Latvijas Nacionālais arhīvs teju desmit gadu laikā digitalizējis 5% arhīvu materiālu. Patlaban visvairāk digitalizēti skaņas dokumenti kā arī papīra formāts. Taču šobrīd arhīva digitalizācijas un atjaunošanas sarakstā prioritāte ir kino materiāli jeb oriģinālās filmu lentes, kuru stāvoklis pasliktinās.
- Digitalizēti tikai projekti,nevis arhīva pamatmateriāli
- Meklē senču fotogrāfijas
- Kinolentes atrodas tām nepiemērotās telpās
- Arhīvists: Filmu digitalizācija neatbilst mūsdienu standartiem; neapmierināti arī vēsturnieki
Digitalizēti tikai projekti, nevis arhīva pamatmateriāli
Digitalizācijai izmanto milzu skenerus, skaņas un kino pārrakstīšanas iekārtas, kā arī foto kameras, kas Latvijā ir ierobežotā daudzumā vai atsevišķiem arhīvu formātiem nav vispār. Valsts naudas kultūras mantojuma digitalizācijai nav, taču tā palēnām tiek veikta par Eiropas fondu naudām. Līdz ar materiālu pārveidošanu elektroniskā formātā tiem būtu jākļūst arvien pieejamākiem, taču šis process pagaidām rit lēni.
Latvijas Nacionālā arhīva Pārdaugavas ēkā nepārtraukti noritot papīra materiālu digitalizācija. Kopumā šeit pie dažādu dokumentu skenēšanas darbojas 10 cilvēku. Salīdzinājumam - Somijā šo darbu veicot 40 cilvēku.
Dokumentus elektroniskā formātā Latvijā pārveido patlaban tikai dažādos projektos, nevis no arhīva pamatbudžeta. Piemēram, Izraēlas holokausta piemiņas organizācijas "Yad Vashem" projektā šobrīd digitalizē iedzīvotāju migrācijas lietas, kurās ir informācija tieši par ļaudīm, kas pagājušā gadsimta 70. gados, 80. gados emigrējuši no Latvijas uz Izraēlu. Lietas satur aprakstus par cilvēkiem holokausta laikā, kā arī par dzīvi pēcāk padomju iekārtā.
"Par atlases kritērijiem – galvenie kritēriji, ko mēs atlasām digitalizācijai, ir vispirms, cik šie dokumenti ir izmantoti, pieprasīti lasītavās no iedzīvotāju puses. Otrs ir tas, ka dokuments var aiziet bojā un šis ir vienīgais veids, kā to saglabāt, jo, veicot digitalizāciju, ir iespējams arī atjaunot zudušu tekstu, tur pamainot gaismas un veicot apstrādi, bet vienai lapai tad jāvelta pusdiena, un rēķiniet tad, kādas tās ir izmaksas," stāsta Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža. "Tātad to var darīt tikai ļoti svarīgiem dokumentiem. Un trešais - ir pasūtījumi, kad klients grib lielā apjomā kādus dokumentus, kas viņus interesē. Šajos sadarbības projektos (kā ar "Yad Vashem"), piemēram, esam ieguvuši trīs jaunas kameras digitalizācijai. Mums arī paliek iekārtas un vēl liela daļa par cilvēku vēsturi jau ir digitalizēta. Nu, valsts budžets ir tik liels, cik viņš ir," saka Sprūdža.
Meklē senču fotogrāfijas
Vēl kādā telpā izvietoti lielformāta skeneri, kuros ievieto kartes. Ne mazums laika prasa senāku karšu atjaunošana pirms digitalizācijas, vairāk bojātas kartes dažkārt tiek liktas gluži kā mozaīkas. Šobrīd darbinieki digitalizē arī Latvijas izdoto pasu grāmatas.
"Unikālākais ir tas, ka ir šo cilvēku fotogrāfijas, un dažam labam tas ir vienīgais veids, kā iegūt savu senču fotogrāfijas," norāda Sprūdža. "Tās ir 20. gadsimta sākuma pases, un tad no šiem materiāliem vēl var digitalizēt atsevišķi foto un iegūt portretus. No bildes kas ir 3x4cm ir iespējams iegūt foto līdz pat A4 formātam," viņu papildina dokumentu preventīvās saglabāšanas departamenta vadītāja Inga Šteingolde.
Dokumentu arhīvu digitalizācija kopumā uzsākta līdz ar jauno politikas iniciatīvu 2007. gadā "Radurakstu" projektā. Tad arī parādījušās pirmās iekārtas, kuras arvien tiek izmantotas; izveidota arī interneta platforma un digitalizētas visas mikrofilmētās baznīcu grāmatas. Šie materiāli elektroniskā formātā pieprasīti tieši iedzīvotāju vidū, jo Latvijā īpaši augusi interese par ģenealoģiju
"Šodien skatoties, ir pagājis jau pietiekoši liels posms, lai teiktu, ka nepieciešamas jaunas investīcijas un platforma jāpārveido. Tagad šīs baznīcu grāmatas var lasīt kā grāmatas un tas prasa dažādas iemaņas, lai varētu darboties. Mēs vēlētos to vienkāršot," norāda Šteingolde.
Arhīva vadība gan atzīst, ka kopumā digitalizācijas process patiešām ir lēns, ņemot vērā nelielo cilvēkresursu un tehnoloģisko aprīkojumu tieši šai funkcijai. Patlaban kopumā digitalizēti 5% arhīvu materiālu.
Sprūdža atzina, ka vēlētos, lai digitalizācijas apjomi pieaugtu vismaz divas trīs reizes. Kā iepriekš jau minēts, bez pieprasītākajiem arhīviem vēl digitalizācijas rindā prioritāri ir materiāli, kas bojājas. Īpaši lielas problēmas sagādā 19. gadsimta vidus papīra kvalitāte - tas ir laiks, kad parādās kokmasas papīrs, un līdz pat gadsimta beigām papīram ir slikta kvalitāte. Vēl bojā ejas riska grupā ir arī 1940. līdz 1970. gadu tā dēvētais "skābais" papīrs un arī dziestošās tintes.
Kinolentes atrodas tām nepiemērotās telpās
Īpašu uzmanību un steidzamu rīcību gaida tieši kinofotofono dokumentu arhīvu glabātāji.
Bažas rada arhīva 20 000 kinolenšu vienību stāvoklis.
Kinofotofono dokumentu arhīvs atrodas Šmerlī, kur glabājas 90 000 arhīva vienību. Gaitenī kinolenšu glabātavu priekšā novietoti rozā halāti un bahilas viesiem. Telpas ir milzīgas, kopumā ir sešu filmu glabātavas, stāsta arhīva vadītāja Dace Bušante
"Te glabājas mūsu Latvijas zelta fonds - gan kinohronikas, animācijas, dokumentālās filmas, kino žurnāli un dažādas citas," rāda Bušante. "Te ir kino dokumenti, sākot no 1910. gada, un vecākais dokuments ir kinožurnāls par cara Nikolaja vizīti Rīgā," saka Bušante.
Vislielākajā filmu glabātavā ir +14 grādu, telpu aizpilda milzu plaukti ar sudrabotām bundžām un mehāniskas kabīnes uz pacēlājiem, ar kurām var pārvietoties, lai tiktu pie kinolentēm augstākos plauktos.
Arhīva vadītāja arī vērtē, ka telpas patlaban kino dārgumu glabāšanai nav gluži piemērotas. "Mēs esam pielāgojuši šīs glabātavas, tajās nav kondicionieru, normālas ventilācijas, jo rudenī un pavasarī ir apstākļu svārstības, un mēs to visu šeit iekšā arī izjūtam. Telpas nepieciešams remontēt," pauž arhīva vadītāja.
Vienā kinolenšu kārbā glabājoties 10 minūtes filmas. Patlaban īpaši svarīgi digitalizēt un restaurēt 20 000 kinolenšu ruļļus – spēlfilmas, dokumentālās filmas, amatierfilmas, kinožurnālus, studentu filmas, koncertfilmas, animācijas, kur kinolentās jau novēroti arī bojājumi.
Darba kabinetā uz montāžas galda arhīva darbiniece Linda Pleša rāda "Vārnu ielas republiku" uz 35 milimetru lentes. Filmas oriģinālakadros nav vairs redzamas izteiktas krāsas un dominē sarkans tonis. Patlaban Latvijā nekur nav iespējama digitāla restaurācija. Pirms pāris gadiem projektā bija izdevies dažas zelta fonda filmas atjaunot ārzemēs - Dānijā, kas restaurāciju sadārdzina.
"Te ir galvenā problēma - krāsu zudums. Redziet, kāds ir attēls: principā vairs nevar pateikt krāsas. Viss ir sarkans. Tā ir problēma krāsainajām lentēm un arī fotogrāfijām. Tas ir padomju periods, un īpaši raksturīga šī problēma ir šajā laikā Ukrainā ražotajām filmu lentēm," komentē Pleša.
"Šobrīd ir tā, ja mēs digitalizējam filmu, tad pēc tam mazliet šo krāsu pieregulēt var un uztaisīt viņu bālāku, bet nekādas krāsas mēs atjaunot nevaram.
Taču, protams, ir tādas speciālas filmu restaurācijas programmas ar kurām krāsas var atjaunot, tāpat ne visas filmas ir sarkanas - ir arī ar ārējiem defektiem, piemēram, ar švīkājumiem, kurus arī ar digitālo restaurāciju var noņemt un uztaisīt labu attēlu. Tāpēc ir svarīgi, lai būtu laba digitalizācijas aparatūra, ar kuru varētu ieskenēt šo bildi patiešām augstā līmenī, jo ar sliktas kvalitātes skenēšanas kopiju neko īsti nevar iesākt," norāda Bušante.
Arhīvā patlaban gan ir viena kino dokumentu digitalizācijas iekārta, kuru pirms 10 gadiem saņēma dāvinājumā no Japānas. Taču tā ir krietni nolietota un kvalitāte vairs neizturot kritiku.
Arhīvists: Filmu digitalizācija neatbilst mūsdienu standartiem; neapmierināti arī vēsturnieki
Arhīvists Rūdolfs Henčels ir vienīgais, kurš šeit darbojas ar digitalizāciju. Līdz šim digitalizēti vien 12 000 filmu lenšu ruļļu un dienā vidēji varot nodublēt aptuveni divas spēlfilmas.
"Šeit filmu digitalizācija neatbilst mūsdienu standartiem, tāpēc ceram projektā izveidot jaunu, modernu filmu laboratoriju un varēsim šīs filmas skenēt un tas kvalitātes ziņā atbildīs viens pret vienu," saka Henčels.
Minētais projekts iesniegts jaunajā Eiropas fondu līdzekļu piešķiršanas periodā, lai varētu iegādāties jaunu digitalizācijas iekārtu, veidot laboratoriju un piecu gadu laikā pārkopēt un atjaunot apdraudētās kinolentes; tam nepieciešams pusotrs miljons eiro.
Arhīvu pieejamība šķiet loģisks digitalizācijas cikla posms, taču Nacionālā arhīva vadība uzsver, ka, veidojot elektroniskas kopijas, tās var nenonākt sabiedrības brīvpieejā. Materiāliem ir dažādas pieejas pakāpes – personu tiesības, autortiesības un tamlīdzīgi.
Viduslaiku posma vēsturnieks Gustavs Strenga secina, ka kopumā desmit gados visā Eiropā noticis milzu lēciens vēstures arhīvu krājumu digitalizācijā. Vēsturnieks strādājis arhīvos dažādās valstīs un padalījās ar savu vērtējumu attiecībā uz pieejamību. Viņš ir strādājis arī Igaunijas arhīvā ,un tur liela daļa materiālu ir digitalizēti. "Latvijas Valsts vēstures arhīvs nevedina lietotāju nonākt pie digitālajiem krājumiem. Jāsaka godīgi, ka, ejot uz nacionālo Valsts vēstures arhīvu, es vairāk balstos uz darbu viņu telpās un mazāk uz viņu digitālajām kopijām. Man nav pozitīvas pieredzes, lietojot Latvijas digitālos arhīvus. Varbūt es neesmu to pratis. Man, vienkāršam lietotājam, ir grūtības atrast sev interesējošos materiālus - atšķirībā no Igaunijas, kas ir ļoti draudzīga pret lietotājiem," saka Strenga.
Savukārt Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Ēriks Jēkabsons atzina, ka augstu vērtē Latvijas arhīvu digitalizācijā līdz šim paveikto, taču arī iezīmēja būtisku arvien neatrisinātu vēstures pētniecību bremzējošu faktoru arhīvu pieejā, kas zobu sāpes sagādā arī viņa studentiem. Proti, daudzas tēmas ir neatklātas, līdz ar to studenti var būt pirmatklājēji. Viņš norāda, ka Latvija kopā ar Krieviju, Baltkrieviju un, iespējams, Ukrainu ir vienīgās valstis reģionā, kur arhīvā nedrīkst fotografēt. "Studentiem ļoti daudz laika paiet pārrakstīšanā. (..) Protams, ka var kopēt, bet tas maksā diezgan lielu naudu," saka Jēkabsons, gan norādot, ka arhīvā strādā ļoti labi speciālisti.
Nacionālais arhīvs gadā no fotografēšanas pakalpojumiem lasītavās ieņem ap 20 000 eiro un, ņemot vērā, ka patlaban arhīva budžets ir seši miljoni gadā, kas ir 60% no nepieciešamā, tad arhīvs neredz iespēju attiekties no ieņēmumiem par fotogrāfēšanu, kamēr pretī nav kādas dotācijas no valsts. Tiesa gan, Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža norādīja, ka patlaban notiek diskusijas par cenrādi un, iespējams, tas mainīsies nākamgad.
