Latvijas drošība Krievijas agresijas kontekstā. Ko esam mācījušies no kara Ukrainā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Lai gan Krievijas agresija pret Ukrainu turpinās jau gandrīz deviņus gadus, tieši pirms gada notikušais Krievijas karaspēka masīvais iebrukums Ukrainā kļuva par modinātājzvanu, kas Rietumiem beidzot lika saprast, ka abpusēji izdevīga sadarbība ar Krieviju nav iespējama. Latvijai būtiskākais pavērsiens ir tas, ka pretēji savām iecerēm Maskava izraisījusi NATO atdzimšanu, liekot Ziemeļatlantijas aliansei koncentrēties uz savu galveno misiju: rūpēm par NATO dalībvalstu kolektīvo drošību.

ĪSUMĀ:

  • Krievijas iebrukums Ukrainā izgaisināja Rietumu ilūzijas, ka ar Krieviju var sadarboties kā ar prognozējamu partneri.
  • Rietumu drošības infrastruktūra bija balstīta uz pieņēmumu, ka mūsdienu pasaulē vairs nav iespējams plaša mēroga konvencionāls karš.
  • ANO kā "globālā policista" misija ir cietusi neveiksmi.
  • NATO nācās atgriezties pie savām saknēm, pirmkārt rūpējoties par alianses dalībvalstu kolektīvo drošību.
  • Baltijas valstu drošības uzlabošanā ieguldīti ievērojami resursi, bet tas nav pabeigts process.
  • Ukrainai un Rietumiem ir jārunā ar Krieviju no spēka pozīcijām.
  • Ilgtermiņa tendences rāda, ka ASV vairāk satrauc Ķīnas, nevis Krievijas radītie draudi.

2022. gada 24. februārī uzsāktā Krievijas agresija Ukrainā iedragāja to pasaules kārtību, kāda pastāvēja pēc Aukstā kara beigām. Tā mainīja redzējumu gan par katras valsts vietu un lomu, gan arī sabiedrības un indivīdu apziņu par savu un līdzcilvēku drošību. Tā uzsāka arī ievērojamas pārmaiņas NATO un Eiropas Savienības (ES) līmenī.

Mēģinājumi integrēt Krieviju pasaules drošības arhitektūrā ir izgāzušies

Vairumam Centrāleiropas un Rietumeiropas valstu šis bija kā skaļš modinātājzvans, kas lika "pamosties" un apzināties, kādā pasaules kārtībā mēs dzīvojam, ar kādu pretinieku/pretiniekiem mums ir darīšana un kādi mājasdarbi veicami, lai nosargātu savas valsts drošību.

Gads, kurā vairākās jomās iezīmējās būtiskas pārmaiņas, ir ieskicējis turpmākos attīstības virzienus. Joprojām pastāv arī vairāki nezināmie, lai izdarītu pilnvērtīgus secinājumus par to, kāda veida ietekme šim karam būs uz to, kādā pasaulē mēs dzīvosim, kāda būs turpmākā drošības arhitektūra, kāda būs Krievija un kā, pirmkārt un galvenokārt, attīstīsies notikumi kara laukā Ukrainā.

Ir vairāki mainīgie, kas var būtiski ietekmēt turpmāko vēstures attīstības gaitu. Tajā pašā laikā jau šobrīd, gadu pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, ir iespējams identificēt gan mūsu stiprās, gan arī ievainojamās vietas. Tās ir gan indivīdu un sabiedrības, gan valsts un starptautisko organizāciju līmenī.

Pēc Aukstā kara beigām starptautiskajās attiecībās vairums no Rietumu sabiedrotajiem meklēja veidus, kā integrēt Krieviju jaunā drošības arhitektūrā, kas izveidojās pēc PSRS sabrukuma. Pastāvēja uzstādījums, ka Krievijas pilnvērtīga iesaiste uz abpusēji izdevīgiem nosacījumiem (win-win) ir, pirmkārt, iespējama un, otrkārt, tā ir Krievijas drošības nepieciešamība.

Proti, ka pasaulē pastāv vairāki globāli izaicinājumi, kas pieprasa koordinētu rīcību, kurā Krievija varētu spēlēt nozīmīgu lomu. Tāpat pastāvēja uzstādījums, ka, veicinot savstarpējās ekonomiskās (biznesa) attiecības ar Krieviju, tas padarīs to savstarpēji atkarīgu, veicinās demokrātisku pārvaldes modeli valstī un kopumā nāks par labu abpusējās uzticamības vārdā.

"Vēstures beigas" tika pasludinātas pāragri

Trīs gadu desmitos kopš Aukstā kara beigām tika meklēti risinājumi, formāti un ietvari, kas iekļautu Krieviju kopējā drošības arhitektūrā.

Kopumā Eiropā valdīja uzskats, ka konfrontācija militārā ceļā vairs nav iespējama. Vismaz ne tādā veidā, kādā tā tika piedzīvota 20. gadsimtā – plaša mēroga konvencionāla karadarbība. Tāda karadarbība, kādu šobrīd vērojam Ukrainā.

1991. gadā ASV politikas pētnieks Frānsiss Fukujama laida klajā publikāciju "Vēstures beigas", kurā viņš apgalvoja, ka vēsture ir jāuztver kā evolūcijas process un ka vēstures beigas šajā ziņā nozīmē, ka liberālā demokrātija ir galīgā valdības forma visām tautām. Proti, demokrātijai un liberālismam uzvarot ideoloģiskajā cīņā, pārējās valstis tieksies pēc šī pārvaldes modeļa, kas kopumā veicinās drošību starp dažādiem spēlētājiem starptautiskajā arēnā.

Ņujorkas Centrālparkā izvietots Francijas mākslinieka Džeimsa Kolominas mākslas darbs, kas attēlo Kr...
Ņujorkas Centrālparkā izvietots Francijas mākslinieka Džeimsa Kolominas mākslas darbs, kas attēlo Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu uz tanka

Centrāleiropas un Rietumeiropas valstīs gan to politiskās elites, gan sabiedrības vidū šī izpratne ir bijusi klātesoša. Neticība vai nevēlēšanas pieņemt faktu, ka starp Eiropas valstīm varētu izvērsties konflikts, noveda pie labu attiecību meklējumiem ar Krieviju, kā arī būtiskiem iztrūkumiem valsts aizsardzības ieguldījumos. Aizsardzība un drošība lielā mērā tika uzskatīta par pašsaprotamu.

Kamēr vairākas no Austrumeiropas valstīm jau pēc 2008. gada Krievijas agresijas Gruzijā sāka publiski runāt par pieaugošo apdraudējumu, ko Vladimira Putins režīms rada Eiropai, pārējās Eiropas valstis turpināja pastiprināt gan politiskos, gan ekonomiskos sakarus ar Krieviju.

Vācijas drošības politikas reformas ietekmēs visu Eiropu

Līdz 2022. gadam nevienā no stratēģiskajiem dokumentiem NATO un ES līmenī Krievija netika klasificēta kā drauds Eiropas drošībai.

2010. gada NATO stratēģiskajā konceptā, kas tika pieņemts, tiekoties NATO dalībvalstu vadītājiem Lisabonā, Krievija tika klasificēta kā partneris un ka "NATO – Krievijas" sadarbībai ir stratēģiska nozīme, jo tā palīdz izveidot kopēju miera, stabilitātes un drošības telpu.

2022. gada NATO stratēģiskā koncepcija un ES apstiprinātais stratēģiskais kompass Krieviju klasificēja gan kā apdraudējumu, gan kā pastāvošās drošības arhitektūras Eiropā būtisku izaicinājumu. Ne tikai politiskā, bet arī sabiedrības izpratnes līmenī būtiski mainās redzējums par to, cik drošā un stabilā starptautiskā vidē mēs dzīvojam.

Sabiedrības noskaņojuma maiņa 2022. gada kontekstā ietekmēja un veicināja vairāku Eiropas valstu ārējās un drošības politikas transfromāciju. Vienas no būtiskākajām pārmaiņām šajā kontekstā skārušas Vāciju, kuras drošības politikas transformācija ietekmēs ne tikai Vācijas, bet arī kopējo Eiropas drošību vēl ilgākā laika posmā.

Tāpat arī jāakcentē Francijas, Beniluksa valstu, kā arī Spānijas un Portugāles pieejas maiņas. Lielākā vai mazākā mērā Eiropā kopumā šis ir bijis pagrieziena punkts.

Uzskatam, ka ar šo pastāvošo režīmu Krievijā iespējams būvēt attiecības uz win-win principa, ir pielikts punkts. Transatlantiskā kopiena ir konfrontācijā ar pretinieku, kurš pasaules kārtību redz no "nulles iznākuma" (zero sum-game) perspektīvas. Proti, perspektīva, kas paredz, ka mani ieguvumi ir pretinieka zaudējumi un otrādi.

NATO ir raksturīga spēja pielāgoties pārmaiņām

Lai arī izpratne par drošības izaicinājumiem Eiropā ir vienādojusies, dažādu valstu taktika jautājumā par to, cik aktīvu un kādu lomu spēlēt Krievijas agresijas Ukrainā kontekstā, ievērojami atšķiras.

Vēsturisko traumu klātesamība, kas joprojām pastāv lielākā daļā Eiropas, ietekmē to, cik daudz un kādā apjomā valstis vēlas iesaistīties šajā konfliktā, nodrošinot Ukrainu ar nepieciešamajiem militārajiem un ekonomiskajiem līdzekļiem.

Šajā kontekstā joprojām pastāv atšķirības starp Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu skatījumiem, kur austrumeiropieši vārdos un darbos ir ambiciozāki, vairāk gatavi stāties pretī Krievijas agresijai un riskēt ar konflikta pastiprināšanos.

Rietumeiropas (īpaši Vācijas un Francijas) skatījumā svarīgs ir balanss starp Ukrainas spēju pretoties Krievijas agresijai, tajā pašā laikā mazinot jebkāda veida konflikta iespējamību starp Krieviju un NATO.

Spēja pielāgoties nenoteiktai un pastāvīgi mainīgajai starptautiskās drošības videi ir bijusi priekšnoteikums NATO panākumiem un attīstībai. Kopš NATO dibināšanas 1949. gadā alianse ir piedzīvojusi vairākus iekšējus un ārējus satricinājumus, kas ir ietekmējuši NATO turpmāko pastāvēšanu.

Piedzīvojot vairākus nemierīgus periodus, NATO ir spējusi pielāgoties un rast risinājumus izaicinājumiem, ar kuriem tā saskaras.

Viens no nozīmīgākajiem satricinājumiem Eiropā, kas būtiski ietekmēja arī NATO adaptācijas procesu, bija Krievijas veiktā Krimas aneksija 2014. gadā. Lai arī tas vēl īsti nebija modinātājzvans lielākai daļai Eiropas sabiedroto, šis notikums tomēr iezīmēja nepilnības un vājās vietas alianses uztverē, pieejās un darbībās. Kopš 2014. gada sabiedrotie valsts mērogā un aliansē kopumā ir īstenojuši vairākus adaptācijas procesus, kas stiprinājuši tās atturēšanas un aizsardzības politiku.

Baltijas valstis rosina stiprināt NATO aizsardzību pret Krieviju

Latvija, Igaunija un Lietuva kā NATO priekšējās līnijas valstis ir bijušas vienas no aktīvākajiem un skaļākajiem šī adaptācijas procesa virzītājiem, aicinot citus sabiedrotos būtiski stiprināt alianses spēju stāties pretī izaicinājumiem, ko pastiprina Krievijas agresīvā pieeja.

Ar alianses atbalstu reģionā ir īstenoti vairāki nozīmīgi drošību nodrošinoši pasākumi, kas ir veicinājuši visu trīs Baltijas valstu drošību un stiprinājuši to aizsardzības spējas. Lai gan alianses īstenotie pasākumi ir veicinājuši militāro spēku līdzsvaru reģionā, paliek jautājums, vai šie pasākumi ir pietiekami, lai atturētu agresoru no jebkāda veida neparedzētiem soļiem.

ASV armijas 173. gaisa desanta brigādes karavīri ieradušies Rīgas lidostā, 2022. gada 24. februārī
ASV armijas 173. gaisa desanta brigādes karavīri ieradušies Rīgas lidostā, 2022. gada 24. februārī

Ņemot vērā Krievijas ambīcijas, aktivitāti un militāro attīstību Baltijas reģionā, sabiedroto iesaiste un NATO plānu klātbūtne tiek uzskatīta par Baltijas valstu drošības stūrakmeni. Kolektīvā drošība ietekmē gan valsts plānošanu, gan sabiedrības noskaņojumu.

Pēdējos gados veiktie pasākumi ir veicinājuši un nostiprinājuši izpratni par Baltijas valstu spēju pretoties militāriem un nemilitāriem draudiem. Līdz ar sabiedroto līdzdalību transformējas un uzlabojas arī iekšējo sabiedrību vēlme iesaistīties visaptverošā valsts aizsardzībā.

Baltijas valstīm īpaši svarīga ir spēja ātri reaģēt uz draudiem

Baltijas valstīs esam novērojuši ievērojami sabiedroto spēku klātbūtni, īstenotas plaša mēroga militārās mācības, daudz ieguldīts kritisko spēju un infrastruktūru attīstībā. Lai gan reģionā ir notikuši būtiski militāri pasākumi, būtu maldīgi uzskatīt Baltijas drošību "kā pabeigtu procesu". Ir vērts pieminēt vairākus savstarpēji saistītos aspektus, kas ilgtermiņā noteiks ticamību NATO atturēšanas un aizsardzības pozīcijām mūsu reģionā.

Pirmkārt, laikam ir nozīme, īpaši Baltijas reģionā. Kā to spilgti norāda Krievijas agresija Ukrainā, spēja ātri reaģēt ir mūsu aizsardzības galvenais izaicinājums.

Krievijas agresija ir mudinājusi sabiedrotos pielāgoties un pieņemt nepieciešamos lēmumus, kas palielinātu alianses reaģēšanas spēku ātrumu un spēju nodrošināt tūlītēju militāru ietekmi 360 grādu pieejā.

Jau Velsas samitā 2014. gadā tika ieviesta jauna ļoti augstas gatavības apvienotā darba grupa (VJTF) NATO Reaģēšanas spēku (NRF) ietvaros, kurā ir aptuveni 5000 karavīru, un daži elementi var tikt izvietoti 48 stundu laikā.

2018. gadā NATO aizsardzības ministri vienojās par NATO gatavības iniciatīvu, lai nodrošinātu, ka NATO rīcībā ir 30 mehanizētie bataljoni, 30 gaisa eskadras un 30 kaujas kuģi, kas ir gatavi 30 dienu laikā vai ātrāk.

Jāstiprina aizsardzības spējas jūrā un gaisā

Pasākumus papildināja 2022. gadā NATO Madrides samitā pieņemtais lēmums palielināt NRF spēku līdz 300 000 karavīru. Kā to publiskajā komunikācijā akcentēja Igaunijas premjere Kaja Kallasa, esošie alianses aizsardzības plāni Baltijas valstīm paredzēja, ka tās tiktu atbrīvotas tikai 180 dienu laikā pēc to ieņemšanšanas. Lai arī šādi paziņojumi būtu jāanalizē kā mēģinājumi ar publiskās diplomātijas palīdzību ietekmēt politikas maiņu NATO, tie nav bez pamatojuma.

Otrkārt, alianses pielāgošanās process laikposmā pēc 2014. gada ir bijis sauszemes dimensijā, atstājot jūras un gaisa dimensijas neaizsargātas. Šobrīd (pirms Somijas un Zviedrijas iestāšanās NATO) Krievijai ir pārākums reģionā gan gaisā, gan jūrā. Ņemot vērā izmaksas, kas saistītas ar divu dimensiju attīstību, Baltijas valstis nespēs sniegt pilnvērtīgu atbildi uz šiem izaicinājumiem bez nozīmīga sabiedroto ieguldījuma.

Kā to pierādījusi Krievijas agresija Ukrainā, tad it īpaši gaisa dimensijai (pretgaisa aizsardzības spējām) ir ļoti būtiska loma, lai stātos pretim šāda veida agresijai.

Tieši tāpēc joprojām viens no aktuālākajiem un kritiskākajiem punktiem ir kolektīvā NATO reakcija uz pretgaisa aizsardzību, īpaši kontekstā ar Krievijas pēdējos gados izstrādātajām raķetēm un ieguldījumiem tās gaisa dimensijā.

Lai nodrošinātu ticamu atturēšanas un aizsardzības pozīciju reģionā, ieguldījumi gaisa un jūras jomā ir ļoti svarīgi un ārkārtīgi svarīgi. Līdz to pilnvērtīgai attīstībai Baltijas valstu drošības jautājums var tā arī palikt kā "nepabeigts process".

Ziemeļatlantijas alianse atgriezusies pie savām saknēm

Šai attīstībai ir jābūt kontekstā ar kopējo NATO spēju attīstību. NATO pēc Aukstā kara beigām un it īpaši pēc 2001. gada 11. septembra teroraktiem ASV bija uzsākusi tādu spēju attīstību, kas galvenokārt paredzēja darbību ārpus tās teritorijas, iesaistoties krīžu regulēšanā Afganistānā, Irākā un tamlīdzīgās misijās un operācijās.

Tas ietekmēja arī to, ka no NATO dalībvalstīm tiek sagaidīts noteikta veida spējas. Arī Latvijas kontekstā tas izpaudās, piemēram, bruņoto spēku kamuflāžas iepirkšanā, kas līdz pēdējiem iepirkumiem drīzāk bija piemērotāka karadarbībai tuksnesī, nevis Latvijas vidē un apstākļos. Krievijas agresija Ukrainā ir uzlikusi NATO uz tās sākotnējām "sliedēm", un galvenais uzdevums ir kolektīvā sabiedroto aizsardzība. Drošības un aizsardzības politikas attīstība NATO teritorijās kā primārā salīdzinājumā ar krīžu regulēšanu ārpus NATO.

HIMARS sistēma Šķēdes poligonā
HIMARS sistēma Šķēdes poligonā

Spēks un vara ir vienīgie elementi, kurus respektē Kremlis. Lai nodrošinātu ticamu atturēšanu, NATO ir jāstiprina un jāparāda sava spēja izmantot spēku un varu, ja tas ir nepieciešams. Spēka demonstrēšana, kas varētu izpausties gan vērienīgās mācībās, gan pastāvīgo sabiedroto spēku izvietošanā, ir labākais signāls agresoram, ka katras dalībvalsts un līdz ar to arī visas alianses aizsardzība tiek nopietni plānota un pārbaudīta.

Pozīciju mīkstināšana un samazināšana tiks uztverta kā vājuma punkts, ko Vladimirs Putins izmantos savās interesēs.

Līdz ar to uzsāktā transformācija NATO, tostarp Baltijas reģionā, ir (minimālais) pamats pašreizējā drošības vidē, uz kura turpmāk būtu jāstiprina alianses kopējā atturēšanas un aizsardzības politika.

Eiropas militārās rūpniecības jauda nav pietiekama

Viena no stratēģiski būtiskākajām ievainojamībām, ko izgaismojusi Krievijas agresija Ukrainā, saistās ar militārās industrijas Eiropā spējām saražot nepieciešamo ekipējuma un smagās artilērijas apjomu.

Tā spilgti izgaismo, ka Eiropā nav ne tikai pietiekamu militāro līdzekļu, lai tos nodotu Ukrainai pilnvērtīgai tās spējai aizsargāties, bet militārā rūpniecība nespēj saražot tos apjomus, kas būtu nepieciešami Eiropas vajadzībām šāda plašāka konflikta kontekstā.

Jau šobrīd kopumā NATO valstis ir piegādājušas ieročus Ukrainai 40 miljardu eiro vērtībā. Tas ir Francijas ikgadējā militārā budžeta apmērs. Papildu tam ES finansiālais ieguldījums mērāms 50 miljardu eiro apmērā. Konfliktam paildzinoties, šiem  apmēriem vajadzētu būtiski pieaugt. Tomēr, kā to norādījuši gan ES, gan NATO līderi, Rietumi jau šobrīd saskaras ar būtiskiem izaicinājumiem savās rezervēs.

Tas pastiprina iepriekš minēto tēzi, ka līdz 2022. gada 24. februārim NATO fokuss ir bijis saistīts ar krīžu vadīšanu ārpus NATO robežām. Tikai ar Madrides samita lēmumiem un pieņemto jauno stratēģisko doktrīnu mēs varam runāt par atgriešanos pie NATO pirmsākumiem.

Tas ietekmējis arī ieroču, munīciju krājumus šādam plaša mēroga konvencionālajam karam, kurā tiek izmantoti tanki, artilērija, gaisa iznīcinātāji u.tml. spējas.

Pastāvošais uzstādījums, ka pēc Aukstā kara beigām šāda veida 20. gadsimta karadarbība ir drīzāk neiespējama, atspoguļojās militārajos, loģistikas un spēju plānos.

norādīja NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, Ukrainā šobrīd ik dienu tiek izšauti ievērojami lielāki munīcijas apjomi, nekā Eiropa kopā ar ASV spēj saražot. Pēc vairāku militāro ekspertu aplēsēm izmantotās munīcijas ziņā diena Ukrainā ir kā mēnesis Afganistānā.

Vairumam NATO dalībvalstu aizsardzības jautājumi nav prioritārie

Neraugoties uz gadiem ilgo kritiku par nepietiekamiem izdevumiem aizsardzībai, joprojām tikai trešā daļa no NATO dalībvalstīm šim mērķim atvēl vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta. Arī pēc 2022. gada notikumiem vairums no NATO dalībvalstīm nav sasniegušas nepieciešamo 2% robežu. Tas pierāda arī to, ka, lai gan sabiedrību noskaņojums ir mainījies, vairumā NATO valstu skatījumā ekonomiskie, labklājības un sociālie jautājumi prevalē pār aizsardzību.

Tas arī saistās ar iepriekš minēto tēzi: situācija, kad NATO drošība varētu tikt apdraudēta no Krievijas puses, tika uztverta kā neiespējama. Šajā ziņā vērojama būtiska izpratnes atšķirība starp Rietumeiropas un Austrumeiropas valstīm.

Tāpat tas izgaismo, ka ir vairākas jomas, kurās jau šobrīd NATO nepieciešams ieguldīt. Ukrainas kontekstā svarīgākās ir:

1) tālās darbības rādiusa raķetes;

2) kara lidmašīnas;

3) tanki un smagā bruņutehnika;

4) moderna pretgaisa aizsardzība.

Eiropas militārās industrijas problēma slēpjas tajā, ka tā ražo sarežģītus ieročus ļoti mazās sērijās ilgā laika periodā. Šī pieeja atbilst miera laika situācijai, bet ne kara laika apstākļiem.

ANO kā "globālā policista" misija cietusi neveiksmi

Krievijas agresija Ukrainā skaidri apliecināja, ka šobrīd starptautiskajā vidē nepastāv ne regulējumi, ne nosacījumi, kas  atturētu no šāda veida agresijas pret citām valstīm, ne arī veicinātu savstarpējo caurskatāmību un uzticamību. Pēc Aukstā kara beigām bija vairāki mēģinājumi rast starptautiskos regulējumus, kas veicinātu uzticamību starp iesaistītajām pusēm:  1997. gadā noslēgtais NATO–Krievijas dibināšanas pakts, Eiropas Drošības sadarbības organizācijas paspārnē esošie starptautiskie līgumi – "Atvērto debesu līgums" un "Vīnes dokuments", stratēģiskās vienošanās starp Krieviju un ASV par kodolgalviņu samazināšanu (START), Līgums par vidējas un tuvas darbības kodolieročiem, kā arī Ukrainai īpaši būtiskais Budapeštas memorands, kas tika noslēgts 1994. gadā un kas paredzēja, ka Ukraina atsakās no sava kodolieroču arsenāla, pretī saņemot garantijas Ukrainas teritoriālajai neaizskaramībai un integritātei, tai skaitā vai galvenokārt no Krievijas.

Visi no augstāk minētajiem līgumiem un regulējumiem vai nu ir beiguši pastāvēt vai arī ievērojami apstrīdēti no Krievijas vai Rietumu puses.

Kā vienīgo vēl pastāvošo varēja minēt "New START" līgumu par stratēģisko kodolieroču ierobežošanu. 2021. gadā ASV prezidents Džo Baidens neilgi pēc stāšanās amatā vienojās ar Krieviju par līguma pagarināšanu vēl uz pieciem gadiem. Arī šī līguma kontekstā ASV puse publiski paudusi, ka Krievija sāk neievērot tos nosacījumus, ko tā apņēmusies. Un šonedēļ Krievijas prezidents Putins savā runā pavēstīja, ka Krievija nolēmusi apturēt savu līdzdalību šajā līgumā.

Visi iepriekš minētie bruņojuma kontroles līgumi un drošības regulējumi galvenokārt balstījušies pieņēmumā, ka tas ir visu iesaistīto pušu interesēs. Vairāku gadu garumā gan ASV, gan arī Eiropas Savienība ir paudusi bažas par Krievijas apņemšanos izpildi, apstrīdot to, kā tiek ievērotas vienošanās, ko tā drošības un bruņojuma kontroles kontekstā parakstījusi.

Krievijas agresija Ukrainā 2022. gadā pierādīja, ka tas ir bijis aizsegs. Neviena starptautiskā  vienošanās nav spējusi atturēt Krieviju no šāda veida agresijas.

Aizvadītā gada notikumi arīdzan apliecina, ka ANO kā "globālā policista" un starptautisko normu regulatora loma ir kārtējo reizi pierādījusies kā bezspēcīga un neefektīva.

Ņemot vērā, ka Krievija un Ķīna ir divas pastāvīgās locekles ANO Drošības padomē ar veto tiesībām, nav pamata sagaidīt no ANO, ka šī organizācija būs spējīga nodrošināt starptautisko taisnīgumu, nosodījumu un risinājumu mūsdienu starptautiskās drošības vides problēmām. Iepriekšējie regulējumi ir balstījušies pieņēmumā, ka tas ir visu pušu interesēs.

Lai ielaistos šādā starptautiskās politikas tango dejā, ir nepieciešama abu pušu vēlme. Taču agresija Ukrainā pierādījusi, ka Krievijas redzējums par starptautisko kārtību ievērojami atšķiras no lielākās daļas Rietumu skatījuma.

Ukrainai un Rietumiem ar Krieviju jārunā no spēka pozīcijām

Vairums no analītiķiem Krievijas agresiju Ukrainā 2022. gadā neuztver kā šoka vai pārsteiguma elementu. Tam ir bijušas saknes un darbības jau līdz tam, kas norāda, ka 2022. gada iebrukums Ukrainā ir Vladimira Putina ārējās un drošības politikas loģisks turpinājums. Viņš vairākkārt ir mēģinājis izklāstīt savu redzējumu par starptautisko kārtību.

Viena no zināmākajām Putina runām ir 2007. gada uzstāšanās Minhenes Drošības konferencē, kurā Krievijas prezidents norādīja uz to, ka starptautiskā kārtība, viņaprāt, ir netaisnīga, tā ir vienpolāra (ASV kā hegemona vadīta). Viņš apelēja pie tā, ka starptautiskajās attiecībās ir nepareizi, ka viens spēlētājs nosaka spēles noteikumus visiem, tādēļ ir nepieciešama jauna drošības arhitektūra no "Vladivostokas līdz Vankūverai".

Šī pieeja Krievijas doktrīnā ir bijusi klātesoša. Krievijas ārpolitika kā iekšpolitikas turpinājums ir būvēta uz imperiālistiskām un varas pozīcijām starptautiskajās attiecībās. Attiecīgi arī neviens no pastāvošajiem regulējumiem netika uztverts kā piemērots un efektīvs, jo tas galvenokārt paredzēja pieņemt tos spēles noteikumus, ko pēc uzvaras Aukstā kara kontekstā noteica ASV.

Šī iemesla dēļ arī šobrīd Krievija neieslīgst un noraida jebkāda veida mēģinājumus reformēt ANO – jo tas nozīmētu savu ekskluzīvo pozīciju atdošanu –, kā arī nepakļaujas tiem regulējumiem, kas ir pastāvējuši bruņojuma kontroles un drošības jomā. Tajā pašā laikā Krievija ir gatava (vismaz retorikā) eskalēt konfliktu, kas ietvertu arī kodolieroču dimensiju.

Krievijas agresija Ukrainā un tās attīstības gaita 2022. gadā (it īpaši pēc izsludinātās mobilizācijas Krievijā) norāda uz to, ka iepriekš Rietumos dominējusī pārliecība par plaša mēroga konfrontācijas neiespējamību 21. gadsimtā izrādījusies maldīga. Drošība nav pašsaprotama un nav garantēta.

Krievijas un Ukrainas karš tāpat kā gandrīz visi kari, visticamāk, noslēgsies ar vienošanos. Šajā kontekstā, protams, nezināmais slēpjas tajā, kā turpmāk attīstīsies Krievijā valdošais režīms.

Tomēr, ja miera vienošanās tiek slēgta ar šī Krievijas režīma vai šīs (putinisma) ideoloģijas pārstāvjiem, ir nepieciešams skaidri apzināties, ka tādā gadījumā Ukrainai kopā ar Rietumiem būtu svarīgi pie sarunu galda sēsties un runāt no "spēka pozīcijām".

Jebkāda veida piekāpšanās Krievijai, kas var izpausties kā iesaldēts konflikts vai "Minskas vienošanās Nr. 2 vai Nr. 3", nozīmētu to, Krievijas izpratnē tie būtu tikai pagaidu līgumi, ko, atgūstoties no militārajiem un finanšu zaudējumiem, varēs pārkāpt pie pirmās izdevības. Šāda scenārija gadījumā Baltijas valstu drošība būtu ievērojami jāstiprina.

21. gadsimts kā Ķīnas un ASV sacensības gadsimts

Krievijas agresijas Ukrainā kontekstā nevar ignorēt, ka tas ir bijis salīdzinoši izdevīgs citām lielvarām un spēlētājiem. Viens no tādiem ir Ķīnas Tautas Republika. 21. gadsimts iezīmējas kā Ķīnas renesanse. Pekina jau tagad ietekmē globālo ekonomiku un noteiks starptautiskās drošības vidi, kurā darbosies starptautiskie dalībnieki.

Ķīnas pieeja starptautiskajā arēnā rada jaunus izaicinājumus un arī sniedz iespējas. Tas jau tagad ietekmē Baltijas valstu drošības vidi un ekonomiku. Gribot negribot Ķīnai būs arvien lielāka ietekme arī uz Latvijas ārpolitiku un drošības politiku. Kā viens no 21. gadsimta vadošajiem spēkiem Ķīna izaicina esošās starptautiskās normas un vērtības, kuras primāri atbalstīja Amerikas Savienotās Valstis, kas ir galvenais Latvijas stratēģiskais sabiedrotais.

Ja kāds no starptautiskajiem spēlētājiem varētu ietekmēt Krievijas nostāju Ukrainā, tad tā ir Ķīnas Tautas Republika. Tās pozīcijas ieņemšana par labu vienai vai otrai no bruņotā konflikta pusēm būtiski mainītu spēles noteikumus starptautiskajā arēnā.

Taču šobrīd Ķīna "spēlē savu spēli"; kamēr starp Rietumiem un Krieviju pastāv netieša konfrontācija, Ķīna turpina stiprināt savas ekonomiskās pozīcijas globāli, kā arī politiskās un militārās pozīcijas reģionā. Ar dažādu līdzekļu palīdzību tiek nostiprināta Pekinas ietekme, it īpaši Austrumāzijā, kas ir pretrunā arī ar ASV sabiedroto, tai skaitā, piemēram, Japānas  redzējumu.

ASV arvien vairāk orientējas uz Āziju

Jau pirms Krievijas uzsāktās karadarbības Ukrainā 2022. gadā ASV uzmanība vairāk bija vērsta Austrumāzijas virzienā. Šāda orientācija sastapās ar izteiktām bažām no Baltijas valstu puses. Līdzīgus Baltā nama izraisītos satricinājumus attiecībā uz ārpolitikas un drošības politikas fokusa pārnešanu uz citiem reģioniem demonstrējušas arī iepriekšējās ASV administrācijas.

Viens no spilgtākajiem šāda veida politikas pavērsieniem, piemēram, bija 2009. gadā, kad vairāki bijušie Austrumeiropas valstu līderi un augsta ranga politiķi nosūtīja "stingru" vēstuli ASV prezidenta Baraka Obamas administrācijai, mudinot Vašingtonu, ka tā nedrīkst aizmirst par Centrāleiropu un Austrumeiropu.

Tajā tika uzsvērts, ka "tomēr divdesmit gadus pēc Aukstā kara beigām mēs redzam, ka Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis vairs nav Amerikas ārpolitikas centrā". Vēstules parakstītāju vidū bija gan bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, gan bijusī ārlietu ministre Sandra Kalniete.

2022. gada apstiprinātajā jaunajā ASV drošības stratēģijā Ķīna tiek identificēta kā nozīmīgs apdraudējums ASV drošībai. Gan stratēģiskajos dokumentos, gan arī vēstījumos Ķīnas radītie izaicinājumi arī 2022. gada kontekstā prevalēja ASV ārējā un drošības politikā pār Krieviju. Krievijas agresija Ukrainā ir mainījusi situāciju visādā ziņā, arī no ASV (un līdz ar to arī NATO) pozīcijām. Tomēr tā nav vienīgā stratēģiskā sāncensība.

Krievijas agresijas Ukrainā aizsegā nevar aizmirst par citiem stratēģiskiem izaicinājumiem. Ķīnas ietekmes pieaugums ir viens no tiem. Tajā pašā laikā, mēģinot rast atbildes uz Ķīnas radītajiem izaicinājumiem, tās nevar būt aizstātas ar tiem drošību veicinošajiem pasākumiem, ko Baltijas valstis ir izcīnījušas šajā reģionā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti