ĪSUMĀ:
- 41 gadu vecs vīrietis vērsās pie urologa ar vēlmi veikt ķirurģisku kontracepciju jeb vazektomiju.
- Pēc operācijas secināja, ka veikta arī cirkumcīzija jeb apgraizīšana.
- Vīrietis pieprasīja medicīnisko dokumentāciju, pēc kā, viņaprāt, sākušies meli.
- Veselības inspekcijā gan nekādus pārkāpumus nemanīja; vainoja pacientu, ka par maz izprašņāja ārstu.
- Bet 63 gadus veca sieviete nesen apglabāja savu 41 gadu veco dēlu, un uzskata, ka bēdīgu iznākumu izraisīja kļūda.
- Ar diabētu slimais dēls, sajūtoties slikti, no dialīzes procedūras aizsūtīts prom veikt Covid-19 testu.
- Tas izrādījās negatīvs, bet iemesls hroniski slimā vīrieša sliktajai pašsajūtai bija asins saindēšanās.
- Sieviete vērsās Veselības inspekcijā, kur pārkāpumi netika saskatīti.
- Viņa taisnību cer panākt sadarbībā ar advokātu.
- Tikmēr pašā Veselības inspekcijā no darbiniekiem izskan runas par mobingu un bosingu iepriekšējās vadītājas laikā.
- Pašreizējai vadītājai savukārt pārmet ārstu ekspertu atzinumu ietekmēšanu.
Ir decembra beigas, un raidījums "Atvērtie faili" ierodas pie urologa Alvja Laukmaņa, lai viņu intervētu par kādu medicīnisku manipulāciju.
Saruna ar ārstu
"Atvērtie faili", žurnālists Ģederts Ģelzis: Man ir doma par izsargāšanos un par sterilizāciju. Tad nevis mana partnere, dzīvesbiedre to darītu, bet es to darītu. Es saprotu, to sauc par vazektomiju?
Ārsts: Jā, vai vazektomiju vai sterilizāciju. Kā mēs to nosaucam, tas nebūtu svarīgi, bet, nu reāli jārēķinās, ka tā ir neatgriezeniska procedūra. Tas jums ir jāņem vērā, un tur jābūt tiešām stingri pamatotam lēmumam! Nu, teiksim, vismaz pietiekami daudz bērniem.
Vazektomija ir vīriešu ķirurģiska kontracepcija, kas kļūst arvien izplatītāka.
Ārsts: Tas ir vai nu viens maziņš vai divi maziņi iegriezumi apmēram centimetru vai puscentimetru lieli sēklinieku maisiņā. Tās ir arī visas operācijas sekas. Reāli jūs neizjūtat savā dzīvē gandrīz nekādas pārmaiņas.
"Atvērtie faili: Un tagad ir situācija tāda. Es pamostos slimnīcā, un es secinu, ka ir pilnīgi ne tas... Man tie sēklinieki, viss, nekas nav aiztikts, bet ir uztaisīta cita operācija un es secinu, ka ir apgraizīšana.
Ārsts: Tas ir neiespējami! (Smejas) Tas tiešām ir neiespējami, un tas tā vienkārši nevar būt!
Patiesībā – var gan.
Tā notika tepat Latvijā ar 41 gadu veco Aleksandru. Viņa vārds raidījumā ir mainīts.
"Tā kā man jau ir sieva, divi bērni aug ģimenē, tad es izlemju, ka varbūt drošākais, kā to saka, kontracepcijas veids būtu sterilizācija man. Es te izlasīju, ka tas ir ļoti populāri ASV un Lielbritānijā. Tas gandrīz simtprocentīgi aizsargā no visādām negaidītām lietām. Un tad nolemju – okei!" viņš klāstīja.
Pirms vairāk nekā diviem gadiem vīrietis medicīnas centrā "ARS" pierakstījās vizītē pie urologa. "Tad sarunājām, ka viņš man to manipulāciju veiks."
Urologs sacīja savam pacientam, ka operēs citā savā darba vietā – Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā (PSKUS). Dakteris ir arī medicīnas zinātņu doktors un labi zināms Latvijas Urologu asociācijas biedrs. Aleksandrs viņam pilnībā uzticējās un sekoja ārsta norādēm.
"Tā mēs sarunājām. Viņš man pierakstīja visu kartiņā."
2019. gada 15. oktobrī vīrietis ieradās Stradiņa slimnīcā.
"Tad uroloģijas reģistratūrā arī parakstīju tos visus papīrus, piekrišanu un tā tālāk. Tur īpaši nekā nebija rakstīts. Un, kas bija rakstīts, tas [bija] nesaprotami ar roku rakstīts. Bet es [domāju, ka] okei, tā [ir] formalitāte, kā vienmēr. Okei, parakstīju," viņš atminējās.
Pēc tam medmāsa viņu ieveda palātā. Viņa Aleksandram vaicājusi, vai pirms operācijas viņš ir ēdis un dzēris.
Aleksandrs: "Es teicu, jā, kā vienmēr – brokastis, kafija, tur viss kā nākas. Viņa tā brīnījās, jo teica, nē, to nedrīkstēja darīt, jo būs anestēzija. Es teicu, ka nē, dakteris neko nebija teicis, jo paskaidroja, ka būs vienkāršā vietējā anestēzija. Tur nekādu to ierobežojumu ēšanai un dzeršanai nav. Nu, jā, viņa tā pasmējās, ka esmu kafijas dzērājs! Viņa tā jokoja vēl vienu reizi vai divas reizes: "Ā, kafijas dzērājs atbrauca uz operāciju!""
Neviens neko vairāk Aleksandram nav jautājis un par gaidāmo operāciju skaidrojis. Medmāsa drīz vien vīrieti ievedusi operāciju zālē. Viņam injicējuši anestēziju mugurā, un tas pats urologs, kurš Aleksandru pieņēma vizītē medicīnas centrā "ARS", sācis operāciju.
"Operācijas beigās tad (mani) atveda atpakaļ uz palātu. Un es tā brīnījos, okei, es nejūtu kājas. Bet ārsts mans teica vizītes laikā, ka es varēšu doties mājās pusstundu pēc operācijas. Bet es jau sapratu, ka tā ir kāda fantastika (smejas), jo es nejūtu kājas! Kā es varu iet?!" viņš stāstīja.
Aleksandram nācies pavadīt nakti slimnīcā. Nākamajā dienā pirms izrakstīšanas no slimnīcas medmāsa nomainījusi pārsēju.
"Tās procedūras gaitā, protams, es sapratu, kas tas it kā nesakrita ar to, ko biju gaidījis," atklāja vīrietis.
Pirms ko teikt ārstiem, Aleksandrs pieprasīja medicīniskās dokumentācijas kopijas.
Ambulatorā pacienta karte no "ARS" centra apliecināja, ka viņš vēlas veikt sterilizāciju. Arī izrakstā no Stradiņa slimnīcas bija pieminēta vazektomija.
Pacients pastāstīja: "No kā sākas tie meli vispār šajā lietā, bija [tas, ka] papildus ierakstīts, ka apskatīšanas laikā pirms operācijas man konstatēta fimoze un bija ieteicams veikt to cirkumcīziju."
Pacienta medicīniskajā kartē bija vēl kas negaidīts.
"Un to visu parakstīja kaut kāds man nezināms ārsts. It kā [viņš] apskatīja un ierakstīja visu to informāciju tur."
Aleksandrs pastāstīja, ka nekad dzīvē nebija saticis urologu, kurš bija parakstījis viņa Stradiņa stacionārā pacienta medicīnisko karti. Bet urologs, kurš Aleksandru pieņēma vizītē "ARS" centrā un vēlāk Stradiņos operēja, vīrietim nekad nebija konstatējis fimozi.
Kas ir cirkumcīzija?
"Atvērtie faili" uz brīdi atgriežas urologa Alvja Laukmaņa kabinetā, lai jautātu dakterim par cirkumcīzijas operāciju.
"Nu, tā ir dzimumlocekļa priekšādiņas apgraizīšana jeb nogriešana," skaidroja Laukmanis.
Gan sterilizācija, gan arī cirkumcīzija ir mazās ķirurģijas operācijas. Tās veic ar tādu pašu anestēziju, un parasti pacientiem pietiek ar uzturēšanos dienas stacionārā.
"Ja viņš ir cilvēks, kuram tā kā bija vēlme dzīvot ar to priekšādiņu noteikti un tas viņam sagādāja kaut kādas zināmas baudas, tad tas ir, jāsaka, neatgriezenisks zaudējums, jo to priekšādiņu atjaunot nevarēs. Tātad viņš paliek bez," norādīja urologs.
Stradiņos kļūdu neatzīst, Veselības inspekcijā – ne tik
Aleksandrs sūdzējās Stradiņa slimnīcas vadībai. Bet tā pārmetumus noraidīja un iespējamas dokumentu falsifikācijas pazīmes nesaskatīja. Pēc tam viņš vērsās Veselības inspekcijā.
"Uzrakstīju iesniegumu par to, visu to aprakstīju, to situāciju visu. Un tad gribēju lūgt viņiem, lai tās vainīgās personas sauktu pie atbildības un atzīst mani par administratīvā pārkāpumā cietušo personu," raidījumam pastāstīja Aleksandrs.
Bet arī Veselības inspekcija, kas savas pārbaudes balsta uz medicīnisko dokumentāciju, nekādus pārkāpumus nekonstatēja. Sarunu starp ārstu un pacientu nevarot pierādīt. Inspekcija arī vaino pašu vīrieti, ka pirms operācijas nav pietiekami izprašņājis ārstus.
"Man vispār bija ļoti liels stress par to, kā to var sajaukt vispār! Kas man tad jāpārbauda pēc daktera, medicīnisko zinātņu doktora, – visu, ko viņš tur ierakstīja?"
Veselības inspekcija savu gala lēmumu viņam atsūtīja pusgadu pēc sūdzības. Tas ir laiks, kad iestājas administratīvās atbildības noilgums.
Vīrietis uzskata, ka inspekcija apzināti novilcinājusi lietas izskatīšanu. Tādēļ viņš tiesas ceļā cenšas panākt, ka inspekcijas lēmumu atzīst par nelikumīgu.
Aleksandrs arī cer iegūt atlīdzību par ārstu nodarīto kaitējumu no Ārstniecības riska fonda. Bet atlīdzība ir atkarīga no tā, vai inspekcija ir konstatējusi ārsta kļūdu.
"Un, protams, acīmredzot, ka rezultāts būs tāds pats, jo to izskatīs tagad arī Veselības inspekcija," viņš pieļāva.
Aleksandrs nav vienīgais, kurš šaubās par Veselības inspekcijas darbu un tās atzinumu ir apstrīdējis.
"Mammu, bet es esmu dzīvs!"
63 gadus vecā sieviete, kura raidījuma veidotājiem lūdza neatklāt savu identitāti, turpmāk tekstā tiks saukta par Lauru.
Viņa stāstīja: "Mans dēls slimoja ar cukura diabētu jau no sešu gadu vecuma. Protams, tik ilgu laiku slimojot, veidojās komplikācijas. Un arī manam dēlam bija komplikācijas gan ar acīm, gan arī citas. Un viņam tagad bija tieši problēma ar nierēm."
2020. gada septembrī viņas dēls Jānis (kas arī nav viņa īstais vārds) nonāca Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (RAKUS). Tur ārsti viņam atklāja cukura diabēta izraisītu komplikāciju – hronisku nieru mazspēju.
"Viņam vajadzēja veikt dialīzi, un tā dialīze bija katru otro dienu," atklāja Laura.
Hemodialīze ir asins attīrīšanas process, kurā izmanto mākslīgu filtru.
"Kad viņš uzsāka to dialīzi, asins, nu jā, asins rādītāji uzlabojās. Un mēs jau arī ļoti priecājāmies, ka viss iet uz labo pusi!"
Tomēr pēc kāda laika Jānim dialīzes laikā palika slikti.
"Viņam kāpa temperatūra, vemšana, drudzis. Un principā ārste teica, ka viņam noteikti varbūt ir kovids."
Daktere Jāni izrakstīja no slimnīcas un teica, lai pacients dodas pie ģimenes ārsta un saņem nosūtījumu uz Covid-19 testu.
"Dēls man zvanīja, teica, ka viņam ir tāda problēma. Mēs, protams, pārrunājām, un es teicu, varbūt viņš var palikt slimnīcā. Viņam pateica, ka slimnīcā viņš palikt nevar, jo Covid-19 analīzi uztaisīt viņi nevar. Un principā dēls, braucot mājās, sazvanīja ģimenes ārstu un nākošā dienā, tā bija ceturtdiena, viņš aizbrauca pats un nodeva to analīzi," pastāstīja Laura.
Nākamajā dienā viņš saņēma negatīvu Covid-19 testa rezultātu.
"To Covid-19 analīzi viņš ieraudzīja piektdien no rīta. Bet piektdien no rīta viņam vajadzēja būt tajā [slimnīcā] uz to dialīzi."
Jānis zvanīja uz slimnīcu, bet ārsti viņam pateica, ka visas brīvās dialīzes vietas ir aizņemtas. Viņam piedāvāja ierasties uz procedūru dienu vēlāk.
Laura atminējās: "Bet uz vakara pusi viņš palika pavisam švaks, un tad mēs izsaucām ātro palīdzību. Bet viņš bija pie samaņas, viņš arī varēja runāt. Bet nu viņš palika tāds, nu... palika viņam sliktāk."
Mediķi Jāni aizveda uz slimnīcu, kur viņam atklāja sepsi jeb asins saindēšanos. Viņa stāvoklis bija ļoti smags.
Laura: "Viņš ļoti gribēja dzīvot. Viņš... Es viņam teicu: "Dēliņ, tu tāds izskaties, nu, tādiem vadiem kaklā!" Viņš saka: "Mammu, bet es esmu dzīvs!""
Par spīti ārstu pūlēm 11. novembrī Jānis nomira. Viņam bija 40 gadu.
"Vakarā piezvanīja ārsts un pateica, ka dēls ir miris; viņš pateica, ka nākošā dienā mums ir jābrauc uz "Gaiļezeru" pēc dokumentiem," atcerējās Laura.
Slimnīcā viņa tikās ar atbildīgās nodaļas vadītāju.
"Viņa teica, ka – jūs zināt, ka jūsu dēlam bija ļoti daudz slimības. Un, ka vispār viņš bija ļoti slims. Nu, es ar viņu runāju kā caur stiklu, es vēl neko nevarēju saprast, man bija tāda, nu... Man likās, ka tas nenotiek ar mani, bet notiek kaut kur, kaut kur… bet ne ar mani un manu dēlu. Un tad... un tad es nolēmu, ka kaut kas nav pareizi, ka kaut ko izdarīja nepareizi," viņa atklāja.
Laura bija pārliecināta – ja dēls nebūtu izrakstīts no slimnīcas, viņš būtu dzīvs.
"Es uzskatu, ka daktere palaida manu dēlu mājās jau ar sepsi."
Viņa ir pētījusi medicīnisko literatūru un noskaidrojusi, ka dialīzes pacientiem, it īpaši cukura diabēta slimniekiem, ir 100 līdz pat 300 reižu lielāka iespēja nomirt no sepses. Ja dialīzes laikā ir drudzis vai drebuļi, tad vienmēr jādomā par infekciju. Un ir svarīgi to laikus ārstēt.
"Viņa neizvērtēja visu to situāciju. Viņa – vai nu viņa nebija tik profesionāla, vai nu viņa, nu nezinu, nezināja kaut ko vai negribēja iedziļināties," uzskata Jāņa mamma.
Viņa vērsās Veselības inspekcijā. "Atbilde bija sekojoša, ka principā viss ir izdarīts pareizi, ka nekas nav darīts nepareizi… Un principā, ka dēls nomira ne jau no sepses, kā rakstīts miršanas apliecībā, epikrīzē, bet gan no hroniskās saslimšanas," sacīja Laura.
Veselības inspekcija atteicās uzsākt administratīvā pārkāpuma procesu. Slimnīcas ārstus nesauca pie atbildības un Laurai nepiešķīra cietušās statusu.
Bet viņa kopā ar advokātu turpina cīņu.
Laura: "Uzrakstījām iesniegumu policijā. Policija mums atbildēja, ka viņi uzsāk resora lietu un aizsūtīju mūsu to iesniegumu ar dokumentiem uz Veselības inspekciju. Nu, mēs, nu vismaz es domāju, ka Veselības inspekcija atbildēs to pašu, jo, ko tad viņi tur daudz domās?"
Latvijas Radio pēdējā laikā ir stāstījis par vairākiem gadījumiem, kas liek uzdot jautājumu, kāda ir jēga no Veselības inspekcijas pārbaudēm. Piemēram, bez rezultāta beidzās pārbaudes par ārstiem, kas saviem pacientiem ieteica nevakcinēties pret Covid-19, jo šī iestāde secināja, ka rekomendācijas nevakcinēties pacientu medicīniskajā dokumentācijā nav.
Mobings un bosings
2017. gada rudenī Indra Dreika pameta darbu Jūrmalas domes Pašvaldības īpašumu nodaļā. Novembrī viņa iesēdās Veselības inspekcijas vadītājas krēslā.
Veselības inspekcijas vadītāja amats kļuva vakants pēc tam, kad no tā aizrotēja Aiju Mežsargu, kura pārcelšanu vērtēja kā nepamatotu un vērsās tiesā. Mežsarga to sauca par atriebību, jo inspekcija lūdza Ģenerālprokuratūru vērtēt valsts naudas izlietojumu Bērnu slimnīcā un "stradiņos" laikā, kad šo iestāžu vadībā bija toreizējā ministre Anda Čakša.
Dreika uzskatīja, ka Veselības inspekcija pārāk daudz kontrolē un soda. Tā vietā jāpievēršas prevencijai. Tomēr Dreikas atnākšana iezīmēja pārmaiņas tieši inspekcijas personālam.
"Atvērtie faili" sazinājās ar Lienu Nēringu-Ziediņu, kura pastāstīja: "Veselības inspekcijā es sāku strādāt 2016. gada 11. novembrī. Pēc tam 2017. gada janvārī, tas ir nepilni divi mēneši, es nostrādāju resursu departamentā par referenti, mani pārcēla par dokumentu pārvaldības nodaļas vadītāju."
Pēc kāda laika viņas darba ikdiena sāka pārvērsties.
"1. novembrī bijusī Veselības inspekcijas vadītāja Indra Dreika stājās amatā. Tas ir novembris. Un decembrī, kā jau parasti vienmēr ir, kā saka, darbinieku kaut kāda apbalvošana vai uzslavēšana, vai vēl kaut kas. Un tur bija naudas balva," atminējās Nēringa-Ziediņa.
Viņa pastāstīja, ka viņa bija viena no dažiem, kam neizmaksāja naudas balvu, jo viņa neatbilda kritērijiem.
"Kas man likās baigi jocīgi – mums vispār nebija nekādas vēl tādas sadarbības un vēl kaut kas. Bet tas pamatojums pēc tam, pēc tās sūdzības, kas tur bija rakstīts, ka mēs neesam lojāli, ka mēs atsakāmies veikt pienākumus, neesam godīgi, godprātīgi veikuši pienākumus. Vienkārši – kā? Kas to pierāda, ka es neesmu lojāla inspekcijai! Tas mani vienkārši šokēja un šokēja arī manus kolēģus," viņa atklāja.
Pēc divus mēnešus ilgas pretstāves Nēringa-Ziediņa veselības problēmu dēļ devās ilgstošā prombūtnē.
"Un 2019. gada 15. februārī es atgriezos atpakaļ Veselības inspekcijā. Bet diemžēl, atgriežoties atpakaļ, mans amats bija likvidēts. Nodaļa, amats. Un tad sākās tā interesantā dzīve!"
Nēringas-Ziediņas veselības dēļ viņu nevarēja atlaist, jo viņu sargāja Darba likums, tādēļ inspekcija vērsās pret viņu tiesā. Līdz ar to viņai bija jāmeklē jurista palīdzība. Vienlaikus inspekcija centās no sievietes atbrīvoties ar citādiem paņēmieniem.
"Atgriežoties pēc slimošanas, man bija pilnīgi viss izdzēsts, visi mani dokumenti datorā, materiāli, viss. Un uz lūgumu atjaunot to informāciju, [mani] vienkārši ignorēja."
Veselības inspekcijai pagājušā gada sākumā izdevās atlaist Nēringu-Ziediņu.
"Tur visu laiku ir apmēram tāds spiediens, ka tu neesi vajadzīga, tev jāiet prom un tā tālāk. Un to sajuta arī kolēģi," viņa atklāja.
Veselības inspekcija ir uzraugoša iestāde, kurai savā darbā jābūt taisnīgai un objektīvai. Tas īpaši attiecas uz Veselības aprūpes kvalitātes kontroles nodaļu, kuru "Atvērtie faili" aplūkos plašāk.
Veselības aprūpes kvalitātes kontroles nodaļā strādā ārsti eksperti. Tieši viņi inspekcijā pārbauda pacientu iesniegumus un pēc medicīniskās dokumentācijas izvērtē, vai cilvēks ir vai arī nav cietis no ārsta kļūdas.
No ārsta eksperta atzinuma ir atkarīgs, vai pacients var iegūt atlīdzību par viņam nodarīto kaitējumu ārstēšanas laikā no Ārstniecības riska fonda.
Tāpat viens no balstiem inspekcijas darbā ir tās Juridiskais departaments.
Lojālie un nelojālie
Dreikas vadībā inspekcijā notika būtiskas personāla pārmaiņas. Šī raidījuma veidošanas laikā "Atvērtie faili" runāja ar vēl sešiem esošajiem un bijušajiem inspekcijas darbiniekiem, kas lūdza savus vārdus neatklāt. Viņi pastāstīja, ka darbiniekus iedalīja lojālos un nelojālos.
Cilvēki Juridiskajā departamentā nomainījās pret tādiem, kuri grib sadarboties ar vadītāju.
No darba inspekcijā ir aizgājuši vairāki ārsti eksperti.
Katastrofālais darbinieku trūkums ir arī viens no iemesliem, kādēļ ārsti eksperti laikus nesniedz atzinumus pārbaudes lietās.
Pagājušā gada aprīlī Dreiku paaugstināja par Veselības ministrijas valsts sekretāri.
Dreika norādīja: "Tad, kad es stājos darbā, man viens no mērķiem 2018. gadam bija veikt reorganizāciju. Tas bija ministrijas uzstādījums, ministrijas noteikts mērķis Veselības inspekcijas vadītājai. Un tātad jums ir acīmredzot jāsaprot, ka šis pieprasījums bija nobriedis."
Dreika uzskata, ka viņas īstenotā reorganizācija notika demokrātiski: "Reorganizācijas jēga un mērķis bija samazināt administratīvo aparātu."
Viņa stāsta, ka Administratīvais departaments izrādījās gaužām nevajadzīgs. Bet kā ar Juridisko departamentu?
"Tas, ka, teiksim, Juridiskais departaments bija pieradis strādāt savādāk, viņi bija pieraduši strādāt prokuratūras režīmā, nevis sadarbības režīmā," skaidroja Dreika.
Viņa piebilda: "Un, starp citu, par ārstiem ekspertiem es gribu teikt, ka manā laikā aizgāja tikai tie ārsti eksperti, kuriem bija katastrofāli zemi rezultāti, kuri nespēja gandrīz gada laikā nevienu lietu nodot un izskatīt."
Veselības inspekcijas darbinieki neoficiālās sarunās Dreiku raksturo kā autoritatīvu un dogmatisku vadītāju.
"Manā rīcībā nav bijis ne mobings, ne bosings. Es vienmēr esmu strādājusi ar tiem cilvēkiem, kādi ir konkrētajā iestādē jau strādājuši," uzskata Dreika.
Vaicāta, vai patiesībai atbilst darbinieku stāstītais, ka viņa kā inspekcijas vadītāja ietekmēja ārstu ekspertu darbu, lai mainītu viņu atzinumus par ārstu kļūdām, viņa atbildēja: "Manā rīcībā šādu gadījumu nav."
Viņa pastāstīja, ka ir daudz cīnījusies, lai panāktu, ka ārstniecības iestādēs novērstu iespēju ārstiem sistemātiski kļūdīties.
"Ārsta kļūda var nebūt pārkāpums. Bet to vienmēr vērtē šīs ekspertīzes ietvaros," viņa piebilda.
Pēc viņas teiktā – ārsta kļūdu un pārkāpumu nevar likt vienā maisā, jo tās ir divas dažādas lietas.
"Ja gadījumā ārsta rīcībā ir kaut kas tāds, kas ir pārkāpums, kas ir apzināta nepareiza rīcība, apzināts kaut kādu noteikumu pārkāpums, tādā gadījumā vienmēr ir jāseko gan atbilstošai konstatācijai, gan atbilstošām sankcijām," viņa pauda.
Pēdējo deviņu gadu laikā inspekcija no pacientiem ir saņēmusi apmēram pusotru tūkstoti iesniegumu Ārstniecības riska fondam. Atlīdzību izmaksāja piektajai daļai.
Dreika: "Mana atbilde – nav ne maz, ne daudz."
Viņa pauda, ka galvenais ir tas, lai ārstu ekspertu atzinumi riska fonda lietās ir pamatoti.
Dreikas praksi Veselības inspekcijā tagad turpina Anita Slokenberga, kura tur sāka strādāt kā Dreikas vietniece. Slokenberga pirms tam bija RAKUS vadītāja un šo amatu pameta pēc Valsts kontroles atzinuma, ka slimnīcas vadības lēmumi radījuši zaudējumus.
Dreika skaidroja: "Mēs īsti nebijām pazīstamas, bet, jā, man bija ļoti liels respekts pret viņu kā pret ārstu, kā pret organizatoru."
Dreikai aizejot strādāt uz Veselības ministriju, Veselības inspekcijas vadītājas amatu ieņēma Slokenberga.
"Man ir prieks par to, ka viņa turpina iesākto Veselības inspekcijā un dara tālāk tās pašas lietas," norādīja bijusī inspekcijas vadītāja.
Raidījuma "Atvērtie faili" avoti inspekcijā liecina, ka vadītāja ietekme uz ārstu ekspertu atzinumiem turpinās joprojām, it īpaši lietās, kas attiecas uz Ārstniecības riska fondu.
Raidījums jautāja par to pašai Anitai Slokenbergai, kura ieviesusi iknedēļas Ārstniecības riska fonda komisijas sēdes. "Es atvainojos! Ārsts, inspekcijas vadītājs to nevar ietekmēt, tā ir komisija. Un komisijā ir deviņi ārsti eksperti," viņa sacīja.
Ko par to saka veselības ministrs Daniels Pavļuts ("Attīstībai/Par!"), kura pakļautībā atrodas inspekcija?
Pavļuts: "Es tiešām nevarēšu komentēt neoficiālu informāciju, bet man ir svarīgi to pateikt, ka, ja šāda informācija tiešām ir, ja tādas liecības ir iegūstamas un liekamas lietā, tad es lūdzu Veselības ministriju par to informēt, jo tad mēs rīkosimies."
Pavļuts pats pērn virzīja Dreiku ministrijas valsts sekretāres amatam.
Cietušie grib taisnību
Tikmēr Aleksandrs un Laura – lai arī abi cietuši dažādos veidos – vēlas, lai no līdzīgas pieredzes medicīnas iestādēs ir pasargāti citi cilvēki.
Tādēļ ir svarīgi, ka Veselības inspekcija, no vienas puses, ar savu darbu iedrošina pacientus ziņot par pieredzēto, bet no otras – mudina dakterus mācīties no savām kļūdām.
"Mūsu dēlam ļoti daudz palīdzēja ārsti. Pateicoties viņiem, viņš arī dzīvoja. Bet nu šeit, nu, šeit diemžēl tā situācija ir tāda, kāda viņa ir! Un es tiešām gribu, lai to situāciju izvērtē!" sacīja Laura.
Laurai saziņā ar Veselības inspekciju un policiju palīdz advokāts un medicīnas tiesību biroja vadītājs Ronalds Rožkalns. Viņš savā praksē ir aizstāvējis daudzus pacientus.
"Būtiskākā problēma Veselības inspekcijas darbā ir pierādīšanas process," atzina advokāts.
Rožkalns pastāstīja, ka Veselības inspekcija savos atzinumos kā ierastu pantiņu atkārto to, ka ārsti eksperti ir vērtējuši medicīniskos dokumentus, ir uzklausījuši mediķus un ārstniecības iestādes. Bet pacienta viedokli inspekcija neņem vērā.
"Šādos apstākļos iestādei, kuras pienākumos pēc būtības ir aizsargāt visas sabiedrības intereses, tātad ir runa par sabiedrības veselību, būtu nepieciešams tomēr vērst uzmanību uz to, kas ir potenciāli juridiski mazāk aizsargāts, un tas ir pacients," viņš norādīja.
Ja pacienta viedokli pārbaudēs neņem vērā, tad ir grūti runāt par objektīvu atzinumu. Tas savukārt mazina iespējas pasargāt pacientus no ārstu kļūdām, uzskata Latvijas Universitātes asociētā profesore Solvita Olsena.
"Tas, ka pacienti cieš veselības aprūpē no dažāda veida – arī negatīvām – sekām, ir viena no lielajām sistēmiskajām problēmām," sacīja Olsena.
