēr, mainoties paaudzēm, kopīgas sfēras iezīmes zūd.
Paraugoties uz etnisko spriedzi, reliģiju daudzveidību un politisko orientāciju starp valstīm, nebūt nav vienkārši iedomāties bijušās Dienvidslāvijas teritoriju kā vienu veselumu. Tieši šīs atšķirības ir veicinājušas vairāku ārējo spēlētāju iesaistīšanos reģiona "dalīšanā". (Rietumbalkānu reģiona etniskā sastāva karte).
Kurš ar kuru?
Par "Status Quo"
Matīss Veigurs ir lsm.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas - "Status Quo" autors. Rubrikā tiek analizētas starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz Tālajiem Austrumiem. "Status Quo" latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā.
Tradicionāli bagātākās valstis – Slovēnija un Horvātija – jau no paša Dienvidslāvijas sairuma sākuma bijušas izteikti orientētas uz integrāciju Rietumu struktūrās. To industriālās ekonomikas, vēsturiskās saites ar Austroungārijas impēriju un Itāliju, kā arī relatīvi viendabīgais etniskais sastāvs un piederība katoļu pasaulei veicināja šo procesu – abas ir stabili integrējušās ES un NATO.
Līdzīgu kursu uzņēmusi arī Melnkalne, kas jau ir NATO dalībvalsts, bet ES integrācija tai vēl procesā. Lielā serbu kopiena Melnkalnē lielākoties ir opozīcijā stingrajam valsts Rietumu kursam, un to izmantoja Krievija, kas bija iesaistīta apvērsuma mēģinājumā īsi pirms valsts iestāšanās NATO.
Daudz sarežģītāk klājas pārējām valstīm. Bosnija un Hercegovina, kuru apdzīvo trīs etniskās grupas ar dažādām reliģijām – musulmaņi bosnieši, pareizticīgie serbi un katoliskie horvāti – joprojām ir vienotas identitātes meklējumos. Kamēr horvāti un bosnieši politiski sliecas tuvāk Rietumiem, tikmēr serbu apdzīvotās teritorijas labprāt pievienotos Serbijai. Serbija, kaut arī vārdos vērsta uz integrāciju ES, ļoti labprāt attīsta stratēģiskas attiecības ar Krieviju. To veicinājusi ne tikai lielā pareizticīgās baznīcas ietekme valstī, bet arī bēdīgi slavenie NATO uzlidojumi Belgradai Kosovas kara laikā 1999. gadā.
Ziemeļmaķedonijas strīds ar Grieķiju par valsts nosaukumu nupat varētu būt atrisinājies, kas beidzot ļaus arī šai valstij tuvoties ilggadējam mērķim – integrācijai ES un NATO. Kamēr tas nebija atrisināts, politikā valdīja ilgstoša krīze, kuru savās interesēs izmantoja gan kaimiņvalstis, gan Krievija, mēģinot noturēt Ziemeļmaķedoniju savā interešu sfērā.
Savukārt vēl atsevišķi jāuzlūko Albānija un Kosova – valstis ar lielu musulmaņu (pārsvarā albāņu) īpatsvaru, kurām saites ar slāvu kaimiņiem šī iemesla dēļ ir daudz vājākas.
Gan Albānija, gan Kosova lūkojas Rietumu virzienā, taču islāma klātbūtne ārkārtīgi veicina sadarbību gan ar Turciju, gan citām Tuvo Austrumu valstīm.
Tieši t.s. musulmaņu valstis salīdzinoši nemanāmi, taču mērķtiecīgi ierindojas blakus lielajiem spēlētājiem (ES/NATO un Krievijai) reģionā.
Turcijas atgriešanās
Dienvidslāvijas laikā reģiona attiecības ar Turciju bija visai vēsas. Tomēr, federācijai sabrūkot, Turcija nesēdēja rokas klēpī salikusi, bet veica atgriešanos kultūrā, ekonomikā un politikā.
Varētu teikt, ka nu jau ikvienam Eiropā ir pazīstami dažādi Turcijā ražoti melodramatiskie seriāli, kas gadu gaitā ir izspieduši Latīņamerikas ziepju operas no TV kanāliem. Jāatzīmē, ka Balkānu reģionā Turcijas seriāli bija populāri krietni pirms to nokļūšanas tālākās valstīs. Viens no lielākajiem seriālu "superhitiem" ir arī Latvijā labi pazīstamais "Lieliskais gadsimts", kura sižets saistīts ar Osmaņu impērijas aristokrātijas ikdienu. Augošā Turcijas seriālu industrija ir viens no uzskatāmākajiem piemēriem, kā valsts "maigā vara" ievelk savā orbītā Balkānu valstis.
Lai arī vairākās no tām dzīvo nelielas turku kopienas, vislielāko iespaidu tas atstāj tieši uz lielajām musulmaņu kopienām, kas nav turki, – bosniešiem un albāņiem. Kultūras saišu attīstību arī veicina Turcijas konsekventais atbalsts augstākajai izglītībai un mošeju būvniecībai.
Tiek atvērtas Turcijas finansētas universitātes, jo īpaši Bosnijā un Hercegovinā, kur aptuveni puse iedzīvotāju ir musulmaņi.
Lūkojoties tālāk par kultūras produktu patēriņu, noteikti jāpiemin Turcijas vēlme investēt Balkānu ekonomikās. Kopš Redžepa Tajipa Erdogana (Erdoğan) nākšanas pie varas Turcijā pirms 15 gadiem valsts ir ieguldījusi būtiskus resursus, atverot savu lielāko uzņēmumu filiāles Balkānu reģionā (piemēram, "Halkbank", "Turkish Airlines" u.c.), realizējot lielus infrastruktūras projektus un piešķirot attīstības sadarbības finansējumu.
Tiek lēsts, ka tirdzniecības apjomi starp Turciju un Balkāniem kopš 2002. gada ir pieauguši aptuveni sešas reizes.
Visinteresantākās sekas Turcijas klātbūtne ir radījusi tieši politisko attiecību veidošanā. Ņemot vērā augošās autoritārisma tendences Turcijā, atsevišķas tās aktivitātes ārpolitikā no Briseles puses tiek uzlūkotas ar lielām aizdomām. Pēc 2016. gada apvērsuma mēģinājuma Turcijā Erdogana stingrā roka labi sevi parādījusi tieši Balkānu reģionā – Turcija ir spējusi izmantot savu ietekmi, lai vajātu Erdogana oponenta Fethullas Gilena (Gülen) sekotājus Balkānu valstīs. Tāpat pirms nesenajām parlamenta un prezidenta vēlēšanām Erdoģanam izdevās sarīkot vairākus aģitācijas pasākumus balsotājiem Balkānu valstīs, kas bija aizliegti citur Eiropā.
ES nokavētās iespējas
ES bažas par Turcijas politisko ietekmi Rietumbalkānos, protams, ir pamatotas. Pati Turcija oficiāli neredz tajā problēmu, jo, atšķirībā no Krievijas, vēlas Rietumbalkānu integrāciju ES. Turcijai tas ļautu konstruktīvāk veidot dialogu ar savienību. ES, kuru pēdējā vēlēšanu ciklā 2014. gadā bija nomocījusi eirozonas krīze un tai sekojošais bēgļu pieplūdums 2015. gadā, uz mirkli bija atmetusi paplašināšanās politiku.
Šķiet, acis tika atvērtas tikai pēc t.s. "Brexit" balsojuma 2016. gadā, kad Rietumbalkānu valstis atgādināja par sevi, sakot, ka varbūt ir dažas valstis, kuras vēlas pamest ES, tomēr eksistē vēl virkne, kuras grib iestāties. Kamēr ES meklēja risinājumus iekšējām problēmām, Turcija turpināja nostiprināt ietekmes sviras Rietumbalkānos.
Turcijas ekonomika jau ilgstoši piedzīvo ne tos labākos laikus, tāpēc tai agri vai vēlu nāksies pielikt daudz lielākas pūles iekšpolitisko procesu risināšanai. Tajā pašā laikā ES beidzot ir sapratusi, ka tās dzīvotspēju pēc "Brexit" nodrošinās pievilcība – jaunu valstu uzņemšana savienībā.
Tāpēc ES pamazām intensificē dialogu ar kandidātvalstīm un potenciālajām kandidātvalstīm reģionā.
Ņemot vērā Turcijas vēlmi kļūt par ES stratēģisko partneri un saprotot, ka tālāk par kandidātvalsts statusu ES integrācijā tā netiks, ES nāksies gan pieņemt Turcijas noteikumus , gan piedāvāt savus noteikumus, piemēram, migrācijas regulēšanas un ekonomiskās attīstības palīdzības jautājumos. Vienkārši sakot – tā labāk būs visiem. Jo turpat aiz stūra savas izdevības gaida arī Krievija un Ķīna.
