Par "Status Quo"
Kitija Banele ir lsm.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas - "Status Quo" autore.
Rubrikā tiek analizētas starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz Tālajiem Austrumiem. "Status Quo" latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā.
Īsumā:
- Centrālāfrikas Republika pasludināja neatkarību no Francijas koloniālisma 1960.gadā, pieauga vardarbība, kas sasniedz kulmināciju 2013.gadā, radot genocīda risku.
- Starptautiskā kopiena, tajā skaitā ANO, reaģēja uz pilsoņu karu, īstenojot miera misijas.
- Neveiksmju ēnā Rietumu lielvalstis novērsās no CĀR, liekot 2015.gadā ievēlētajam prezidentam Fostēnam-Aršanžam Tuaderam meklēt jaunus sabiedrotos.
- 2017.gadā CĀR prezidents vizītē Sočos tikās ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu, un tas rezultējās ar sadarbības līgumu parakstīšanu.
- Neskatoties uz ieroču embargo, Krievija veiksmīgi panāca ANO piekrišanu sūtīt ieročus un 175 instruktorus uz CĀR galvaspilsētu Bangi.
- 2018.gadā prezidents Tuadera tikās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, abas valstis uzsvēra divpusējos ekonomiskos ieguvumus un iedrošināja tālāku divpusējo sadarbību.
- Pēc trīs Krievijas filmēšanas grupas dalībnieku noslepkavošanas CĀR starptautiskās kopienas uzmanība tika pievērsta militāras kompānijas "Vagner" klātbūtnei un darbībām valstī, kā arī tika atklātas nianses par Krievijas instruktoru mandāta pārkāpumiem.
Cīņa par varu un ietekmi koloniālisma ēnā
Centrālāfrikas Republika ir viena no pasaulē nabadzīgākajām valstīm, un tās iedzīvotāji nekad nav piedzīvojuši miera, drošības un stabilitātes stāvokli valstī. Kopš neatkarības pasludināšanas 1960.gadā valsts apvērsumi un cīņa par varu kļuva par ikdienišķu parādību, ko būtiski ietekmēja Francijas politiskā elite, cenšoties noteikt bijušās kolonijas iekšpolitiskos procesu dinamiku. Līdz ar Berlīnes mūra krišanu un Aukstā kara beigām valstī arvien aktuālāka kļuva demokrātiskā kustība, un ar starptautiskās kopienas un organizāciju palīdzību 1993.gadā norisinājās pirmās demokrātiskās vēlēšanas.
Jaunievēlētais prezidents un pieņemtā konstitūcija sākotnēji sniedza cerības par jaunas stabilākas ēras sākumu CĀR, taču drīz vien atsākās protesti un uzbrukumi, lai gāztu jaunievēlēto valdību.
Nākamo gadu laikā konflikts kļuva arvien intensīvāks, sasniedzot kulmināciju 2013.gadā, kad militāro nemiernieku koalīcija "Seleka" jeb "Alianse", kas sastāvēja no vairākiem bruņotiem musulmaņu grupējumiem, ieņēma stratēģiski svarīgas pilsētas, galvaspilsētu Bangi, prezidenta pili un gāza tolaik esošo prezidentu Fransuā Bozizē. "Selekas" līderis Mišels Džotodija pasludināja sevi par jauno valsts prezidentu. Kā atbildes reakcija uz "Seleka" valsts apvērsumu un to pastrādātajiem noziegumiem kristieši izveidoja militāri bruņotu grupējumu "anti-Balaka" jeb "Neuzvaramie" (no sango valodas), kas, atriebības vadīti, veica uzbrukumus neapbruņotiem musulmaņu civiliedzīvotājiem, izraidot tos uz "Seleka" kontrolētajiem ziemeļu un rietumu reģioniem.
Vairākus gadu desmitus pilsoņu karš postīja valsts infrastruktūru, virzot valsti dziļākā nabadzībā un kurinot etniskās nesaskaņas. Taču pirmo reizi valsts pastāvēšanas laikā konflikts ieguva reliģisku noskaņu.
Postošais pilsoņu karš iedrošināja "Seleka" bijušo līderi un pašpasludināto prezidentu Mišelu Džotodiju likvidēt musulmaņu nemiernieku grupējumu. Taču prezidenta centieni panākt mieru, likvidējot agresoru, bija neveiksmīgi, jo bijušie "Seleka" pārstāvji turpināja bruņotus uzbrukumus, turpmāk asociējot sevi ar citām nemiernieku grupām.
Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) ziņojumiem Centrālāfrikas Republikā pieauga genocīda risks, tika veikti kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci. Apzinoties augošo risku starptautiskajam mieram un drošībai, 2014.gadā ANO, Eiropas Savienība (ES), Āfrikas Savienība (ĀS) un Francija īstenoja miera uzturēšanas misijas.
Starptautiskā spiediena vadīts un nespējot tikt galā ar plašajiem nemieriem valstī, 2014.gadā Mišels Džotodija brīvprātīgi atkāpās no prezidenta amata. Valstī par pagaidu prezidenti tika ievēlēta Katrīna Samba-Panza, bet 2015.-2016.gada vēlēšanās uzvarēja valsts bijušais premjerministrs Fostēns-Aršanžs Tuadera, kurš redzēja Krieviju kā potenciālu Centrālāfrikas Republikas sabiedroto.
Rietumu – Austrumu varas maiņa CĀR
Vairākus gadus ANO, Eiropas Savienība (ES), Āfrikas Savienība (ĀS) un Francija centās panākt mieru un stabilitāti valstī,
taču ne ārvalstu karavīri, ne iekšpolitiskās pārmaiņas nespēja būtiski mainīt situāciju.
Līdz ar neveiksmēm mazinājās Rietumu lielvaru ieinteresētība un motivācija turpināt investēt ekonomiskos un civilos resursus. Rietumvalstu muguras uzgriešana iedrošināja prezidentu Tuaderu lūkoties austrumu virzienā, meklējot jaunus sabiedrotos, lai aizstātu izveidojušos vakuumu. 2017.gadā, vēršoties pēc palīdzības Krievijā, abas valstis saredzēja potenciālu izdevīgai un ilgstošai sadarbībai.
2017.gada oktobrī Centrālāfrikas prezidents Fostēns-Aršanžs Tuadera devās vizītē uz Sočiem, Krievijā, kur tikās ar valsts ārlietu ministru Sergeju Lavrovu. Valstu līderu tikšanās gaitā puses vienojās un parakstīja sadarbības līgumu, apstiprinot divpusēju apņemšanos veicināt sadarbību politikas, ekonomikas, tirdzniecības un kultūras jomās. Konkrētā vienošanās norādīja uz iespējamu sadarbību enerģētikas un izrakteņu resursu ieguves vietu izpētei un darba veikšanai esošajās raktuvēs, kā arī Krievijas rūpniecības un lauksaimniecības iekārtu piegādi Centrālāfrikas Republikai.
Reaģējot uz draudiem starptautiskajam mieram un drošībai, 2013.gada 5.decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome pieņēma rezolūciju 2127 (2013), kas noteica ieroču embargo pret Centrālāfrikas Republiku. Taču pēc Lavrova un Tuaderas tikšanās Krievijas amatpersonām veiksmīgi izdevās lobēt izņēmumu šai rezolūcijai, uzsverot, ka konkrētie ieroči tiktu izmantoti, lai atbalstītu ANO miera misijas uzturēšanas mandātu. Šī gada janvārī līdz ar ieročiem Krievija nosūtīja 175 civilos un militāros instruktorus, kuru uzdevums ir apmācīt valdības karavīrus, policiju, uzraudzīt tiesiskumu valstī, nodrošināt mieru un stabilitāti.
Kremļa interesēs bija palīdzēt Tuaderas valdībai noturēties pie varas un nepieļaut kārtējo nemiernieku īstenoto valsts apvērsumu.
Krievijas prezidents Vladimirs Putins, tiekoties ar CĀR prezidentu Tuaderu šī gada maijā Sankpēterburgā, sarunā uzsvēra abu valstu divpusējās ekonomiskās un humanitārās sadarbības ieguvumus.
Apmaiņā pret ieročiem un drošības garantu Krievijai tika sniegta pieeja resursiem.
Saskaņā ar ārvalstu ekspertu aplēsēm CĀR atrodas vēl vismaz 39 miljoni karātu dimantu, taču pašlaik 80% valsts teritorijas kontrolē dažādi nemiernieku grupējumi, kas līdz ar plašajām teritorijām ir ieguvuši kontroli arī pār tādiem resursiem kā zelts, urāns, nafta un dimanti. Lai valdība spētu atjaunot ekonomiku un eksportēt resursus tās sabiedrotajām, Tuaderas valdība ir ieinteresēta atgūt kontroli pār visu valsts teritoriju un nodrošināt mieru starp konfliktējošajām etniskajām un reliģiskajām nemiernieku grupām.
Pēc trīs Krievijas filmēšanas grupas dalībnieku – žurnālista Orhana Džemala, operatora Kirila Radčenko un režisora Aleksandra Rastorgujeva – noslepkavošanas Centrālāfrikas Republikā starptautiskās kopienas uzmanība tika pievērsta Krievijas klātbūtnei un darbībām CĀR. Attiecīgie filmēšanas grupas dalībnieki ieradās galvaspilsētā Bangi, lai filmētu dokumentālo filmu par Krievijas privātās militārās kompānijas "Vagner" darbu, kas starptautiskajai kopienai atklāja nianses par "Vagner" algotņu klātbūtni un darbībām bijušās "Seleka" nemiernieku grupas kontrolētajos reģionos.
Militārās kompānijas "Vagner" algotņi aktīvi iesaistījās Ukrainas un Sīrijas konfliktā, taču saskaņā ar krievu mediju informāciju konkrētā kompānija ir sākusi izvērst savu darbību Āfrikā.
Krievijas algotniecība ir pretlikumīga un sodāma. Valsts amatpersonas ir noraidījušas jebkādas saistības ar "Vagner". Taču gan Krievijas, gan ārvalstu mediju platformas ir norādījušas uz privātās militārās kompānijas saitēm ar Kremli un prezidentu Vladimiru Putinu.
Sākotnēji Centrālāfrikas Republikas iedzīvotāji atbalstīja sadarbību ar Krieviju, taču drīz vien iedzīvotāji kļuva skeptiski par to motīviem un interesēm CĀR. Krievijas karavīri veica darbības, kas netika minētas ne abu valstu noslēgtajos sadarbības līgumos, ne arī informācijā, kas tika sniegta ANO, uz kā pamata izņēmuma kārtā Krievijai tika atļauts eksportēt ieročus CĀR, lai stiprinātu valdību un tiesiskumu. Vienā no dokumentālajām filmām, kas tika translēta Francijas mediju platformā "France24" par Centrālāfrikas pilsoņu karu, tika raidīts sižets no bijušās "Seleka" nemiernieku kontrolētā ziemeļu reģiona, kurā krievu militārie padomdevēji sniedz dāvanas valdības opozicionāriem un kurās viņi cenšas aicināt nemiernieku grupu līderus iesaistīties dialogā un kopīgas politikas veidošanā ar Tuaderas valdību.
Krievijas ietekmes sfēras nostiprināšana Āfrikā
Gada laikā starptautiskā kopiena novēroja ietekmes sfēras maiņu Centrālāfrikas Republikā, kurā Rietumu lielvaru klātbūtni nomainīja ekonomiska un humanitāra sadarbība ar Krieviju. Abu valstu līderi publiski apstiprināja divpusējos ekonomiskos ieguvumus, kas izrietēs no attiecību stiprināšanas. Centrālāfrikas Republikai esot dabas resursiem bagātai valstij un Krievijai iegūstot atļauju veikt ekspedīcijas un tālāku darbu dimantu un zelta raktuvēs, tās interesēs ir stiprināt Tuaderas pozīciju valstī, lai viņi atgūtu ziemeļu un rietumu reģionus, ko kontrolē bijušie "Seleka" nemiernieki.
Paralēli ekonomiskās un politiskās varas nostiprināšanai Centrālāfrikas Republikā Krievija iegūst no ieroču tirdzniecības.
Saskaņā ar Lielbritānijas domnīcu "Chatam House" datiem 3% Krievijas ieroču arsenāls tiek eksportēts uz Āfriku, un pēdējā gada laikā statistikas dati ir tikai turpinājuši pieaugt.
Līdz ar Rietumu lielvaru politisko interešu maiņu un pievēršanos iekšpolitiskajiem procesiem, nevis bijušo koloniju konfliktiem, tādām valstīm kā Ķīnai un Krievijai ir pavērušās daudz iespējas veicināt sadarbību ar valstīm Āfrikas kontinentā. Pēdējo gadu laikā Krievija ir stiprinājusi sadarbību, klātbūtni un Kremļa ietekmi Kongo, Angolā, Etiopijā, Mozambikā, Namībijā, Zimbabvē un Centrālāfrikas Republikā – valstīs, kuras ir bijušas Padomju Savienības sabiedrotās.
