"Mēs nepārtraukti dienestā pielāgojam gan algoritmus, gan dažādus nosacījumus, gan mainām hospitalizācijas ceļus, gan nepārtraukti jāinformē brigādes,"
skaidro NMPD vadītāja Liene Cipule, norādot, ka tas ir ļoti liels darbs, kuram papildus nāk klāt pienākums slimnīcās ne vien nogādāt jaunus pacientus, bet arī pārvest viņus no vienas slimnīcas uz otru, lai stabilizācijas gadījumā atbrīvotu sarežģītāka profila gultas. Tomēr Rīgas Austrumu slimnīcā, kurā aprūpe smagākā stāvoklī esošos pacientus, norāda – arī šīs iespējas nav neizsmeļamas.
Slimnīcas ārstniecības direktors Haralds Plaudis saka: "Šo pacientu skaits ir pieaudzis visā valstī, un arī reģionālajām slimnīcām un citām slimnīcām ir aizvien grūtāk šos pacientus pārņemt. Līdz ar to situācija šobrīd ir sarežģīta."
To apstiprina arī Jēkabpils slimnīcā, uz kurieni pacientus ved no krietni tālākām vietām, kā ierasts. Slimnīcas valdes loceklis Renārs Putniņš stāsta, ka
pacientu pieplūdums ir daudz lielāks, kamēr mediķu skaits tas pats, kuri turklāt arī slimo.
"Pacienti pat no Ogres brauc, jo Rīga piepilda Ogri, Ogrē nav vietas. Mēs esam tā pirmā fronte šajā rajonā, kur uzņem ārkārtīgi lielu pacientu skaitu no ārkārtīgi liela reģiona," viņš stāsta.
Turklāt slimnīcām arī uz citu nodaļu rēķina ir uzdevums turēt gultu rezerves, tāpēc Neatliekamās palīdzības dienestā neslēpj, ka stingrāk jāizvērtē, kuru vest uz slimnīcu un kuru – ne.
Cipule atzīst, ka šis uzdevums mediķiem rada lielu spriedzi.
"Mēs šķirojam pacientus stingrāk nu jau pusotru, divus mēnešus, manuprāt, kas jau ir pagājuši no brīža, kad mēs uzsākām šo gultu fonda veidošanu. Un, jā,
pacienti pašlaik nenonāk vienmēr slimnīcā, ja salīdzina ar iepriekšējo laiku, kad viņi būtu vesti tomēr uz to slimnīcu.
Bet ir arī jāatzīmē, ka nav tā, ka tiem, kam slimnīcā jānonāk, tur nenonāktu," saka Cipule.
Jau iepriekš NMPD vadītāja Valsts operatīvajai medicīniskajai komisijai piedāvāja vairākus risinājumus, kā viest pēc iespējas lielāku stabilitāti, bet ne visi priekšlikumi toreiz guva atbalstu. Piemēram, plauktā iegūla piedāvājums hibrīdslimnīcu veidošanai. Tas nozīmētu Covid-19 slimnieku ārstēšanu zemāka līmeņa slimnīcās ar iespējamām atkāpēm no atsevišķiem standartiem, taču ar skaidrām vadlīnijām.
"Jo lielākoties terapija šiem pacientiem, kuriem Covid nekombinējas ar kādu citu patoloģiju, ir standartizējama, arī attālināti nodrošinot dažāda veida konsultatīvo atbalstu. Šādās hibrīdslimnīcas var, piemēram, nodaļu vadīt ķirurgs, nevis internists vai infektologs. Un tāpēc ir šis nosaukums," viņa skaidro.
10. decembrī pieņemtie lēmumi par zemāka līmeņa slimnīcu lielāku iesaisti Covid-19 pacientu aprūpē lielā mērā ar to sasaucas. Taču
Veselības ministrijā novēlotu reakciju noraida un uzsver, ka jebkurā gadījumā – ne jau vieta vai gultu skaits ir galvenā problēma.
Veselības ministrijas Ārstniecības kvalitātes daļas vadītāja Sanita Janka norāda, ka, apspriežot šo piedāvājumu, atdūrušies pret šī brīža lielāko problēmu – mediķu trūkumu.
"Un tāpēc es vēlreiz aicinu ievērot piesardzības pasākumus, jo arī ārpus slimnīcas telpām mums ir svarīgi, lai mēs neinficētu savas ārstniecības personas. No tā ir atkarīgs, cik mēs daudz varēsim sniegt veselības aprūpi," uzsver ministrijā.
Par to, vai Veselības ministrijā tiešām darīts viss iespējamais arī cilvēkresursu trūkuma apstākļos, gan nācās skaidroties Saeimā Sociālo un darba lietu komisijā, kur īpaši kritiska bija agrākā veselības ministre Anda Čakša ("Jaunā Vienotība"). Viņa norādīja, ka
pietrūkst reālās rīcības, domājot par jauniem variantiem pacientu plūsmu organizēšanā, un "tas, ko ieliek ziņojumā, tā nav rīcība reālā dzīvē".
Čakšas ieskatā, būtu apsverams, piemēram, ka lielās slimnīcas pamatā uzņem tikai Covid-19 pacientus, bet citu palīdzību vairāk sniedz slimnīcas, kurās Covid-19 pacientu nav. Šādas iespējas gan apšauba pašās slimnīcās, jo ne visa veida palīdzību citi vienkārši var pārņemt.
Vienlaikus rīcības trūkums uz slimnīcām tiešām atsaucies, jo, piemēram, ziņojumu slimnīcu kapacitātes stiprināšanai valdībā skatīja tikai šonedēļ, lai gan tas bijis solīts jau vasaras beigās.
Slimnīcām tas nozīmē ilgāk gaidīt līdzekļus, piemēram, aparatūras iegādei, ko tās nopirkušas papildus par savu naudu un gaida, kad valsts to kompensēs.
