Ko «Aizliegtais paņēmiens» atklāja aprūpes centrā «Gaiļezers»?

LTV raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” žurnāliste, uzdodoties par aprūpētāju, pieteicās darbā un pastrādāja sociālās aprūpes centrā “Gaiļezers”, novērojot darbinieku un klientu ikdienu, saskarsmi un problēmas.

ĪSUMĀ:

  • Pat bez pieredzes aprūpē darbinieci pieņem ļoti labprāt, pat nesteidzas ar obligātās veselības pārbaudes prasīšanu.
  • Darbu demences nodaļā ar 20 klientiem sāk bez instrukcijām un iepazīstināšanas.
  • Sarunā ar potenciālā klienta tuviniekiem atzīst – ar izcilu aprūpi nevar lepoties, bet ir nodarbības klientiem.
  • Aprūpes darbinieku maiņa 12 stundas, dienā nodaļā strādā divi cilvēki, naktī – viens.
  • Klientu ēdināšana ir precīza, bet rodas jautājumi par higiēnu, caurejas parādīšanos un specifiskāku vajadzību nodrošināšanu.
  • Demences nodaļas klienti mēdz doties smēķēt vieni, dažreiz arī aizklīst, piemēram, uz citu Rīgas galu.
  • Neizdodas novērot, ka kāds aprūpētājs būtu aizvedis klientus uz nodarbībām.
  • Pastaigās svaigā gaisā klienti dodas, kad ciemos atnāk tuvinieki.
  • Pietrūkst personīgas attieksmes un pieejas klientiem.
  • Centra vadība: iemītnieku vajadzības un intereses ir apzinātas, pastaigāties paši negrib.
  • Centra vadība: Domes vadlīnijas paredz sociālajam darbiniekam pieiet pie klienta divreiz mēnesī.

Pieteikšanās darbā

“Aizliegtā paņēmiena” žurnāliste 2019. gada vasarā pieteicās darbā sociālās aprūpes centrā “Gaiļezers”. Tas pieder Rīgas pašvaldībai. Kopumā 400 klienti: ar fizisku invaliditāti, ar garīga rakstura traucējumiem, arī seniori, kā arī slēgtā nodaļa cilvēkiem ar demenci.

Žurnālistes leģenda: grib piepelnīties, domā braukt uz ārzemēm studēt sociālo aprūpi un savulaik kopusi vecmāmiņas draudzeni, bet citas pieredzes nav. Taču tas netraucē pieņemt viņu darbā nodaļā ar 18 klientiem: “Mums ir maza, atsevišķa nodaļa, demenču nodaļa, kas ir slēgta, bet tur ir visādi klienti. 18 klienti. Pa dienu divi aprūpētāji uz 18 klientiem. Mums meitenes iet atvaļinājumā, un līdz ar to vajag papildu cilvēkus pa diennaktīm.”

“Gaiļezerā” darbinieci vajag tik ļoti, ka prasītā obligātā veselības pārbaude var pagaidīt un būtu labi sākt strādāt jau nākamajā dienā.

Nekādu instrukciju un iepazīstināšanas

Tad nu darbs var sākties. Bet kas īsti jādara, kāda ir darba specifika, kādi ir katra aprūpes centra standarti?

“Nav nekādu instrukciju, kas būtu jādara.

Par neparedzētajiem gadījumiem, ja nu gadījumā kāds paliek agresīvs vai neprognozējams – arī tādās situācijās principā es nezinātu, ko darīt, jo man neviens par to neizstāstīja,” par pieredzēto stāsta žurnāliste.

Turklāt, sākot darbu jau konkrētajās nodaļās ar caurmērā 20 cilvēkiem, ar jauno aprūpētāju neviens neiepazīstināja: ne vārdus, ne ieradumus un raksturīgās iezīmes. “Tas noteikti nebija normāli, ka mani pat neiepazīstināja ar šiem cilvēkiem, kas tur dzīvo, jo tomēr es ar viņiem pavadu visu dienu. Un arī, iespējams, turpmāk būtu pat diennaktīm palikusi ar šiem cilvēkiem. Principā man viņi bija nepazīstami cilvēki,” tā žurnāliste.

Ko piedāvā “Gaiļezers”?

Sākumā gan vērts ielūkoties, ko par aprūpi “Gaiļezera” centra Sociālā darba nodaļas vadītāja Ieva Dortāne stāsta cilvēkam, kurš izskata iespēju tur izmitināt kādu savu radinieku ar demenci. Sākumā viņa informē, kam un kā pienākas sociālās aprūpes centrs, proti, ka jābūt nepieciešamajam aprūpes līmenim, kas ir jāizvērtē. Arī jāstājas rindā, un tad pie pansionāta varot tikt.

Bet kādi ir darbinieki? “Neprasa izglītību. Šodien ir “Maksima” pārdevējs, rītdien mēs ar atplestām rokām viņu sagaidām. Protams, mums ir kursiņi, un mēs cenšamies un tirļi-pirļi... Bet, protams, es neteiktu, ka mēs varam lepoties ar izcilu aprūpi. Ņemam visus. Izņemot, ja galīgi, protams, alkoholiķis. (..) Mainība bieži kā jebkurā slimnīcā, kā jebkurā pansionātā,” atklāti saka Dortāne.

Arī ar veselības aprūpes personālu situācija nav spoža: “Ģimenes ārsti ir ļoti minimāli - tas ir rajona ārsts, kas nāk divreiz nedēļā. Ja neviens nesauc, tad neviens arī neies. Un tad katru dienu strādā māsiņas – dod zāles, mēra spiedienu, pieraksta pie ģimenes ārsta. Uz 400 klientiem dienā ir trīs māsiņas.”

Varbūt tad vismaz pulciņi, nodarbības, pastaigas un fiziskās aktivitātes? “Mums ir sociālie pedagogi, sociālie darbinieki, bet mums ir citas funkcijas. Mēs kārtojam papīrus, pensijas. Ir viņiem, protams, rehabilitētājs. Mums ir nodarbības. Mums ir fizioterapeits, masieris, mūzika, vingrošana.”

Ko novēroja eksperimentā?

Demence

  • nereti tautā sauc par plānprātību,
  • smadzeņu darbības bojājumi,
  • var izpausties kā atmiņas zudumi, grūtības runāt, problēmas orientēties telpā, vietā.

Rīgas pašvaldībai piederošo sociālās aprūpes centrā “Gaiļezers” LTV žurnāliste strādāja aptuveni mēnesi. Viena maiņa 12 stundas.

Darbs slēgtajā nodaļā, kas paredzēta cilvēkiem arī ar demenci. 18 iemītnieki, pārsvarā senioru un galvenokārt vīrieši. Trīs no viņiem ir ratiņkrēslā. Dzīvo istabiņās pa diviem, trim. Viņu tikšana laukā ir ierobežota, un ikdiena faktiski visiem paiet gultas režīmā istabiņās.

Aprūpētāju pienākums ir četras reizes dienā uz istabiņām sarūpēt ēdienu, dažus iemītniekus arī pabarot. Tad vēl divas trīs reizes dienā samainīt pamperus tiem, kas paši neiet uz tualeti. Tādi šeit ir seši.

Ar iemītnieku mazgāšanu nodarbojas speciāla vannotāja. Katru mazgā reizi nedēļā. Māsiņa atnāk un ēdienreizē cilvēkiem iedala zāles. Dienas maiņā uz 18 cilvēkiem ir divas aprūpētājas, nakts maiņā – viena.

Izceļam dažus fragmentus attiecībā uz aprūpes kvalitāti.

Ēšana tiek nodrošināta precīzi pēc pulksteņa. Kopumā ar šo ir labi, izņemot dažas higiēnas nianses. “Man radās iespaids, ka higiēna netiek ļoti stingri ievērota no aprūpētāju puses, jo bieži vien ēdiens tika ielikts pat ar pirkstiem,” novērojusi žurnāliste.

Nodaļā bieži izskan vārds “caureja”, un šādos gadījumos aprūpētājai drēbes jāskalo pašai ar rokām.

“Bija viens klients, kurš bija ļoti izkāmējis, un viņš bija arī nesen atvests no slimnīcas. Viņam bija gan pozicionēšanas plāns, gan arī fiksēja, cik daudz šķidruma viņš uzņēmis dienā. Un pozicionēšanu izpildīja. Taču ar šķidruma uzņemšanu (..) dienas beigās sarakstīja kaut kādus ciparus tā, lai aptuveni beigās sanāk tas, cik aptuveni vajadzīgs. Un, manuprāt, tas nekur neder,” saka žurnāliste.

Smēķējošo iemītnieku netrūkst, bet nodaļā to darīt nedrīkst. Tāpēc aprūpētājas viņus līdz pīpētavai palaiž vienus. Daži negrib smēķēt, bet iziet ārā, un viņus arī palaiž. Tā LTV žurnālistes maiņas laikā viens pacients aizgāja no rīta, bet līdz maiņas beigām neatgriezās. Iespējams, viņš ārā ubago. Ar autobusu devies arī otrpus pilsētai – uz Ķengaragu. Daži dodas līdz tuvākajam veikalam un atgriežas iereibuši.

Varbūt neļaut klientiem dzert alkoholiskos dzērienus?

“Nē, lai dzer. Tā padomājot, ko viņiem vēl darīt? Nu, ko,” saka viena no aprūpētājiem.

Lai gan aiz loga ir vasara, organizētā veidā pastaigas šiem cilvēkiem nerīko. Pat istabu vēdināšana nav plānveidīga. Daži klienti mazliet staigā pa gaiteņiem, bet skubināts uz kustēšanos neviens netiek.

“Bija arī tādi momenti, kad aprūpētāji teica - atpūties, paguli, necelies, tev nevajag kaut kur staigāt, vienkārši pasēdi labāk. A aprūpētājs varbūt cenšas sev nesarežģīt darbu. Protams, ir labi, ka tie cilvēki ir mierīgi, tomēr liekas, ka viņi ir ļoti, ļoti pasīvi,” secina LTV žurnāliste.

Kādam veicas ar to, ka pie viņa atnāk radinieks un tad izved svaigā gaisā. Vienu no tādiem pacientiem bez tuvinieku klātbūtnes ārā nemaz nelaiž, jo bijuši gadījumi, kad aiziet un nomaldās, zināja stāstīt aprūpētājas.

Bet masieri, fizioterapeiti un vingrošanas pa stāviem nav redzēti. Un neviens no personāla jaunajai aprūpētājai par šādu iespēju nav pastāstījis.

Tā vienā dienā aprūpes centrā iefiltrējusies žurnāliste nolemj piedāvāt iemītniekiem uzspēlēt galda spēles, palasīt avīzes vai aiziet uz datorapmācību. Un izrādās – ja viņus pavada, viņi gatavi doties. Šoreiz gan ar datorapmācību nekas nesanak, lai gan rakstīts, ka tādai jānotiek. Bet rezultātā aprūpētājas pavadītais iemītnieks mazliet paspēlē galda spēles.

“Par to, ka ir dažādas papildu aktivitātes, uz kurām varētu vest iemītniekus, par to es uzzināju no lapiņas, kas ir piesprausta pie ziņojuma dēļa, jo neviens – ne sociālais darbinieks, ne arī kolēģis – neteica, ka tiek viņi vesti uz dažādiem pulciņiem vai kaut kas papildus tiek nodrošināts. (..)

Es arī ne reizi nenovēroju, ka kāds no maniem kolēģiem būtu aizvedis kādu klientu uz nodarbībām,” saka žurnāliste, kura aprūpes centrā strādāja mēnesi.

“Aizliegtais paņēmiens” norāda uz vadības un, iespējams, pat visas aprūpes sistēmas uzstādījuma trūkums, ka iemītniekiem vajadzētu kustēties un viņus nodarbināt. Ja tas nenotiek, tad viņi kļūst arvien kūtrāki. Turklāt demences pacientiem tas būtu vēl svarīgāk – lai slimība nepadziļinātos, vajadzētu kustēties, vingrot, censties vingrināt prātu.

Par šāda uzstādījuma trūkumu liecina ikdienas atskaites par iemītniekiem, kurās prasīts: vai ēdis, vai bijis tualetē, vai tīrījis zobus. Sadaļas par iesaisti aktivitātēs nemaz nav. Ir gan sadaļa par pastaigu gaitenī vai svaigā gaisā, bet to aizpildīt neesot obligāti.

“Noteikti pietrūka cilvēcības, un arī pietrūka personīgas attieksmes pret cilvēkiem, personīgas pieejas,” secina žurnāliste.

Ko saka aprūpes centra vadība?

Dažus mēnešus vēlāk LTV aprūpes centrā “Gaiļezers” viesojās jau ar pieteiktu interviju. Izrādās – notiekošais neesot pareizi saprasts.

Pirmkārt, tā esot tikai daļēji slēgtā nodaļa, tāpēc daļa no tās iemītniekiem varot brīvi iziet un, pēc LTV secinātā, arī dažkārt noklīst.

Otrkārt, visu iemītnieku intereses esot apzinātas un ar viņu aktivitāšu plānošanu nodarbojoties sociālais darbinieks. “Klientus iet motivēt darbinieki, kas zina viņu intereses – sociālie darbinieki, sociālie rehabilitētāji. Un viņi to ir uzzinājuši, gan pirmreizēji intervējot klientu tad, kad viņš iestājas, gan arī vēlāk, pieejot pie viņa. Un, ja tas klients, piemēram, ir uzraugāmo klientu nodaļā, tad ir pateikts aprūpētājam, ka viņam ir jāpavada. Un tad ved aprūpētājs,” stāsta centra “Gaiļezers” Sociālā darba nodaļas vadītāja Ieva Dortāne.

Bet doties pastaigās svaigā gaisā iemītnieki paši negribot. “Šie klienti - viņi ir gatavi iet, bet tad, kad ir jāiet, jāģērbjas, viņi vairāk to negrib darīt,” saka aprūpes centra direktors Aldis Virbulis. Klienti nemotivēti, negribot, nevarot arī veselības problēmu dēļ.

Sarunas laikā atklājas, ka šis jautājums atrunāts Rīgas pašvaldības noteiktajā standartā. “Mums ir Rīgas domes izstrādāts sociālo pakalpojumu modelis. Tajā ir ierakstīts, ka sociālais darbinieks pieiet pie klienta divreiz mēnesī. Bet mums ir 400 klienti un četri darbinieki. Darbinieka pirmais uzdevums, viņam ir virkne citu jautājumu - pases, pensijas, dokumentācijas kārtošana, individuālais sociālais darbs. Sociālie darbinieki pie mums arī iesaistās rehabilitācijas procesā. Vada atpūtas pēcpusdienas, kulinārijas nodarbības un tā,” klāsta Dortāne.

Vienlaikus viņa aicina cilvēkus kļūt par brīvprātīgajiem un reizi nedēļā apciemot aprūpes centra seniorus:

“Šī patiešām ir mūsu vājā vieta. Laika šim individuālajam darbam mums nav.”

Vērtējot pakalpojumus, aprūpes centra direktors liek atzīmi 7 vai 8 no 10. Arī LTV žurnāliste apliecina – pamata aprūpe nodrošināta normālā līmenī: “Tiek gan pabaroti, gan apkopti, nomazgāti cilvēki. Bet cilvēki tur vienkārši, es teiktu, eksistē, nevis izbauda, izdzīvo savas vecumdienas. Un viņi, šķiet, ir atstāti diezgan lielā novārtā.”

Jāatzīst, centrā ir gan trenažieri, gan bibliotēka. Blakus arī mežs, taču centra klients Jānis no demences nodaļas, lai arī gribētu doties pastaigās vai paskriet ik dienu, to nevar darīt. “Nu, laikam pansionātā trūkst cilvēku,” tā Jānis, piebilstot, ka trenažieri viņam arī patīk.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti