Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Rēzeknē veselības stāvokļa dēļ uz rezervistu soliņa skolēnu ir aizvien vairāk

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

E-veselība: ārstu neaizvietojams palīgs vai «Lielais brālis»?

Kokapstrādes giganta dēļ piesārņoti grāvji un izmirusi lašupe; vides sargi rausta plecus

Kokapstrādes giganta dēļ Vangažos piesārņoti grāvji un izmirusi lašupe; vides sargi rausta plecus

Nu jau mēnesi turpinās lašveidīgo zivju ieguves aizlieguma jeb saudzēšanas laiks, jo laši, taimiņi un strauta foreles pret straumi dodas straujākajās upēs un meklē labākās nārsta vietas. Tomēr Latvijā ir virkne ūdenstilpju, ko par lašupēm sauc vairs tikai atmiņās. Viena no tādām ir Straujupīte Inčukalna novadā, kur vietējais kokapstrādes gigants notekūdeņus nevis attīra, bet plūdina meža grāvjos un tādējādi nomērdē upi. Tikmēr vides sargi uz to visu vienaldzīgi noraugās.

 Vangažu Straujupīte tek cauri visai Vangažu pilsētai.

"Te kādreiz bija skats, ka ielūkojoties varēja cauri redzēt katru akmeni! Tagad ūdens ir zilgans – ja iemestu vizuli 20 centimetru dziļumā, to nevarētu saskatīt!” tik aizrautīgi par Straujupīti, kas savu tecējumu noslēdz Gaujā, izsakās Inčukalna uzņēmējs un domes deputāts Ivo Bernats.

Viņš pieredzējis laiku, kad netālu no paša īpašuma plūstošās upītes krastos sēž vēži, kas izkāpuši ne aiz labiem dzīves apstākļiem. „Šī kādreiz bija lašu upīte, tā arī ir lašupju sarakstā, taču laši tur nedzīvo,” apgalvo Bernats, bet cita vietējā iedzīvotāja piebalso, ka savulaik vīri Straujupītē dūruši lašus.

Grāvis ar netīro ūdeni piepildās pie kokapstrādes uzņēmuma

Straujupītes problēmu sākumu Latvijas Radio meklē kopā ar Inčukalna mežniecības mežzini Normundu Gerbi, kas labi pārzina apkaimes mežus un grāvju sistēmu, no kuras Straujupīte sākas. Mežzinis Gerbis aizved uz vietu, kas iedzīvotāju valodās savulaik dēvēta par šķībo tiltiņu. Lašu medību leģendas stāsta arī viņš. „Te no purva laukā nāk strauts, kas tālāk ietek Vangažu Straujupītē. Te veci vīri strautā otrā pusē šosejai piecdesmitajos gados ir reāli dūruši lašus! Savām vajadzībām, kā to kādreiz darīja,” stāsta mežzinis.

Pa valsts mežu zemi gar grāvja kanti var aiziet līdz dzeloņdrātīm apjoztai uzņēmuma teritorijas sētai. Otrpus žogam redzami milzīgi zāģbaļķu krāvumi un kravas mašīnu rosība.

Grāvja gultne patlaban ir gandrīz sausa, bet to klāj melna, bieza viela. Mežzinis domā, ka grāvja piesārņošanā vainojams uzņēmums „Rettenmeier”, kas līdz pat rudenim baļķu grēdas smidzina, lai kokmateriāli nezilētu.

Līdz ar vēsajām naktīm sēne vairs nav tik aktīva, iespējams, tāpēc baļķus vairs tā nelej. „Tur ir miglotāji, ārā skalojas miecvielas. Nezinu, bet varbūt, lai apkarotu zilēšanas sēni, klāt ūdenim pievieno kaut kādus fungicīdus. Zināt to nevar, jo tā ir slēgta teritorija, kur iekšā nevienu neielaiž,” vērtē Gerbis. „Ja tas, kā viņi stāsta, būtu kaut kas nekaitīgs, kāpēc Vangažu upītē pirms pieciem gadiem krastā bija izkāpuši visi vēži? Tur nosprāga visas sprīdi garās foreles, kas vēl bija palikušas. Tad iedomājieties, kas tajā ūdenī ir!” satraukumu pauž mežzinis.

 

Piesārņošanu nenoliedz, bet sarunai nepiekrīt

Tomēr uzzināt, kas īsti tiek plūdināts grāvjos, nav nemaz viegli. Iežogotajā vairāku hektāru teritorijā, kur strādā trīs kokapstrādes uzņēmumi, iekļūt nav iespējams.

Apsardzes postenī saka – tikt pie vadības var tikai ar saskaņojumu.

Visu trīs tur strādājošo uzņēmumu vadības cilvēks ir Rolands Rimicāns. Un visu trīs kompāniju māte ir viens no lielākajiem zāģētavu un kokapstrādes koncerniem Eiropā – Vācijas gigants „Rettenmeier”. Uzņēmuma mājaslapā teikts, ka 2004. gadā sabiedrība ieguvusi sertifikātu, kas apliecina, ka mežizstrāde tiek veikta, ievērojot saudzīgu, videi draudzīgu un sociāli atbildīgu meža apsaimniekošanu. Interneta lapā arī redzams attēls ar uzņēmuma teritoriju no augšas – tajā labi saskatāms, ka baļķu krāvumi tiešām tiek apsmidzināti ar ūdeni, kas savukārt nekur netiek savākts.

"Rettenmeier" teritorija. Foto: incukalnstimber.lv

Kompānija Inčukalnā strādā no deviņdesmito gadu sākuma, tās trīs meitas ik gadu apgroza gandrīz 77 miljonus eiro, bet peļņā patur vairākus miljonus eiro. Kā rāda Uzņēmumu reģistru apkalpojošā datu bāze „Lursoft”, sevišķi dāsni holdingam „Rettenmeier” bijuši pēckrīzes gadi, kad valsts palielināja mežizstrādes iespējas. Tad ik gadu no valsts mežiem izveda vairāk par 300 tūkstošiem kubikmetru kokmateriālu, bet no milzīgā apgrozījuma peļņā palika pieci miljoni eiro, ko īpašnieki veikli sadalīja dividendēs.

Runāt par to, kā gādā par vidi, kokapstrādes kompāniju šefs Rolands Rimicāns negrib. Pāris dienu e-pastu sarakstē viņš skaidro, ka vides lietas rūp, tomēr klātienes sarunai nepiekrīt, jo to nemaz nevarot īsi izstāstīt.

„Nav iespējama tāda kokrūpniecība, no kuras nekas nenonāk vidē. Mums ir jādarbojas piesārņojošās darbības atļauju ietvaros un atbilstoši konstatētajiem izmešiem jāmaksā dabas resursu nodoklis,” vēstulē raksta Rimicāns. „Jūsu jautājums, cik noprotu, ir par ūdeņiem, kas no ceļiem un laukumiem nonāk grāvjos. Tā kā apkārtnē mēs neesam vienīgie kokrūpniecības uzņēmumi ar lielu pārstrādes apjomu, kopējā slodze grāvjiem acīmredzot ir par lielu. Mēs esam reaģējuši uz apkārtnes iedzīvotāju sūdzībām un jau pirms ilgāka laika, aptuveni 2012. gada sākumā, uzsākuši lielu investīciju projektu attīrīšanas ietaišu izbūvei,” tā kompānijas vadības pārstāvis.

Savā zemē attīrīšanas iekārtām neesot vietas

Investīciju projekta īstenošanai nepieciešams nomāt papildus zemes platības blakus uzņēmumu teritorijai pie lielceļa. "Pašreiz zemes nomas projekts atrodas Ministru kabinetā apstiprināšanai - mēs ceram, ka tuvākajā laikā tas tiks izdarīts un mēs varēsim šo projektu veiksmīgi pabeigt," raksta „Rettenmeier” vadītājs Latvijā.

Tātad, par notekūdeņu attīrīšanu kokapstrādes gigants „Rettenmeier” domā kopš dibināšanas, bet sevišķi aktīvi domā pēdējos četrus gadus. Līdz darbiem gan nav tikts.

Par ko tad ir runa Rimicāna pieminētajā un valdībā iestrēgušajā zemes nomas projektā? Ministru kabineta rīkojuma projekts [dokuments pa labi] paredz iznomāt divus neapbūvētus meža zemes gabalus – „Cūksilu meža masīvs” un „Briežpurva mežiņi”. Valdības namā projekts atrodas kopš pērnā gada beigām. Tā anotācijā lasāms, ka abu zemesgabalu platība ir vairāk nekā 370 hektāru, bet „Rettenmeier” vēlas nomāt tikai pusotru hektāru. Rūpes par vidi dokumentā iekļautas kā pašas pēdējās – vispirms ir vēlme izplesties ar koksnes krautnēm un iekārtot šķirošanas laukumu. Uzņēmējs gan sola atjaunot lietusūdeņu savākšanas sistēmu. Turpat arī redzama atzīšanās, ka esošajā teritorijā siltajā laikā notiek zāģbaļķu laistīšana un notekūdeņi bez attīrīšanas tiek novadīti vidē. Iemesls - nav pietiekamas platības notekūdeņu attīrīšanas iekārtu izveidei.

Vides pārvalde sodījusi vienreiz, piemērojot minimālu sodu

Ņemot vērā acīmredzamo piesārņojumu, kas nonāk grāvjos un ko uzņēmējs arī īpaši necenšas slēpt, varētu sagaidīt, ka vides sargi šajā lietā ir sevišķi bargi.

Tomēr Lielrīgas reģionālajā vides pārvaldē nākas sastapties ar tur nu jau ierasto vienaldzību un frāzēm, kas atkal liek domāt, ka vides inspektori strādā kā piesārņotāja advokāti, nevis uzraugi.

„Tur konflikts ir ar vienu uzņēmumu. 2014. gadā tika sākta administratīvā pārkāpuma lietvedība, viņiem bija jāiesniedz pasākumu plāns, bet viņiem ir problēmas ar teritorijām,” tā saka Elmārs Jasinskis, Lielrīgas vides pārvaldes direktora vietnieks un Piesārņojuma kontroles daļas vadītājs. Viņš stāsta, ka vienīgais sods Inčukalna uzņēmumam piemērots 2014. gadā. Tie bija 400 eiro, ko miljonus pelnošam gigantam nebija grūtību veikli nomaksāt. Kā redzams Administratīvo pārkāpumu kodeksā, vides dienests pret kokrūpnieku vērsies ar minimāliem mēriem, jo normatīvs ļauj uzlikt līdz pat 2900 eiro sodu.

Lielrīgas galvenais piesārņojuma uzraugs Jasinskis par „Rettenmeier” vides gandēšanu pēc pāris gadu klusuma pauzes atsācis interesēties pēc tam, kad septembrī par melnajiem notekūdeņiem atkal sūdzējās mežzinis Normunds Gerbis. Tagad līdz pirmdienai, 24. oktobrim, uzņēmums solījis iesniegt konkrētu laika grafiku, kādā novērsīs vides pārkāpumus.

„Vidē nonāk suspendētās vielas – dažādu veidu skaidas, sīkas daļiņas, smiltis izgulsnējas. Taču tas ir grāvis, tā nav upe vai ezers!” pielaidīgs ir vides sargs Jasinskis.

Analīzes rāda četras reizes lielāku piesārņojumu par atļauto

Jau iepriekš paredzot, ka tieši tik draudzīga uzņēmējam būs Valsts vides dienesta nostāja, vēl septembrī no piesārņotajiem grāvjiem ūdens paraugus paņēmu pats. Vienu paraugu iesmēlu grāvī pirms uzņēmuma teritorijas, otru – jau aiz. Nenorādot vietu, kur ūdens iegūts, Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā Latvijas Radio pasūtināja vienkāršākās analīzes – ķīmiskā skābekļa patēriņu. Tas parāda, kāds skābekļa daudzums nepieciešams notekūdeņu sastāvā esošo ūdeņraža, slāpekļa un sēra organisko savienojumu oksidēšanai jeb, vienkārši runājot, vispārējo piesārņojumu.

Laboratorijas kvalitātes sistēmu vadītāja Kristīne Pūga skaidro, ka atbilstoši valdības noteikumiem pieļaujamais ķīmiskā skābekļa patēriņš ir 125 miligrami litrā ūdens. Tik netīrs ūdens drīkst izplūst no attīrīšanas ietaisēm.

Grāvī pie uzņēmuma „Rettenmeier” šis rādītājs ir gandrīz četras reizes augstāks – 390 miligramu ar 60 miligramu kļūdas iespēju. Savukārt it kā tīrākajā grāvī pirms uzņēmuma teritorijas, kur parauga ņemšanas mirklī bija vērojami kukaiņi un pat zalktis, piesārņojums arī konstatēts, tomēr ar ne tik lielu pārsniegumu.

Dokumenti

Straujupītes ūdens analīžu rezultāti

Lejuplādēt

199.61 KB

"Tur ir ļoti piesārņots ar organiskajām vielām – visticamāk, kaut kas tiešām noplūst. Dabiskās ūdenstilpēs tādas koncentrācijas parasti nav. Kā savā promocijas darbā izpētījusi Ilga Kokarīte, kādā mazā ezerā ķīmiskā skābekļa patēriņš bija 60 miligrami litrā. Tas bija augstākais piesārņojums virszemes ūdeņos. Bet, piemēram, zivju audzēšanai pieļaujamā norma ir tikai 5 miligrami uz litru. Šis tiešām ir ļoti piesārņots ūdens," raksturo Pūga.

Hidrobiologs: tādā ūdenī var dzīvot tikai žurkastes!

Upju pētnieks hidrobiologs Andris Urtāns stāsta, ka tādā ūdenī dzīvām radībām nav vietas: „Upītēs tāpat kā mūsu dzīvēs visu nosaka skābeklis. Ja skābekļa nav pietiekami, tur nespēj dzīvot ne tikai lašveidīgie, bet arī vienkāršākās sugas. Tur var dzīvot tikai žurkastes, kas pie skābekļa tiek, izbāžot savu elpcauruli no ūdens, ievelkot gaisu un tad atkal ienirstot vidē, kas ir tā piedraņķēta, ka tur nekā cita apakšā nav!”

Urtāns skaidro, ka Latvija tikai pamazām sāk apzināties citu valstu konstatēto, ka intensīvā mežistrāde un lauksaimniecība, apstrādājot laukus līdz grāvju kantēm, būtiski kaitē upju ekosistēmām.

Ūdenī nokļūst augsne, kas pārklāj bioloģisko upes gultni, kur veidojas smilšu tuksnesis, un dzīvot tajā var tikai pieticīgākās būtnes.

Dome par klusēšanu saņem labsirdības dāvanas

Pieticīgi prasīgumā pret Inčukalna uzņēmējiem ir ne tikai vides sargi, bet arī vietējā dome. Par „Rettenmeier” cūkošanos deputāti runāja jau pirms desmit gadiem, atzīst domnieks Ivo Bernats. „Pirms desmit gadiem mēs lūdzām, lai to visu sakārto. Toreiz Attīstības komitejas vadītājs bija Aivars Nalivaiko, kas tagad ir domes priekšsēdētājs. Toreiz izlīga tā – „davai”, veči, jūs domei maksājiet naudu, bet mēs neprasīsim attīrīšanas iekārtas!” deputāts Bernats apgalvo, ka dome nav ieinteresēta jautājuma sakārtošanā.

Inčukalna mērs Aivars Nalivaiko sadarbību ar lielo uzņēmumu neslēpj – ieguvums ir gan darbavietas un nodokļi, gan palīdzība grūtdieņiem.

„Mums ir sadarbība! Pagājušajā gadā Sociālajam dienestam sagādāja veļas mazgājamās mašīnas, žāvējamo, invalīdu ratiņkrēslus. Reizi gadā tiekamies, arī šim gadam bijām izstrādājuši sadarbības programmu, bet pamainījās īpašnieki, tāpēc pašlaik tā programma apstājusies,” atklāj mērs.

Ir skaidrs, ka kokapstrādes gigants «Rettenmeier» savā mītnes zemē Vācijā neattīrītus notekūdeņus plūdināt grāvjos nevarētu atļauties. Tāpat ir skaidrs, ka plāni par attīrīšanas ietaišu izveidi ir tikai kārtējie solījumi, kas redzami uzņēmuma katra gada darba pārskatos.

Kompānijai, kas apgroza gandrīz simt miljonus eiro un pelna vairākus miljonus, diez vai tādas investīcijas daudz skādētu.

Tādēļ jautājums ir tikai viens – kādēļ vides sargi kārtējoreiz ir tik maigi?

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti