Līga Ozoliņa, dizaina veikala "Folk" īpašniece, Hāpsalu ieradās pirms pāris gadiem. Negaidīti sev pašai, ceļojums bija jaunas dzīves sākuma punkts. Kamēr Līga igauņu sirdis iekaroja ar latviešu dizaina lietām, stikla māksliniece Laura Šmideberga Tallinas vecpilsētā omulīgā pagrabiņā atvēra savu studiju, lai tirgotu pašas gatavotas stikla pērles. Kā atzīst māksliniece, Igaunijā viņa nodarbojas ar lietām, kuras Latvijā nekad neiedomātos darīt.
Līga Ozoliņa, dizaina veikala "Folk" īpašniece: "Hāpsalu es nonācu ļoti interesantā veidā. Sēdēju Rīgā dzīvokli, un man ienāca prātā, ka ir jābrauc uz Igauniju ceļojumā, atpūsties. Es paņēmu savu riteni, sakravāju mugursomu un braucu. Braucu uz Hāpsalu. Vispār mērķis bija braukt uz Hijumā, bet apstājos es tieši Hāpsalu. Iepazinos ar ļoti jaukiem cilvēkiem šeit, aizbraucu pēc tam atpakaļ uz Latviju un pēc nedēļas jau atgriezos šeit pavisam."
Nu jau gandrīz gadu Līga ir saimniece pati savā dizaina un dāvanu lietu veikalā. Ideja radusies jau sen, gribējies izveidot vietu, kur pieejami pašas un draugu mākslinieku darinājumi. Par spīti dažu skepsei Līga no savas idejas nenobijās.
Līga: "Biznesa plāna man nebija, tā vienkārši bija ideja, tikai un vienīgi ideja. Es ieraudzīju, ka šī vieta ir brīva, sazinājos ar saimnieci, aizņēmos naudu, 1000 eiro, samaksāju par īri, par pirmo mēnesi un drošības naudu. Par pārējo atlikušo naudu nopirku plauktus, parastus koka plauktus. No paletēm tika uztaisīts galds, šis galdiņš nāk no mājām, tas ir arī viss. Ļoti minimāliem līdzekļiem, bez biznesa plāna.
Bija daļa, kas mani atbalstīja, bet bija arī kaut kādi, protams, komentāri, ka tas viss ir nenopietni, ka tas neaizies, ka tā ir niekošanās, bet es galīgi uz to tā neskatījos, man bija tiešām pārliecība, ka tas viss ir nopietni un ka tas aizies, ka nevar būt savādāk.
"Man baiļu nebija pilnīgi, man bija ļoti liela pārliecība par to, ka viss izdosies. Pats sākums bija tāds, ka es nerunāju igauniski vispār necik, un tad, kad klients ienāca iekšā, es biju iemācījusies pāris frāzes, ko viņam pateikt un, ja es kaut ko nesapratu, tad es teicu, ka tā igauņu valoda man vēl nav tik laba, ka es esmu no Latvijas, bet viņi bija ļoti saprotoši, visi igauņi; man nav bijuši nekādi tādi gadījumi, ka viņi par to būtu sašutumā vai viņi būtu neapmierināti ar to, ka es vēl nerunāju. Pašlaik jau spēju arī komunicēt igauniski. Varbūt ne pilnībā visu saprotu, ir vēl daudz ko mācīties diezgan, jo igauņu valoda ir apjomīga," skaidro Līga.
Veikalā pārsvarā nopērkamas latviešu mākslinieku un amatnieku darinātas lietas. Tās atrast palīdz draugi, arī pati Līga aktīvi meklē internetā jaunus un interesantus darinājumus. Igauņiem latviešu dizaina lietas iepatikušās, un veikals Hāpsalu īsā laikā kļuvis diezgan iecienīts.
"Es ļoti bieži uzturos "Facebook", skatos lapas dažādas, skatos, ar ko Latvijā, ar kādiem amatniecības veidiem nodarbojas, skatos, sekoju līdzi dizaineriem, man ir draugi arī, kas ir ļoti tuvi šai jomai, caur viņiem es esmu daudz ko atradusi arī. Es skatos, vēroju, kas notiek, un izvēlos tās preces, sazinos ar cilvēkiem. Ar ļoti daudziem cilvēkiem es neesmu pat tikusies klātienē, kuru lietas ir šeit veikalā, bet ir izveidojusies tādas ļoti laba savstarpējā uzticība, mums visa sadarbība notiek virtuālajā vidē. Man ir ļoti liels prieks, ka cilvēki uzticas, ka viņi uztic man savus darinājumus, savas lietas, un sākumā pēc šīm lietām es braucu pakaļ. Mēs aizbraucām ar busu. Pirmais buss atbrauca pustukšs vēl, bet veikala plaukti tika piepildīti, un tad vasaras laikā un rudens laikā jau tika sūtīti papildinājumi," stāsta Līga.
"Sākumā, piemēram, kad es atvēru veikalu, man tie statīvi bija tādi, ko es pati veidoju no kartona un aplīmēju. Veikalā bija, jā, bija mazāk lietu. Man ir saglabājušās arī bildes no pirmā mēneša, kad viss izskatās tāds ļoti, ļoti tīrs un lietu ir maz, viss ir izkārtots ļoti reti, lai rastos tā sajūta, ka tomēr ir kaut kas plauktos. Bija patukšs sākumā, bet.. Es pat nebiju iedomājusies, ka beigās tik daudzas lietas var nākt klāt un, ka tas viss te var satilpt iekšā."
Arvien vairāk savus darinājumus piedāvā arī igauņu meistari.
Līga: "Viņi ir pamanījuši, ka šeit ir šāds veikals, un tad viņi nāk un piedāvā. Diemžēl vieta man neatļauj neko vairāk pieņemt klāt, jo ir ļoti maz tās vietas, bet es labprāt vēlētos vēl, jo ir tik daudz ļoti skaistu darinājumu gan Latvijā, gan šeit Igaunijā, tādēļ es ļoti vēlētos paplašināties un dot iespēju cilvēkiem."
Kamēr Līga Hāpsalu igauņu sirdis iekarojusi ar latviešu dizaina lietām, Laura Tallinas vecpilsētā omulīgā pagrabiņā atvēra savu studiju, lai tirgotu pašas gatavotas stikla pērles.
"Igaunijā esmu sākusi nodarboties ar lietām, kuras es Latvijā nekad nedomāju, ka es vispār darīšu," saka stikla māksliniece Laura Šmideberga.
Stikla pērļu veidošana liesmā ir ļoti sens amats. Laura stāsta, ka gan Latvijā, gan Igaunijā ir vienīgā, kas nodarbojas tieši ar arheoloģisko pērļu rekonstruēšanu.
Laura: "Caur hobiju un īstenībā caur interesi par arheoloģiju, par vēsturiskajām stikla pērlēm un, nespējot atrast man vajadzīgo, atradu iespēju, kā pati izgatavot to, ko man vajag. Bet tā ir vairāk tāda meistara būšana, ne tik ļoti daudz tāda uzņēmēja, jo man nav ražotnes, visu, ko es daru, daru pati ar savām rokām, man nav darbinieku. Šeit Igaunijā es arī esmu paķērusi kādas jaukas lietas savā veikaliņā, ko darina mani draugi Latvijā. Vairāk nevis kā biznesa paplašināšanas iespēju, bet vienkārši kā vēlmi parādīt igauņiem jaukas lietas, ko ražo latvieši."
Lauras studija atrodas Tallinas vecpilsētā - meistaru pagalmā, kuru pirms 15 gadiem izveidojis kāds juvelieris ar mērķi restaurēt novārtā pamestās ēkas un izveidot vietu, kur Tallinas iedzīvotājiem un viesiem vienuviet būtu pieejami īsteni igauņu amatnieku un meistaru darinājumi.
"Vectallinā viennozīmīgi galvenā publika ir tūristi. Un Tallinā tūrisma industrija ir samērā attīstīta, īpaši vasarā, ir ļoti daudz kruīza kuģu. Mums jau visiem veikaliņiem vecpilsētā un meistariem ir saraksts, kuros datumos, cik tūkstoši iebrauc, kur paliek, cikos viņi ienāk vecpilsētā, cikos viņi atkal aizbrauc. Daudzi veikali, kas tādi lielāki, jau attiecīgi šīm dienām, kad ir liels tūristu pieplūdums, tad gatavojas arī tādā veidā, ka norezervē dubultā personālu, lai varētu visus apkalpot un tā. Mums, teiksim, vasara šeit ir laba bijusi, mūsu pirmā vasara. Šie ir otrie Ziemassvētki, ko mēs šajās telpās sagaidām. Bet, salīdzinot ar pagājušajiem, tad šie Ziemassvētki paiet tā mierīgāk. Nu, redzēsim, kas vēl notiks tajā laikā starp Jauno gadu un pareizticīgo Ziemassvētkiem, jo tas ir laiks, kad mums sabrauc ļoti daudz Pēterburgas iedzīvotāju, arī no Maskavas, Krievijas iedzīvotāji. Un tie kādreiz te bija mūsu maize. Bet tagad mēs tiešām iepazīstam jauna veida Krievijas pārstāvjus, kas skaita naudiņu, var just, ka cilvēkiem neiet vairs tik viegli, un attiecīgi tā mūsu sviesta kārta arī paliek stipri plānāka uz maizes," secina Laura.
Ziema ir klusais laiks arī Hāpsalu. Līga stāsta, ka igauņi auksto laiku labprātāk pavada iekštelpās. Taču viņa nolēma šo paradumu mainīt, un tas tika pamanīts.
Līga: "Bija divi tirdziņi, ko es organizēju decembrī. Priekš pirmā tirdziņa es nespēju atrast pietiekami daudz tirgotāju šeit Igaunijā, tādēļ man radās doma organizēt autobusu, lai tiktu atvesti tirgotāji no Latvijas. Tas viss izdevās ļoti veiksmīgi, atbrauca latvieši ar bagātiem galdiem darinājumu, atnāca vietējie igauņi, paskatījās, bija ļoti priecīgi, arī bija ļoti, ļoti jauka atmosfēra."
Hāpsalu veikala galvenie pircēji ir igauņi. Arī vasarā, kas ir sezonas karstākais laiks. Bet kas tad ir tas, kas viņiem patīk visvairāk? Līga konstatējusi - apģērbs, rotaļlietas, Piebalgas posrcelāns, no rotām favorītes ir ādas rokassprādzes.
Laura: "Nav tādas vienas preces, ko es varētu attiecīgi izcelt. Ir ļoti dažādi, un katra prece gaida savu īsto pircēju, un ir tādas dienas, kad cilvēki visi pērk pastkartes. Vai ir dienas, kad visi pērk eņģeļus, vai visi pērk cepures pēkšņi nez kāpēc. Tā vienkārši ir, to nevar izskaidrot nekā. Bet kādreiz var tik ļoti vilties tajā, ka tev vienā gadā visi pirka sarkanos auskarus, tu uztaisi 20 pārus un aizbrauc, un nevienam viņus nevajag, un kāds atkal pērk tieši to, kas tev nav tik daudz līdzi. Cilvēki jau pie mums iepērkas uz emociju pamata. Tā nav izdzīvošanas nepieciešamība - tagad nopirkt stikla eņģeli, tā ir tāda emocija vai vēlme kādu citu iepriecināt vai pašam sevi, to nekad nevar prognozēt, un uz to nekad nevar paļauties."
Bet cik viegli ir būt latviešu uzņēmējam Igaunijā?
Laura: "Principā tas bija samērā viegli ar visu to, ka manas igauņu valodas zināšanas uz to brīdi nebija tik brīvas kā šobrīd. Tas viss notika digitāli, caur internetu, sēžot savā jaunajā studijā. Nepilnas stundas laikā tas bija izdarīts."
Ja jūs jautājat, kāda ir Igaunijas ierēdņu attieksme pret uzņēmējiem, es nevaru pateikt, jo es neesmu nevienu redzējusi, nevienu ierēdni," stāsta Laura.
Laura: "Šajā vietā esot, mums vienu reizi piezvanīja no viņu Valsts ieņēmumu dienesta, lai painteresētos, kas ir šie brīvprātīgie, kas mums vasarā palīdzēja šeit uz vietas veikalā atrasties, lai viņš būtu vaļā, un viņiem pietika absolūti ar vienkāršu paskaidrojumu telefoniski, ka tie bija mūsu dzīvesbiedri."
Līga: "Šo mēnešu laikā, kamēr veikals ir vaļā, pārbaude neviena pagaidām vēl nav bijusi. Ir viena vēstule saņemta par to, ka man sākumā nebija uzraksta igauņu valodā. Man bija uzrakstīts "gift shop", un tad man uzrakstīja to vēstuli, pazvanīja un teica, ka būtu labi tomēr uzrakstīt arī igauņu valodā. Es uzrakstīju igauņu valodā un viss. Atnāca sieviete, nofotografēja, ka viss ir izdarīts, ar to arī viss beidzās."
Līgai un Laurai apritējis nu jau gads, kopš abas sākušas savu biznesu. Un, kā viņas atzīst, tas nebūt nav bijis slikts gads. Šeit latviešu dizaina lietas cilvēkiem patīk un tas ļauj cerīgi skatīties nākotnē.
"Protams, tas mērķis, cik es vēlētos pelnīt, tas vēl nav sasniegts. Izmaksas sanāk nosegt, jā, bet tā, ka nopelnīt īpaši kaut ko pa virsu, nav tā, ka varētu ļoti daudz nopelnīt. Tas ir tāds vairāk mans entuziasms ziemā, un tādēļ ir jādara viss, lai paplašinātos, lai to visu lietu attīstītu. Bet priekš pirmā gada, es uzskatu, ka tas ir ļoti labi, ka es neeju zaudējumos," saka Līga.
Laura: "Pirmajā gadā mēs pat esam plusos, tā kā es domāju, ka sūdzēties nevar. Ja pirmais gads noslēdzas kaut vai pa nullēm, tā jau ir veiksme. Tā kā es domāju, ka mums šeit ir veicies. Ja ir kaut nelielā plusiņā, tad arī ir labi."
