Ar zinātni biežāk sabiedrība, šķiet, saista eksakto nozaru pētniecību. Arī valstī politiskā līmenī ir uzstādījums, ka prioritāri atbalstāmas tās zinātnes jomas, kas sniedz atdevi tautsaimniecībā, rada zināšanu pārnesi uz industriju. Humanitārajā jomā finansējumu bieži nevar prognozēt, lai gan kulturologi, vēsturnieki, muzikologi un folkloras pētnieki spēj pamatot, kāpēc vajadzīgas humanitārās zinātnes - gan kā identitātes, gan ētikas un vērtību stiprinātājas - un kā tās var iesaistīties starpdisciplināros projektos.
- Humanitārās zinātnes - ētikas un vērtību sargātājas
- Pētnieks: Latvijā humanitārās zinātnes mākslīgi nodalītas no "derīgajām"
- Humanitārie pētījumi nav tikai lokāli
- Valstij jābūt ieinteresētai savā identitātē
- Mūzikas pētniecībā paveras eksakti ceļi
- Projektu konkursos kritēriji par labu eksaktajām zinātnēm
- Finansējuma neprognozējamība traucē strādāt
Humanitārās zinātnes - ētikas un vērtību sargātājas
Humanitāro un sociālo zinātņu jomās pamata pētniecības resurss un arī objekts ir cilvēks, nevis materiāls vai tehnoloģija. Tāpat - atšķirībā no eksakto jomu pētniekiem - kultūras un mākslas zinātniekiem bez paša pētniecības darba vēl jāiegulda daudz laika un enerģijas, lai vispār pierādītu sava darba jēgu, jo tas nav fiziski sataustāms un ar tūlītēju ekonomisku ietekmi.
"Humanitāro zinātņu blokam ir pieejama neliela finansējuma daļa, ja rēķina no kopējā finansējuma, kas pieejams zinātnei Eiropas un Latvijas līmenī. Nav noslēpums, ka Latvijā prioritāte ir tehnoloģiju zinātņu attīstība, kas ir arī loģiski, jo dzīvojam tādā laikmetā, bet naudas pārdale tomēr ir netaisnīga pret humanitāro jomu," stāsta Kultūras akadēmijas zinātniskās pētniecības centra vadītāja Anda Laķe.
"Vienkāršā atziņa ir tāda, ka eksakto zinātņu pētnieki atklāj tehnoloģijas, kuras cilvēki var izmantot, bet - kā tās lietot, lai tiktu saglabāti ētikas un vērtību principi, tas jau ir humanitāro zinātņu uzdevums.
Ja informācijas tehnoloģiju (IT) speciālisti radījuši sociālos tīklus, tad to, kādi vērtību modeļi ir nepieciešami cilvēkiem, lai gudri šos tīklus lietotu - tas ir mūsu pētnieku uzdevums," norāda Kultūras akadēmijas pētniece.
Kultūras pētniecības institūts ir neliels - ar 15 darbiniekiem, un tam atvēlēta telpa akadēmijas ēkā. Šeit pēta Dziesmu svētku tradīcijas, veic lietišķus pētījumus. Piemēram, "Latvijas skolas somas" projektam pētnieki vērtēja, kā skolēni patlaban apmeklē kultūras notikumus, lai secinātu, kādus pasākumus nepieciešams atbalstīt.
Lai arī tieši šim humanitārās jomas institūtam nepiešķir bāzes jeb valsts finansējumu, tā pētniekiem gan izdevies sevi pierādīt un ielauzties vērienīgajā Eiropas fondu programmā "Apvārsnis 2020" ar starptautisku projektu. Kopā ar 12 citām Eiropas valstu universitātēm plānots pētīt nemateriālā kultūras mantojuma lomu nāciju identitātē.
"Mūsdienu vērtību kara situācijā, kas izpaužas gan migrantu politiskajos jautājumos, gan citos konfliktos, ir būtiski pētīt to, kā cilvēki reprezentē savas kultūras vērtības un kā tās uztver no citām tautām, lai izvairītos no konfliktiem starp nācijām vai dažādu reliģiju piederīgajiem.
Ar šo projektu mēs apgāžam stereotipu, ka tad, ja pētām kaut ko, kas saistīts cieši ar mūsu tradīcijām, ka tad tas interesē tikai mūs pašus un ka pētījumam jābūt lokālam. Tieši šī starptautiskā pētījuma temats ir valstu lokālās kultūras pētniecība," norāda Laķe.
Pētnieks: Latvijā humanitārās zinātnes mākslīgi nodalītas no "derīgajām"
Vēl viena plaša humanitārā pētniecības joma ir vēsture. Pasaulē lielā mērā uz fundamentālajiem vēstures pamatjautājumiem ir rastas atbildes, savukārt katrai valstij ir individuāli mazāk apgūti vēstures periodi un neatbildēti jautājumi, kas tad ir vietējo zinātnieku uzdevums, norāda Vēstures institūta vadītājs Guntis Zemītis. Arī vēsturnieks vērtē, ka humanitārās zinātnes Latvijā ir mākslīgi nodalītas no tā dēvētajām "derīgajām" zinātnēm
"Mūsu valstī tiek šķirotas tās zinātnes, kuras ir saimnieciski noderīgas, no tām, kuras it kā nav noderīgas, un diemžēl humanitārās, sociālās zinātnes pieder pie šīm it kā nevajadzīgajām zinātnēm. Taču, no otras puses, uz šīm jomām var paraudzīties citādi," stāsta vēsturnieks.
"Piemēram, valstī aktuāla un sabiedrībā apspriesta ziņa nesen bija par Mārtiņu no Latvijas, kurš pievienojās radikālā islāma kustībai "Daīš". Un tad atbildes uz svarīgo jautājumu "kāpēc Mārtiņš tāds kļuva?" sniedza vēsturnieki, nevis matemātikas vai fizikas eksperti.
Tātad vēsturnieki rada izpratni par vēsturi, māca kritisko domāšanu. Piemēram, mums ir jāiepazīst padomju laiks, jāprot par to pastāstīt un tāpat jāizpēta Latvijas Republikas laiks, demokrātijas periods, autoritārais periods, lai cilvēks varētu tos salīdzināt un objektīvi balstīties faktos. Tāpat filozofiem jārada priekšstats par to, kas tad ir vērtības, jo rezultātā cilvēks var izaugt kā tukšs trauks, kurā var ieliet jebkuru saturu," uzskata Zemītis.
Humanitārie pētījumi nav tikai lokāli
Klasiski vēsturnieka darba lauks ir arhīvs, bibliotēka, biroja darbs, bet aktīvākais posms ir lauka pētījumi un ekspedīcijas arheologiem. Tieši šajā jomā arī vēsturniekiem izdevies lauzt priekšstatu, ka humanitāri pētījumi ir tikai lokāli.
Latvijas arheologi īsteno vērienīgu sadarbības projektu ar norvēģiem, kopīgi pētot Kurzemes hercogistes dzelzs ražošanu. Šādi apzināti plānveida izrakumi Latvijā gan notiek salīdzinoši maz naudas trūkuma dēļ. Vairumā gadījumu vēstures pētniecība arheoloģijā notiek līdz ar kādiem infrastruktūras pārbūves darbiem, stāsta arheoloģijas nodaļas pārstāve jaunā pētniece Dita Auziņa un Guntis Zemītis.
"Šovasar veicām izrakumus Vecumniekos, Baldones manufaktūras kompleksā un mēģinām saprast mitoloģizēto hercoga Jēkaba periodu, cik daudz dzelzs tika iegūts un vai tiešām tas bijis unikāls merkantilisms," atklāj Auziņa.
"Zinātniekiem, manuprāt, būtu jāstrādā nevis ar tādiem īsiem uzrāvieniem, bet tomēr arī ilgstoši, un katrs sevi cienošs vēsturnieks jau arī šobrīd to dara paralēli ar citiem darbiem pat tad, ja projekts beidzies," norāda Zemītis.
"Liela problēma finansējuma piesaistīšanā ir arī laika apjoms, kas zinātniekiem jātērē, lai uzrakstītu paskaidrojumu, kāpēc konkrēta nauda nepieciešama projektā. Zinātnieki 50% no pētniecības laika raksta šos paskaidrojumus," stāsta jaunā pētniece.
Valstij jābūt ieinteresētai savā identitātē
Ilze Šarkovska-Liepiņa vada Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas zinātniski pētniecisko centru, kurā darbojas deviņi pētnieki.
"Nereti man jautā – kā mūzika var būt zinātne, tā taču ir māksla! Te es atbildu, ka patiesībā jau antīkajā pasaulē mūzika bija matemātikas sastāvdaļa," stāsta Šarkovska-Liepiņa.
Institūts ik gadu izdod pētnieku zinātnisko publikāciju sējumu. Institūta pamata darbs arī saistīts ar mūzikas arhīva digitalizāciju, lai tas kļūtu pieejams. Zinātnes institūta vadītāja norāda, ka arvien trūkst pilnīgas Latvijas mūzikas vēstures apkopojums sējumos, kas balstīts pamatīgā mūzikas arhīvu pētniecībā. Šajā institūtā zinātniekus daļēji finansē no bāzes finansējuma, daļēji no augstskolas resursiem, ar ko nepietiek padziļinātiem pētījumiem
"Kurš gan cits interesēsies par latviešu tradicionālo mūziku vai nacionālās mūzikas specifiku, ja ne mēs paši? Valstij jābūt lielai dziļai ieinteresētībai savā identitātē.
Arī mēs gribētu tādēļ redzēt daudz mērķtiecīgāku un tālejošāku finansējuma plānu, lai mēs arī stratēģiski varētu plānot ilgtspējīgus pētījumus, nevis tikai darīt kaut ko esošā gada ietvaros. Šobrīd darbs vairāk notiek kā papildu darbs ar piemaksu mūzikas akadēmijas profesoriem, kas pēta," norāda Šarkovska-Liepiņa.
Mūzikas pētniecībā paveras eksakti ceļi
Mūzikas pētniecībā zinātnieki varētu iet arī eksaktus ceļus, piemēram mūzikas psiholoģijā, kur veicami fizikāli mērījumi ciešā sadarbībā ar mediķiem. Mūzikas akadēmijas pētnieki gan atzīst, ka Eiropas fondu ietvarā mūzikas pētniecībā projekti netiek īstenoti, taču starptautiskas sadarbības pētnieki meklē un veido citu valstu lokālo finansējumu projektos.
Piemēram, muzikologs Valdis Bernhofs piedalās starptautiskā pētījumā ar nosaukumu "Mūzika un smadzenes". Tajā zinātnieki tiek piesaistīti arī no Austrijas, Šveices un vairākām Vācijas universitātēm. Projektā pēta dzirdes pielāgošanās spēju dažādām akustiskām situācijām.
"Mēs šim projektam piedāvājam to, kā praksē atpazīt muzikālās dotības jau spēju izteiksmē. Gan tādos gadījumos, ja ir klīniski gadījumi - tas ir visgrūtākais, piemēram, ja ir uzmanības deficīts ar hiperaktivitāti, ne vienmēr šāds jaunietis spēs adekvāti reaģēt situācijās, kuras piedāvājam parastā mācīšanās kontekstā. Mēs izstrādājam modeli, kas ir paredzēts gan klīniskiem, gan neklīniskiem gadījumiem," stāsta Bernhofs.
Latvijā savukārt šādiem pētījumiem pietrūkst materiāltehniskās bāzes. Taču bez resursu trūkuma šeit zinātnieks saskata vietu arī pašu humanitāro un eksakto pētnieku starpdisciplināras sadarbības stiprināšanai.
"Es nezinu, kāpēc nav izveidojies tāds sadarbības tīkls, kāds tas ir raksturīgs valstīs ar senāku tradīciju. Vai būtu iespējams, ka mēs kādu mūzikas procesu pētītu sadarbībā ar mediķiem Latvijā? Esmu ļoti atvērts, un es pats biju iesaistīts vienā projekta sagatavošanā, [..]
mūzikas terapijā arī ir daudz iespēju un daudz vajadzību pētniecībā. Mēs redzam, ka ar mūziku [..] mēs spētu dot ieguldījumu, piemēram, depresijas pacientiem un arī onkoloģijā," atklāj pētnieks.
Projektu konkursos kritēriji par labu eksaktajām zinātnēm
Literatūras, folkloras un mākslas institūts vienlaikus ir arī kultūras mantojuma iestāde ar vērienīgu folkloras arhīvu, kas ir ieguvums valsts finansējuma piesaistē digitalizācijas projektos. Par savām mēģenēm, piemēram, folkloras pētnieki sauc tautasdziesmas, šo pētnieku materiāls arī ir cilvēks, viņu senāk stāstītais un viss, kas saglabāts līdz mūsdienām.
Bet tieši pētniecībā ar šiem humanitāro zinātņu rīkiem un mērķiem pētniekiem ir krietni jālauza prāts, lai vispār spētu konkurēt uz kādu lielā Eiropas zinātnes pīrāga gabalu, stāsta institūta vadītāja Dace Bula.
"Ļoti bieži dažādos projektu konkursos ir tādi kritēriji, kas ir vairāk par labu eksakstajām, nevis humanitārajām zinātnēm.
Mēs arī redzam no dažādiem dokumentiem - atskaitēm, pārskatiem - par saviem darbiem, ka jāizcīna tas, lai par rezultātu tiktu uzskatīta Latvijā publicēta monogrāfija, kas prasa daudzu gadu darbu, un ne tikai [lai tā] iekļautos starptautiskos indeksos, citētos ārzemju žurnālos. Šī konkurences cīņa nav īsti vienlīdzīga," uzskata Bula.
Filologi un folkloras pētnieki gan šobrīd ir pozitīvi noskaņoti, jo nupat izdevies piesistīt Eiropas naudu jaunam projektam.
Institūts radīs jaunu, atvērtu interneta platformu, kas kalpos gan par digitālu materiālu krātuvi, gan reālu sastapšanās vietu pētniekiem un sabiedrībai.
"Cilvēki, kurus interesē kultūra, māksla, var nākt un kaut ko darīt - ne tikai lasīt, skatīties, pētīt, bet arī praktiski iesaistīties," stāsta pētījuma vadītāja Sanita Reinsone.
Viņa apraksta arī kādu projektu, ar kuru pētīs Latvijas iedzīvotāju biežāk atzīmētos svētkus.
"Mēs lūkosim analizēt, kā izskatās Latvijas iedzīvotāju kalendārs gada vai vairāku gadu griezumā - kas ir tie sarkanākie datumi. Vai tie ir tie, kas sakrīt ar oficiālām svinēšanas dienām, varbūt ne, varbūt kaut kas cits," atklāj Reinsone.
Finansējuma neprognozējamība traucē strādāt
Literatūrzinātnieks Benedikts Kalnačs vēl papildina, ka, lai arī nemitīgi norit kādi projekti un arī starptautiskas sadarbības, kas zinātniekiem sagādā darbu, tomēr stabilitāti var veidot tikai valsts finansējums.
"Piemēram, par 2018. gadu mēs īsti nezinam, vai un kādi būs prioritārie pētnieciskie virzieni valstī, kas notiks un kāda būs attīstība ar valsts pētījumu programmām, vai un kādā veidā, un kad tiks izsludināti Latvijas Zinātnes padomes pētījumu projekti. Tas principā ir iestrādāts valsts dokumentos - viņiem ir noteikta aprite, noteikts laiks, taču vienmēr tā situācija veidojas neparedzami un neprognozējami.
Tas būtu ļoti labi, ja mēs zinātu vismaz kādus gadus uz priekšu - lielāks, mazāks, bet orientējošais budžets varētu būt tāds un tāds," norāda Kalnačs.
Uzklausītie humanitāro jomu pētnieki, šķiet, skaidri spēj pamatot arī nemateriālās zinātnes jēgu, kas arvien pašiem kulturologiem, vēsturniekiem, muzikologiem, folkloras pētniekiem liek cerēt uz pārdomātāku valsts zinātnes politikas plānošanu, jo tieši šīs jomas vistiešāk skar Latvijas nācijas identitāti.
