ĪSUMĀ:
- IDB: Trīs gados 50 korupcijas lietas, bet patiesais kukuļošanas gadījumu skaits ir lielāks.
- Policija: Reģistrēto kukuļdošanas gadījumu skaits ar katru gadu mazinās.
- Bieži vien piedāvā kukuļus līdz 50 eiro.
- Lielākoties mēģina atpirkties no soda par satiksmes noteikumu pārkāpumiem.
- Profesors: ilgtermiņā kukuļdošana nav labs risinājums.
- Būtiska ir soda neizbēgamība un arī policistu attieksme.
Kukuļošanas tendences
Iekšējās drošības biroja (IDB), kurā izmeklē policistu, robežsargu, ugunsdzēsēju un citu iekšlietās strādājošo noziegumus, izmeklējamo kriminālprocesu topā ir koruptīvie noziegumi, kas gan nav topa līderi, un pirmajā vietā ir vardarbība, stāsta biroja priekšnieka vietnieks Vjačeslavs Voroņins un Stratēģiskās plānošanas nodaļas priekšniece Inga Mukāne.
"Kas attiecas uz Valsts policijā nodarbinātajiem un noziedzīgajiem nodarījumiem, kas ir saistīti ar kukuļošanu, no IDB pastāvēšanas brīža birojs ir izmeklējis 50 šādus kriminālprocesus, kuri saistīti ar korupciju. Un jāsaka, ka pārliecinoši lielāko īpatsvaru sastāda korupcija ceļu satiksmes uzraudzības jomā," stāsta Mukāne.
Korupcija ir ļoti sarežģīts noziegums. Tā izmeklēšanu apgrūtina apstāklis, ka abas puses – gan devējs, gan ņēmējs – ir ieinteresēti klusēt. "Tāpēc mēs uzskatam, ka patiesais kukuļošanas gadījumu skaits ir noteikti lielāks," atzīst IDB pārstāve.
Analizējot biroja trīs pastāvēšanas gadus, Mukāne piebilst, ka kukuļošanas tendences stāv uz vietas. Tā nav ne krasi pieaugusi, ne samazinājusies.
"Uzlabojas tādā ziņā, ka šo reģistrēto kukuļdošanas gadījumu skaits ar katru gadu mazinās," norāda Valsts policijas Kārtības policijas priekšnieks Artis Velšs, kurš uz situāciju raugās pozitīvāk. Atsaucoties uz policijas rīcībā esošo statistiku, viņš teic, ka šogad pret likumsargiem uzsākti pieci kriminālprocesi. Pērn – septiņi. Arī kukuļdošanas gadījumu skaits samazinās: "Respektīvi, var redzēt, ka cilvēki ir izdarījuši secinājumus un necenšas to kukuli ne dot, ne piedāvāt."
Pie kriminālatbildības var saukt arī par kukuļa piedāvāšanu. "Pieņemsim, 2014. gadā mēs reģistrējām, ka bija 195 šādi gadījumi. Pagājušajā gadā bija 91," saka Velšs. Savukārt šogad līdz 1.oktobri bijuši 57 kukuļdošanas gadījumi.
Kukuļi līdz 50 eiro
Interneta aptaujā cilvēkiem Latvijas Radio jautāja – ja ir devuši kukuli, kāda bija summa. Atbildēja vairāk nekā 260 cilvēku. Lielākā daļa – 66% – atzinās, ka devuši līdz 50 eiro. Bet pavisam maz – 11% – teica, ka kukulis svārstījies no 100 līdz 500 eiro. Tik pat maz sacīja, ka summa bija lielāka par tūkstoti. Šī aptauja gan nepretendē uz reprezentativitāti. Taču šie dati līdzinās tiesas spriedumos lasītajam.
"Summas ir dažādas. Saprotu, ka ir arī nelielās summas, kad runa ir par 20-50 eiro. Caurmērā no mūsu prakses šāda veida kukuļi piedāvāti uzreiz, ceļu satiksmes pārkāpuma izdarīšanas brīdī. Gadījumos, kad tiek pieķerts satiksmes dalībnieks alkohola reibumā, piemēram, tad tur jau tās summas apgrozās daudz lielākas. Tur iet virs 1000," stāsta Inga Mukāne no IDB.
Tātad, var teikt, ka kukuļu summas ir piesaistītas ieradumam makā turēt konkrēta nomināla banknotes. Precīzas statistikas policistu uzraugiem nav. Policists Velšs piekrīt, ka summa ir atkarīga no pārkāpumu smaguma: "Pēdējais, kas man atmiņā, kas mums bija burtiski nupat, kad Zemgales reģionam patruļpolicijas darbinieki apstādināja autovadītāju, - viņam bija 1,78 promiļu reibums. Viņš piedāvāja 1000 eiro kukuli."
Bet atpirkties mēģina arī ar 10 eiro. "2015. gadā bija lielākais [kukulis] 5000 eiro piedāvāts. Es gan nevaru pateikt, par ko tas ir bijis. Mazākais – pieci eiro. Ja mēs izdalām uz kopējo fiksēto gadījumu skaitu, summa sanāk pie 100 eiro," stāsta Velšs.
Tomēr tā ir tikai statistika. Tā ne vienmēr parāda patieso ainu.
Nav ilgtermiņa risinājums
Daudz skaidrāk iezīmējas tas, kam visbiežāk šādus nepiedienīgus piedāvājumus izsaka. Velšs atreferē aptaujas. Ja cilvēks ir gada laikā komunicējis vai sastapies ar policistu, tad tuvu 80% tas ir bijis tieši ceļu policists. Visbiežāk tieši ceļu satiksmes noteikumi ir tie, kurus cilvēki neievēro.
"No visiem administratīvajiem pārkāpumiem, kas ir valstī, lielākais kopums ir par ceļu satiksmi. Un, protams, tajā brīdī, kad ir šis pārkāpums, nu ir tas vilinājums tikt vaļā no atbildības. Tas ir fakts, ka tā ir tieši ceļu policija, kurai vairāk piedāvā šos kukuļus," atzīst Velšs.
Tiesu spriedumi rāda, ka ar kukuļa palīdzību cilvēki mēģina atpirkties arī no pārkāpuma, par kuru sods nav bargs.
Latvijas Universitātes Psiholoģijas fakultātes vadītājs, profesors Ivars Austers saka, ka ne viss ir monetārs ieguvums: "Viņš var negribēt, ka darba devējs uzzina, vai cilvēks var negribēt, ka mājās ģimene uzzina. Tur var būt visādas lietas. Jo, ja tas būtu vienkārši jautājums par naudu, tik iracionāli cilvēki nav."
Cilvēks saprot, ka ilgtermiņā kukuļdošana nav labs risinājums. Bet, nonākot konkrētā situācijā, viņam jāatrisina divas lietas. Jātiek galā ar problēmu, piemēram, pieķeršanu ātrā braukšanā. Un jāsaglabā labs priekšstats par sevi, proti, lai neviens neuzzina par viņa pārkāpumu. Vēlme būt labam un vēlme izbēgt no soda par pārkāpumu var konfliktēt.
"Ja man ilgtermiņā ir mērķis būt likumpaklausīgam pilsonim, bet tagad man var būt konflikts ar darba devēju, man var atņemt prēmiju par to, ka esmu pakāpis ceļu satiksmes noteikumus. Nav runa par to, ka man tagad jāsamaksā soda nauda. Bet, ja man tagad darba devējs uzzinās to, tad es varu atvadīties no kādas citas naudas summas. Tad parādās pilnīgi cita loģika. Šis risks – es saprotu, ja es policistam tagad kaut ko piedāvāšu, var man atspēlēties, tas policists var neņemt vai nepiekrist šādam darījumam," skaidro Austers.
Vai mēs varam teikt, ka vairums cilvēku domā, ka sabiedrība, kurā viņi dzīvo, ir negodīga? "O, tas ir labs jautājums! Ja cilvēks tagad dod kukuli vai piedāvā kukuli, nu būt par kukuļdevēju droši vien reti kuram ir pieņemama identitāte," saka profesors.
Tātad cilvēkam jāatrod laba atruna. Piemēram: "Tas kukulis bija tik niecīgs, ka patiesībā tas nav kukulis. Nu, 50 eiro jau nav kukulis. Kukulis sākas no 100. Ja dod 100, nu tad var teikt, ka kukulis sākas no 200. Nu, vienmēr var izdomāt kaut kādu tādu atrunu. Vai arī salīdzinājumā ar tiem, ko es zinu, ko esmu lasījis, tas ir smieklīgi mazs kukulis. Nu, paklausieties, kurš bez grēka, tas lai pirmais met akmeni. Tādā stilā mēģina atrunāties. Bez ziniet – man tagad ir 53 gadi, un es savā mūžā tagad pirmo reizi kaut ko tādu piedāvāju, esmu pilnīgi godīgs cilvēks."
Un tā ar dažādām atrunām varam turpināt sevi attaisnot. "Visi mani paziņas un draugi kukuļus piedāvā trīs reizes dienā. Es to tagad izdarīju vienu reizi pa trijiem mēnešiem, un jūs mani tagad saucat pa kukuļdevēju. Nē, tie īstie ir citi!"
Sabiedrības uzskati par kukuļošanu
Vai ziņas par kukuļošanu arī vairo pašu kukuļdošanu? "Jā, no vienas puses, tā ir, bet, no otras puses, ar ko tas beidzas? Ja saka, ka tas ir efektīvs veids, kā sasniegt mērķi, tad droši vien pieaugs tas skaits. Bet, ja ziņa būs, ka pēdējā mēnesī par kukuļa piedāvāšanu ir notiesāti tik un tik simti cilvēku vai viņi ir dabūjuši lielāku soda naudu par to, ka viņi ir piedāvājuši. Informācija būs par to pašu uzvedību, bet saturiski tas arī nozīmēs, ka cilvēkiem būs lielāka tendence piesargāties. Nu, soda neizbēgamība," skaidro Austers.
Tātad nav jāvairās par šo problēmu un tās sekām runāt.
Bet varbūt mēs, arī padomju laikā savulaik dzīvojušie, vārdu nedrīkst neuztveram nopietni? Austers saka – patiesi, postkomunisma valstīs tas ir vērojams. Šāda uzvedība nav bez pamata: "Likumi netika rakstīti, lai veicinātu sabiedrības labklājību, lai veicinātu drošību, lai veicinātu cilvēktiesības un tamlīdzīgi, kas ir normālas Rietumu likumdošanas pamatā."
Nevar noliegt, ka senāk aizliegumus neuztvēra nopietni, domājot, ka tas ir tikai formāls tabu. Viņš min piemēru: "Ja tu esi redzējis kopš bērnības ziemā uzrakstu "Peldēties aizliegts" un vasarā "Uz ledus nekāpiet", nu tad tu saproti, ka tās ir muļķības. (..)."
Būtiska arī policistu komunikācija
Runājot ar cilvēkiem, kuri bijuši pārkāpēja ādā, iezīmējas vēl kāds aspekts. Iespējams, policistu komunikācija vedina domāt par kukuļa došanu. Proti, uzrunājot likumu neievērojošo, izskan frāze "ko tagad darīsim?".
"Tu esi varas attiecībās ar kādu citu, kur tev ir mazāka vara, tad tam, kuram ir vairāk varas, tam ir jāievēro noteikta veida priekšraksti. Protams, tu vari būt laipns, bet tu nedrīksti radīt šķitumu, ka tev ir iespējams izvēlēties. Ja tu esi ātrumu pārkāpis, tu varēji iepriekš izvēlēties," norāda Austers.
Par komunikācijas stilu komentē Velšs no policijas: "Protams, katrs to traktē savādāk, un var piekrist, ka darbinieku komunikācija ne vienmēr ir tā pareizā. Un to apstiprina arī statistika. Nav jau tā, ka mums ir nulle tajā pozīcijā, ja mēs runājam par kukuļņemšanu tieši satiksmes uzraudzības jomā.
Ir darbinieki, kuri izmanto šo situāciju vai vismaz mēģina provocēt, bet es tiešām domāju, ka tas nav lielākais vairums."
Kāpēc saglabājas kukuļošanas kultūra? "Iespējams, tā ir kultūra," saka Mukāne no IDB, bet viņas kolēģis Voroņiks stāsta par neseno sarunu ar Gruzijas delegāciju: "Es viņiem uzdevu jautājumu, kā jums izdevās un vai reāli tā notiek Gruzijā, ka ceļu policija neņem kukuļus. Viņi teica, jā. Man ļoti interesanti, kā jums tas izdevās."
Gruzijā rīkojušies radikāli. "Viņi pateica, ka visi darbinieki tika atlaisti no darba. Kaut kādu laiku – 2-3 mēnešus – viņiem vispār neeksistēja ceļu policija. Un tika pieņemti jauni darbinieki," atstāsta Voroņiks.
Velšs gan saka, ka atstāt valsti bez ceļu satiksmes uzraugiem būtu pašnāvība. Ikdienā ielās patrulē apmēram 600 policistu. Vienmēr pastāvēs risks, ka starp viņiem ir kāds negodīgais. "Man liekas, ka pats profilaktiskākais ir cilvēkam pateikt, lai viņš saprot, ka tu esi zem lupas. Ir aizdomas, ka tu tāds varētu būt," stāsta Velšs.
Tā darot Lietuvā, stāsta Velšs. Ja ir aizdomas, pat bez taustāmiem pierādījumiem, tad inspektoru uzaicina uz pārrunām. Tajās saka – ir tādas ziņa, ka tu neesi tīrs, ja tā ir, tad beidz.
Modernizē aprīkojumu, lai mazinātu korupcijas iespējas
Policija šo gadu laikā ir modernizējusies. Automašīnas aprīkotas ar video un skaņu ierakstošām iekārtām. Tām ir GPS un tiešsaistē var redzēt, kur auto atrodas. Velšs uzskata, ka modernozācija jātrupina. Šobrīd ir 200 videokameras, ar kurām ir aprīkoti paši policisti. Tādai būtu jābūt katram.
Jārada vide, kurā noziegumu nebūs iespējams veikt vai arī to būs viegli pamanīt un pārkāpēju sodīt.
Policijas vadība ir gatava doties uz valdību, lai par šīm vajadzībām cīnītos.
Arī sabiedrībai biežāk jāiestājas pret korupciju. Jo tai ir ne tikai mantiskas sekas. Ja policists apmaiņā pret naudu palaiž dzērājšoferi, tad viņš ar savu rīcību ir apdraudējis arī kāda dzīvību. Kukuļdošana un ņemšana būtu arī bargāk jāsoda.
Latvijas Radio apskatītie spriedumi rāda, ka biežāk kukuļa devējus soda ar piespiedu darbu. Austers vērtē – tas ir labi, jo šādu sodu grūtāk paslēpt no radu, draugu, darba devēju acīm. Kauns var atturēt no nozieguma.
