"Eiropieši Afganistānu nekad nav uztvēruši nopietni. Varbūt tāpēc, ka dvēseles dziļumos zinājuši – pat tad, ja viņi nepalīdzēs, tas galu galā maz ko mainīs, jo viņi to visu neiesāka. Tagad ir pilnīgi iespējams, ka valsts nonākšana talibu kontrolē liks eiropiešiem vēl vairāk koncentrēties uz savām iekšējām lietām un interesēm un vēl vairāk baidīties no pasaules, kuru viņi nesaprot.
Bet strauji pieaugošā vienprātība jautājumā, ka [funkcionējošas] valsts izveidošana no ārpuses nav reāla, var pastiprināt viņu bažas attiecībā uz starptautiskajām misijām.
Tāds domu gājiens gluži kā skābe saēd saites, kurām eiropieši būtu jāsaista kopā. Tas rada ksenofobisku noskaņojumu, līdzīgu tam, kāds izpaudās Sīrijas kara izraisītās migrācijas krīzes laikā. Tad eiropieši bija nepatīkamas izvēles priekšā – vēl augstāku sienu būvēšana un apšaubāmu darījumu slēgšana ar tā dēvētajām bufervalstīm vai kontroles pār migrācijas plūsmām zaudēšana.
Starp to, lai pieņemtu faktu, ka dažiem cilvēkiem nav iespējams palīdzēt, un domu, ka viņiem vispār nav vērts palīdzēt, ir ļoti mazs solis.
Eiropas pārliecību par sevi, kas ir tik ļoti nepieciešama pašas Eiropas nākotnes veidošanai, grāva ne tikai ierobežotās rīcības iespējas, bet vēl lielākā mērā ētiskā krīze Eiropā, kas pretendē uz [vērtību] universālumu, taču – savām priviliģētajām ciltīm," uzskata ASV Kolumbijas universitātes profesors un starptautiskās domnīcas "Eiropas Ārējo attiecību padome" padomes loceklis, kādreizējais franču diplomāts Žans Marī Genno, kurš savulaik bijis ANO ģenerālsekretāra vietnieks miera uzturēšanas operāciju jautājumos.
Publikācijā ECFR portālā Genno mudina padomāt par trim mācībām, kuras var gūt no fiasko Afganistānā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tas var atkārtoties arī citās valstīs, kuru "dzīvība tiek uzturēta mākslīgi", tādās, kā, piemēram, Somālija, kur Eiropas Savienība (ES) ir lielākais donors.
Pastāv risks, ka ASV misijas Afganistānā mērogs (tā izmaksāja triljoniem dolāru) eiropiešiem radīs viedokli, ka piedalīties šādās operācijās ir veltīgi, ņemot vērā, ka viņiem ir daudz mazāk resursu nekā viņu sabiedrotajiem amerikāņiem. Bet tā būtu ļoti virspusīga situācijas izpratne. Eiropai ir jāizpēta, kas Afganistānā ir izdevies un kas ne.
Labi būtu sākt ar drošības sektora reformu. Šī joma ir jebkuras valsts veidošanas stratēģijas pamatā. No tās ir atkarīgi visi pārējie sistēmas nostiprināšanas aspekti – izglītība, veselības aprūpe, infrastruktūra. Bez drošības valsts nevar panākt ilgtspējīgu progresu. Tā arī ir joma, kurā no Somālijas līdz Mali un Centrālāfrikas Republikai ES ir būtiska loma, izmantojot apmācības misijas un divpusējo sadarbību. Nesenie notikumi Afganistānā sniedz trīs svarīgas mācības šajā jautājumā, uzskata ECFR eksperts.
Pirmā mācība ir tāda, ka ļoti ierobežota ārvalstu militārā klātbūtne apvienojumā ar atbalstu no gaisa Afganistānas bruņotajiem spēkiem iegrožoja talibus un radīja pata situāciju, kurā varēja nostiprināties atklātāka sabiedrība. "Korsete", kuru nodrošina ārvalstu militārā klātbūtne, dod iespēju trauslajai armijai noturēties. Tas ir modelis, kas eiropiešiem jāizpēta un, iespējams, jāizmanto Sāhelā. Liela militārā klātbūtne nebūs vajadzīga, turklāt pašlaik tāda Eiropai nebūtu pa spēkam.
Otrā mācība attiecas uz ASV pieļautajām kļūdām Afganistānas armijas veidošanā. Militārpersonas no bagātajām valstīm (un īpaši tas attiecas uz ASV) nezina, kā atrast pareizo līdzsvaru starp nabadzīgo valstu bruņoto spēku modernizāciju un šīs modernizācijas ilgtspējas nodrošināšanu.
Armijas, kuras atbilst NATO standartiem, ir kritiski atkarīgas no atbalsta sistēmas. Šīs sistēmas svarīgākie komponenti ir integrēti izlūkošanas resursi, sarežģītas un dārgas loģistikas ķēdes, iespējas ātri veikt medicīnisko evakuāciju, kā arī atbalsts no gaisa. Kad vietējā armija izmanto Rietumu ekspedīcijas spēku atbalstu, kā tas bija Afganistānā daudzus gadus, šīs iespējas sniedz tai būtiskas priekšrocības. Taču, ja Rietumu sabiedrotais aizies, vietējie spēki izrādīsies vāji un zaudēs spēju darboties patstāvīgi. Turklāt, ja atalgojuma izmaksa militārpersonām korupcijas dēļ slikti funkcionē, tas demoralizē karavīrus, un viņi negrib karot.
Trešā mācība Eiropai attiecas uz starptautisko saistību termiņu. Ārējais atbalsts trauslai vietējai armijai dod vietējai valdībai laiku, kas nepieciešams sabiedrības pārveidošanai. Tas ir svarīgs sasniegums – pretēji tam, ko daudzi tagad saka par Afganistānu, valstī daudz kas mainījies uz labu.
Un, iespējams, kļūda bija stūrgalvīgā karaspēka izvešanas stratēģijas īstenošana (tā skaidrojama drīzāk ar iekšpolitiskiem apsvērumiem, nevis objektīviem faktoriem), ja ņem vērā nelielas militārās klātbūtnes salīdzinoši zemās izmaksas un Afganistānas valdības kraha potenciāli augsto cenu.
Palīdzība sabiedrībām, lai tās varētu pārveidoties, ir paaudžu jautājums. Nevar gūt sekmes, ja, kā mēdz teikt, mums ir pulkstenis, bet ienaidniekam ir laiks.
Vai demokrātijas, Eiropas vai kādas citas, ir spējīgas uz tādu stratēģisko pacietību? Jebkura aiziešanas stratēģija ir atkarīga no nacionālās armijas karavīru gatavības atdot savas dzīvības par valsti, kuras vadībai viņi uzticas. Ja kareivji neciena virsniekus, ja viņi nicina savus līderus vai viņiem ir aizdomas, ka līderi īsteno savas vai savas etniskās grupas intereses, krahs vienmēr ir iespējams – pat pēc desmitgadēm ilgiem pūliņiem. Lūk, tāpēc, ja eiropieši gūs īstās mācības no Afganistānas un gatavosies piedalīties ierobežotās, taču ilgstošās starptautiskās misijās, viņiem jāseko šo misiju politiskajam kontekstam. Nekad nevajag aizmirst, ka politiskās konsolidācijas process ir vitāli svarīgs sekmēm ilgtermiņa perspektīvā, uzsver Žans Marī Genno.
