Lepēnas Asambleja un Makrona Maršs. Kur virzās Eiropas Savienība?

 ĪSUMĀ:

• Politisko dienaskārtību ES veido Eiropas līmeņa politiskās partijas un ar tām saistītās EP grupas. Tās vada ietekmīgi bijušie ES valstu vadītāji un politiķi.
• Vislielākā ietekme Eiropas politikā līdz šim bija "lielajai koalīcijai" - aliansei starp labējo konservatīvo Eiropas Tautas partiju un sociāldemokrātisko Eiropas Sociālistu partiju.
• Sociāldemokrātiskās partijas daudzās Eiropas valstīs jau ilgstoši turpina zaudēt vēlētāju atbalstu - tas saistīts gan ar sociāldemokrātu politisko identitāti, gan globālām tendencēm. Tikmēr labēji radikālās partijas piedzīvo popularitātes kāpumu un nu jau sākušas aktīvi ietekmēt politiku arī ES līmenī.
• Vienlaikus "lielās koalīcijas" un konservatīvo ietekmi Eiropā mēģina mazināt liberālā ALDE kopā ar Francijas prezidentu Makronu.
• Pēc 2019.gada EP vēlēšanām nedaudz samazināsies EPP ietekme un ievērojami kritīsies PES pārstāvniecība EP, taču lielāka ietekme būs ALDE/Makrona aliansei, kā arī labēji radikālo partiju blokam.
• No Latvijas līdz šim visspēcīgākā pārstāvniecība Eiropā ir "Vienotībai", taču pēc 2019.gada vēlēšanām arī jaunajām partijām būs iespēja aktīvāk iesaistīties ES politikā.

Kas veido politisko dienaskārtību Eiropas Savienībā?

Lai sadarbotos Eiropas līmenī, valstu ievēlētie EP deputāti (MEPs) veido ideoloģiskas politiskās grupas, savukārt nacionālās partijas iesaistās EP grupām atbilstošo transnacionālo partiju darbā. Šādas sadarbības ietvaros jau kopš 1987. gada ES politisko dienaskārtību pārsvarā veido neformāla "lielā koalīcija" (grand coalition) starp divām ES partijām - centriski labējo Eiropas Tautas partiju (EPP) un centriski kreiso Eiropas Sociālistu partiju (PES). EPP pārstāv liberāli konservatīvos un uz kristīgām vērtībām balstītos politiskos spēkus, savukārt PES pārstāv tradicionālās sociāldemokrātiskās Eiropas partijas.

Šādas koalīcijas esamība redzami ietekmē ES likumdošanas procesu - ieviestās regulas un direktīvas bieži balstās uz kompromisiem ne tikai starp ES dalībvalstīm, bet arī starp abu šo partiju pārstāvētajām ideoloģijām. Tādēļ, vēsturiski augot ES ietekmei, palielinājusies arī "lielās koalīcijas" partiju ietekme un savstarpējā sadarbība. Abas partijas ik pa laikam veido blokus arī ar citiem ES politiskajiem spēkiem. Piemēram, 2017. gadā ar liberālās ALDE un konservatīvās ECR grupas atbalstu par EP prezidentu tika ievēlēts Antonio Tajāni no EPP, nevis PES kandidāts, kā bija paredzēts "lielās koalīcijas" ietvaros. Taču kopumā galvenos lēmumus Eiropā pieņem un svarīgākos amatus vēl aizvien aizpilda šī koalīcija, un

tās līderu regulārās tikšanās pat tiek dēvētas par ekskluzīvāko vakariņu klubu Briselē.

ES līmeņa partijās nozīmīga loma ir nacionālajām partijām ar plašāko EP pārstāvniecību un spēcīgu lomu ES politikā, kā arī ietekmīgiem šo valstu politiķiem. Lielākajās ES partijās plaši pārstāvētas ir Vācijas, Francijas, Itālijas, Spānijas un citas Rietumu centriskās partijas, un nozīmīgas lomas to vadībā šobrīd ieņem arī Beļģijas, Luksemburgas un Nīderlandes politiķi. Tā, piemēram, esošais Eiropas Komisijas (EK) prezidents Žans Klods Junkers no EPP ir bijušais Luksemburgas premjers, viens no PES līderiem ir bijušais Nīderlandes Eiropas lietu un ārlietu ministrs Franss Timmermanss, savukārt ALDE līderis ir bijušais Beļģijas premjers Gijs Verhofštats. Šie un citi ES partiju līderpozīcijās esošie politiķi un arī viņu pārstāvētās nacionālās partijas galvenokārt veido ES līmeņa partiju ideoloģiskās nostājas un īstenoto politiku.

Vienlaikus dalība ES partijās ietekmē sadarbību Eiropadomē, kurā lēmumus pieņem visu ES valstu vadītāji. Tieši ceturtās lielākās EPP partijas "Pilsoniskā platforma" līderis un bijušais Polijas premjerministrs Donalds Tusks šobrīd ir Eiropadomes prezidents. Savukārt ES valstu vadītāji neformāli dalās grupās atbilstoši savai politiskajai piederībai ES līmenī, un šo grupu ietvaros veido savstarpējo sadarbību, kā arī koordinē nacionālās pozīcijas Eiropadomē.

Par kādām tendencēm uztraucas Eiropas līmeņa politikā?

Pēdējos gados ES valstīs notikušas nozīmīgas politiskās pārmaiņas, kas neizbēgami atstāj iespaidu uz politiku ES līmenī.

Pirmkārt, sociāli demokrātiskie spēki ES valstīs turpina piedzīvot sakāvi un atbalsta kritumu. Vācijas Sociāldemokrātiskā partija (SDP) pēdējās nacionālajās vēlēšanās ieguva tikai 20% atbalstu (2002. gadā SDP ieguva 40%), Francijas Sociālistu partiju 2017. gadā sagrāva Makrona "En Marche!", Spānijas PSOE šī gada jūnijā bija spiesta pamest valdību korupcijas skandāla dēļ, savukārt Itālijas Demokrātiskā partija nespēja atgūties pēc zaudēta referenduma un tās līdera Mateo Renzi atkāpšanās no premjera amata. Atbalsta kritums sociāldemokrātiem nozīmē arī PES lomas mazināšanos Eiropas politikā - galvenokārt Eiropadomē, jo šobrīd tikai četrās ES valstīs valdību vada sociāldemokrāti.

Tomēr kopējais atbalsta zudums sociāldemokrātiem saistīts ne tikai ar politiskajām krīzēm atsevišķās valstīs, bet arī vispārējām pārmaiņām sabiedrībā un politikā.

Stiprinoties uz identitāti balstītas politikas lomai, sociāldemokrātiskās partijas pievērsās šaurāku sabiedrības grupu, it īpaši etnisko minoritāšu, migrantu un LGBT interešu aizstāvībai. Taču vienlaikus sociāldemokrāti zaudēja savu iepriekšējo identitāti - vidusšķiras ekonomisko interešu pārstāvniecību un iestāšanos par plašu sociālā atbalsta tīklu. Vairākums ES valstu dāsnais sociālais budžets nebija ilgtspējīgs pieaugošo valsts parādu dēļ, kā rezultātā sociāldemokrāti bija spiesti veicināt tirgus ekonomiku un mēģināt reformēt darba tirgu. Tam sekoja nozīmīgas "Trešā viļņa" ekonomiskās reformas gan Lielbritānijā, gan Vācijā, taču tās ne vienmēr patika tradicionālajiem sociāldemokrātu vēlētājiem.

Papildus identitātei un ekonomiskajai programmai sociāldemokrātus ietekmēja arī citas globālās tendences. Pēdējos 30 gados ievērojami mazinājusies industriālo arodbiedrību ietekme, kas vēsturiski bija svarīgs sociāldemokrātu atbalstītājs. Tāpat arī augošā ienākumu nevienlīdzība, iestāšanās par budžeta izdevumu samazināšanu 2007.-2009. gada ekonomiskā krīzes laikā un pat atbalsts bēgļu uzņemšanai Eiropā tiek minēti kā iemesli sociāldemokrātu atbalsta sarukumam. Bijušie sociāldemokrāti nu jau balso gan par jaunām kreisām partijām, piemēram, "Podemos" Spānijā vai "Syriza" Grieķijā, vai pat radikāli labējām partijām, kas līdzīgi sociāldemokrātiem mazturīgākajām iedzīvotāju grupām nodrošina dāsnus sociālos pabalstus vai izmanto uz identitāti balstītu politiku savu vēlētāju mobilizēšanai.

Otrkārt, labēji radikālo partiju (lielākoties pret esošo politisko eliti pozicionētu partiju) popularitāte Eiropā pakāpeniski turpina pieaugt. Daudzas no tām iepriekšējās parlamenta vēlēšanās sasniedza savus līdz šim labākos rezultātus - Austrijas Brīvības partija (FPO) šobrīd vada Austrijas valdību, Francijas partija "Rassemblement national" (iepriekš - "Nacionālā fronte") kļuvusi ievērojami populārāka, savukārt "Līgas partija" kļuvusi par Itālijas lielāko konservatīvo spēku un kopā ar Piecu Zvaigžņu kustību šobrīd veido valdību. Līdzīgi arī Vācijā, Nīderlandē un Zviedrijā labēji radikālās partijas pēdējās vēlēšanās palielinājušas savu pārstāvniecību parlamentā.

Šo labēji radikālo partiju popularitāte un dalība valstu valdībās jau šobrīd ietekmē Eiropadomes dienaskārtību, un tā neizbēgami atspoguļosies arī EP pēc 2019. gada vēlēšanām.

Taču vienlaikus mainījies arī šo partiju politiskais vēstījums saistībā ar ES. Lai gan šādu partiju saknes mēdz būt saistītas ar eiroskepticismu un pat vēlmi izstāties no ES, taču pašlaik tās vairāk iestājas par iekšēju ES reformēšanu. Tā ir izteikti populāras ES "jaunajās" dalībvalstīs, tādēļ, piemēram, Ungārijas un Polijas līderi cīnās pret ES centieniem ierobežot savas īstenotās politikas autoratīvās tendences, vienlaikus nezaudējot populāro ES struktūrfondu atbalstu. Tādējādi Ungārijas un Polijas alianse neļauj pārējām ES dalībvalstīm ierobežot to balsstiesības Eiropadomē, jo tādai rīcībai nepieciešamas vienbalsīgs ES valstu atbalsts.

Līdzīgi Itālijas jaunā valdība pašlaik konfliktē ar EK par eirozonas valstīm saistošo budžeta nosacījumu izpildi, savukārt Austrijas, Ungārijas, Čehijas un Polijas valdības paziņojušas, ka neplāno parakstīt ANO Globālo migrācijas paktu. Un, lai gan labēji radikālo partiju nostāja dažādos jautājumos ne vienmēr sakrīt, piemēram, Ungārija iestājas pret bēgļu pārdales kvotām ES līmenī, savukārt Itālija vēlas aktīvāku citu valstu iesaisti bēgļu uzņemšanā, sagaidāms, ka ES līmenī šīs partijas nākotnē sadarbosies ciešāk.

Kādas pārmaiņas gaidāmas pēc 2019. gada EP vēlēšanām?

Pirmkārt, ES "lielo koalīciju" mēģinās izjaukt ES līmeņa liberālā partija ALDE un Francijas prezidenta Makrona kustība "En Marche!". Makrons un ALDE jau paziņojuši par kopīgas alianses veidošanu, un tikko notikušajā ALDE kongresā kā mērķis uzstādīts tieši konservatīvo spēku ietekmes mazināšana ES. Tā ietvaros ALDE nolēmusi nenominēt vienu kandidātu EK prezidenta amatam, bet izvirzīt vairākus ALDE līderus ES augstākajiem amatiem, jo partija uzskata, ka "Spitzenkandidat" procesā EPP šobrīd ir pārāk liela ietekme. Arī Makrons kopš kļūšanas par Francijas prezidentu aktīvi iestājies par ciešāku ES valstu integrāciju, ES pilsoņu dialogu veicināšanu, kā arī nepieciešamām Eirozonas reformām, un sagaidāms, ka šie jautājumi būs svarīgi arī jaunizveidotajam ES līmeņa politiskajam spēkam.

Vienlaikus sagaidāms, ka pēc vēlēšanām līdzšinējās "lielās koalīcijas" ietekme mazināsies.

Lai gan prognozes liecina, ka EPP zaudēs tikai nelielu daļu no esošā EP deputātu skaita, partijas spējas saglabāt savu ietekmi ir neskaidras. Novembra sākumā EPP kongresā ievēlētais partijas kandidāts EK prezidenta amatam Manfreds Vēbers ir tipisks konservatīvi politiskās elites pārstāvis. Taču iepriekš minētās tendences liecina, ka tradicionālās centriskās partijas visā Eiropā turpina zaudēt vēlētāju atbalstu. Tieši tādēļ, necenšoties ieviest nozīmīgas pārmaiņa līdzšinējā partijas īstenotajā politikā, ir iespējams, ka EPP šajās vai nākamajās EP vēlēšanās varētu zaudēt vairāk ietekmes, nekā gaidīts.

PES savukārt, visticamāk, zaudēs vismaz 30% no sava šī brīža EP deputātu skaita. Un, lai gan arī Makrona veiksmīgs starts EP vēlēšanās nav garantēts, šo pārmaiņu rezultātā

ALDE/Makrona alianse varētu pat kļūt par otro lielāko ES politisko spēku, un turpmāk ieņemt daudz svarīgāku lomu ES politikas veidošanā.

Otrkārt, savienībā augs labēji radikālo partiju ietekme. Jau iepriekšējā EP sasaukumā šīs partijas kādu laiku darbojās Lielbritānijas UKIP partijas politiķa Farāža vadībā, un, lai gan šī grupa izjuka jau 2015. gadā, šīs partijas turpina darboties citās EP grupās. Vislielākā ietekme Eiropas politikā šobrīd ir Ungārijas premjeram Viktoram Orbānam, kura partija "Fidesz" ir viens no lielākajiem EPP biedriem. Un, lai gan nekas neliecina, ka Orbāna ietekme EPP varētu mazināties, partijas līderi ir norādījuši, ka citi Orbāna sabiedrotie Eiropā EPP sastāvā pagaidām gaidīti netiek.

Par spīti tam, labēji radikālās partijas savu popularitāti audzēs arī 2019. gada EP vēlēšanās. Tā rezultātā esošās konservatīvās un eiroskeptiskās grupas ECR, EFDD un ENF kopā ar jaunpienācējiem varētu izveidot plašāku, galēji labēju ES līmeņa politisko spēku. Pie šādu spēku konsolidācijas ārpus EP jau kādu laiku strādā bijušais ASV prezidenta Trampa padomnieks Stīvs Banons, un sagaidāms, ka šāda ES līmeņa partija iestātos par lielāku nacionālo valdību lomu ES lēmumu pieņemšanā, piemēram, palielinot Eiropadomes ietekmi, kā arī iesaistītos diskusijās pret nepopulāriem ES lēmumiem, kā patvēruma meklētāju pārdali starp ES dalībvalstīm.

Treškārt, pārmaiņu dēļ šobrīd neskaidri ir vairāki svarīgi jautājumi par ES turpmāko attīstību. Pirmkārt, nav skaidra "Spitzenkandidat" procesa nākotne. Lai gan esošais EK prezidents tika ievēlēts pēc veiksmīga šī procesa īstenošanas 2014. gadā, pēc vēlēšanām atbalsts šādam nominācijas procesam starp jaunievēlētajiem MEPs varētu pietrūkt. Otrkārt, pēc vēlēšanām EP varētu palielināties divu pretēju bloku polarizācija: viena, kas atbalsta dziļāku savienības integrāciju un reformēšanu, un otra, kas atbalsta lielākas ietekmes atdošanu ES valstu parlamentiem un valdībām. Šāda polarizācija radītu neskaidrību par vairākiem šobrīd īstenotajiem ES attīstības virzieniem, piemēram, ciešāku eirozonas finanšu sistēmu integrāciju.

Vai Latvijas partijas iesaistās Eiropas līmeņa politikā?

Kopš iestāšanās ES lielākā daļa Latvijas partiju cenšas iesaistīties ES politiskajās aktivitātēs. Un, lai gan iespējas ietekmēt ES lēmumus viennozīmīgi ietekmē Latvijas mazais EP deputātu skaits, tas nav traucējies vairākiem Latvijas politiķiem ieņemt augstus amatus arī ES partijās un struktūrās.

Vislielākā ietekme Eiropas līmeņa politikā līdz šim bijusi "Vienotībai" un tās priekšgājēju partijām - "Jaunajam laikam", kā arī "Pilsoniskajai savienībai". Šobrīd "Vienotību" EP pārstāv četri deputāti, partija ir EPP biedre, un bijušais "Vienotības" pārstāvis Valdis Dombrovskis ieņem augsto EK viceprezidenta amatu. Līdzīga ietekme ir arī Nacionālajai apvienībai - līdz 2009. gadam TB/LNNK bija četras vietas EP, un šobrīd Roberts Zīle ir konservatīvo reformistu grupas ECR viceprezidents.

Citas partijas ES līmenī darbojas kūtri. Lai gan "Saskaņa" kopš 2017.gada ir pilntiesīga PES biedre (šo statusu "Saskaņai" ilgstoši neļāva iegūt LSDSP) un partija Eiropas līmenī pēdējā laikā darbojas aktīvāk, "Saskaņas" vienīgais EP deputāts Aleksejs Mamikins partiju ir pametis un pievienojies Latvijas Krievu savienībai. Tāpat, lai gan Zaļo un Zemnieku savienību (ZZS) veidojošā Latvijas Zaļā partija ir Eiropas Zaļās partijas (EGP) biedre, ZZS vairākkārt izrādījusi vēlmi kļūt par ietekmīgās EPP biedri. Taču pēc vājā rezultāta 13. Saeimas vēlēšanās varbūtība, ka ZZS šādi spēs uzlabot savu ietekmi ES, ir samazinājusies.

2019. gada vēlēšanas, visticamāk, beigsies ar ļoti fragmentētu Latvijas partiju pārstāvniecību Eiropas Parlamentā.

Par spīti Dombrovska un "Vienotības" esošo EP deputātu atpazīstamībai un popularitātei, sagaidāms, ka pēc vēlēšanām redzēsim "Vienotības" ietekmes mazināšanos. Vienlaikus jaunievēlētajām Latvijas partijām tas varētu pavērt iespēju ne tikai iesaistīties EP politikā, bet arī mēģināt iekļauties ES partiju ģimenēs.

"Latvijas attīstībai", kas ir viena no "Attīstībai/Par!" veidojošajām partijām, jau kopš 2014. gada ir aktīva ALDE biedre. "Kustība "Par!"" savukārt izteikusies, ka tai tuvākā partija ES līmenī ir Makrona "En Marche!", līdz ar to sagaidāms, ka "Attīstībai/Par!" iekļausies jaunajā ALDE/Makrona aliansē. Jaunā konservatīvā partija (JKP) ideoloģiski vistuvāk ir EPP, taču JKP iekļauties šajā Eiropas spēkā, visticamāk, traucēs "Vienotība", ņemot vērā, ka esošie ES partiju biedri var atteikt dalību citām partijām no tās pašas ES dalībvalsts. Ar līdzīgu problēmu saskaras arī "Progresīvie" - lai gan partija ir uzsākusi procesu, lai pievienotos PES, tā nevarēs kļūt par pilnu biedru, ja "Saskaņa" tam nepiekritīs. Savukārt "KPV LV" ideoloģiskā nostāja ir neskaidra - partijas vēlēšanu solījumi par varas atdošanu tautai, pašai neapzinoties, sasaucas ar citām radikāli labējām partijām Eiropā, taču partijas vēlme darboties ES līmenī vai sadarboties ar citām labēji radikālām partijām līdz šim nav novērota.

Kopumā radikālas pārmaiņas ES politikā pagaidām nav gaidāmas.

Lai gan paplašināsies centrisko spēku dalījums un ir iespējama labēji radikālo spēku konsolidācija, tam nevajadzētu ievērojami ietekmēt ES dienaskārtību un lēmumu pieņemšanas struktūru.

Ņemot vērā nozīmīgo ES lomu valsts attīstībā, Latvijai ir svarīgi pārliecināties, ka arī nākotnē vairākums EP paliek proeiropiskas koalīcijas rokās. Tāpēc arī šajā rakstā minētās tendences rada satraukumu, mainoties pie varas esošajām partijām ES dalībvalstīs, tam agri vai vēlu sekos arī Eiropas līmeņa partijas, un tālāka EP un ES fragmentācija rada riskus, ka proeiropiskā koalīcija ilgtermiņā varētu arī izjukt.