Latvijas desmit gadi ES: Emigrācijas ēnā

Iestājoties Eiropas Savienībā (ES), Latvijai pavērās arī viena no galvenajām pamatbrīvībām – iespēja ceļot, mācīties un arī legāli strādāt citās Eiropas valstīs. Latviju šie pārmaiņu vēji, kā norāda tā laika procesiem klāt stāvējušie, skāra neparedzēti strauji. Atveroties vārtiem, Īrija un Lielbritānija sagaidīja pirmos tūkstošus iebraucēju no Latvijas.

Tomēr Eiropas pētnieki apgalvo, ka nav pierādījumu, ka kāda valsts dramatiski kopumā zaudētu savus gudrākos prātus, kaut arī atsevišķās nozarēs, piemēram, medicīnā ir trauksmes zvani. Vienlaikus, kā norāda eksperti, ekonomika ir galvenais aizbraukšanas dzinulis, kas arī būs atslēga uz mājām.

Sākumā aizbraucējus apzīmogoja - "bijušais PSRS"

Kristīne Kozlova jau ilgāku laiku Eiropas Komisijā nodarbojas ar atjaunojamās enerģijas jautājumiem. Vēl tālajā 1997. gadā viņa piedzīvoja pavisam citādu Beļģiju un Briseli, kad kopā ar studiju biedreni ieradās Eiropas Savienības finansētās programmas „Tempus” atbalstītā braucienā, lai sešus mēnešus pavadītu mācībās Briseles Brīvajā universitātē. Latvija tolaik vēl nebija Eiropas Savienības dalībvalsts.

Protams, tad pieredze bija cita – bija jākārto uzturēšanās atļaujas, nepietika ar studentu vīzām. Mēs bijām „bijušie PSRS” un tas arī atsaucās uz visu – saņemot dokumentus, atverot kontus bankā, bija speciālas procedūras, vajadzēja galvotājus, - visu esmu izjutusi uz savas ādas tiešā veidā,” stāsta Kristīne Kozlova.

Kad Latvija jau bija sākusi sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā, Kristīne atkal bija Briselē, šoreiz kā laikraksta „Diena” korespondente, un labi atceras to brīdi, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā un dažus gadus vēlāk Latvija kļuva arī par Šengenas zonas dalībnieci un robežas vērās jau pavisam citādāk.

„Ceļošanas brīvība nāca vēlāk, bet tad statuss kā Eiropas Savienības pilsonim rada ievērojamu atšķirību. Pirmajos gados gan bija zināma minstināšanās pašvaldībās, kas strādā ar iedzīvotājiem – formējot civilstāvokļa dokumentus, bērnu reģistrāciju, uzturēšanās un darba atļauju lietas. Šobrīd tas ir pavisam cits process,” skaidro Kristīne.

Iestāja ES pavēra ceļu legāla darba meklējumiem citās valstīs

Brīva ceļošana, studijas un darba meklējumi ārzemēs, kas ir viena no Eiropas Savienības izveidošanas pamatvērtībām, pēc šā sliekšņa pārkāpšanas kļuva arī par vienu no Latvijas pilsoņu realitātēm, taču ne visur un ne uzreiz. Daļa vecās Eiropas valstu, baidoties no darbaspēka masām, kas plūdīs no Centrālās un Austrumeiropas, uz dažiem gadiem noteica īslaicīgus ierobežojumus viesstrādniekiem vai noteica stingras darba atļaujas ar kvotām noteiktām profesiju grupām. Līdz ar Eiropas Savienības paplašināšanos darba tirgu jauno dalībvalstu strādniekiem atvēra tikai trīs vecās Eiropas valstis – Lielbritānija, Zviedrija un Īrija.

Statistikas dati rāda, ka tūlīt pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai 2004. gadā izbraucēju skaits pamatīgi pieauga. Ja vēl 2003. gadā reģistrēto izceļojušo skaits bija nepilni divi tūkstoši, tad gadu vēlāk – vairāk nekā 10 tūkstoši un tradicionāli uz angliski runājošajām zemēm – Lielbritāniju un Īriju. Bet

kulmināciju drīz pēc iestāšanās sasniedza 2005. gadā, kad atbildīgo iestāžu rīcībā bija dati par vairāk nekā 20 tūkstošiem izbraukušo. Vēlākajos gados bija vērojama tendence šiem skaitļiem samazināties līdz 2009. gadam, kad jaunu emigrācijas vilni izsauca krīze.

Ķesteris: Lielo aizbraucēju skaitu nevarēja paredzēt

To, ka cilvēki tik lielā skaitā aizbrauks no Latvijas drīz pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, paredzēt nevarēja, saka Eiropas Komisijas pārstāvis Andris Ķesteris, kurš savulaik vadīja sarunas par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā:

„Faktiski darbaspēka situācija Latvijā bija tāda, kas neliecināja par lielu mobilitāti. Ja skatās, kāds ir bezdarbs Austrumlatvijā un Rīgā, man liktos, ka cilvēkam jābrauc no Krāslavas uz Rīgu strādāt, bet tā masveidīgi nebija. Lai brauktu uz ārzemēm – jāzina valoda, nekādas lielas zināšanas nebija, un man nevarēja ienākt prātā, ka tādos apjomos ļaudis brauks sēnes lasīt…”

Andris Ķesteris tagad strādā Eiropas Komisijā ar Eiropas Savienības paplašināšanās jautājumiem un norāda, ka tagad pēc Horvātijas pievienošanās Eiropas Savienībai aizvadītajā vasarā, tādi migrācijas tempi, kā, piemēram, Latvijā pagaidām nav manāmi, lai gan zināms, ka Horvātija arī cieš no liela bezdarba, īpaši jauniešu vidū.

Ar Latvijas cilvēku aizceļošanu rēķinājās, taču ne ar tik lieliem apjomiem, saka Latvijas vēstniece Eiropas Savienībā Ilze Juhansone, norādot, ka cilvēku došanās prom vēl pēc 2004. gada nav saistāma ar iegūtu Eiropas pamatbrīvību, bet ar valsts ekonomisko situāciju.

Es domāju, ka būtu nepamatoti apgalvot, ja nepastāvētu brīvā personu kustība, ka tad Latvijas iedzīvotāji nemeklētu darbu citās valstīs. Tad viņi vienkārši strādātu nelegāli. Tagad ir iespējas strādāt legāli, maksāt nodokļus, saņemt zināmu sociālo drošību šajās valstīs,” saka  Ilze Juhansone

Galvenais pārvietošanās dzinulis - ekonomiski iemesli

Ekonomika gan pirms vairākiem gadiem, gan arī tagad ir lielākais iegansts, kādēļ cilvēki nolemj doties prom uz Eiropas turīgākiem reģioniem,  sarunā ar Latvijas Radio saka Eiropas Politikas centra pētniece Briselē Klēra Derē:

Ja cilvēki nolemj pārvietoties, tad viņi sagaida, ka ieguvumi ceļošanas rezultātā pārsniegs zaudējumus. Bieži tam ir tieši ekonomiski iemesli - gan darba meklējumi, gan arī lūkošanās pēc labākiem darba apstākļiem un lielākas algas. Protams, to valstu iedzīvotāji, kur algas ir zemākas un darba apstākļi sliktāki, būs mudināti doties turp, kur situācija ir labvēlīgāka.”

Klēra Derē norāda, ka nepārprotami -  tie, kas Eiropā kustas, vislielākajā skaitā bija un ir tā saukto jauno valstu pilsoņi. Skaidri iezīmējas mobilitātes koridori – no Austrumeiropas uz Rietumeiropu, bet  Rumānijas un Bulgārijas gadījumā – uz Spāniju un Itāliju.

Viņa vērtē, kuras valstis no šis kustības ekonomiski iegūst, kuras zaudē.

„Šis atkal ir viens no jautājumiem, kam Eiropas Savienībā ir pievērsta īpaši liela politiska uzmanība. Ir ļoti daudz diskusiju par smadzeņu aizplūšanu un iegūšanu, kad valstis ir investējušas savu cilvēku izglītībā, taču viņi nolemj doties prom. Taču arī tas ir kas tāds, ko jāvērtē ļoti uzmanīgi. Pagaidām mums nav nekādu empīrisku pierādījumu, kas apliecinātu, ka kāda no Eiropas valstīm patiešām dramatiski zaudētu savus labākos prātus, taču ir atsevišķi sektori, kur šī problēma kļūst arvien lielāka, un īpaši tā ir veselības aprūpe. Manuprāt, šādos gadījumos valstīm ir jādomā, kā risināt šīs problēmas katrā īpašajā sektorā, taču tas nevar būt par iemeslu, lai vainotu vai apstrīdētu visu Eiropas Savienības brīvās kustības sistēmu kopumā,” spriež Klēra Derē

Arī atgriešanos noteiks labākas dzīves iespējas Latvijā

To, vai Latvija no iedzīvotāju aizceļošanas būs lielākā zaudētāja, un Īrija un Lielbritānija, uz kuru tūkstoši aizplūduši - ieguvējas, vēl ir pāragri teikt.

Tas būs lielā mērā atkarīgs no Latvijas valdības īstenotās politikas: ja šo plūsmu spēs pagriezt pretējā virzienā, ja Latvijas ekonomika attīstīsies, ja cilvēkiem būs iespēja atrast adekvātu algu Latvijā, būs darbavieta, būs iespēja samaksāt par savu bērnu izglītību, par dzīvesvietu, tad šī plūsma vienā brīdī pagriezīsies atpakaļ un  to cilvēku zināšanas, prasmes, iemaņas, pieredze bagātinās Latvijas sabiedrību un Latvijas dzīvi,”  uzskata Latvijas vēstniece Eiropas Savienībā Ilze Juhansone.

Taču par spīti tam, ka pēc Eiropas Savienības paplašināšanās jaunajām valstīm pavērās plašs darba tirgus un daudzi iedzīvotāji devās prom, kopējos skaitļos Eiropas Savienībā darba spēka mobilitāte skaitās zema, norāda Klēra Derē:

„Kad palūkojamies uz skaitļiem, mēs ļoti skaidri redzam, ka cilvēku darba spēka kustība joprojām ir ļoti zema un tai nav būtiskas ietekmes uz Eiropas Savienības ekonomiku kopumā. Dažas valstis šajā laikā ir bijušas īpaši nobažījušās par milzīgu imigrantu pieplūdumu, taču pēc kopējiem skaitļiem 2012. gadā bija tikai 3% eiropiešu, kuri dzīvoja ārpus savas dzimtenes.”

„Eiropas Savienība jau vēsturiski ir veidota, ievērojot vairākus atslēgas principus un vērtības, no kurām viena ir pilsoņu brīva kustība. Tā jau no paša sākuma ir bijusi Eiropas Savienības kodolā. Eiropa ir cilvēku satikšanās,” saka Klēra Derē, piebilstot, ka sākt to apstrīdēt vai ierobežot būtu bīstami, īpaši tādēļ, ka pati sabiedrība to acīmredzami atbalsta.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti