Kosova kā Serbijas ķīlniece – vai vēl ilgi?

Nākamgad apritēs jau desmit gadi, kopš Kosova pasludinājusi neatkarību no Serbijas, taču joprojām starp abām valstīm pastāv nopietns politiskais saspīlējums, kas kaitē reģiona drošībai un tēlam. Tajā pašā laikā Kosovas jautājums bremzē Rietumbalkānu integrāciju Eiropas Savienībā (ES), jo valsts joprojām nav atzīta gan no Serbijas, gan atsevišķu ES valstu puses. Tomēr, tuvojoties Kosovas neatkarības desmitgadei, varētu tikt sperti soļi ilgstošo ienaidnieču samierināšanai.

Kosovas ceļš uz neatkarību sākās jau 20. gadsimta astoņdesmito gadu beigās, kad Dienvidslāvijā pēc ilggadējā līdera Josipa Broza Tito nāves attīstījās arvien dziļāka ekonomiskā, sociālā un politiskā krīze. Ekonomika piedzīvoja stagnāciju, kas izgaismoja būtiskas problēmas federācijā – pārtikušie rietumi (Slovēnija un Horvātija) vairs nevēlējās balstīt visu lielo valsti uz saviem resursiem. Augot sociālajai spriedzei, jau atkal sevi pieteica arī etniskie konflikti, kurus zem stingrās sociālistu vadības pēc Otrā pasaules kara bija izdevies itin veiksmīgi paslaucīt zem tepiķa. Izrādījās, ka ne uz ilgu laiku. Kosovā, kur vairums iedzīvotāju (90%) ir etniskie albāņi, astoņdesmitajos gados sarosījās dažādas kustības, kuras pieprasīja republikas statusu federācijas sastāvā. Līdz tam brīdim Kosova bija relatīvi autonoma. Tā laika viens no Dienvidslāvijas politiskajiem līderiem Slobodans Miloševičs, jūtot, ka spriedze pieaug, centās apturēt Kosovas centienus.

Kosovas lielā nozīme Serbijas “politiskajā mitoloģijā” balstās uz diviem pīlāriem: šajā teritorijā 14. gadsimtā notika nozīmīgas kaujas, cenšoties atvairīt Otomaņu impērijas invāziju reģionā, kā arī Kosova ir Serbijas reliģiskais centrs, jo tajā atrodas visas nozīmīgākās Serbijas pareizticīgo baznīcas svētvietas, dievnami un klosteri. Līdz ar to

Serbijas vēsturē Kosovai ir dziļi simboliska nozīme, kas saista šo teritoriju ar Serbijas neatkarības centieniem un vienu no sabiedrības pamatiem – garīgumu.

Vēsturiski Kosovā bija spēcīgāka Otomaņu impērijas ietekme nekā pārējās serbu apdzīvotajās teritorijās, kas gadsimtu gaitā arvien vairāk islamizēja šo apgabalu. Kopš 17. gadsimta Kosova piedzīvoja arī spēcīgu albāņu imigrāciju, un 20. gadsimtā Kosovā jau dzīvoja pārsvarā tikai albāņi.

Kosovas ceļš uz neatkarību

Astoņdesmito gadu beigās serbu etniskā minoritāte Kosovā nebija apmierināta ar albāņu prasībām pēc lielākas autonomijas, jūtot apdraudējumu valsts vienotībai. Tā rezultātā Serbija spēra soļus, lai mazinātu gan Kosovas, gan otra federālā autonomā apgabala – Vojvodinas – pašnoteikšanos. Šis process faktiski ievadīja Dienvidslāvijas sabrukumu, turklāt Kosova kļuva arī par vienu no karstajiem punktiem līdztekus Horvātijai un Bosnijai-Hercegovinai. Laika gaitā Kosovā noformējās separātiski militārie formējumi jeb Kosovas Atbrīvošanas armija (KAA). 1998.-1999. gadā KAA un serbu spēku sadursmes intensificējās (Kosovas karš), piesaistot starptautiskās sabiedrības uzmanību. Bez ANO mandāta konfliktā iesaistījās NATO, veicot uzlidojumus Belgradai, kas aptuveni mēneša laikā pielika punktu Kosovas karam. Šī vienpusējā iejaukšanās nosaka Serbijas joprojām skeptisko attieksmi pret NATO un ASV.

Kosova pēc kara pārgāja starptautiskajā administrācijā – provinces pārvaldi pārņēma ANO. Vienlaicīgi Kosovā kārtību nodrošināja arī NATO kontrolēti Kosovas drošības spēki. Kaut arī miera līgums tika noslēgts, Serbijai šāda “okupācijas” situācija iedragāja pašcieņu. 2008. gada 17. februārī Kosovas parlaments pasludināja neatkarību. Kosovas ziemeļu daļā, kuru pārsvarā apdzīvo serbi, faktiski iedibinājās divu valstu sistēma, jo vietējie iedzīvotāji atteicās pakļauties Kosovas valdībai.

Desmitgades lielā dāvana – visticamāk – izpaliks

Kopš 2011. gada ES cenšas samierināt abas puses, organizējot dialogu starp Kosovas un Serbijas politiskajiem līderiem. Līdz šim tas ritējis dažādi, piedzīvojot gan spertus soļus divu valstu risinājuma virzienā, gan atslābuma periodus. Tomēr jau ilgstoši iezīmējas viens “karstais kartupelis” – serbu apdzīvotie anklāvi Kosovas ziemeļos. Abu valstu dialogu bremzē nespēja vienoties par šo teritoriju statusu, kuras nevēlas pakļauties Prištinas likumiem, savukārt Kosova tās nevēlas atdot Serbijai.

Kā viens no kompromisa variantiem varētu būt autonomijas noteikšana serbu apdzīvotajiem anklāviem, kas jau šobrīd faktiski ir kā valsts valstī, jo pakļaujas tikai Serbijas likumiem.

Augusta beigās Serbija un Kosova vienojās par Kosovas ziemeļu daļas tieslietu sistēmas integrēšanu kopējā Kosovas tiesu sistēmā. Publiskajā telpā šis solis tika raksturots kā zīmīgs signāls attiecību sakārtošanai.

Lēnā, taču mērķtiecīgā dialoga virzība liecina par to, ka gan Serbijas, gan Kosovas politiskā elite uzņēmusi “racionālās politikas” kursu, kuram ilgi bija jānobriest. Īpaši grūti tas gāja un vēl ilgi ies Serbijā, kurā dažādas nacionāli noskaņotas kustības ir gana ietekmīgas, lai saviļņotu vietējo sabiedrību ārkārtīgi jutīgajā Kosovas jautājumā. Līdz ar to Kosova nespēs ātri iegūt pilnībā atzītas valsts statusu, kamēr Serbijas sabiedrības apziņā neizzudīs Kosovas īpašā vieta. Tuvojoties Kosovas neatkarības desmitgadei, pavisam noteikti tiks sperti simboliski soļi pilnas neatkarības virzienā, jo gan Kosovai, gan Serbijai ir intereses integrēties ES, kas nav iespējams pašreizējā saspīlējuma un statusa dēļ. Visticamāk gan, ka draudi šim procesam gaidāmi no ārpuses –

lai ieriebtu ES un vairotu kontroli Rietumbalkānos, Krievija centīsies izmantot draudzīgās attiecības ar Serbiju, lai uzkurinātu noskaņojumu pret konstruktīvu risinājumu Kosovas jautājumā gan politiskajā vidē, gan Serbijas sabiedrībā kopumā.

 

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti