«Latvijas gāzes» akcijas par sviestmaizi - tirgoja iedzīvotājiem, bet nopirka spekulanti

Noslēdzoties "Latvijas gāzes" privatizācijai, kaut kas atleca arī tautai. 2002. gadā pēdējos 3% uzņēmuma par smiekla naudu pārdeva Latvijas iedzīvotājiem. Tiesa, ir pamatotas aizdomas, ka ieguvēji galvenokārt bija spekulanti. Par to Rus.lsm.lv pastāstīja tie, kuri ar to pelnīja pirms 15 gadiem, kad par nupat kā noslēgušos gāzes tirgus liberalizāciju pat nerunāja. Trešā daļa.

Turpinājums. Iepriekšējā daļa - šeit

Par sviestmaizi

2001. gada rudenī valdība gatavojas pārdot pēdējos palikušos 3% - tikai Latvijas iedzīvotājiem, un tikai par sertifikātiem. Par labu šādai pieejai izlēma, lielā mērā pateicoties premjera Andra Bērziņa ("Latvijas ceļš") pozīcijai - viņš atkāvās no kritiskajiem oponentiem, kuri teica, ka budžetam vajag naudu.

Pieteikties akcijām varēja no 2001. gada 20. decembra līdz 2002. gada 1. februārim. Minimālā cena — 7 "sertifikātu lati". Tomēr ar ierobežojumu, ka vienās rokās netiks vairāk par 200 akcijām. Politiķi gribēja, kā labāk — lai tiek visiem, kas vēlas. Bet sanāca, pēc Černomirdina, "kā vienmēr", proti, radās darboņiem pateicīga shēma. 

Rezultātus paziņoja 27. februārī: pieteikumus bija iesnieguši 9 934 cilvēki, un pie akcijām tika gandrīz visi — 9 647. Cena — 10,85 "sertifikātu lati" (viena sertifikāta nominālvērtība — 28 lati). Tas ir, par 50 sertifikātiem varēja iegūt 129 "Latvijas gāzes" akcijas.

Bet tagad paskaitīsim:

  • Sertifikāti tobrīd — 2002. gada februāra beigās — bija ļoti pieprasīti un maksāja salīdzinoši dārgi, ap 5 latiem gabalā.
  • "Latvijas gāzes" akcijas biržā maksāja ap 6,5 latiem. 
  • Tas ir, par katru sertifikātu — kas tirgū maksāja 5 latus — jūs iegūtu 2,58 "Latvijas gāzes" akcijas, 16,8 latus vērtas. Tas ir pāri trīsreiz vairāk, nekā ieguldījāt.

Turklāt tas ir pie nosacījuma, ja sertifikātus ieguvāt par "pīķa" — augstāko cenu. 

Savukārt tikai pāris mēnešus līdz tam sertifikātus varēja iegādāties daudz lētāk, par 2-3 latiem. Tad pēc to pārvēršanas "Latvijas gāzes" akcijās jūsu kapitāls pavairotos nevis trīs, bet sešas reizes. 

Problēma, tiesa, bija: ierobežojums "200 akcijas vienās rokās". Kā to apiet? Divi avoti Rus.lsm.lv atklāja savus stāstus ar nosacījumu, ka netiks atklāti viņu vārdi.

1. stāsts. «Valdība uzdāvināja mums naudu»

Tas nebija garantēti, bet prognozējami: liela pakete — vairāk nekā miljons akciju — tika sadalīta gabalos, pa 200 akcijām uz rokas. Bija pat gaidāms, ka tik daudz interesantu nesavāksies. Sākās veikla sertifikātu izpārdošana ar notariāli apstiprinātu īpašnieka pilnvaru.

Kā ar to nopelnīja? Atradām cilvēkus, maksājām viņiem pa pieciem latiem, ar autobusiem vedām pie notāra, pēc tam ar pilnvaru paciņu uz banku. Katram normālam aktīvistam, kurš strādāja vērtspapīru tirgū, toreiz bija 50, 70, 100 tādu pilnvaru. Man arī bija vairāki desmiti. 

Kur atradām cilvēkus? Apstaigājām kaimiņus, apzvanījām paziņas. Bija baumas, ka viens biedrs, kurš aizrāvās ar futbolu, aizveda pie notāra veselu futbola komandu.

Domāju, kādus 80-90% akciju "tautas" izsolē beigu beigās izpirka nevis tauta, bet gan darboņi kā mēs, kas prata skaitīt. Beigās valdība vienkārši uzdāvināja mums šo naudu. Tā aktivitāte pat cēla sertifikātu cenu — laikā, kad varēja pieteikties akcijām, tā no trīs latiem izauga līdz pieciem burtiski mēneša laikā. Piemēram, man bija iepriekš pirkti sertifikāti vēl par diviem latiem, bet beigās es nedaudz piepirku par pieciem. 

Biržā "Latvijas gāzes" akcijas tobrīd, pērkot mazās paketēs, maksāja aptuveni 6 latus. Vācieši ("Ruhrgas") toreiz pirka par 7 latiem — viņi jau vairs necīnījās par kontroli kompānijā, bet gan rēķinājās ar nākotnes dividendēm. Visi tirgū zināja: vāciešiem varēs pārdot. Tas ir, turpmāk noiets bija garantēts. Es viņiem pārdevu savas akcijas, nopelnīju aptuveni astoņkārtīgi. Un tas viss mēneša laikā.

Divistabu dzīvoklis Purvciemā toreiz maksāja 12 līdz 15 tūkstošus dolāru. Par naudu, kuru es nopelnīju, varēja nopirkt vairākus šādus dzīvokļus...

2. stāsts. 100 vecenītes — kaudze naudas

Toreiz tirgoņi meklēja cilvēkus, ar autobusiem veda viņus pie notāra... es darīju otrādāk — paņēmu notāru un vedu viņu pie cilvēkiem. Uz trīs veco ļaužu namiem. Pierakstīju tur ap 100 cilvēku.

Tīri tehniski - kā tas strādāja? No sākuma vajadzēja, ka tev, lai īstenotu "shēmu", pieder daudz sertifikātu. Vai arī tie jānopērk, bet tad tie palika vairākas reizes dārgāki. Āķis tajā, ka neviens iepriekš nezināja, kāda būs akciju zemākā cena un cik sertifikātu vajag. Uzliksi īsto cenu — krietni iegūsi. Neuzminēsi, uzliksi pārāk mazu — nedabūsi neko. Uzliksi tirgus cenu — tas ir tad, kad apņemies pirkt pēc tirgus cenas — tad iegūsi akcijas, bet iepirkšana var sanākt pārāk dārga. Piemēram, varēja arī pieteikties 1000 sertifikātiem ar jebkādu tirgus cenu. Un, ja tā rīkotos vairākums, akciju cena būtu nenormāla.

Bet likme bija uz to, ka cilvēki uzvedīsies pasīvi un ažiotāžas nebūs. Un ka cena, lai gan nebūs pavisam maza, vienalga būs interesanta.

Toreiz ļoti daudzi īstenoja šo shēmu. Pie tam, dažu banku menedžeri, kas atbildēja par vērtspapīru tirdzniecību, pirms uzņēmuma "tautas privatizācijas" atteicās pārdot lielas sertifikātu paketes "pa malām", lai tādi paši gudrīši paralēli nepiedalītos, nepalielinātu pieprasījumu pēc akcijām. Viņi paši "uzvārījās" un negribēja pielaist konkurentus. Nē, nopirkt 20-30 sertifikātu, tā nebija problēma. Bet, ja vajadzēja nopirkt 5000 sertifikātu, tas bija pavisam cits tirgus.

Un tad tu nebūtu varējis īstenot šo shēmu, ja nenopirki sertifikātus iepriekš. Bet man bija paziņas tirgū, un es varēju sadabūt vajadzīgo daudzumu. Es pirku dārgi, par aptuveni pieciem latiem.

Bet tāda operācija — tur vēl ir arī operatīvie riski. Lūk, tu nopirki sertifikātus, ieguldīji naudu. Tālāk vajadzēja to pārskaitīt uz to cilvēku sertifikātu kontiem, kurus tu "noalgoji". Tālāk ar pilnvaru paciņu dodies uz banku, lai no visiem šiem cilvēkiem iesniegtu pieteikumu dalībai izsolē. Un jebkurā brīdī cilvēks, kurš vēl tikko izsniedza tev pilnvaru, var atnākt uz banku un šos it kā "tavus" sertifikātus pārdot. Vai arī atsaukt pilnvaru un atstāt visu sev. Tas bija risks. Tāpēc visu vajadzēja darīt pēdējā brīdī, lai neviens pat noelsties nepaspētu: pārskaitīt sertifikātus, iesniegt pieteikumus — visu pēdējā dienā — un uzreiz pēc akciju saņemšanas pārskaitīt tās uz savu kontu.

Beigās man bija aptuveni 20 tūkstoši "Latvijas gāzes" akciju. Pārdevu tās vācietim. Nopelnīju, sanāk, ap 100 tūkstošiem...

Secinājumi

"Piekrītu, lielākā daļa dalībinieku tur bija spekulanti, kas guva superienākumus," uzskata Andrejs Martinovs, "INVL Asset Management" vadītājs.

"Bet bija arī padaudz vienkāršu ļaužu, kuri pirmoreiz ar izņēmuma nosacījumiem pamēģināja iegūt akcijas. Nopelnījuši ar to kādus, teiksim, 1000 latus, daudzi no viņiem neiztērēja šo naudu štruntiem, bet gan vēlāk sāka investēt fondu biržā. Tieši tad biržā parādījās daudz jauniņo.

Ja arī nākotnē valdība izlems pārdot kādas valsts kompānijas akciju daļu, der padomāt par to, lai nelielu daudzumu piedāvātu iedzīvotājiem, ar izņēmuma nosacījumiem. Paredzot pasākumus, lai ierobežotu spekulantu dalību. Lai Latvijas iedzīvotāji pamēģinātu, gūtu pirkšanas un fondu tirgus investīciju pieredzi, ne tikai atliktu depozītiem."

Turpinājums sekos

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti