Lībijas ēnā saasinās NATO sabiedroto – Turcijas un Francijas – attiecības

Ar Turcijas palīdzību oficiāli atzītā Lībijas valdība galvaspilsētā Tripolē de facto pārtraukusi 14 mēnešu ilgušo militāro ofensīvu no Lībijas austrumu karavadoņa Halifa Haftara un viņam lojālo grupējumu puses. Tomēr abas Lībijas pilsoņkarā iesaistītās puses saņem atbalstu no ārējiem spēkiem, kuru intereses ir tiešā veidā saistītas ar vienas no pušu kontroli pārņemšanu valstī. Šī konflikta ietvaros redzamāks ir kļuvis arī diplomātiskais saasinājums starp divām NATO sabiedrotajām valstīm – Turciju un Franciju. Kas notiek Lībijā un kā Lībijas konflikts ietekmē attiecības starp šīm NATO lielvalstīm?

Īsumā:

  • Austrumu karavadonis Haftars saņem militāru un diplomātisku atbalstu no AAE, Krievijas, Ēģiptes un arī Francijas, tikmēr Lībijas atzītā vienotības valdība saņem Turcijas atbalstu; 
  • Par spīti ieroču embargo, uz Lībiju turpina plūst ieroči un arī privātie militārie kontraktori, piemēram, no Krievijas Vāgnera grupas;
  • Jūnija sākumā Tripoles valdība atguva svarīgas teritorijas pie galvaspilsētas Tripoles, un viss liecina, ka nākamās atgūstamās teritorijas būs Sirte un Al Džufra;
  • Bažas, ka iesaistītās valstis varētu nonākt tiešā konfrontācijā viena ar otru;
  • Francija izmanto AAE, lai nostiprinātu savas intereses Lībijā, pasargājot sevi no potenciālas kritikas, taču Turcijas iesaiste un Tripoles valdības pozīcijas stiprināšanās ir pretēja šīm interesēm;
  • Turcija šobrīd Lībijā izskatās esam uz palikšanu. Lībija ir vitāla Turcijas komerciālajām, ģeostratēģiskajām un ideoloģiskajām interesēm; 
  • Attiecības starp Turciju un Franciju kļuvušas saspīlētas jau iepriekš, taču nu abas valdības izmanto publiskus veidus, lai atklāti diskreditētu viena otru;
  • NATO sašķeltība, un jo īpaši Francijas nostāja šajā jautājumā diskreditē Eiropu kā neitrālu starpnieku politiska risinājuma meklēšanā Lībijā;
  • Neapstrīdēts atbalsts Haftaram kā personai politisku risinājumu padara teju neiespējamu.

Kopš 2011. gada, kad gāzts tika ilggadējais Lībijas vadonis Muamars Kadafi, Lībijā turpinās konflikts. Tas atkārtoti uzliesmoja 2019. gada aprīlī, kad austrumu karavadonis Halifs Haftars un viņa kaujinieki uzsāka ofensīvu, lai iekarotu un pārņemtu varu valsts galvaspilsētā Tripolē un de facto valstī. Abas pilsoņkarā iesaistītās puses saņem atbalstu no ārējiem spēkiem, šo pušu interešu aizstāvība Lībijā ir tiešā veidā saistīta ar vienas no pušu pilnas kontroles pārņemšanu valstī.

Austrumu karavadonis Kalifa Haftars un viņa neoficiālā Lībijas nacionālā armija (LNA) un tai piesaistītie militārie grupējumu saņem neoficiālu militāru un diplomātisku atbalstu no Apvienotajiem Arābu Emerātiem (AAE), Krievijas, Ēģiptes, Jordānijas un arī Francijas. Tikmēr  Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) atzītā Lībijas vienotības valdība Fajeza as Sarādža vadībā kopš 2020. gada janvāra saņem Turcijas valdības atbalstu. Turcijas atbalsts ļāvis Tripoles valdībai neitralizēt gaisa un dronu bombardēšanu, samazinot pārākumu, kuru ar AAE gaisa atbalstu vēl nesen izbaudīja Haftars.

Konflikta aizsākums

Šī gada jūnijā ANO par vienu gadu pagarināja Drošības padomes rezolūciju 1970 (2011), kas izveidoja ieroču embargo Lībijā. Tomēr par spīti embargo valstī turpinās gan ieroču pieplūde, to izmantojot abām konfliktā iesaistītajām pusēm. Lībijā turpinās arī karotāju pieplūde, to skaitā arī privātie militāri kontraktori, kā, piemēram, Krievijas atbalstītā Vāgnera grupa un algoti karotāji no Sudānas un Čadas.

Kad jūnija sākumā Tripolē bāzētā valdība atguva kontroli pār zaudētajām teritorijām pie Lībijas galvaspilsētas, būtiski izmainīts tika konflikta balanss. Tripoles valdība, un arī Turcija, netieši ir norādījušas uz interesi atgūt stratēģiski svarīgo pilsētu Sirti un Al Džufras lidlauku. Taču šāds konflikta turpinājums vieš bažas par to, ka Lībijas kontekstā iesaistītās valstis nu varētu nonākt tiešā konfrontācija viena ar otru, ne vien caur viņu atbalstītajiem kaujiniekiem.

Sirte pilsēta, kas ir arī izbijušā Lībijas vadoņa Kadafī dzimtā pilsēta, ir stratēģiski svarīga tās atrašanās vietas dēļ. No Sirtes uz patērētāju tirgiem, reiz nosūtītas tika liela daļa no Lībijas naftas.

norādījis Ēģiptes prezidents Abdels Fatahs as Sisi, Sirte un Al Džufra ir nepārkāpjamas sarkanās līnijas. Pretējā gadījumā Ēģipte draud ar tiešu militāru konfliktu Lībijā. Uz Sirti Haftara kontroles saglabāšanai atbalsta tehniku nosūtījusi arī Krievija. Publiskā ASV spēku Āfrikas pavēlniecības ziņojumā norādīts, ka Krievija uz Al Džufra bāzi Lībijas centrālajā daļā nogādājusi vismaz 14 MiG-29 un Su-24 kara lidmašīnas. Pēc lidojumu reģistriem kopš februāra Krievija uz Lībiju caur Latakijas bāzi Sīrijā veikusi līdz pat astoņiem lidojumiem dienā.

Ēģiptes gadījumā šie tiešie draudi tomēr jāskata plašākā kontekstā, kuras ietvaros šādu komunikāciju prezidents as Sisi izmantojis vairākkārt, vērstu gan uz pašmāju, gan starptautisko auditoriju. Kā norādījis “Carnegie” Tuvo Austrumu pētījumu centra Ēģiptes pētnieks Jezids Sajeghs, Ēģipte, visticamāk, veiktu vien pirmo soli, šķērsojot robežu. Tādējādi viņi signalizētu nodomus un mēģinātu atturēt otru pusi no Haftara pozīcijas izaicināšanas. Tomēr nav noliedzams, ka situācija Lībijā norāda - abas puses šobrīd aktīvi gatavojās Sirtes liberācijai vai nosargāšanai.

Turcija un Francija

Lībijas konflikts populāri tiek aprakstīts, izmantojot Sīrijas alegorijas. Šāds salīdzinājums, galvenokārt balstīts uz Krievijas un Turcijas iesaisti konfliktā, ignorē lomu, kuru Lībijas konfliktā spēlē svarīgas valstis, kuras Sīrijas konfliktā nav nozīmīgas. Galvenokārt, tās ir Apvienotie Arābu Emirāti, taču arī Ēģipte un netiešāk tādas Eiropas valstis kā Francija.

Francija izmanto Apvienotos Arābu Emirātus, lai advancētu savas intereses Lībijā, pasargājot sevi no tiešas iesaistes un tādēļ potenciālas kritikas, kādu tā izpelnās Mali operācijas neveiksmju dēļ.

Taču situācijas attīstība Lībijā šobrīd varētu tikt raksturota kā pretēja tai, kuru Francija bija iedomājusies kā ideālo scenāriju. Ar Turcijas atbalstu nostiprinoties Tripoles valdības pozīcijai, ieguvēja ir arī Turcija, kura šobrīd Lībijā izskatās esam uz palikšanu. Lībija kļuvusi vitāla Turcijas enerģijas interesēs Vidusjūrā, taču pie komerciālām interesēm pievienot var arī ģeostratēģiskas un ideoloģiskas intereses.

Turcija un Francija - NATO sabiedrotās Lībijas ēnā?

Attiecības starp Turciju un Franciju kļuvušas saspīlētas jau iepriekš, abu valstu amatpersonas apmainījušās ar negatīviem komentāriem arī par situācijām Sīrijas ziemeļos un Vidusjūrā. 

10. jūnijā abas valstis nonāca konfliktā Vidusjūrā. Pēc oficiālas izmeklēšanas NATO, kura neatbalstīja Francijas pozīciju, Francija paziņoja par izstāšanos (uz laiku) no NATO jūras misijas Vidusjūrā. 22. jūnijā Francijas prezidents Emanuels Makrons minēja, ka Turcija Lībijā spēlē “bīstamas spēles”. Vien pāris dienas vēlāk, 29. jūnijā, kopīgā preses konferencē ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli prezidents Makrons norādīja, Turcijas iesaiste Lībijā pieprasa kriminālatbildību.

Tomēr vienlaicīgi Makrons atturējies no to valstu kritizēšanas, kuras konfliktā atbalsta Haftara pusi, tajā skatā Krieviju. Vien pāris dienas iepriekš Makrons piedalījies divu stundu ilgā videokonferencē ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Kaut arī nosodījis Krievijas atbalstītās Vāgnera grupas esamību Lībijā, Makrons atturējās kritizēt Krieviju par nesen uz Lībiju nosūtītajām kara lidmašīnām.

Arī Turcija ir publiski norādījusi uz Francijas lomu konfliktā, piemēram, pieminot Franciju kā vienu no lielākajiem šķēršļiem Lībijas stabilitātes sasniegšanai. Turcija min, ka Francijas un dažu citu valstu atbalsts nelegālām grupām ir pretrunā ANO Drošības padomes rezolūcijām. Ibrahims Kalins, Turcijas prezidenta pārstāvis, 20. jūnija intervijā apsūdzēja Franciju NATO drošības apdraudēšanā, atbalstot nelikumīgu valdību un tās karavadoni. Viņš norādījis, ka par spīti Francijas apsūdzībām Turcija Lībijā sadarbojās ar likumīgu Tripoles valdību, kamēr Francija ar nelikumīgiem spēlētājiem.

Abas valstis šobrīd izmanto “maigo varu” (soft power), vēršot publiskas kampaņas un izteikumus, lai diskreditētu viena otru publiskajā telpā. Tomēr nav noliedzams, ka Francijas nostāja atklāti ignorē ārvalstu iesaisti Lībijā no to valstu puses, kuras atbalsta Haftaru, tajā skaitā Krieviju, kamēr atklāti kritizē vien Turciju, kura atbalsta pretējo pusi. Šāda pozīcija ir pat hipokritiska, kamēr Lībijā turpinās starptautiskās likumdošanas ignorēšana no visām iesaistītajām pusēm.

Kas tālāk?

Lībija šobrīd var tikt raksturota kā teritorija, kurā dažādas vidējas ietekmes valstis sacenšas par savu interešu aizstāvību, ņemot vērā ASV minimālo interesti konfliktā. Stabilitāte Lībijā ir tiešās NATO, kā arī Eiropas Savienības un tās individuālu valstu interesēs.

NATO sašķeltība, un jo īpaši Francijas nostāja šajā jautājumā,  diskreditē NATO valstis no jebkuras turpmākās iesaistes kā neitrāliem starpniekiem diplomātiska un politiska risinājuma meklēšanā.

Tobrukas parlaments valsts austrumos ir leģitīma institūcija, kas tika izveidota 2015. gadā pēc ANO politiskās vienošanās parakstīšanas, šī pati vienošanās izveidoja arī vienotības valdību Tripolī. 

Līdzšinējie Vācijas mēģinājumi, organizējot Berlīnes konferenci, acīmredzami nav vainagojušies panākumiem, galvenokārt nesaskaņu ārēju spēlētāju ambīciju rezultātā. 

Situācija Lībijā norāda, vienīgais ceļš tālāk ir politisks, ne militārs. Atbalsts austrumu karavadonim Haftaram neļauj šim politiskajam samierināšanās procesam aizsākties, un ir skaidrs, ka jebkuri mēģinājumi ar viņa piedalīšanos nevainagosies panākumiem, kā tas ir novērojams līdz šim. Lielāku leģitimitāti Lībijas iekšējā kontekstā spēlētu sarunas, kas notiktu starp Lībijas rietumiem un austrumiem, pārstāvētiem no valdības vadītājiem Tripolē un paralēlajā austrumu valdībā Tobrukā. Taču neapstrīdēts atbalsts Haftaram kā personai šādu scenāriju pavērš mazticamu.


[1] Kaut arābu valodā pašdēvēta par Lībijas Arābu nacionālo armiju, tā populāri turpina tikt dēvēta par LNA. Ne tik vien kā apzīmējums, uzsvars uz “arābu” etnisko piederību pastiprina problemātiskās attiecības ar citām etniskajām grupām un to interešu ignorēšanu. Savulaik Haftars izbaudīja ne-arābu etnisko grupu (galvenokārt berberu) atbalstu tādos valsts reģionos kā Fezzāna, taču šo atbalsu vairs nesaņem.

[2] Redzamākais no piemēriem ir draudi, kurus as Sisi vērsa pret Etiopiju konfliktā par Lielo Etiopijas renesanses aizsprosta būvniecību un piepildīšanu.

[3] Nesenāk austrumu Vidusjūras saspīlējumu dēļ ciešākas attiecības ar Haftaru un viņa kontrolēto austrumu valdību Tobrukā izveidojusi arī Grieķija. Tajā pašā laikā Itālija līdzsenis ir netieši atbalstījusi Sarrādža valdību.

[4] Prezidents Makrons bija plānojis piedalīties arī 9. maija parādē Maskavā. Plānotās tikšanās un videokonferences ir daļa no Elizejas pils plāna uzlabot attiecības ar Krieviju pēc Krimas aneksijas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti