«Kultūršoks»: Mākslinieku datu publiskošana, iespējams, ir divu likumu pretruna

Māksliniekam jāpilda publisko iepirkumu likuma prasības tad, ja viņš saņēmis honorārā naudu no valsts. Ja atlīdzība par uzstāšanos ir no 4000 līdz 42 000 eiro, mūziķiem, aktieriem, režisoriem jābūt gataviem, ka jebkurš interesents Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā varēs atrast, kur viņš dzīvo un cik naudas saņēmis. Mākslinieki uzskata, ka tā ir slikta prakse. Datu valsts inspekcija pieļauj, ka starp abiem likumiem ir pretruna. Ministrijas strādā pie jaunas publisko iepirkumu likuma versijas, taču, iespējams, tā tikai daļēji novērsīs problēmas, norāda Latvijas Televīzijas raidījuma "Kultūršoks" veidotāji.

Mākslinieki teiktu, ka iepirkumu likuma veidotāju ētikas izjūta gan bija iesnaudusies brīdī, kad tika nolemts, ka sabiedrībā atpazīstamu cilvēku ienākumu un adreses publiskošana līdzēs sasniegt publisko iepirkumu likuma mērķus - nodrošināt iepirkuma procedūru atklātumu un valsts un pašvaldības līdzekļu efektīvu izmantošanu.

„Viņi [mākslinieki] jau ir nepasargāti interneta vidē, kur viņus atrod, ir anonīmi komentāri, un viņi to dikti pārdzīvo. Bet, ja vēl ir zināmas viņu fiziskās atrašanās vietas, tad tie uzmācīgie cilvēki, kādi diemžēl ir, viņus var fiziski sagaidīt, aizskart, apdraudēt, vai gluži otrādi - apnicīgi aplidot, sūtīt ziedus, vēstules. Es zinu daudzus māksliniekus, kuri nevar tikt vaļā no saviem uzmācīgajiem faniem, kurus par faniem jau vairs nevar nosaukt; es domāju, ka tā ir ārkārtīgi slikta prakse,” skaidro mūzikas producents Guntars Račs.

Mārtiņš Klišāns ir viens no dziesmu svētku virsdiriģentiem, kura dati pieejami tīmeklī. Tos dziesmu svētku rīkotājiem, Latvijas Nacionālajam kultūras centram nākas publiskot, jo Klišāns ir viens no tiem, ar kuru noslēgta vienošanās par  simtgades  dziesmu svētku noslēguma lielkoncerta plānošanu.

„Līdz šim es par to nebiju domājis, jo man šādas informācijas nebija. Laikam ir tā, ka kamēr tevi tas neskar, tikmēr ar to var dzīvot. Es laikam tik ļoti neaizraujos ar kaut kādu datu slēpšanu, līdz šim tas mani emocionāli nav skāris, bet nu droši vien, ka, ja nu pie manis tagad sāktu plūst neaicināti viesi vai es saņemtu vienu strēķi vēstuļu katru dienu, varbūt tas arī nebūt nav labākais, ar ko es gribētu nodarboties,” spriež diriģents Mārtiņš Klišāns.

„Ja skatās no likuma burta, tad mēs kā valsts iestāde, protams, tērējam valsts līdzekļus, tāpēc sabiedrībai varētu likties, ka mums būtu jāizpauž informācija par summām, ko saņem mākslinieki. Taču es nedomāju, ka, lai apmierinātu sabiedrības ziņkārību, būtu nepieciešamas kāda cilvēka, it īpaši radošo cilvēku, darbu pakļaut publiskai apskatei. Manuprāt, tas ir diezgan zemiski,” uzsver Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) vadītāja Signe Pujāte.

Datu valsts inspekcijā sūdzības par šādu datu publiskošanu nav saņemtas, tāpēc pagaidām nav analizēts, vai Publisko iepirkumu likums nekonfliktē ar fizisko personu datu aizsardzības likumu.

„Ir izdalāmi personas dati un sensitīvie dati. Vārds, uzvārds, personas kods, adrese nebūs sensitīvi dati. Sensitīvie dati ir par veselības stāvokli, par politisko piederību. Viens no datu aizsardzības principiem ir samērīguma princips. Tas ir, ka dati tiek apstrādāti, lai sasniegtu kādu konkrētu mērķi. Iespējams, ka šeit varētu būt kaut kādas pretrunas starp datu aizsardzības un iepirkumu likumiem,” saka Datu valsts inspekcijas juriskonsulte Kristīne Bērziņa.

Taisnības labad jāteic, ka šādi nosacījumi pastāv jau vismaz piecus gadus. Taču asākās reakcijas radušās tikai tagad, kad pret Latvijā pastāvošo kārtību protestējis kāds ārvalstu mākslinieks. Kurš ne tikai nav gribējis, lai katram pieejama kļūst viņa kontaktadrese, bet arī honorāra apjoms, kas Latvijā bijis zemāks nekā citviet. Ja tas kļūtu zināms ārpus Latvijas, tas kropļotu tirgu un turpmāk mazinātu konkrētā mākslinieka vērtību.

Latvijas Nacionālas operas un baleta (LNOB) vadītājs Zigmars Liepiņš neslēpj dusmu pavadītu neizpratni par publisko iepirkumu likuma prasībām, kur datu publiskošana esot sīkums uz pārējo sarežģījumu fona.

„Tas viss ir fufelis, vairāk nekā, nu! Ko es tur vairāk varu pateikt? Dzīves apgrūtinājumi, ar kuriem ne pavisam negribas nodarboties. Mums ir vesels štats, kas ar to vien nodarbojas. Juristi kādi četri, iepirkumu jurists atsevišķs vispār, štata vienības, kas ar to nodarbojas. Otrs ir absurds, ka summas, kas pārsniedz 4000 eiro honorārā, ir jāizsludina iepirkumā, bet man jāsaka, ka opera un balets ir tāda situācija, kur atsevišķi augstākās kategorijas mākslinieku honorāri ir daudzkārt augstāki nekā šī summa. Mēs tādus maksāt varam ļoti maz, bet tad, ja gribam, piemēram, uzaicināt Jonasu Haufmanu, kas ir numur viens tenors visā pasaulē, un viņš, ja gadītos, ka nejauši piekrīt dziedāt Rigoleto, mēs maksātu to honorāru, kas pieckārt pārsniedz iepirkuma slieksni, tad mums būtu jāsludina konkurss. Jo varbūt, ka  piesakās Pēteris Kalniņš, ka viņš arī to pašu var dziedāt, un viņš to piesakās darīt par 100 eiro, bet mums vajag Jonasu Kaufmanu,” skaidro LNOB vadītājs Zigmars Liepiņš.

Kultūras ministrijas sagatavotos un iesniegtos ierosinājumus izmaiņām publisko iepirkumu likumā šobrīd saņēmis gan Iepirkumu uzraudzības birojs, gan Finanšu  ministrija.

Šobrīd notiek darbs pie jaunas publisko iepirkumu likuma versijas. Nākamajā piektdienā, 30.septembrī, to Saeimā skatīs otrajā lasījumā. Pret līdzšinējo pretenzijas ir ne tikai kultūras nozarei.

Finanšu ministrijā prognozē, ka diskusijas par šī likuma grozījumiem būs ilgas un smagas.

Arī par ieceri paaugstināt iepirkuma slieksni no līdzšinējiem 4000 eiro līdz Eiropas valstīs pierastajiem 10 000 eiro. Tāpat likumprojekts paredz iespēju „Nacionālais izņēmums”, kas ļaus noslēgt līgumu par kāda mākslinieka solokoncertu vai individuālo darbu, nerīkojot absurdas iepirkumu procedūras.

„Līdz šim spēkā esošajā likumā mazajos iepirkumos, kas ir līdz 42 000 eiro, šī problēma kultūras jomas jautājumā, ka tiek norādīta adreses, summas, šobrīd vēl pastāv, bet jaunajā likuma versijā šī problēma ir novērsta, norādot, ka komercinformāciju ir iespējams nenorādīt, ja tā ir komerciāla informācija,” skaidro Finanšu ministrijas Juridiskā departamenta iepirkumu nodaļas vadītāja Inta Lipovska.

Cīņā, kurš stiprāks – datu aizsardzības vai publisko iepirkumu likums -, uzvarētāju neesot. Abi likumi, abiem vienāds juridiskais spēks. Lai arī kādas izmaiņas Saeima pieņems publisko iepirkumu likumā, tas nedzēsīs tīmeklī līdz šim jau publiskotos mākslinieku datus, uzsver "Kultūršoka" veidotāji.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt