Pērn aprīlī portāls LSM publicēja mūsu ģimenes stāstu par Artūru, vienu no sistēmas bērniem. Runāt par to, cik dziļas traumas bērnos atstāj dzīve bērnunamā, gan mūs, gan daudzus citus skaļi, pamudināja sabiedrisko mediju sāktā "sistēmas bērnu" sērija. Žurnālisti citu pēc citas cēla gaismā liecības par bērnunamos novārtā atstātiem mazuļiem, kādreizējo iemītnieku stāstus par institūcijās piedzīvoto vardarbību un salauztām dzīvēm. Stāstīja par sistēmas radītajiem šķēršļiem, kas nemitīgi jāpārvar adoptētājiem, aizbildņiem un audžuvecākiem. Par absurdo kārtību, kurā valsts gatava tērēt daudz vairāk bērna dzīvei iestādē nekā ģimenē.
Sabiedriskie mediji savu darbu padarīja spīdoši. Ne tikai līdz saknēm atklāja sistēmas kroplumu, bet arī sakustināja sabiedrību. Labdarības maratonā "Dod pieci" cilvēki saziedoja rekordsummu bērnunamu bērnus uzņemošo ģimeņu atbalstam, un pirmoreiz gandrīz simt ģimeņu gada laikā ieguva audžuvecāku statusu. Audžuvecāki ir tie, kas, izgājuši apmācības, dod pagaidu ģimeni (realitātē bieži daudzu gadu garumā) juridiski nebrīviem bērniem, ja par aizbildņiem nevar kļūt bērna tuvinieki, un nodrošina viņu saskarsmi ar bioloģiskajiem vecākiem. Bērnam kļūstot juridiski brīvam, audžuģimenei ir priekšroka viņu adoptēt, ko tās nereti arī dara.
Sen gaidīta politiskā uzmanība
Tikpat nozīmīgs panākums bija pavērsiens amatpersonu attieksmē. Labklājības ministrs Jāņa Reirs ("Vienotība") ļaužu pilnā zālē Rīgas pilī pirmoreiz publiski atvainojās bērnunamu bērniem un solīja strādāt, lai bērni augtu ģimenēs, nevis institūcijās.
Tika sperti vairāki pozitīvi soļi - nolemts nedaudz palielināt uzturnaudu un atlīdzību audžuģimenēm, piešķirt minimālas sociālās garantijas, paaugstināt atlīdzību par adoptējamā bērna aprūpi.
Taču, lai bērnunamus iztukšotu, ar to nepietiek - ir atbilstoši jānovērtē to cilvēku darbs, kuri spēj dot mājas bērniem ar īpašas aprūpes vajadzībām. Tie ir ne tikai zīdaiņi, bet arī bērni invalīdi, bērni, kas cietuši no smagas (tajā skaitā seksuālas) vardarbības, arī pusaudži ar būtiskām uzvedības problēmām. Tādas rūpes reti ir savienojamas ar algotu darbu un, tā kā valsts atbalsts ir nepietiekams, šie bērni biežāk nekā citi paliek bērnunamos.
Nemaksāsim, jo ģimenes jau ņem tāpat
Uzziņai:
2017. gadā kopumā ārpusģimenes aprūpe tika nodrošināta 6669 bērniem. No tiem 1173 bērni atradās audžuģimenēs, 4459 bērni atradās aizbildnībā, bet 1037 bērni - aprūpes iestādēs. Audžuģimeņu skaits līdz pat 2017.gadam bija gandrīz nemainīgs, turklāt pieaug audžuvecāku vidējais vecums. No aizbildņiem aptuveni puse ir aizbildnībā esošā bērna vecvecāki, vēl ceturtdaļa ir citi bērna radinieki, pārējā ceturtdaļa - citas personas.
Pretēji sākotnējiem solījumiem specializēt un līdz ar to kaut cik adekvāti apmaksāt plānots tikai ģimenes, kas aprūpētu bērnus pat ne ar visa veida, bet tikai ar smagiem funkcionāliem traucējumiem.
Kā papildu risinājums saglabāt krīzes audžuģimenes, kuras, saņemot atalgojumu minimālās algas apmērā, būtu gatavas uzņemt bērnu jebkurā diennakts laikā, lai izvairītos no traumējošā krīzes centra starpposma.
Šāda attieksme ir negodīga, bet ministrijas skaidrojums - neiedomājami cinisks. LM nekautrējoties atzīst, ka sākotnējā iecere mainīta, redzot, ka sabiedrība sākusi iesaistīties. Citiem vārdiem - mediju (nevis par bērnu labklājību atbildīgo institūciju!) darba rezultātā cilvēki jau tāpat ir gatavi kļūt par audžuvecākiem vai aizbildņiem, tāpēc solījumu varam nepildīt un arī turpmāk par ieguldīto atbilstoši nemaksāt.
Aizbildņi labāki par audžuvecākiem?
Šī iecere tiek stiprināta ar argumentu, ka bērnunamos mazo bērnu jau tagad tikpat kā neesot. Taču LM pārraudzībā strādājošā Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija ziņo ko citu - šomēnes audžuvecāki vai aizbildņi tiek meklēti vismaz 34 mazuļiem, kas vēl nav sasnieguši trīs gadu vecumu. Vai 34 bērni ir pārāk mazs skaits?
Un kādu likteni novēlam pārējiem īpašajiem bērniem, kuru aprūpe un veseļošana prasa būtiskus resursus un ar kuriem joprojām pilni Latvijas bērnunami? Pusaudžiem, kuri nepieredzējuši ģimeniskas attiecības, vēlāk rada un pamet nākamos "sistēmas bērnus"?
Taču mazāks skaits zīdaiņu bērnunamos un vēlme ietaupīt nav vienīgie iemesli solījumu atcelšanai. Dzirdēts, ka LM vajadzību pēc specializētajām audžuģimenēm mazākajiem bērniem vairs neredz, jo plāno viņu ievietošanu krīzes audžuģimenēs. No tām - pie aizbildņiem, kas krīzes periodā tikšot ātri sameklētas un tad nu būs īstāki bioloģisko vecāku aizvietotāji nekā audžuģimenes.
Ilgstoši sekojot jomai un personiski iepazīstot gan aizbildņus, gan audžuvecākus, man joprojām nav kļuvis skaidrs, ar ko tieši pirmie ir pareizāki par otrajiem. Taču šķiet, tieši šāds koncepts pēdējā laikā tiek mērķtiecīgi iecementēts atbildīgās ministrijas sienās. Varbūt tāpēc arī solītie atbalsta centri tiek plānoti nevis kā palīdzības sniedzēji, bet kā vēl viena audžuģimeņu uzraudzības un kontroles institūcija? Mazās bāriņtiesas, kā precīzi raksturo psiholoģe Andrija Likova.
12 mēneši - krīze vai dzīve?
Turklāt krīzes audžuģimenēs bērnus paredzēts ievietot uz laiku līdz 30 dienām, pieļaujot termiņa pagarināšanu līdz 12 mēnešiem, "ja tas ir bērna interesēs". Vismazākajiem, uz kuru aprūpi šajās ģimenēs cer ministrija, gads un pat pusgads nav krīze, bet bieži vien visa viņa dzīve. Un audžuģimene - tobrīd vienīgie vecāki, ar kuriem jau būs izveidojusies bērna attīstībai tik svarīgā piesaiste.
Vai, aizbildnim atrodoties tikai pēc pusgada vai gada, bērnam, kas jau piedzīvojis smagāko traumu - bioloģiskās mammas zaudēšanu - atkal atņems piesaistes personu? Turklāt runa ir par bērniem, kuriem nākotnē būtu jāatgriežas pie bioloģiskajiem vecākiem, tātad saiti var nākties griezt vēlreiz. Un kas notiks tad, ja aizbildnis gada laikā neatradīsies un arī bioloģiskā ģimene nebūs savedusi kārtībā savu dzīvi?
Vai krīzes audžuģimene pārvērtīsies par parasto, bet šīm īpašajām situācijām tiks meklētas un apmācītas jaunas?
Turklāt nevalstiskajām organizācijām atrādītais noteikumu projekts faktiski nosaka, ka ģimenei ar krīzes statusu jāspēj dot mājas jebkura vecuma un dzimuma bērnam, tobrīd, protams, nezinot, kādu elli viņš pieredzējis līdzšinējā dzīvē. Audžuģimenēs parasti ir vairāki bērni, vai tie ir bioloģiskie vai audžubērni. Tas nozīmē, ka ģimene ar tajā jau esošu mazu bērnu par krīzes audžuģimeni var kļūt tikai tad, ja piekrīt "uz sitiena" dot mājas gan pāris dienu vecam zīdainim, gan divpadsmitgadniekam ar vardarbības rezultātā seksualizētu vai izteikti agresīvu uzvedību. Cik daudzi šādai iespējai būs gatavi un kādu uzraugošo iestāžu un sabiedrības nopēlumu izpelnīsies, ja riskēs, taču netiks galā? Tie visi ir nopietni jautājumi, kas ministrijai būtu jāskaidro, vēl pirms jaunā kārtība tiek pieņemta.
Nepazaudēt panākto strīdu dēļ
Latvijā joprojām tūkstoš bērnu mīt bērnunamos, tāpēc audžuvecāku un aizbildņu pārstāvjiem šobrīd nebūtu kārtējo reizi jāpierāda, kura no aprūpes formām bērnam ir labāka, bet jāstrādā vienoti, lai nepazaudētu to, kas pērn kopīgā darbā tika panākts.
Taču galvenais - jāatmet doma, ka cilvēkiem, kas rūpējas par citu pamestiem bērniem, nav glīti prasīt adekvātu samaksu, jo tas taču ir misijas darbs. Kamēr Latvijā šādi bērni ir, valstij ir morāls pienākums nodrošināt viņu dzīvi iespējami labākajā veidā, un tas nozīmē pienācīgus resursus un iespējas gan aizbildņiem, gan audžuvecākiem, gan adoptētājiem. To pērn skaidri pateica sabiedrība, un tas ir tas, kas šobrīd, neatkāpjoties no pašu solījumiem, jādara labklājības ministram un valdībai.
