ĪSUMĀ:
- Latvija ik gadu aizsardzībai tērē vairāk nekā pusmiljardu; atvēlētā summa ik gadu aug.
- Vēl 2020. gadā Saeimā pieņemtajā Valsts aizsardzības koncepcijā secināts – vajag lielāku karaspēku.
- Latvijas militārajā bruņojumā ir haubices no Austrijas, bruņumašīnas no Somijas, prettanku ieroči no Izraēlas u.c.
- Bet patlaban trūkst pretgaisa aizsardzības sistēmu.
- Tomēr "lielais konteksts" – dalība NATO aliansē, kur 5. pants nosaka – vajadzības gadījumā visi nāk palīgā.
- Tāpat Baltijā un Polijā izvietotas pastāvīgas kaujas grupas, pār kurām "šefība" ir Kanādai.
- Svarīga loma aizsardzībā – Zemessardzei. Šobrīd vēro lielu interesentu pieplūdumu.
- Jau tālajā 2016. gadā ASV domnīcā par Latvijas plusu sauca mežus, purvus, šaurus ceļus.
- Vēl arī svarīgs pašas sabiedrības noskaņojums un vēlme aizsargāties.
- Aizsardzības ministrijā uzskata – Ukrainas piemērs rāda, ka Latvija līdz šim militāri gājusi pareizajā virzienā.
- Tikmēr pētnieki iesaka pārveidot Baltijas gaisa patrulēšanas misiju par gaisa aizsardzības sistēmu. Tas būs signāls Krievijai.
Ar ko Ukrainai uzbrūk Krievija
Pirmais. Šajā karā redzams, ka Krievijas armijā aizvien ierocis numur viens ir tanki, ar kuriem tiek ieņemtas konkrētas teritorijas, un tanki vienlaikus ir spēka un varas simbols.
Otrais. Tāpat Krievijas rīcībā ir daudz dažādu raķešu. Precīzākās no tām ir ballistiskās raķetes "Iskander", kas lido līdz pat 500 kilometru attālumā un ko Krievija uz Ukrainu raidīja gan no savas valsts, gan Baltkrievijas. Tad vēl ir arī kruīza raķetes "Kalibr", kas tiek šautas no kuģiem un var mērot pat 2500 kilometru ceļu. Arī precīzas. Vēl ir dažādas raķešu sistēmas, piemēram, "Smerč", ne gan ļoti precīzas, ne arī tik tālas – maksimālais attālums 120 kilometru, bet toties "iet" veselām zalvēm.
Trešais. Sīvas aizsardzības gadījumā Krievija nekautrējas iet "uz visu banku" jeb var noslaucīt visu, kas ceļā. Lētākais un vienkāršākais paņēmiens – bumbu mešana no kaujas lidmašīnām.
Ukraina, lai arī daudz mazāka par Krieviju, Eiropas mērogā tomēr ir liela valsts ar vairāk nekā 40 miljoniem iedzīvotāju, tai ir arī sava militārā rūpniecība – pašu ražoti tanki "T-64", kas tagad redzami kaujas laukā, ir arī savi prettanku ieroči "Stugna", ir arī modernizētas pretgaisa aizsardzības iekārtas "S300" un iekārtas "BUK", ar kurām var notriekt lidmašīnas, var censties pārtvert arī raķetes.
Ukraiņi spēj aizsargāties.
Bet kā būtu Latvijai?
Ik gadu Latvija aizsardzībai tērē vairāk nekā pusmiljardu eiro, kas gadu no gadu aug, un ir saistīts ar solījumu NATO aizsardzībai tērēt vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta. Šogad, 2022. gadā, kopējie izdevumi plānoti aptuveni 760 miljonu eiro apmērā, kas ir 2,2% no iekšzemes kopprodukta.
Galvenās izdevumu pozīcijas:
- Aptuveni 220 miljoni eiro Nacionālo bruņoto spēku (NBS) atlīdzībām jeb var teikt – algām.
- Aptuveni 273 miljoni – bruņoto spēku attīstībai, bruņojuma un tehnikas iegādei.
- Trešā lielākā izdevumu pozīcija aptuveni 76 miljoni eiro – līdzdalības nauda dažādās starptautiskās operācijās, tostarp arī mācībās.
- Vēl aptuveni 16 miljoni eiro – militārajās pensijās.
- 12 miljoni eiro – iemaksa Ziemeļatlantijas alianses jeb NATO kopbudžetā.
Latvijas galvenie aizsardzības spēki, pirmais, kā zināms, ir profesionāla armija – Nacionālie bruņotie spēki, kuru aktīvais sastāvs ir apmēram 6700 cilvēku.
Otrais ir Zemessardze, brīvprātīga organizācija, kas ir NBS sastāvā. Tajā šobrīd ir aptuveni 8200 cilvēku, kā arī rezervisti – bijušie NBS karavīri, bijušie zemessargi, kā arī pilsoņi, kas to ir vēlējušies un ir izgājuši minimālo militārās apmācības kursu. Kopā rezervistu rindās šobrīd ir ap 6000 cilvēku.
Tātad kopā ap 20 000 cilvēku.
Daudz vai maz?
Pēc Valsts aizsardzības koncepcijas, ko 2020. gada rudenī pieņēma Saeima, par maz. Plānots, ka Latvijas armijā vajadzētu vismaz 9000 profesionāļu, tātad par ceturtdaļu vairāk, savukārt Zemessardzē – vismaz 12 tūkstošus zemessargu.
Galvenais mērķis, kas rakstīts šajā koncepcijā: "Neatkarīgi no spēku samēra Nacionālie bruņotie spēki ir gatavi aizsargāt Latviju militāra uzbrukuma gadījumā, un nevienam potenciālajam agresoram nav jādzīvo ilūzijās, ka Latvijas teritoriju var atņemt bez pretestības vai ievērojamiem zaudējumiem. Līdztekus kolektīvās aizsardzības garantijām Latvijas sabiedrībai ir jābūt skaidrai izpratnei par to, ka neviens cits neaizsargās Latviju, ja Latvijas sabiedrība pati nebūs gatava to darīt."
Skan braši un apņēmīgi, bet ar vārdiem vien, kā liecina karš Ukrainā, nepietiek, un nepietiek vien ar cilvēkiem, tāpēc ir jautājums – kāds ir Latvijas militārais bruņojums?
"Aizliegtais paņēmiens" aplūkoja lielākās pozīcijas, kas bijušas redzamas militārajās parādēs valsts svētkos, aplūkojamas Nacionālo bruņoto spēku mājaslapā no iepirkumiem, par kuriem bija zināms publiski, kā arī no Aizsardzības ministrijas sniegtās informācijas.
Latvijas rīcībā ir:
Sauszemes bruņutehnikas komplekts, ko 2014. gadā Latvija iegādājās no Lielbritānijas – kopā 123 vienības. Tā sastāvā bruņu mašīnas dažādām vajadzībām: "Samson" remonta darbiem, "Samaritan" sanitārajiem mērķiem, "Sultan" komandas vadībai, "Spartan" desantam, savukārt modelis "Scimitar" ir kā vieglais tanks – var šaut un attīsta ātrumu līdz pat 80 kilometriem stundā.
Savukārt jaunākais papildinājums bruņutehnikas jomā ir Somijas bruņumašīnas "Patria". To ātrums – līdz pat 100 kilometru stundā. Bruņumašīnas galvenā funkcija ir karavīru pārvadāšana no kaujas uz kauju. Vienā mašīnā var sasēst pat desmit karavīri.
Pirmās šādas četras bruņumašīnas Latvija saņēma pērn, taču kopā paredzētas 200. Piegāde iecerēta līdz 2029. gadam, savukārt no 2023. gada tās paredzēts komplektēt Latvijā. Līguma kopējā summa – 200 miljoni eiro, tātad viena šāda auto cena ir viens miljons eiro.
Bet, ja jāšauj, tad, pirmkārt, ir tā saucamie strēlnieku ieroči, pamatā vācu firmas "Heckler&Koch" automāti "G36", vēl pistoles "Glock", snaiperieroči "Hecate" un "Barreta", ložmetēji un vēl granātmetēji – arī vācu "Heckler&Koch".
Taču tad, ja jāšauj pamatīgāk un tālāk, tad galvenais spēks ir haubices "M109", kas ir iegādātas no Austrijas. Pārvietošanās ātrums līdz 56 kilometriem stundā, savukārt šāviena attālums – līdz pat 30 kilometriem. Tvertnē ir 42 lādiņi, var šaut ik pa desmit sekundēm. Kopā Latvijai tādas ir 65.
Tad, ja jāaptur tanki, un specifiski tieši prettanku ieroči – Latvijas armijas rīcībā ir zviedru "AT4", ir "Carl Gustav", kā arī zviedru lielgabals "PVPJ 1110". Tiesa, to visu mīnuss ir salīdzinoši īsā šāviena distance, kas nozīmē, ka ir jābūt tuvu tankam.
Tādēļ Latvija pirms trim gadiem noslēdza jaunu līgumu ar Izraēlas kompāniju "Rafael" par vēl papildu prettanku ieroča iegādi ar nosaukumu "Spike", kura šāviņš spēj sasniegt jau vairākus kilometrus. Latvijas iepirktajā "Spike LR" modifikācijā – pat četrus kilometrus. Vienību skaits nav zināms, bet līguma summa ir aptuveni 100 miljoni eiro.
Aizsardzības ministrija "Aizliegtajam paņēmienam" rakstiski skaidroja, ka Latvijas armijai ir arī ASV prettanku sistēma "Javelin", tiesa, nekādu publisku ziņu par šādu pirkumu neizdodas atrast. Līdz šim plaši bija zināms, ka "Javelin" no ASV bija iegādājusies Lietuva un Igaunija.
Ja jānotriec kaut kas, kas lido un nāk no gaisa, tad Latvijai, pirmkārt, ir zviedru pretgaisa aizsardzības raķešu sistēma "RBS 70". Līdzās tai arī divas gaisa novērošanas iekārtas – radars "PS70", kā arī pārvietojams radiolokators "Sentinel". Sistēma ir vienkārša – radars pamana objektu un datus aizsūta raķetēm, un tās var šaut.
Kopš 2018. gada ir arī "Stingeri", ko Latvija iegādājās no Dānijas.
Tā princips ir – uzliec uz pleca un šauj, un raķete atrod mērķi pēc tā izdalītā siltuma.
Cik daudz šādu iekārtu Latvijai ir, nav atklāts, bet, kā zināms, "Stinger" sistēmu Latvija ir uzdāvinājusi arī Ukrainai, palīdzot karā pret Krieviju.
Tātad, ar ko šaut pa lidojošiem objektiem ir, ir "RBS-70" un "Stingeri", un Latvijas armija arī regulāri trenējas. Lai netērētu raķetes, ir arī iegādāts "Stinger" simulators, bet abas šīs ir tuvās pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmas, kas nozīmē, ka tās aizsniedz mērķus tālumā līdz sešiem kilometriem, bet augstumā – ap trim kilometriem. Tātad der pret helikopteriem, pret zemu lidojošām lidmašīnām, arī pret droniem, bet, ja ir kas augstāk debesīs, ja Krievijas kaujas lidmašīnas met lādiņus, vai ar lielu ātrumu nāk raķetes? Tad šie ieroči to notriekšanai nav domāti.
Pretgaisa aizsardzības sistēmas, ar ko raķetes mērķus varētu aizsniegt augstāk, Latvijai šobrīd nav, bet, runājot par gaisa spēkiem, ir vairāki helikopteri, piemēram, "Mi-17", ir vēl arī lidmašīnas "An-2", kas pārsvarā domātas kravas un personāla pārvadāšanai.
Ja par jūru, tad ir desmit patruļkuģi, piemēram, "Ausma", "Saule", "Gaisma". Ir arī kuģi-mīnu meklētāji, piemēram, "Rūsiņš", "Visvaldis", "Tālivaldis", "Viesturs", kā arī ir viens kuģis-mīnu licējs – "Virsaitis".
Kopumā ar to Latvijas militārā parāde lielā mērā ir arī galā. Tomēr vēl ir lielais konteksts – NATO, Ziemeļatlantijas alianse, kurā šobrīd ir 30 dalībvalstis, tostarp arī Latvija. Pirmkārt, tas nozīmē daudz, jau pieminēto 5. pantu par kolektīvo aizsardzību jeb uzbrukums vienai valstij nozīmē uzbrukumu visam NATO blokam, un visi steidz palīgā. Otrkārt, NATO kā alianse jau šobrīd daļēji sargā Latviju un pārējās Baltijas valstis.
Pirmkārt, pēc 2016. gada NATO sanāksmes Varšavā pastāvīgās kaujas grupas ir izvietotas Baltijā un Polijā, un Latvijā šobrīd ir aptuveni 2000 NATO kareivju, pār kuriem "šefību" uzņēmusies Kanāda. Otrkārt, jau kopš iestāšanās brīža Baltijas gaisa telpā regulāri patrulē NATO valstu lidmašīnas. Sākumā tāda bija tikai viena, bet 2020. gadā vienubrīd bija pat 13, kā bāzes vietas izmantojot Šauļu lidlauku Lietuvā un Emari bāzi Igaunijā, kas atrodas netālu no Tallinas.
Pagājušajā nedēļā Latvijas Televīzijas raidījumā "Rīta Panorāma" NBS Gaisa spēku mācību centra komandieris majors Modris Kairišs tādējādi pat izteicās, ka novērošanas ziņā Baltijas gaisa telpa ir viena no aizsargātākajām visā pasaulē.
Viņš sacīja: "Lai visi Latvijas iedzīvotāji būtu mierīgi, gribu pateikt, ka principā šobrīd Baltijas valstīm ir viena no labākajām pasaulē pretgaisa aizsardzības novērošanas spējām, kur NBS ir ieguldījuši milzīgu darbu.
Zemessardze
Ja kas notiks, tad tieši zemessargi būs pirmie, kas aizstāvēs Latviju – tā tas ir noteikts, un to apstiprina arī NBS Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Egils Leščinskis.
Viņš sacīja: "Pilnīgi noteikti Zemessardze būs pirmā, protams, Valsts robežsardzei saskarsme iznāks, bet tieši aizsardzības uzdevumus pildīt ar ieročiem rokās pirmie sāks zemessargi."
Otrkārt, Zemessardze šobrīd, laikā, kad Krievija ir nodemonstrējusi, ka tā var ne tikai draudēt, bet arī uzbrukt, piedzīvo jaunu cilvēku pieplūdumu.
Proti, kā iepriekš minēts, šobrīd Zemessardzē ir aptuveni 8000 zemessargu, taču kopš kara sākuma Ukrainā saņemti jau vairāk nekā 2000 jaunu iesniegumu. Tas vēl nenozīmē, ka visi būs zemessargi, jo jāsāk ar pamatapmācību, bet – jo vairāk, jo labāk.
Zemessardzes izmēri nav limitēti.
Leščinskis norādīja: "20; 30 tūkstoši, es domāju, ka viņi nebūs vienā dienā vai vienā mēnesī. Pamata uzdevums ir nodrošināt visus ar individuālo ekipējumu un ieročiem. Protams, ja tādi cipari būs, tas būs izaicinājums, bet es domāju, ka aizsardzības sistēma tiks galā ar šādu izaicinājumu. Es ceru, ka aizsardzības budžets, kad pašlaik tiek skatīts jautājums par palielināšanu, es domāju, mēs varēsim nodrošināt visus ar ekipējumu. Tas ir mūsu pašapliecinājums gatavībai aizsargāt valsti. Tas ir indikators mūsu potenciālajam pretiniekam, ka viņš nevarēs ienākt pastaigas gaitā un aizsoļot līdz Rīgai."
Ko nozīmē būt zemessargam? Cik tas ir nopietns un apmācīts spēks?
"Aizliegtais paņēmiens" viesojās Ādažu poligonā. Ir sestdiena, vīri no Rīgas 1. brigādes 19. nodrošinājuma bataljona trenējas slēpņu taktikā, proti, vispirms paši izrok slēpņu bedres, uzstāda automātiskos mērķus tajos un vēlāk arī šauj. Pārzināt slēpņu taktiku ir svarīgi, ja kaujas notiek atklātā laukā un nevar aizslēpties aiz uzkalniņa.
Ierindā te ir arī bijušais Saeimas deputāts Veiko Spolītis, kurš ir vecākais zemessargs, tātad jau ar pieredzi.
NBS 19. nodrošinājuma bataljona vecākais zemessargs Spolītis norādīja: "Mācību plāns ir zināms gadu uz priekšu, bet, protams, ir kaut kādas korekcijas, un tad attiecīgi nedēļu iepriekš vienmēr atkal ir paziņojums par to, kad ir attiecīgās mācības, un zemessargi saņem attiecīgu SMS [īsziņu – red.]. Tas viss šodien, modernā laikmetā, notiek elektroniski."
Šoreiz mācības norit vienu dienu, bet mēdz būt arī divas un pat vairākas dienas.
"Ja mēs ejam divu un vairāk dienu mācībās, tad parasti arī tiek izdalīta sausā pārtikas deva. Un līdz ar to tas ir tā saucamais Zemessardzes sausās pārtikas devas nodrošinājums. Tur ir viss, kas nepieciešams, sākot ar maizes rikām, džemu, medu, tad ir attiecīgi rīsu vai kāda cita putra, ir enerģijai cukurs, kafija, tēja, vēl arī šokolādes batoniņš, konservs. Jā, laikam neko neaizmirsu," viņš sacīja.
Ja divas dienas, tad arī ekipējums plašāks.
Spolītis skaidroja: "Jā, tātad ir tā saucamā "Alfa" un "Beta" soma, tātad viens ir īslaicīgi, kur nav nepieciešama nakšņošana, protams, tad nav vajadzīgs arī guļammaiss, nedz arī pončo, piemēram, kas ir speciāls nodrošinājums pret iespējamiem nokrišņiem. Bet tas ir katram zemessargam zināms, ka ir nepieciešams vēl viens veļas komplekts. Zeķes, apakšveļa, krekls. Tad ir, protams, arī mitriem laika apstākļiem attiecīgi "Gore-Tex" vai arī siltā dūnu jaka. Un tad, protams, kas ir vienmēr nepieciešams – blašķē ūdens."
Un kājniekam ir arī "G-36" – Latvijas Zemessardzē un profesionālajā dienestā galvenais Vācijā ražotais ierocis.
"Ja ir nepieciešams, ir ložmetēju vai granātmetēju nodaļa ar attiecīgu munīciju. Un parasti granātmetēji, ložmetēji iet pāros pa divi, un patiesībā, ja mēs runājam par jebkuru militāru misiju, tad tā ir pieņemta prakse, nekad neiet mazāk kā divas personas, vienmēr viens otru piesedz, jo sevišķi, ja tas ir naidnieka teritorijā, tad tas ir absolūti nepieciešams," skaidroja Spolītis.
Zemessargu rindās nu jau mazliet ilgāk nekā divus gadus arī informācijas tehnoloģiju (IT) speciālists Jānis Bērziņš.
NBS 19. nodrošinājuma bataljona kājnieku rotas zemessargs Bērziņš pauda: "Jā, pieteicos Zemessardzē tāpēc, ka esmu Latvijas patriots, un es uzskatu, ka katra vīrieša pienākums ir aizstāvēt savu tēvzemi."
Vai sieva un ģimene neiebilst, ja Bērziņa brīvdienās nav mājās?
"Ir nedēļas nogales, kad tiek plānots pavadīt Zemessardzē, ir nedēļas nogales, kad tiek plānots pavadīt laiku kopā ar ģimeni. Es domāju, ka te vairāk ir jautājums katram pašam sev jāuzdod – ko es esmu darījis Latvijas labā, lai aizsargātu Latviju? Un noteikti jebkuram no mums atradīsies varbūt pat dažas nedēļas nogales vairākos mēnešos, kad mēs varētu veltīt arī šo laiku zemessargu treniņiem," viņš sacīja.
Nebūt nav tā, ka zemessargiem jātrenējas katras brīvdienas. Kā minimums noteikts desmit dienas gadā, bet vēlams 20. Ir zemessargi, kas, protams, aizrāvušies trenējas arī biežāk. Kā Zemessardzes reklāmā uzsver Aizsardzības ministrija, šis dienests ir ne tikai militārs un valstisks, bet arī – svaigs gaiss, možums veselībai, jauni draugi un paziņas, un arī neliels atalgojums – 26 eiro dienā. Tāpat valsts vēl paēdina.
NBS Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Egils Leščinskis sacīja: "Es arī saskaros, kad es runāju ar cilvēkiem, kuri nezina, un dažkārt cilvēks pieņem lēmumu, ka viņš nevarētu iestāties Zemessardzē, viņš domā, ka viņu ar varu, par katru cenu viņam būs obligāti tas mēnesis jāpavada kaut kāda uzdevuma izpildē, – tā nav taisnība. Protams, mēs prasām šo pamatapmācību, kas principā ir 21 dienu gara. Bet arī to mēs piedāvājam paveikt gan vienā piegājienā pamatapmācībās nometnes laikā, gan arī pa sestdienām, svētdienām. Pat ja kādam neizdodas to izdarīt gada laikā, viņš var turpināt nākamā gadā, jo šī pamatapmācība sastāv no moduļiem."
Svarīgi, lai cilvēks ir vesels, fiziski un garīgi, iepriekš netiesāts. Lai iestātos zemessargos, nav jānoskrien 100 metri 10 sekundēs.
"Nu nē, nē, mēs tieši skatāmies cilvēka interesi. Mums ir gadījumi, kad mikroķirurgs saka, es negribu būt mediķis, es gribu ar ložmetēju strādāt, tiešām tādi gadījumi ir. Un mēs respektējam to. Respektīvi, mēs skatāmies uz cilvēka interesi, ko viņš vēlētos darīt, tad, protams, novērtējam viņa attiecīgas spējas, viņš to var vai nevar darīt," norādīja Leščinskis.
Nav arī ierobežojuma pēc dzimuma. Šobrīd, piemēram, aptuveni 20% zemessardzē esot sieviešu, arī specializēties var dažādos profilos, kas ir būtiski, plānojot un domājot par dažāda veida valsts aizsardzību.
Piemēram, pie granātšāvēja specializācijas var apgūt jau pieminēto "Carl Gustav" –zviedru prettanku ieroci, bet pretgaisa vadāmo raķešu kompleksa operators apgūst iemaņas ar jau minēto "RBS-70". Ja šaut negrib, var būt sanitārs, sakarnieks, izlūks vai militārā transporta šoferis – arī tas viss ir vajadzīgi.
Drīzumā arī Zemessardze tikšot pie no Somijas pirktā miljonu vērtā braucamā. "Šogad Zemessardzē mēs plānojam saņemt pirmos rotas komplektus 6x6, šos "Patria" ražotos bruņutransportierus. Līdz ar to mēs sākam pamazām arī nodrošināt bruņutehniku Zemessardzes vienībās. Nākotnē līdz 10 gadu griezumam būs vismaz pa vienai rotai katrā bataljonā, kas būs nodrošināta ar šo bruņoto aizsardzību," sacīja Zemessardzes komandieris.
Tanku gan neesot. Varbūt vajag?
Leščinskis sacīja: "Nedomāju, ka Zemessardzei būtu jāattīsta tanku spējas. Jāskatās ļoti kritiski uz jebkuru spēju, kuru plāno ieviest bruņotajos spēkos. Ja mēs runājam par mūsdienīgiem, moderniem tankiem, tās izmaksas ir ārkārtīgi augstas, un kritiski jāskatās, mēs vairāk plānojam aizsardzības operācijas. (..) Jāfokusējas uz pretgaisa aizsardzības sistēmām, uz prettanku sistēmām modernām un, protams, uz bruņu aizsardzību jāskatās arī mūsu personālsastāvam, un šajā virzienā mēs arī ejam."
Zemessardze – vai tas nozīmē sargāt tikai zemi, mežus un laukus? Redzot notikumus Ukrainā, drīzāk pat svarīgi mūsdienās ir sargāt pilsētas.
Jā, Zemessardze šāda veida treniņu jomu attīsta un turpmāk attīstīs vēl vairāk.
Leščinskis piebilda: "Protams, mēs negribam arī pilnīgi kļūt par nenormālu traucēkli mūsu sabiedrībai, jo mēs gribam dzīvot normālu dzīvi. Mēs esam demokrātiskā valstī, nevis militarizētā kaut kādā veidojumā, līdz ar to mēs vienmēr rēķināmies ar mūsu sabiedrības interesēm un vajadzībām, bet šī apmācība ir nepieciešama cīņai apdzīvotā vietā un pilsētās, un mēs to esam sākuši darīt un arī darīsim. Gan Rīgā, gan arī citās pilsētās būs nepieciešams, mūsu vingrinājumu ietvaros mēs trenēsimies."
Ko spētu Latvija?
Šajā ziņā bijuši daudzi un dažādi modelējumi no dažādiem militārajiem ekspertiem, no kuriem skeptiskākie pat teikuši – ja Krievija nāk, tad izredžu teju nekādu – pēc tik un tik stundām armija jau Rīgā.
Jāatgādina arī kāda intervija pirms pieciem gadiem, diezgan tālajā 2016. gadā, ko Latvijas Televīzijas raidījumam "De facto" sniedza militārais eksperts un pētnieks Filips Kārbers no ASV domnīcas "Potomac Foundation".
Viņš toreiz teica: "Daudzi civilie sabiedrotie, kas veic karaspēles, piemēram, korporācija RAND īstenoja kara spēli uz galda un pateica – krievi te būs pēc 60 stundām. Jūs nevarat atdzīt tanku no Krievijas robežas līdz Rīgai 60 stundās, jo jūs mēģinās apturēt. Jūs dzīvojat šajā valstī – te ir meži, purvi, ceļi ir šauri. Apvidus šeit ir aizsardzībai vispiemērotākais Eiropā."
Meži, purvi un vēlme aizsargāties
Šie apstākļi šobrīd izskan kā vieni no galvenajiem argumentiem, kādēļ Krievija netiek īsti uz priekšu Ukrainas ziemeļos. Vēl arī pašas sabiedrības noskaņojums, proti, Harkivā ar ziediem Krievijas armiju neviens nesagaidīja.
Uz to jau kā būtisku aizsardzības sastāvdaļu šobrīd norādīja Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš.
"Ja Latvijas sabiedrība parāda absolūtu vēlmi aizsargāt sevi kā indivīdu, aizsargāt savu ģimeni un aizsargāt to valstisko veidojumu, kas ir Latvija, tas nozīmē, ka aizsardzības sistēma ir ļoti efektīva, un to tagad arī Ukrainā mēs redzam, šī stratēģija nav ļoti specifiska tieši Latvijai. Šī stratēģija ir pieņemta daudzās valstīs, un viņa efektīvi funkcionē," viņš teica.
Bet militāri?
Aizsardzības ministrija uzskata – Ukrainas piemērs rāda, ka Latvija līdz šim ir gājusi pareizajā virzienā.
Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons pauda: "Mēs faktiski esam likuši uzsvaru uz mobilitāti plus ugunsjaudu. Gan arī mums ir visi šie "siksvīleri", kuri ir ļoti daudz ar augstu caurgājamību, kas var vest ieročus. Tas, kas ir vajadzīgs, mums ir vajadzīgs palielināt personāla skaitu."
"Siksvīleri" jeb sešriteņi – tās ir jau pieminētās somu bruņumašīnas "Patria", kas pārvadā kareivjus. Savukārt pārvadājamie kareivji jau tālāk esot aprīkoti, piemēram, ar prettanku raķetēm, dod prettriecienu.
"Ukraina, man liekas, to pierāda, un tas ir svarīgākais Ukrainas secinājums, ka visiem prettanku un pretgaisa spēju ieročiem jābūt lielā vairumā. (..) Bet paralēli, protams, mums ir jāatjauno un jāpiepērk klāt loģistikas transports, jo, kā es minēju, ja nebūs, ar ko munīciju pievest, mēs varam nopirkt labas jaunas iekārtas, bet, ja nebūs transporta, ar ko pievest, tad diemžēl nekas nestrādās," teica Garisons.
Baltijas vājā vieta
"Stingeri", "Spaiki", "Džavelini" – tas ir tas, ko Latvija un mūsu kaimiņi pērk. Ja pret Krievijas tankiem stratēģija, var teikt, ir, tad pret krievu raķetēm – ballistiskajām un spārnotajām, – kas var tikt palaistas no pašas Krievijas teritorijas un kas Ukrainas virzienā viena mēneša laikā lidojušas jau vairāk nekā tūkstoš reižu, iznīcinot gan militāro, gan civilo infrastruktūru, tad Latvijai pret tām gan īsti nav nekā.
Šī gan kā Latvijas, gan arī kā visas Baltijas aizsardzības vājā vieta atzīmēta ne vienā vien militārajā vērtējumā. Jaunākais no tiem publicēts šogad februārī. Tajā trīs autori, viens no tiem – britu analītiķis un Eiropas politikas analīzes centra pētnieks Edvards Lūkass.
"Pretgaisa aizsardzības trūkums ir reģiona lielākais militārais vājums. Krīzes gadījumā vienīgais Eiropā izvietotais ASV "Patriot" bataljons būs nepieciešams, lai aizstāvētu Ramšteinu [galveno ASV gaisa spēku bāzi Vācijā]. Poļu un zviedru "Patriot" raķetes būs vajadzīgas tajās valstīs. Baltijas valstis ir militāri visvairāk atsegtās valstis Eiropā, un tām trūkst aizsardzības budžeta, lai šīs spējas paši iegādātos pietiekamā apjomā," teikts vērtējumā.
"Patriot" ir ASV pretgaisa aizsardzības raķešu sistēma. Mums tuvākās ir Polijā un Zviedrijā.
Ko pētnieki iesaka?
"Pārveidot Baltijas gaisa patrulēšanas misiju par Baltijas gaisa aizsardzības sistēmu. Tas signalizēs Krievijas lēmumu pieņēmējiem, ka viņu spējas krīzes gadījumā automātiski nedod tiem dominanci pār Baltijas valstīm. (..) Izlikšanās, ka gaisa patrulēšana viena pati ir adekvāta, ir novecojusi un potenciāli kaitīga."
To kā problēmu izcēlis arī Olevs Nikers, Baltijas drošības fonda prezidents: "Šobrīd situācija tiešām nav spīdoša. Uz šo brīdi mēs esam joprojām situācijā, ka mūsu pretgaisa aizsardzība nav tajā līmenī un nav apmierinoša. Tā nav pietiekama, lai varētu nodrošināt pienācīgu aizsardzību. Tas pats attiecas arī uz mūsu jūras drošību. (..) Tas ir ļoti labi, ka mums ir šī "Air Policing" misija, kas tiek nodrošināta, bet arī tas ir tāds, nu, vairāk politisks instruments, politisks vēstījums miera laika situācijai, bet nav atbilstošs reālas aizsardzības nodrošināšanai."
Kā Latvijas vājo vietu to atzina arī Aizsardzības ministrija un arī NBS komandieris. Tiesa, kā viens, tā otrs uzskata – ja raķetes sāks lidot, NATO sabiedrotie nāks palīgā ar "Patriotiem", ar īpašām lidmašīnām, kas varot pārķert raķetes.
Kalniņš teica: "Tie ir dislocēti tuvākajās valstīs. Viņi nodrošina zināmā mērā šo lietussargu virs Baltijas valstīm. Gan Polija, gan arī šī iespēja ir no Skandināvijas valstīm, Norvēģija ir NATO dalībvalsts. Runa ir ne tikai par "Patriotu", bet arī gaisa platformām, tie ir iznīcinātāji ar specifisku bruņojumu, kas ir absolūti adekvāts, lai nodrošinātu šo lietussargu. (..) Tagad jau ir iegādātas, jūs noteikti ziniet, gan Polijā, gan arī citās Skandināvijas valstīs "F35" jaunās, piektās paaudzes iznīcinātāji, kuru bruņojuma sastāvā ir daudz efektīvākas raķešu sistēmas."
Vai tiešām no Polijas ar "Patriot" raķešu sistēmu var notriekt "Iskander" raķeti virs Latvijas, ja lidotu?
NBS kapteinis, Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš skaidroja: "No Polijas viņi nevarēs tik tālu, viņi nevarēs ar "Patriot" notriekt. Te ir vajadzīgas šeit uz vietas tādas iekārtas."
Uz vietas vajag, bet vai Latvija var atļauties "Patriot" sistēmu?
Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons teica: ""Patriot", es teikšu, mēs nevaram atļauties, jo "Patriots" ar visu mūsu palielināto budžetu būs ārpus mūsu sasniedzamības. Tā sistēma miljardu maksā, pāri miljardam."
Bet...
"Tas, ko mēs skatāmies, ir, jā, nu tā ir šī kategorija, kas ir, teiksim, varbūt vairāk precīza, tā iekrīt šajā tuvā, tuvā un vidējā rādiusā no 25 līdz 70 kilometriem rādiusā. Uz tādu mēs arī skatāmies," viņš skaidroja.
Runa ir par vidēja rādiusa gaisa aizsardzības sistēmu. Tādu 2020. gadā no Norvēģijas uzņēmuma "Kongsberg" iegādājās Lietuva. Sistēma ar nosaukumu NASAM. Pēc publiskām ziņām, darījuma cena vairāk nekā 100 miljoni eiro. NASAM raķetes jau var sasniegt mērķi 30 kilometru tālumā un 21 kilometru augstumā, tātad var notriekt lidmašīnas un helikopterus, bet raķetes?
"Tā ir tīri paredzēta gaisa mērķiem, viņa nevar notriekt ballistiskās raķetes, bet spārnotās viņa var. Jo, kas viņai, teiksim, ir vienots ar NATO, ka viņa izmanto raķetes, kas ir vairumā NATO iznīcinātājiem virsū. Šī ir tāda tīri pretgaisa iekārta, vidējās darbības iekārta," norādīja Slaidiņš.
Šobrīd šāda paša pirkuma virzienā skatās arī Igaunija. Ka kaut ko tādu vajag, Latvija jau plaši izteicās 2018. gadā, bet nav aizvien.
Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons pauda: "Redziet, tā problēma ar tām pretgaisa aizsardzības sistēmām ir tāda – vienā brīdī daudzas valstis bija izdomājušas, ka konvencionālais karš ir beidzies un nekad nebūs vairāk, un šīs sistēmas ir domātas tiešām konvencionālam karam, tādēļ tās tika utilizētas, tie paši "Stingeri". Faktiski tā ražošana tagad ir jāatjauno no jauna, jo kaut kā uzskatīja, ka laikam nebūs vajadzīgs vairāk."
Ar atskārsmi, ka šādas iekārtas vajag un no raķetēm ir jāaizsargājas, tagad pamodusies arī Vācija, proti, Vācijas kanclers Olafs Šolcs paziņojis, ka apsver raķešu vairoga nodrošināšanu visai valsts teritorijai, kā tas ir Izraēlā.
Izraēlā tiešām ir izveidots šāds vairogs, kas sastāv no vairāku līmeņu pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmām, no kurām, piemēram, vissarežģītākās – ballistiskās raķetes – jānoķer sistēmai "Arrow". Var noprast, ka Vācija tieši par "Arrow" izrādījusi interesi.
"Arrow 3"
Tikmēr Latvijā ne pretgaisa aizsardzības sistēma vien būtu jāuzlabo. Baltijas drošības fonda prezidents Olevs Nikers, piemēram, uzskata, ka ieroču arsenālam jābūt plašākam.
Viņš teica: "Mēs šobrīd redzam, ka Ukraina gatavojas atkarot savas pilsētas, Ukrainai ir nepieciešami instrumenti uzbrukumu veikšanai, lai varētu atbrīvot savas teritorijas. Tas ir tas, par ko mums būtu jādomā – ne tikai par aizsardzības, bet arī uzbrukuma ieročiem."
Un vēl – sadarbība ar kaimiņiem.
"Mums joprojām ir aktuāls jautājums par to, kā mēs varam pēc iespējas sinhronizēt un integrēt trīs Baltijas valstu aizsardzības sistēmas. Te domāju to pašu mobilitāti, informācijas apmaiņu un loģistiku, bet tajā pašā laikā arī operacionālās plānošana aspektus. Jo mums ir jāsaprot, ka Baltijas valstis, mēs Krievijai esam kā vienota operacionālā telpa. Un tāpēc mēs nevaram tik ļoti koncentrēties katrs uz sava paša Latvijas karu vai Lietuvas karu ar Krieviju. Mums ir jādomā par to, kā mēs šo karu uzvarēsim kopīgi."
Aizsardzības ministrija savukārt kā vēl nepieciešamās bruņojuma lietas piemin krasta un pretkuģu raķetes, kā arī raķešu artilērijas sistēmu. Viena tāda no ASV pērn oktobra beigās viesojās Rīgā, Spilves lidlaukā – iekārta "Himars". Sešas raķetes, kuras var lidot pat 300 un vairāk kilometru tālu. Vienas iekārtas cena gan ir kādi pieci miljoni eiro.
Vēl noderētu droni, kas ne tikai izlūko.
Ukrainā, kā zināms, trieciendrons "Bayraktar" izrādījies labs ierocis pret Krievijas armijas apgādes kolonnām.
"Mums ir izlūkošanas droni, un mēs arī esam vairāk šajā segmentā faktiski koncentrējušies uz vietējo industriju, jo, lai kas, manuprāt, dronu industrija ir pietiekami laba. (..) Bet, jā, mēs strādājam, mēs ceram, ka gada laikā mēs varētu panākt vietēji ražotus letālos dronus. (..) Jā, ir dažādi varianti, uz ko mēs pašlaik skatāmies, sākot no primitīviem, kuri nomet vienkārši lādiņu un kas ir ļoti lēti. Un arī mūsu gadījumā tāds ir arī mērķis. Otrs risinājums ir tāds, kas attiecīgi ir spējīgs nest šos lādiņus."
Arī naudas aizsardzībai varētu būt vairāk. Marta beigās valdība atbalstīja Finanšu ministrijas informatīvajā ziņojumā iekļauto priekšlikumu par pakāpenisku aizsardzības finansējuma palielināšanu līdz 2,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP) 2025. gadā. Tas nozīmē, ka pašreizējo 2,2% vietā no iekšzemes kopprodukta tērēs 2,5% jeb vismaz papildu 100 miljonus eiro gadā.
Latvijas "aizmugure" – NATO
Latvijas vēstnieks NATO Edgars Skuja "Aizliegtajam paņēmienam" uzsvēra, ka jau šobrīd bez 5. panta iedarbināšanas, kas nosaka kolektīvo alianses aizsardzību, NATO valstis regulāri strādā kopā.
"Šeit ir četri tādi svarīgi būtiski elementi. Izlūkošana. Militārā plānošana. Spēku izvēršana un atturēšana. Un NATO reaģē ne tikai uz konfliktu un uz konkrētu uzbrukumu, bet reaģē jau laicīgi uz draudiem, uz apdraudējumu, kurš ir attiecīgi izvērtēts. Nu, teiksim, ar atturēšanas elementiem mēģināts novērst," skaidroja Skuja.
Kā vienu no piemēriem viņš minēja NATO lēmumu, piemēram, par gaisa patruļām virs Baltijas, arī par NATO kaujas spēku grupu izvietošanu Baltijā un Polijā, bet, ja tomēr kāda valsts vai valstu grupa sajūt draudus, tad vispirms ir 4. pants, kas nosaka: "Puses kopīgi apspriedīsies jebkurā brīdī, kad vien, pēc jebkuras Puses uzskatiem, būs apdraudēta jebkuras Puses teritoriālā integritāte, politiskā neatkarība vai drošība."
Tas iedarbināts pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā.
Savukārt tad, ja ir kas vairāk par draudiem: "Šo piekto pantu, teiksim, krīzes situācijā, to pieņem un plānus aktivizē un lēmumus pieņem Ziemeļatlantijas padome. Tā ir padome vēstnieku līmenī, kas sanāk katru dienu regulārās sanāksmēs, šī, protams, būtu ārkārtas sanāksme, un šinī sanāksmē tad arī tāds lēmums tiktu pieņemts (.. lēmumu pieņemšana NATO ir uz vienprātības principa, uz konsensusa principa, ja visi piekrīt, tad lēmums stājas spēkā, tas attiecas uz visiem NATO lēmumiem)."
Ja visi piekrīt, tad NATO, pirmkārt, var lietot ātrās reaģēšanas spēkus, kas ir aptuveni 40 tūkstošu liels karavīru kontingents, kas ik gadu mainās un kam NATO dalībvalstis valstis deleģē savas armijas vienības ar visu tehniku. Savukārt pavisam operatīvi var lietot šo pašu spēku īpašo struktūru – Sevišķi ātras reaģēšanas vienību, kas ir aptuveni 5000 cilvēku sastāvs.
Šo visu jau komandē NATO spēku komandieris.
"Viņš ar šiem spēkiem rīkojas, attiecīgi virzot uz to pusi, kur ir apdraudējums,"
skaidroja Skuja.
Ja ar to nepietiek, tad NATO valstīm jāvienojas jau tālāk, kā kura palīdzēs, bet vai tas ir noteikts kā pienākums, piemēram, ļaut izmantot savu bruņojumu citā valstī?
Skuja skaidroja: "Tātad īsā atbilde – to sniedz NATO dalībvalstis pēc savām spējām. Un krīzes situācijā jau vadoties no tā, ko dara un kā lēmumus pieņem NATO spēku komandieris."
