Ķīnas un Indijas attiecības – vai solis uz priekšu?

Lielāka starptautiskās sabiedrības uzmanība šobrīd tiek pievērsta neprognozējamajam kārtības traucētājam Austrumāzijā – Ziemeļkorejai, jaunajām ANO sankcijām un Ķīnas un ASV soļiem attiecībā uz Korejas pussalas problēmjautājumu. Taču vasarā tiešas militārās sadursmes iespēja samilza arī starp divām iedzīvotāju skaita ziņā pasaulē lielākajām valstīm – Ķīnu un Indiju. Pēc 10 nedēļu ilgas konfrontācijas Ķīnas-Indijas-Butānas robežkonfliktu stratēģiski svarīgajā Doklamas plakankalnē izdevās atrisināt, ko starptautisko attiecību eksperts Amitai Etzioni ir nodēvējis par konflikta atrisināšanas paraugu. Vai starp šīm valstīm ir gaidāmas jaunas sadursmes un kāda ir to loma Āzijas reģiona attīstībā?

Robežkonflikti lielvaru attiecībās

Ķīnas - Indijas attiecības nekad nav bijušas gludas. Pārrunas pār neatrisinātiem robežkonfliktiem notiek kopš 1980.gadiem un skar galvenokārt divus sektorus (skatīt kartē) – rietumu (Aksai Čin netālu no Kašmiras) un austrumu (Indijas ziemeļaustrumu štats Arunačal Pradeš). 1962. gadā starp abām pusēm notika īss karš, kad Ķīnas militārie spēki iebruka abos sektoros un rezultātā aneksēja Aksai Čin apgabalu. Indija ir arī uzņēmusi Dalai Lamu un bēgļus, kas pameta Tibetu pēc Ķīnas aneksijas 1950.gadā. Ķīnas valdība arī nekad nav atzinusi abu valstu robežlīniju Tibetā (MakMahona robežlīnija), kas, kā Ķīna uzskata, tika negodīgi nosprausta britu valdības laikā. Līdz šim abām pusēm izdevās vienoties par savstarpējās robežas vidējo posmu, kas norobežo Indijas štatu Sikkim.

Vasaras spriedze Doklamā

Spriedze robežu jautājumā atsākās šī gada 16. jūnijā, kad ķīniešu ceļu būves darbinieki tika pamanīti Doklamas plakankalnē, uz kuru pretendē gan Ķīna, gan Butāna. Butānai nav formālu attiecību ar Ķīnu, un kontakti tiek uzturētu caur viņu pārstāvniecībām Deli. Indija atbalsta Butānas prasību. Ceļa infrastruktūras izbūve nodrošinātu Ķīnai stratēģisku pieeju Doklamai, iespējams, līdzīgi kā Dienvidķīnas jūrā, kur vispirms tiek būvētas mākslīgas salas, tad lidlauki un visbeidzot tiek iesaistīta karaflote. Indija nekavējoties izsūtīja militāros spēkus uz Doklamu un drīz vien abu pušu militārie spēki bija iesaistīti zemas intensitātes konfliktā (dēvēts arī par "grūstīšanos" jeb "jostling"). Turpmākajās nedēļās sekoja abpusēji agresīva retorika, un abas valstis palielinājā iesaistīto militāro spēko skaitu. Parasti šādos gadījumos abas puses norimst, apsola meklēt diplomātisku risinājumu un robežkonfliktu saknes netiek atrisinātas.

Taču šoreiz Ķīnas valdība pieturējās pie agresīvas politikas, uzstājot, ka risnājums netiks meklēts, pirms Indija neatsauks militāros spēkus. 28. septembrī, nedēļu pirms BRICS valstu grupas samita, kurš šoreiz tika rīkots Sjamenā (Ķīnā), Indija piekāpās spiedienam un savus spēkus atsauca. Indijas ārlietu ministrija komentēja, ka konflikta deeskalācija tika sasniegta pēc vairāku nedēļu intensīvām diplomātiskām pārrunām aiz aizvērtām durvīm. Nav zināmas abu valstu vienošanās detaļās, bet, ņemot vērā Ķīnas militāro pārākumu, liela mēroga militāra konflikta novēršana ir labas ziņas Indijai. Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins, tiekoties ar Indijas premjerministru Narendru Modi pirms BRICS Samita Sjamenā, Fudzjaņas provincē, norādīja, ka Ķīna vēlas veidot attiecības ar Indiju uz "pareizā ceļa", veicināt savstarpēju politisko uzticību, kopīgas attīstības iespējas un sadarbību.

Ķīna un Indija Āzijas reģionā

Konflikts Doklamas plakankalnē ir tikai neliela daļa no Ķīnas-Indijas robežkonfliktiem un abu valstu attiecībām kopumā. Pēc Aukstā kara beigām Ķīna un Indija ir kļuvušas ne tikai par lielākajām globalizētās tirdzniecības un investīciju plūsmas ieguvējām, bet arī par ekonomiskās izaugsmes dzinējiem Dienvidaustrumāzijā un abu valstu attiecības ir vitāli svarīgas Āzijas-Klusā okeāna drošības kontekstā. Ķīnas-Indijas attiecības balansē starp konflitku, konkurenci un sadarbību (dēvētām par "3 C– Conflict, Competition, Cooperation").

Ķīnas ekonomika ir vairākkārt lielāka par Indijas, un Ķīnai ir absolūts militārs pārākums. Taču abām valstīm ir kodolieroči,

un Indijas un ASV 2005. gadā noslēgtais kodolieroču līgums, kas noteica Indijas de facto kodolieroču valsts statusu un veicināja turpmāku Indijas-ASV sadarbību, vairo Ķīnas nedrošības sajūtu. Pieaugoša sadarbība starp Indiju un ASV noteikti neveicina labu attiecību veidošanu ar Ķīnu. Savukārt Ķīna ir veidojusi labas attiecības ar Indijas galveno reģionālo konkurenti - Pakistānu, kas ir kļuvusi par stratēģiski svarīgu sadarības partneri Ķīnas "Joslas un Ceļa" (One Belt, One Road) iniciatīvā. Konkurence starp abām valstīm, kas kopš 2008. gada cenšas noturēt ekonomiskās izaugsmes tempus, krasi izpaužas energoresursu ieguvē. Piemēram, naftas darījumu izsolēs Āfrikā, iesaistoties Ķīnas nacionālajiem naftas uzņēmumiem, Indija bija zaudējusi vairāku darījumu iespējas, taču Ķīnai bija jāpārmaksā Indijas likme par 10%.

Sadarbība abu valstu starpā galvenokārt izpaužas divpusējā tirdzniecībā (Ķīna ir viens no lielākajiem Indijas tirdzniecības partneriem) un starptautiskajās organizācijās. Ķīna un Indija sadarbojas G20 un BRICS ietvaros, kā arī globālās klimata izmaiņu pārrunās. 2015.gadā darbu uzsāka BRICS attīstības banka, kas veidota kā alternatīva ASV dominētajām finanšu struktūrām, kā Starptautiskais Valūtas fonds un Pasaules Banka. Problemātisku sadarbību abu valstu starpā, iespējams, palīdz izskaidrot negatīvā savstarpējā uztvere. 2016. gadā publicētā Pew aptauja liecina, ka tikai 31% aptaujāto indiešu ir pozitīvs priekšstats par Ķīnu. 70% aptaujāto uzskata, ka Ķīnas ekonomiskā izaugsme un ietekme rada problēmu Indijai, 45% uzskata, ka ļoti nozīmu problēmu. Līdzigi 46% indiešu uzskata Ķīnas militāro izaugsmi par ļoti problemātisku. Skatoties no otras puses, tikai 26% ķīniešu ir pozitīva uztvere par Indiju, salīdzinot ar 61%, kas uztver Indiju negatīvi. Tāpēc stabilu, savstarpēji labvēlīgu un izdevīgu Ķīnas-Indijas attiecību veidošanai, gan valdības, gan sabiedrības līmenī būs nepieciešams vairāk laika.

Vai strīdi ir atrisināmi?

Doklamas konflikta noregulējums, protams, ir apsveicams, bet robežlīnija joprojām nav noteikta, un pastāv citi robežkonflikti starp abām valstīm, ko gan Ķīna, gan Indija var izmantot politiskajās manipulācijās nākotnē. Rodas jautājums – vai ir bijis kāds veiksmīgs teritoriālo strīdu ar Ķīnu atrisināšanas gadījums?

Chicago Tribune citē kādu autoritatīvu avotu, apgalvojot, ka Ķīna ir atrisinājusi 17 no 23 robežkonfliktiem ar citām valstīm, kur vairākos gadījumos abas puses savstarpēji piekāpās. Taču viens no Ķīnas robežkonfliktu atrisinājumu veiksmes stāstiem un pierādījums, ka izeju var atrast, notika pavisam nesen. 2008. gadā, pēc desmitgadēm ilguša robežkonflikta, Ķīna un Krievija formāli noteica robežu pār salām, kur Krievija atgrieza Ķīnai pārvaldes tiesības pār – Tarabārovas (jeb Yinlong) salu un pusi no Lielās Usūru (jeb Heixiazi) salas. Kopš 1960.gada Ķīna pieprasīja pilnīgu kontroli pār salām, argumentējot, ka Padomju Savienība tās nelegāli ieņēma 1929. gadā. Turklāt abas puses bija iesaistījušās nelielā sadursmē par Damanskas salu 1969.gadā, taču Ķīnas armija atkāpās un militārs konflikts tika novērsts. Krievi, kas bija apmetušies uz Lielās Usūru salas, negatavojās teritoriju pamest.

Robežkonflikta rezultāts – kompromiss - atspoguļo zināmu, bet diezgan vienkāršu principu – lai panāktu progresu suverenitātes problēmjautājumos ar Ķīnu, pirmkārt, jāizmanto bilaterālas pārrunas, nevis starptautiskas organizācijas, starptautiskas šķīrējtiesas vai citi vidutāji; otrkārt, jāgatavojas tam, ka kompromiss var nebūt savstarpēji vienlīdzīgs, bet tas nenozīme, ka tas ir neizdevīgs.