Ko var sagaidīt no Kaspijas jūras samita vienošanās?

Jau 22 gadus piecas Kaspijas jūras piekrastes valstis – Krievija, Irāna, Kazahstāna, Turkmenistāna un Azerbaidžāna – nav spējušas vienoties par Kaspijas jūras teritoriālo dalījumu un tajā atrodamo resursu sadali. Taču pēc augustā notikušā Kaspijas jūras valstu samita piekrastes valstu līderi parakstīja vēsturisku vienošanos Kazahstānas ostas pilsētā Aktau, paverot ceļu ilggadējo domstarpību atrisināšanai. Lai arī līdz pilnīgai vienošanās ratifikācijai vēl ejams tāls ceļš, vienošanās var atstāt nozīmīgu ietekmi uz ģeopolitikas, drošības un enerģētikas jautājumiem reģionā.

ĪSUMĀ:

  • Pirms PSRS sabrukuma ar Kaspijas jūru robežojās tikai divas valstis – PSRS un Irāna.
  • Kopš 1991.gada nu jau piecas Kaspijas jūras piekrastes valstis nav spējušas atrisināt strīdu par jūras statusu un tās ūdeņu teritoriālo dalījumu.
  • Jautājums par Kaspijas jūras statusu – vai tā tiks klasificēta kā jūra vai kā ezers –  ir ļoti būtisks, jo tas skar dažādas valstu drošības, enerģētikas un ekonomikas intereses.
  • Lai gan augustā panāktā piekrastes valstu līderu vienošanās dod pamatu optimismam, līdz tās ratifikācijai joprojām ir jāpārvar vairāki nopietni šķēršļi.

Tomass Pildegovičs

Tomass Pildegovičs ir LSM.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas "Status Quo" autors.

Rubrikā analizē starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz pat Tālajiem Austrumiem. “Status Quo” latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt, kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā. 

22 gadus ilgstoša interešu balansēšana

Pēc PSRS sabrukuma deviņdesmito gadu sākumā par Kaspijas jūru tika runāts kā par nākamo Ziemeļjūru – tai bija potenciāls kļūt par reģionālu ekonomiskās attīstības centru, pateicoties tās stratēģiskajam izvietojumam un būtiskiem minerālo resursu, naftas un dabasgāzes krājumiem. Pēc ASV Enerģētikas Informācijas Administrācijas aprēķiniem, Kaspijas jūras akvatorija satur 48 miljardus barelu naftas, kā arī 292 triljonus kubikpēdu dabasgāzes. Tāpat Kaspijas jūrā atrodas milzīgās Kašaganas naftas atradnes, kas ir lielākās, kas atklātas pēdējo 20 gadu laikā.

Taču līdz šim ambiciozā vīzija par Kaspijas jūras ekonomisko potenciālu nav piepildījusies.

Piekrastes valstis jau ilgstoši nav spējušas atrisināt juridisku strīdu par Kaspijas jūras statusu – vai šī ūdenstilpne būtu jāklasificē kā jūra vai kā ezers.

Lai arī šis strīds ir šķietami virspusējs, no tā izriet nopietnas ģeopolitiskas sekas, kavējot gāzes un naftas eksporta infrastruktūras izveidi un attīstību.

Ja Kaspijas jūra tiks atzīta par jūru, tad uz to būs attiecināma 1982.gada ANO Jūras tiesību konvencija, kas nozīmētu, ka valstu jūras robežas tiktu savilktas proporcionāli to piekrastes teritorijām. Savukārt, ja Kaspijas jūru atzītu par ezeru (oficiāli padarot to par lielāko ezeru pasaulē), tad tās teritoriālie ūdeņi tiktu sadalīti vienlīdzīgi starp visām piekrastes valstīm. Likumsakarīgi tieši Irāna, kurai ir visīsākā piekrastes teritorija, ir aktīvi iestājusies par Kaspijas jūras ezera statusu un izrietošo vienlīdzīgo dalījumu – 20% Kaspijas jūras teritorijas katrai no piecām piekrastes valstīm.

Kamēr piekrastes valstis nespēs nonākt pie vienotas jūras statusa definīcijas, neatrisinātie teritoriālie strīdi kavēs Kaspijas jūras ekonomiskā un enerģētikas potenciāla realizēšanu. Piemēram,  viens no svarīgākiem starpvalstu teritoriālajiem strīdiem skar neattīstīto Serdaras/Kjapazas lauku, pret kuru pretenzijas ir izvirzījusi gan Azerbaidžāna, gan Turkmenistāna.

Nozīmīgi, ka Aktau vienošanās pagaidām neparedz konkrētu galēju risinājumu Kaspijas jūras statusa jautājumam, nosakot, ka Kaspijas jūra juridiski nav ne jūra, ne ezers, bet gan "ūdenstilpne ar īpašu juridisku statusu".

Īpašais statuss paredz, ka Kaspijas jūras virsma tiks klasificēta kā jūra, tikmēr tās dibens tiks klasificēts kā sauszeme, pagaidām gan vēl bez konkrētām robežu demarkācijām.

Šajā sakarā vienošanās skeptiķi norāda, kas tas ir tiešs signāls par valstu līderu vēlmi atlikt sarunas par pašu problemātiskāko sāpju punktu piekrastes valstu attiecībās. Tomēr, lai arī Kaspijas jūras statuss nav ticis definēts līdz galam, nešaubīgi ir jānovērtē nozīmīgais progress starpvalstu sadarbībā.

Aktau vienošanās ietekme uz drošības situāciju reģionā

Kaspijas jūras samita vienošanās ietekmēs arī jūras lomu reģionālajā drošības kontekstā. Jaunā vienošanās paredz, ka tikai minētajām piecām piekrastes valstīm būs tiesības jūrā izvietot savus bruņotos spēkus. Īpaši uzstājīgas attiecībā uz šo pantu bija Krievija un Irāna, kuras vairākkārt pauda bažas, ka nākotnē NATO alianse varētu mēģināt stiprināt savu militāro klātbūtni reģionā.

Nav skaidrs, cik pamatotas ir šīs bažas, lai arī viena no piekrastes valstīm Azerbaidžāna pēdējos gados ir stiprinājusi savu militāro sadarbību ar ASV, it īpaši tranzīta jomā. Piemēram, Starptautisko drošības atbalsta spēku Afganistānā (ISAF) operācijas laikā vairāk nekā trešdaļa no ASV neletālā militārā nodrošinājuma (pārtika, degviela, ekipējums) tika vesta caur Azerbaidžānas Kaspijas jūras ostām un Baku lidostu.

Tāpat jāatgādina, ka Kaspijas jūra spēlē zināmu stratēģisku lomu Sīrijas konfliktā, jo Krievija jau vairākkārt ir veikusi raķešu triecienus no Kaspijas jūrā bāzētiem kuģiem.

No Maskavas interešu skata punkta stratēģiskā dominance pār Kaspijas jūru ir ārkārtīgi būtiska,

jo tā palīdz stiprināt reģionālo asi ar Teherānu un konsolidēt savu ietekmes sfēru.  

Vienošanās potenciāls – enerģētikas diversifikācija

Nesen panāktais Kaspijas jūras valstu kompromiss nav palicis nepamanīts arī Briselē un Vašingtonā, kas jau kopš PSRS sabrukuma šo reģionu uzskata par stratēģiski svarīgu. Vašingtonā jau ilgstoši tiek lolotas cerības, ka Kaspijas jūra varētu kļūt par naftas piegādes alternatīvu Tuvajiem Austrumiem, jo īpaši tāpēc, ka Kaspijas jūras valstis, izņemot Irānu, nepieder pie naftas eksportētājvalstu organizācijas (OPEC).

Savukārt Eiropas Savienība primāri saista savas intereses reģionā ar Kaspijas jūras potenciālu mazināt Eiropas enerģētisko atkarību no Krievijas.

Tā saucamais Dienvidu gāzes koridors paredz ambiciozā Transkaspijas gāzes cauruļvada projekta īstenošanu, kas ļautu transportēt Kaspijas gāzi uz Eiropu, nešķērsojot Krievijas teritoriju. Tādējādi Kaspijas jūras piekrastes valstis, it īpaši Azerbaidžāna un Turkmenistāna iegūtu brīvāku un neatkarīgāku piekļuvi Eiropas un pasaules tirgiem.

Aktau vienošanās šajā kontekstā ir potenciāli nozīmīga – ja tiks atrisināts jūras teritoriālais dalījums, tad Turkmenistānai un Azerbaidžānai būs juridisks pamats tālākai Transkaspijas gāzes cauruļvada projekta attīstībai, nopietni paaugstinot to kopējo eksporta kapacitāti. Šis scenārijs iedragātu Krievijas monopolu pār Eiropas gāzes tirgu, jo Turkmenistānai ir pasaulē ceturtās lielākās gāzes rezerves un tā jau tagad izrāda sīvu konkurenci par gāzes eksportu uz Ķīnu. Nav pārsteigums, ka Maskava un Teherāna jau iepriekš vairākkārt ir izrādījušas pretestību jaunas Transkaspijas gāzes tranzīta infrastruktūras izveidei, pārsvarā gan atsaucoties uz potenciāliem ekoloģiskiem riskiem.

Tālākais ceļš uz ratifikāciju – vai Irāna samierināsies ar jauno status quo?

Jau iepriekš minēts, ka Aktau vienošanās neietver konkrētu galīgu risinājumu Kaspijas jūras statusa jautājumam. Visproblemātiskākā punkta atrisināšana – jūras teritoriālā dalījuma noteikšana – tuvākajā nākotnē prasīs papildu vienošanos starp valstu līderiem. Visnopietnāko pretestību turpina izrādīt Irāna, ņemot vērā, ka prezidents Hasans Rouhani ir sastapies ar nopietnu opozīciju, kas uzskata šo vienošanos par valsts interešu nodevību. Protams, Irānai īpaši svarīgs bija Aktau vienošanās drošības elements un liegums ASV un NATO izvietot spēkus Kaspijas jūrā, taču vienlaikus tās piekāpšanās un  potenciālie zaudējumi teritorijas un resursu izteiksmē ir gaužām lieli.

Kopumā, Kaspijas jūras reģionam nešaubīgi ir liels potenciāls, bet reizē to raksturo dziļa fragmentācija, kopīgas reģionālas identitātes un sadarbības trūkums, kā arī nepietiekama infrastruktūras attīstība.

Tomēr Aktau vienošanās ir uzskatāms politiskās gribas apliecinājums.

Ņemot vērā ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijas izvērsto spiedienu un sankciju pielietošanu pret Irānu, var prognozēt, ka Irāna būs vairāk spiesta sadarboties ar Krieviju un citām Kaspijas jūras reģiona valstīm, lai uzlabotu savas salīdzinoši vājās ģeopolitiskās pozīcijas.

 

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti