Zem tik cēlas idejas kā "krievu pasaule" slēpjas (vai ir paslēpts) milzums traģēdiju – militārs uzbrukums Ukrainai, arī nepārtraukts informatīvs uzbrukums, mistiski "zaļi cilvēciņi", Malaizijas lidmašīnas katastrofa un citi notikumi. Paralēli tam aizvien tiek apgalvots, ka viss, kas notiek Ukrainā un ap to, ir "cīņa par demokrātiskām tiesībām", pret "ultrancionālistiem" un "fašistiem", un lai palīdzētu "brāļiem".
Austrumu politikas pētījumu centra pētnieks Andis Kudors skaidro, ka "krievu pasaules ideja" ir ar mediju, ar komunikācijas elementu, ar kultūras izplatības palīdzību tapis pārnacionāls veidojums, kas ignorē robežas.
"Tas savieno ar Krievijas kultūru, ar valodu un ar Maskavu. Tad šī ideja no "maigās varas" idejas ir kļuvusi par stingras varas ideju, jo pat [Krievijas prezidents] Vladimirs Putins vienā no savām runām attaisnoja Krimas aneksiju ne tikai ar Krievijas vēsturiskās teritorijas atkalapvienošanu, bet arī krievu pasaules apvienošanu," skaidroja pētnieks.
Gandrīz visi Krievijas publiskās diplomātijas instrumenti noved pie iekšpolitiskas vai ārpolitiskas sadursmes un negācijām. Krievijas izpildījumā publiskā diplomātija ir saistīta ar propagandu un reālo ārpolitikas mērķu noklusēšanu. Citur pasaulē dzīvojošie tautieši ir nozīmīga šīs valsts publiskās diplomātijas mērķa grupa un vienlaikus arī mērķa sasniegšanas instruments. Ukrainas konfliktsituācija ir tam nopietns piemērs.
Oficiālajai Krievijai patīk runāt vienu, darīt kaut ko citu un domāt, iespējams, vēl trešo," norāda Kudors.
"Gruzijas kara laikā, kad Krievija karoja Dienvidosetijā, tad arī tur oficiālā Krievija izplatīja vēstījumu – Gruzija, tie ir mūsu brāļi, tikai [Gruzijas prezidents Mihails] Saakašvili ir tas sliktais. Ar viņu vispār nevar runāt, bet gruzīni ir mūsu brāļu tauta – cik labas saiknes mums vienmēr ir bijušas. Tas ir no "spin doctoring" teorijas. Tas nozīmē – jebkura notikuma pagriešana pozitīvā virzienā. Kaut kas negatīvs notiek, tad ar mediju palīdzību tas tiek ietērpts pozitīvos rādītajos un pagriezts pretējā virzienā. Pārvērsts par labo. Tipiski, ja ir uzbrukums, tad paralēli jārunā, ka tā ir brāļu tauta," klāstīja Kudors.
Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs nepaguris attaisno Kremļa īstenoto politiku un Krievijas armijas rīcību Ukrainā. Neizbēgami sava deva tiek sliktajiem Rietumiem un Eiropai, jo būtībā tie būtu vainojami konfliktā.
"Tie, kas mēģina interpretēt situāciju kā agresiju un draud mums ar sankcijām un boikotiem – tie ir tie paši mūsu partneri, kuri konsekventi mudinājuši politiskos spēkus sniegt ultimātu un atteikties no dialoga, un ignorēt notiekošo Ukrainas dienvidu un austrumu reģionos, kas galu galā polarizēja Ukrainas sabiedrību. Mēs aicinām meklēt atbildīgu pieeju un atlikt ģeopolitiskus aprēķinus, un pirmkārt saglabāt Ukrainas cilvēku intereses," klāstīja Krievijas ministrs.
Krievija liek lietā militāru spēku, tikmēr Eiropas Savienības un ASV teju vienīgais pretierocis ir sankcijas. Un arī mediji. Taujājot, vai šajā hibrīdkarā, kā to dēvē konfliktsituācijas analītiķi, ir iespējams risinājums ar Krievijas piekāpšanos, Andis Kudors skaidro, ka šāda iespēja ir mazticama.
Tās pretrunas ir tik lielas un Putins ir tik daudz licis uz spēles šajā konfrontācijā ar Ukrainu. No otras puses, protams, Krievijas varas elite ir pieradusi strauji mainīt propagandas uzstādījumus un spētu izskaidrot arī atkāpšanos, bet Krievijas elite uztver Ukrainu kā ļoti principiāli stratēģisku vietu, no kuras viņi negrib iet prom," uzskata Kudors.
Un, protams, Ukraina nav vienīgā svarīgā vieta. Tikpat interesantas ir visas trīs Baltijas valstis un vēl citas Krievijai kaimiņos esošās, jo tajās visās mīt tautieši, kas jāaizstāv. Vēl nesen, 13. septembrī, Krievijas Ārlietu ministrijas pilnvarotais cilvēktiesību, demokrātijas un likuma varas jautājumos Konstantīns Dolgovs savā Rīgas uzrunā uzsvēra, ka Krievija aizvien ir gatava aizsargāt savus tautiešus ārzemēs.
"Tas, ko Krievija sauc par aizsardzību, tiek pasniegts arī kā aizstāvēšanās. Ka, lūk, sliktie Rietumi ir sazvērējušies un mēģina ar NATO palīdzību pietuvoties Krievijas robežām, lai pēc tam, redziet, pārņemtu arī visu Krieviju," šo taktiku skaidroja Kudros.
"Tas ir tas, ko viņi paši sev ir iestāstījuši. Daļa saprot, ka tie nemaz nav bijuši Rietumu plāni, un vienkārši to ciniski izmantojuši, lai nosargātu savas varas pozīcijas, kas Krievijā ir līdzvērtīgs bagātībai, – augstākajā varas ešelonā. Un paši dzīvo Rietumos, lai gan runā par civilizāciju sadursmi, partnerību, Eirāziju un visādām skaistām lietām, bet paši bauda Rietumu labumus. Daļa no elites bērniem dzīvo Rietumos. Daļa no šīs elites ir vienkārši ciniski izmantotāji," norādīja Kudors.
Sarunā ar pētnieku atklājās doma arī par to, ka katrām vērtībām ir saknes, un cilvēki tām tic, un tas nav aizliegts. Katrs cilvēks var ticēt, kam tas vēlas. Ja runa ir par sirdsapziņas brīvību, tad tā arī ir mūsu brīvība, pie kā mēs turamies. Bet šīs vērtības nevar būt tādas, kas attaisno Krievijas agresiju.
Tikmēr ukraiņu kinorežisors Sergejs Lozņica pavisam svaigā intervijā Ilmāram Šlāpinam (kas šonedēļ (29. sept.-3. okt.) skatāma interneta žurnālā www.satori.lv ) runā par to, ka Rietumu pasaule un Eiropa pārāk mierīgi reaģē, jo acīmredzot nespēj līdz galam saprast to, kas notiek Ukrainā un kāda loma ir Krievijai.
"Izskatās, ka ir saprasts, ka Krievija ir atdevusi šo teritoriju, un it kā nedaudz pieskata, un nedaudz ar "siksnu uzšauj". Un [Eiropa] nesaprot pretrunas…," pauda režisors.
"Faktiski tas ir tā, kā bija ASV – karš starp Ziemeļiem un Dienvidiem pret verdzības iekārtu. Tā taču ir dziļa pretruna – kāds negrib būt vergs, bet kāds cits nesaprot, kā tas varbūt – ka tas pirmais negrib būt vergs! Jo mēs taču gribam būt vergi un pie tā paliekam, bet viņi to negrib! Kā viņi uzdrošinās negribēt? Kas viņi tādi? Viņi vienmēr ir bijuši mūsu vergi. Mēs esam mūsu cara vergi, bet viņi – mūsējie," salīdzināja Lozņica.
