Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Jaunie jūrnieki raujas uz tirdzniecības kuģiem, Latvijā paliek vecie zvejnieki

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Muižnieks saredz cilvēktiesību trauslumu un neplāno atgriezties Latvijas politikā

Līdzšinējam nerezidentu banku biznesa modelim pienācis gals

Līdzšinējam nerezidentu banku biznesa modelim pienācis gals

Ceturtdaļgadsimtu nerezidentu apkalpošana ir bijusi viens no vaļiem, uz kuriem savu biznesu balsta Latvijā reģistrētās bankas. Ne gluži visas, bet daļa no tām – pilnīgi noteikti. Cauri Latvijā reģistrēto banku kontiem plūst miljardi, bet lielāko nerezidentu banku īpašnieku vārdi allaž gozējušies Latvijas bagātāko cilvēku saraksta galvgalī. Par šī biznesa interesēm bez īpašas kautrības iestājušies politiķi. Tagad šis bizness strauji grimst.

Klusītēm un lēnītēm - vairs nelīdzēs

„Mēs runājam par vairākiem miljardiem, kas no mūsu banku sistēmas aizplūdīs pie jebkura risinājuma.”

„Mūsu mērķis ir, lai bankās būtu klienti, kur mēs skaidri redzam, kas lācītim vēderā. No kurienes nāk nauda un uz kurieni tā aiziet.”

Vēl pirms gada, iespējams, arī pirms dažiem mēnešiem šādi paziņojumi no finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas (Zaļo un Zemnieku savienība) un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēža Pētera Putniņa - par banku sistēmu atbildīgo amatpersonu – puses šķistu kas neiedomājams.

Nepilnu divu mēnešu laikā klusos centienus mazpamazām samazināt nerezidentu noguldījumu īpatsvaru un atbrīvoties no riskantākās ārvalstu klientu daļas ir nomainījuši apņēmīgi paziņojumi un gatavība rīkoties ātri. Nenoliedzami - par katalizatoru ir kalpojis ASV Finanšu ministrijas Finanšu noziegumu apkarošanas institūcijas "FinCEN" lēmums, kas kļuva liktenīgs lielajai un ietekmīgajai „ABLV Bank”, un tam sekojusī "FinCEN" pārstāvju vizīte Latvijā.

Tagad banku lobija – Latvijas Komercbanku asociācijas – vadītāja Sanda Liepiņa atzīst, ka, iespējams, nedz bankas, nedz politiķi nav pietiekami ātri reaģējuši brīdī, kad vajadzēja saprast, ka centieni klusītēm un lēnītēm izskaust ilgu gadu garumā piekopto biznesa praksi vairs nelīdzēs.

„Pārmaiņas, kas iezīmējās 2017. gada jūlijā, ASV Senātam un Pārstāvju palātai pieņemot likumu, kas uzlika ASV valdībai pienākumu līdz janvāra beigām pieņemt jaunu sankciju plānu pret Krieviju, ir tas, kas ir mainījis šīs attieksmes,” saka Liepiņa.

“Līdz ar to tā attieksme, kas vēl pirms gada varēja likties pieņemama, pagājušās vasaras un rudens notikumu ietekmē vairs nav pieņemama,” viņa rezumēja.

Ielūkosimies vēsturē

Raugoties skaitļos, kas raksturo Latvijas banku sektora attīstību, teju varētu apgalvot, ka esam baņķieru nācija. Vēsturiski augstākais banku skaits tika sasniegts 1990. gadu pirmajā pusē. 1993. gadā Latvijā darbojās 67 bankas, tostarp četras valstij piederošas bankas.

Par celmlauzi nerezidentu noguldījumu piesaistīšanā kļuva „Parex banka”, kas jau 90. gadu pirmajā pusē Krievijas masu medijos reklamējās ar saukli „Mēs esam tuvāk nekā Šveice”. 

1996. gada vidū, neilgi pēc pirmās nopietnās banku krīzes, kad tikai viena gada laikā par maksātnespējīgām tika atzītas 14 bankas, nerezidentu noguldījumu apjoms sasniedza jau 56,6% no kopējā noguldījumu apmēra.

Jau togad Latvijas Bankas prezidenta padomnieks Uldis Klauss, uzstājoties kādā konferencē, norādīja uz nepieciešamību nopietnāk pievērsties naudas atmazgāšanas novēršanai.

Lūk, citāts no viņa referāta: „Ir pierādīts, ka nelegāli iegūto naudas līdzekļu pludināšana cauri banku sistēmai ļoti ātri korumpē valsts institūcijas, tai skaitā politisko un juridisko sistēmu.”

1998. gada norises saistībā ar Krievijas krīzi jau visai skaidri liecināja, ka liels nerezidentu noguldījumu apjoms un ieguldījumi Krievijas vērtspapīros nozīmē arī riskus – tā gada augustā un septembrī no Latvijas bankām aizplūda nerezidentu noguldījumi aptuveni 89 miljonu latu apmērā.

Bankrotēja „Latvijas Kapitālbanka”, vairākas citas cieta nopietnus zaudējumus vai piedzīvoja pamatīgu peļņas kritumu. Piemēram, „Parex” peļņa, salīdzinājumā ar 1997. gadu, saruka aptuveni 7,5 reizes. 1999. gada martā Latvijas Banka pieprasīja „Rīgas Komercbankas” maksātnespēju.

Tikai pēc vairākiem gadiem atklājās, ka deviņdesmito gadu otrajā pusē caur 12 Latvijā esošām bankām, tostarp „Parex”, „ABLV” priekšteci „Aizkraukles banku”, „Rietumu banku” un vairākām citām izplūda aptuveni 50 miljoni ASV dolāru, kurus no Ukrainas budžeta un valsts uzņēmumu kontiem bija piesavinājies bijušais Ukrainas premjers Pāvels Lazarenko.

Tomēr pēc krīzes nerezidentu, galvenokārt Krievijas, noguldījumi Latvijas bankās atkal strauji pieauga.

Raksturojot Latvijas banku sistēmu 1990. gados un 2000. gadu pašā sākumā, vairāki šīs nozares speciālisti teic, ka tolaik šeit valdījuši mežonīgo Rietumu tikumi.

Pirmie kaut cik nopietnie mēģinājumi ierobežot nelegāli iegūtas naudas atmazgāšanas iespējas sākušies vien saistībā ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Pievienošanās vienotajam tirgum, kas garantē brīvu kapitāla kustību, vēl vairāk veicināja nerezidentu noguldījumu pieaugumu.

Jau 2004. gadā nerezidentu noguldījumu kopapjoms sasniedza aptuveni 3 miljardus latu jeb 54,6 % no kopējā depozītu apjoma bankās.

No ASV arvien biežāk tika saņemti aizrādījumi, ka šāda naudas apjoma izcelsmi diez vai ir iespējams izkontrolēt un pašām bankām nav pa spēkam ievērot principu „zini savu klientu”.

Jau 2005. gada sākumā "FinCEN" paziņo, ka divas Latvijā reģistrētas bankas – „VEF banka” un „Multibanka” - uzskatāmas par finanšu institūcijām, kuru darbība rada bažas par naudas atmazgāšanu. Situācijas risināšanā iesaistās tā brīža premjers Aigars Kalvītis, skaidroties ar ASV finanšu noziegumu uzraugiem dodas arī pašu banku pārstāvji.

„Multibanka” tiek cauri ar pamatīgām izbailēm, taču „VEF bankai” tiek liegta korespondējošo kontu atvēršana darījumiem ar ASV dolāriem. Tādējādi banka ir lemta likvidācijai.

Skaļi gadījumi neesot kļuvuši par mācību

Taču šķiet, ka līdz nesenam laikam nedz pārējās bankas, nedz to uzraugi neko daudz no šī gadījuma nebija mācījušies. Šajā desmitgadē dažādu Latvijas banku nosaukumi ir figurējuši vairākās skaļās naudas atmazgāšanas lietās.

Tomēr vēl 2015. gada sākumā toreizējais Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājs Kristaps Zakulis, vaicāts, kā uzraugi uztver starptautiskajos medijos izskanējušās ziņas par riskiem,  saistītiem ar nerezidentu apkalpošanu, Latvijas Radio sacīja: „Liela daļa cilvēku, kas raugās uz NVS valstīm ar skepsi, protams, jebkuru biznesa sadarbību ar NVS klientiem vērtēs kā tādu, kas ir ar augstāku risku.”

Nepilnu gadu pēc šīs intervijas Zakulis iesniedza atlūgumu. Tas tika saistīts ar spiedienu no ārvalstu partneriem, tostarp Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas jeb OECD, ko neesot apmierinājusi pārlieku pielaidīgā attieksme pret naudas atmazgāšanas gadījumiem. Uzraugi gan nebija vienīgie, kuru attieksme šķiet pārlieku pielaidīga.

Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle (Nacionālā apvienība) atminas, ka vēl pirms pieciem gadiem, norādot uz nerezidentu apkalpošanas riskiem, izpelnījies Latvijas politiķu, tostarp tā brīža premjerministra Valda Dombrovska (“Vienotība”) un finanšu ministra Andra Vilka (“Vienotība”) aizrādījumus.

„Bija Eiropas Centrālās bankas ziņojums, kurā bija rakstīts, ka Latvijā pastāv nerezidentu banku riski, bet, protams, tādā mērcē, ka tas nenozīmē, ka Latviju neuzņems eirozonā. 2013. gada vasarā es biju viens no „ēnu ziņotājiem” Eiropas Parlamenta rezolūcijai, kur es mēģināju, cik nu varēju iestrādāt tādu kā ceļamaizi Latvijas valdībai tikt galā ar šo bacili,” stāsta Zīle.

“Protams, saņēmu tajā laikā diezgan lielu kritiku no Latvijas amatpersonām, ka es lieku šķēršļus Latvijas iestāšanās procesam eirozonā,” norāda Zīle,

Tas esot pārsteidzis, jo ar pārmēru lieliem nerezidentu noguldījumiem saistītie riski tolaik jau bija zināmi, saka Zīle.

„Riski ir lieli ne tikai no reputācijas viedokļa, jo, kā mēs tagad visi zinām, čaulas kompānijas bieži nodarbojas ar naudas atmazgāšanu, bet arī ar to, ka nerezidentu banku sektors ir raksturīgs ar pieprasījuma depozītiem. Tas nozīmē, ka bilance var sabrukt vienā brīdī, un reputācijas dēļ tā var sabrukt pavisam ātri,” skaidro Zīle.  

Līdzšinējais nerezidentu apkalpošanas modelis sevi esot izsmēlis

„Pēdējos divos gados ir izdarīts par pakāpi vairāk nekā iepriekšējos 20 gados,” spriež bankas „Signet” valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons.

Pieredzējušais baņķieris vada banku, kas specializējas īpaši turīgiem klientiem piederošu aktīvu pārvaldīšanā. Bankai, par kuras atrašanos rūpīgi restaurētā ēkā Rīgas klusajā centrā liecina vien diskrētas pelēkas plāksnītes ar nosaukumu „Signet”, ir ap 500 klientu. Idelsons ir pārliecināts, ka tas ļauj būtiski samazināt riskus. Līdzšinējais nerezidentu klientu apkalpošanas modelis sevi esot izsmēlis.

„Bija bankas, kas fokusējās tieši uz naudas pārskaitīšanu no Krievijas uz Rietumiem. Vēsturiski tas bija vienīgais bizness, ar kuru nodarbojās Latvijas bankas, kas strādāja ar nerezidentiem. Pakāpeniski šie apjomi tika samazināti. Manuprāt, šis ir bizness, kas Latvijai nav vajadzīgs. Es negribu teikt, ka esmu ļoti gudrs, bet jau pirms pieciem gadiem, veidojot šo banku, mūsu stratēģija uzreiz paredzēja, ka mēs šajā biznesā nepiedalāmies un fokusējamies tikai uz līdzekļu pārvaldīšanas pakalpojumiem,” stāsta Idelsons.  

Viņaprāt, Latvijas bankas, kas bija ieradušas apkalpot milzīgas nerezidentu naudas plūsmas, pārlieku ilgi turējušās pie ierastās biznesa prakses.

„Cilvēku psiholoģija ir tāda, ka, kamēr tev neiebaksta, liekas, ka var pagaidīt, nesteigties, jā, tieši tā, vēl mazliet arī nopelnīt. Acīmredzot banku nozarē nebija izpratnes par to, kādā ātrumā visiem šiem procesiem jānotiek,” spriež baņķieris.

„Līdz 2015. gadam viennozīmīgi ir bijusi pārlieku liela riska apetīte. Darbs ar paaugstināta riska klientu ekspozīcijas mazināšanu 2016. un 2017. gadā notika, bankas ir atteikušās no vairāk nekā 30 000 klientu. Droši vien mēs nepietiekami sapratām šīs pārmaiņas globālajā vidē, un tam, kas notika 2016. un 2017. gadā, bija jānotiek kādus gadus iepriekš,” saka Latvijas Komercbanku asociācijas vadītāja Sanda Liepiņa, kura asociāciju vada kopš aizvadītā gada sākuma.

Viņa uzsver, ka asociācija, kurā pārstāvētas arī gandrīz visas uz nerezidentu apkalpošanu orientētās bankas, jau pērnruden lēmusi par atteikšanos no augsta riska klientu, pirmkārt jau čaulas kompāniju apkalpošanas. Šo lēmumu likumdošanas līmenī plānots nostiprināt vien nākammēnes.

„Ir šie pārvaldāmie un ir nepārvaldāmie riski, un, ja mēs esam secinājuši, ka šie ir nepārvaldāmi riski, tad no sadarbības ar šāda veida partneriem ir jāatsakās,” uzsver Liepiņa.

Patlaban Latvijas banku klientu vidū ir vairāk nekā 26 tūkstoši tā dēvēto čaulas kompāniju. Jau līdz šīs nedēļas beigām tām bankām, kuru klientu vidū šādu kompāniju īpatsvars ir būtisks, ir jāpiedāvā uzraugam savs redzējums par to, kā tās strādās turpmāk, pagājušajā nedēļā paziņoja Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājs Pēters Putniņš.

„Gaidām no bankām pirmos stratēģiskos plānus, ko darīt nākotnē, ar ko aizstāt to zudumu bilances pasīvu pusē, kas varētu rasties, aizejot čaulas kompānijām. Mēs saprotam, ka šis process būs samērā straujš,” sacīja Putniņš.

Ņemot vērā to, ka čaulas kompāniju apgrozījums veido vairāk nekā 40% no kopējā ārvalstu klientu kredītapgrozījuma, prasība strauji atteikties no šo klientu apkalpošanas dažām bankām var nozīmēt arī „nāves spriedumu”. Tomēr šķiet, ka finanšu sistēmas uzraugi ir tam gatavi.

„Biznesa dzīvē ir dažādi cikli un dažādas iespējas. Bankas nav nekāds izņēmums. Ja kāds uzņēmējs noteiktos apstākļos nesaredz sev vietu attiecīgajā tirgū, viņš no šī tirgus var aiziet. Neviens šeit nav ar ķēdēm piekalts,” sacīja Putniņš.

Ļoti iespējams, absolūtajam vairākumam Latvijas iedzīvotāju, kas izmanto plašam patērētāju lokam domātos banku pakalpojumus, šīs izmaiņas neko nenozīmēs. Taču tagadējā apņēmība arī liek uzdot jautājumus, kādēļ vilcināšanās ar nerezidentu biznesa sakārtošanu bijusi tik ilga.

Nevar nepamanīt, ka gan deviņdesmito, gan divtūkstošo gadu vidū, gan tagad ziņojumos par nerezidentu biznesa riskiem ir norādīts arī uz korupcijas, tostarp politiskā līmeņa korupcijas iespējamību. Varbūt jāķeras pie ragiem arī šim vērsim?  

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti