Kodolieroču starptautiskā iegrožošana: starts pēc Hirosimas un Nagasaki

Kopš 1945.gada augusta, kad Amerikas Savienotās Valstis (ASV) Hirosimā nometa un uzspridzināja “Mazo zēnu” (Little Boy) un Nagasaki “Resno vīru” (Fat Man), nu pagājuši 73 gadi. Dažu dienu laikā izdzēstas tika vairāk nekā 200 000 dzīvības, kam sekoja neizmērojama vides katastrofa. Atceroties šos notikumus, atskatāmies uz starptautiskajiem ierobežojumiem, kuru mērķis ir novērst šādu katastrofu atkārtošanos nākotnē.

Īsumā:

  • Atomzinātnieki norāda uz jaunu draudu starptautiskajai drošībai, pagriežot Pastardienas pulksteni uz divām minūtēm līdz pusnaktij.
  • Hirosimas un Nagasaki posts aizsāka desmitgadēm ilgu uz morāliem pamatiem balstītu kodolieroču atbruņošanās procesu, kurā lomu spēlēja civilā sabiedrība.
  • Kodolieroču neizplatīšanas līgums, kas ir visvairāk pieņemtais un ievērotais ieroču kontroles līgums, šogad svin 50. gadadienu.
  • ASV arvien ir vienīgā valsts, kas izmantojusi atombumbu.
  • Par spīti kodolieroču bažām, atskatoties pagātnē, redzami arī pozitīvi atbruņošanās piemēri – Brazīlija un Argentīna, Dienvidāfrika, kā arī Lībija.

Par "Status Quo"

Elizabete Auniņa ir lsm.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas - "Status Quo" redaktore. Rubrikā tiek analizētas starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz pat Tālajiem Austrumiem. “Status Quo” latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā. 

2018.gada ieskaņā Atomu zinātnieku ziņojuma dēlis (Bulletin of the Atomic Scientists) pagrieza savu slaveno Pastardienas pulksteni (Doomesday Clock) uz laiku - divas minūtes līdz pusnaktij. Tas ir par 30 sekundēm tuvāk iznīcībai, nekā tas bija 2017.gadā. Šis virtuālais pulkstenis, kas apzīmē pusnakti kā metaforu apokalipsei, tika atklāts 1945.gadā un apvieno vairākus ar kodolieročiem saistītus speciālistus, tajā skaitā arī 15 Nobela prēmijas laureātus. Pulksteņa mērķis ir vērst uzmanību uz globālas iznīcības draudiem.

Divas minūtes līdz pusnaktij ir tuvākais apokalipses rādītājs kopš 1953.gada, kad Aukstā kara saspīlējums sasniedza virsotni.

Vien daži no iemesliem pulksteņa simboliskai pagriešanai: Ziemeļkorejas kodolieroču programma, Irānas kodolieroču izplatīšana, nesenais ASV prezidenta Donalda Trampa lēmums atsaukt savu dalību Irānas kodolvienošanās nolīgumā, kā arī jaunas bažas par bruņošanās sacensībām starp ASV un Krieviju.

Atminoties Hirosimas un Nagasaki 1945.gada humanitāro katastrofu, tuvāko dienu laikā “Status Quo” rubrikā vēstīsim par nozīmīgiem, taču nu jau retāk apspriestiem tematiem saistībā ar kodolieročiem un to lomu mūsdienu pasaulē. Četru rakstu sērijā vēlamies atgādināt par tādiem sasniegumiem ceļā uz kodolieroču skaita ierobežošanu kā Kazahstānas atteikšanos no kodolieročiem un Centrālāzijas kodolieroču brīvo zonu, kā arī vērst uzmanību uz šo sasniegumu aizēnojošo Izraēlas kodolieroču programmu un tās ietekmi uz Tuvo Austrumu no kodolieročiem brīvās zonas izveidi, noslēdzot sēriju ar skatījumu uz drošību un atomterorisma draudiem.  

Pēc Hirosimas un Nagasaki 

Kodolieroču neizplatīšanas režīms - akadēmisks apzīmējums, lai norādītu uz vairākiem starptautiskiem normatīvajiem līgumiem un sadarbību, kas vērstas pret kodolieroču izplatīšanos. Lielākais starp tiem ir Kodolieroču neizplatīšanas līgums un tam piesaistītais kontroles mehānisms - Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra (International Atomic Energy Agency), arī Kodolmateriālu piegādātāju grupa (NSG) un Zangera kodolmateriālu komiteja (Zangger Committee).

 

Kaut arī vēsturiski ASV prezidents Harijs Trūmens (Harry Truman) tiek minēt kā prezidents, kas aizstāvējis savu lēmumu par atombumbu nomešanu uz Japānas, tomēr Tirdzniecības sekretārs Henrijs Valacs (Henry Wallace) savās publicētajās atmiņās min, ka dienu pēc atomuzbrukuma Trūmens pasūtījis turpmāku bombardēšanas pārtraukšanu. Pēc tam, kad Trūmens saņēmis ziņojumus un fotogrāfijas no Hirosimas, viņš savam kabinetam paziņojis, ka ideja par papildu 100 000 cilvēku noslaucīšanu no zemes virsmas ir pārāk drausmīga. Vēlāk, 1945.gada oktobrī, tieši Trūmens izteica šaubas par to, vai atombumba vēl kādreiz varētu tikt lietota.

Hirosima un Nagasaki aizsāka pret kodolieroču arsenālu un izplatīšanu vērstu morālu noliegumu, kas vēlāk strauji izplatījies par spīti dažu valstu pretestībai.

Īpaši jāpiemin Kodolieroču neizplatīšanas līgums (The Nuclear Non-Proliferation Treaty (NPT)) un no tā izrietošais pret kodolieroču izplatīšanu vērstais režīms. Tieši šogad, 2018.gadā, mēs atzīmējam 50 gadus kopš NPT tika atvērts parakstiem (stājies spēkā 1970.gadā). Arī šodien tas vēl arvien ir zināms kā visplašāk pieņemtais un ievērotais ieroču kontroles līgums. Kaut arī saskaņā ar aprēķiniem pasaulē vēl ir saglabājušies aptuveni 22 tūkstoši atomieroču, tam pievienojot aptuveni 2000 kodolizmēģinājumu, atombumba kopš 1945.gada vairs ne reizi nav izmantota.

Lai gan ASV prezidents Džons Kenedijs (John Kennedy) savulaik izteicās, ka tuvā nākotnē  (līdz 1964.gadam) pasaule var sagaidīt vismaz 15 līdz 20 jaunas valstis ar kodolieroču arsenāliem, šis pareģojums nepiepildījās. Kodolieroču valstu skaits pasaulē nav būtiski audzis, un ASV līdz šim vēl arvien ir vienīgā valsts, kas reiz šos ieročus izmantojusi. Tieši pretēji, kopš NPT un tā režīma stāšanās spēkā līgums ir saņēmis gandrīz universālu apstiprinājumu (191 valstis), tai skaitā arī no piecu kodolieroču lielvalstu (ASV, Apvienotā Karaliste, Francija, Krievija un Ķīna) puses.

Kodolieroču neizplatīšanas līgums

Kodolieroču neizplatīšanas līgums un tā 11 panti ir balstīti uz trīs galvenajām sadaļām: neizplatīšanas, garantijām par bezkodolieroču valstu tiesībām izmantot atomenerģiju civilajiem mērķiem un atbruņošanās mērķi. Līgums paredz arī kontroles mehānismus un ziņošanas sistēmu caur Starptautiskās Atomenerģijas aģentūru (IAEA) un Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Drošības padomi. IAEA pilnvaras tika īpaši papildinātas pēc pirmā Irākas kara, kad toreizējie pārbaudes mehānismi tika atzīti par nepietiekamiem, tādēļ 1997.gadā spēkā stājās Papildu protokols.

Līguma tapšanā, kas lielā mērā tika sākta pēc Īrijas iniciatīvas 1959.gadā, un tā vēlākajā attīstībā īpaša loma var tikt piedēvēta tieši civilajai sabiedrībai. Piemēram, īpaši pieminama ir Saprātīgas kodolpolitikas komiteja (The Committee for a Sane Nuclear Policy), kuras petīciju par kodolizmēģinājumu pārtraukšanu parakstīja vairāk nekā 10 000 amerikāņu zinātnieki. Vēlāk, 1982.gadā, Pasaules Veselības organizācijas (World Health Organization) publicētais pētījums lēsa, ka divi miljardi iedzīvotāji varētu tikt noslaucīti no Zemes virsmas lielvalstu atomkarā.

Tas pamudināja simtiem tūkstošus cilvēku Ņujorkas Centrālparkā piedalīties demonstrācijā pret lielvaru kodolieroču sacensību. Šīs iniciatīvas vadīja Aukstajā karā pastāvošās bailes par atomkaru starp ASV un Padomju Savienību. Tomēr viens no lielākajiem vadītājiem bija tieši Hirosimas un Nagasaki iznīcība, kas vēl svaigi glabājās atmiņā. Tieši tas mudināja 1948.gadā atjaunot masu iznīcināšanas ieroču definīciju, kas visus masu iznīcības ieroču efektus salīdzināja ar atombumbu, tādējādi uzstādot to kā visnāvējošāko ieroci pret starptautisko mieru un drošību.

Pasaule bez atomieročiem?

Pieminot piecas NPT kodolieroču valstis, gan jāmin, ka Neizplatīšanas līgumu nav parakstījušas vai ratificējušas arī valstis, kurām ir atomieroči - Indija, Pakistāna, Ziemeļkoreja (kas izstājās 2003.gadā) un Izraēla. Nudien, pasaule, kurā valstīm nav pieejas atomieročiem, ir šķietami vien attāla vīzija.

Tomēr par spīti iepriekš minētajiem draudiem, kas pamudināja atomzinātniekus pagriezt Pastardienas pulksteni, ir svarīgi novērtēt arī veiksmes stāstus. Tieši šāds stāsts ir ne tikai plaši ratificētais Kodolieroču neizplatīšanas līgums, bet arī valstis, kas gadu gaitā pievienojušās to skaitam, kuru arsenālā nav (vairs nav) šādu ieroču. Šādi veiksmes stāsti ir Argentīna un Brazīlija, kas Aukstajā karā pietuvojās atomieroču sacīkstēm, bet 20.gadsimta 90.gadu gadu sākumā noslēdza vienošanos par kontroli un pievienošanos Tlāteloko līgumam (Tlateloco Treaty), saskaņā ar kuru Latīņamerika un Karību salas kļuva par no kodolieročiem brīvu zonu. Šādi veiksmes stāsti ir arī, piemēram, Dienvidāfrika un arī Lībija. 2003.gadā Muamars Kadāfi (Muammar Gaddafi) piekrita pārtraukt savu melnajā tirgū aizsākto atomieroču programmu.

Līdzās Kodolieroču neizplatīšanas līgumam savu devumu neizplatīšanas un atbruņošanas mērķiem ir devuši arī citi līgumi, piemēram, vispārējais līgums par kodolizmēģinājumu aizliegumu un arī 2017.gadā pieņemtais līgums par kodolieroču aizliegumu. Sabiedrības loma šo līgumu pieņemšanā un ratificēšanā bijusi ārkārtīgi nozīmīga, tādēļ ir svarīgi uzturēt par atomieročiem, to riskiem un ierobežojumiem informētu diskusiju.

Atceroties Hirosimu un Nagasaki, jaunie starptautiskās drošības riski rada neskaidrību, tomēr jāatminas, ka vēl ne tik sen Rietumvācijas pārstāvis Villijs Brants (Willy Brandt) 1968.gada ANO runā minēja, ka pievienošanās neizplatīšanas un atbruņošanās mērķiem ir “goda sasniegums”. Tieši šādu uzstādījumu ir vērts atbalstīt un popularizēt, lai mērķi par pasauli bez atomieročiem padarītu par realitāti.

Lai saglabātu optimismu, nākamajā rakstā atgādināsim tieši par pozitīvo piemēru kodolieroču atbruņošanās stāstā, proti, Kazahstānas piemēru un Centrālāzijas brīvo zonu.

 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti