«Kultūršoks»: Absurdam VNĪ apsaimniekotajās kultūras iestādēs neredz galu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

 

Taisnība senajam latviešu teicienam, ka divas saimnieces vienā ķēķī nevar sadzīvot. Kopš Kultūras ministrija (KM) savas ēkas atdevusi apsaimniekošanā Valsts akciju sabiedrībai "Valsts nekustamie īpašumi" (VNĪ), tajās strādājošo organizāciju ikdienas darbs bieži ir vairāk sarežģījies, nevis tapis vieglāks. Iemeslus skaidro Latvijas Televīzijas raidījuma "Kultūršoks" veidotāji.

Pirms 10 gadiem tika pieņemts lēmums, ka jāievieš valsts nekustamo īpašumu vienotā pārvaldīšanas un apsaimniekošanas koncepcija, kas nozīmē, ka visām valstij piederošām ēkām ir kopīgs aizgādnis -  Finanšu ministrijas instruments - VAS "Valsts nekustamie īpašumi".

Kultūras ministrija uzticēja VNĪ visas savas 77 ēkas dažādās Latvijas pilsētās. To vidū teātru namus, bibliotēkas, valsts arhīva ēkas, koncertvietas, Kultūras ministrijas pakļautības izglītības iestāžu ēkas, muzejus un citus objektus. Taču jau drīz izrādījās - sasniegt mērķus ir grūtāk, nekā iepriekš šķita.

Viens no koncepcijas ieviešanas nodomiem bija, ka par valstij piederošu ēku tehnisko stāvokli gādā VNĪ, bet kultūras ļaudis rūpējas par to, kas pašu sirdīm tuvāks - kultūra un māksla. Tomēr jaunā pienākumu un tiesību sadale daudzos objektos rada pat absurdas situācijas.

Piemēram, Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, kur ikdienā rūpējas par vairāk nekā 100 koka senceltnēm, kopš sadarbības ar VNĪ par vislielāko deficīta preci kļuvis muzeja pamatmateriāls - koks.


"Dēļus mēs pērkam, kaut gan mums apkārt ir mezš. Mēs esam veikuši dastošanu, bet tas ir apstājies, tāpēc ka mums ir jāveic iepirkums par to, kurš to mežā darīs. Koki nepaliek mūsu īpašumā, kā mēs vēlētos ar viņiem rīkoties, bet koki būtu jāadod Finanšu ministrijas īpašumā. Jo koki, zemes gabals pieder Finanšu ministrijai," absurdo situāciju skaidro Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja juriskonsulte Jolanta Nagle.

Situāciju, kad uz pašvaldības zemes guļ rundāliešu nocirsti, nevienam nevajadzīgi, bet neaizskarami valstij piederoši koki, piedzīvojis arī Imants Lancmanis. Arī viņš pēdējā desmitgadē daudzkārt pārliecinājies ka dubultā saimniekošana viņam un Rundāles pilij tikai traucē.

"Piemēram, mēs nomainām kāpnes, kas jānomaina katrus 10 gadus, kad tās ir sapuvušas. Atkal mums ir katrs projekts jāsaskaņo. Mēs nevaram izīrēt piecus kvadrātmetrus suvenīru kioskam, to nesaskaņojot ar VNĪ. Tādā veidā jebkura lieta, visas papīru masas plūst cauri VNĪ. Te bija viens projekts, kas saistīts ar jumta labošanu, bet tur bija ļoti daudz tehnisku neveiksmju, tāpēc mums ir grūti arī šo nosaukt par kaut ko pozitīvu," stāsta Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis.

Ministrijā piekrīt - dubulta saimniekošana nav vajadzīga un pieļauj, ka drīzumā daļa objektu varētu atkal kļūt par KM īpašumu.

"Iespējams, pilnīga kolektivizācija nav efektīvākais veids, kā ar šiem īpašumiem saimniekot. Un, iespējams, ir daļa īpašumu, kuros būtu balstīts uz brīvprātības principa - paši ēkas lietotāji varētu apsaimniekot veiksmīgāk," spriež Kultūras ministrijas valsts sekretārs Sandis Voldiņš.

VNĪ plašākas iespējas finansējuma piesaistē īstenojušās lielākoties saistībā ar lielajiem projektiem. Piemēram, ar divu Raiņa un Aspazijas memoriālu atjaunošanu, Rīgas biržas, Rīgas pils, Akuratera muzeja un tagad arī topošo Rakstniecības un mūzikas muzeja atjaunošanu.

Kopš VNĪ apvienotās koncepcijas ieviešanas tiek gaidīts brīdis, kad valsts budžetā radīsies brīvi aptuveni seši miljoni eiro, ko sadalot, pelnošās kultūras iestādes varētu Valsts nekustamajiem īpašumiem maksāt kā īres maksu. Šī nauda tiktu uzkrāta, lai vēlāk veiktu kapitālos remontus.

Dailes teātra gadījumā tie būtu gandrīz 400 000 eiro gadā. Kamēr valsts budžetā nauda neatrodas, atraut to no tagadējā Dailes teātra budžeta būtu neprāts, uzskata direktors.

"Dailes teātrim tā [summa] ir visu jauniestudējumu izmaksas. Ieskaitot algas, dekorācijas un pārējos izdevumus.  Skaidrs, ka teātrim tādas naudas nav," saka teātra direktors Andris Vītols.

Gadā teātris sava nama uzturēšanai izlieto 10 000 eiro. Nesen atjaunota sūkņu stacija, kas atbild par ugunsdrošību arī izrāžu laikā. Fakts, ka mājas čaula pieder valstij, bet pārējais gulstas uz teātra un Kultūras ministrijas pleciem, drīzāk rada mulsumu, nevis atbalsta sajūtu.

Ja Dailes teātris pieņemtu lēmumu nomainīt savas 40 gadus senās zemskatuves ierīces, nebūtu skaidrs, pie kā vērsties pēc finansējuma, jo, raugi, sienas un grīdas, pie kā tās pieskrūvētas, pieder VNĪ, bet pašas iekārtas Dailes teātrim.


"Ja vajag pārbūvēt, tad nav skaidrs, kam būtu plāns, kur prasīt finansējumu. Protams, mēs prasām Kultūras ministrijai, jo viņi ir tuvāk un, protams, viņi arī gana atsaucīgi," norāda teātra direktors.

"Tur nekā piņķerīga īstenībā nav, nomas līgumos ir pateikts, ka visas uz ēku krītošās saistības ir mūsu pienākums, apsaimniekošanas-lietošanas līgumos tas ir ēkas lietotāja pienākums. Ēkas lietotājs - tas ir teātris. Arī citos teātros, arī muzeju gadījumā un citos gadījumos saskaņā ar apsaimniekošanas-lietošanas līgumu ēkas lietotājs rūpējas par to, lai uzturētu ēku labā stāvoklī. Ja lietotāji nav spējuši dabūt caur savām ministrijām līdzekļus, tad tā, visticamāk, ir valstiska problēma. Mums pēc līguma nav pienākuma ieguldīt nekustamajos īpašumos, tas ir lietotāja pienākums," skaidro
VNĪ valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Tols.

Jau vēstīts, ka, situācijas mudināta, Kultūras ministrija rosinājusi Dailes teātra, Valmieras Drāmas teātra, Latvijas Leļļu teātra ēkas un arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mājvietu Lielo ģildi ļaut lietot bez maksas un apsaimniekot, kā līdz koncepcijas ieviešanai un arī pēc tās, jo, kā atzīst Tols, vienotās apsaimniekošanas koncepcijas efektivitāte šeit tik un tā nav izjusta.

"Tur bija paredzēts, ka 5-10 gadu laikā iestādēm, kas nodevušas īpašumus, budžetā tiks paredzēti atsevišķi līdzekļi, lai veidotu nomas attiecības ar VNĪ, un tāda veidā rastos uzkrājums, no kā veikt tekošos kapitālos remontus. Mums ir tā godīgi jāpaskatās uz to procesu un jāsaprot, ja mēs 10 gadu laikā nepārgājām uz nomas attiecībām, tad droši vien tuvākos 5-10 atkal nepāriesim," uzskata Tols.

Klausoties īpašumu lietotāju un it kā apsaimniekotājos, rodas iespaids, ka katrs lasījis un piekritis citas koncepcijas noteikumiem.

"Savulaik ideja ir bijusi tāda, ka VNĪ finansējumu, ko iegūst no rentabliem īpašumiem, iegulda kultūras ēkās, kuras nav rentablas, bet laikam šīs princips īsti nedarbojas. Mēs neesam pie tā nonākuši," bilst Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktore Indra Lūkina.

"Minētajā koncepcijā šādu piemēru es neatceros, tas ir nācis kaut kur no kaut kādiem pieņēmumiem. Tas nav nostiprināts princips  - pelniet tur, ieguldiet citur," komentē Tols.

Kāda tam visam bija jēga? Dokumentu pārformēšana esot prasījusi divus gadus, tāpat cilvēku ieguldītais darbs... - retoriski jautā "Kultūršoka" veidotāji.

Dailes teātra direktoram Andrim Vītolam ir atbilde: "Mmm, nezinu, nezinu..."
 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti