Pasaulē ir piecas kodolvalstis, kas parakstījušas vai ratificējušas Kodolieroču neizplatīšanas līgumu: ASV, Krievija, Apvienotā Karaliste, Francija un Ķīna. Kodolieroči ir arī Indijai un Pakistānai. Kopš 2006.gada kodolizmēģinājumiem Ziemeļkoreja apgalvo, ka arī tās rīcībā ir kaujas spējīgi ieroči. Tomēr līdz nesenam laikam par šo ieroču kaujasspēju bija lielas šaubas. Stāvoklis strauji mainījies. Tagad Phenjanas draudi likt lietā kodolieročus un ASV brīdinājums likties mierā vai gatavoties visnopietnākajām sekām tiek dēvēti par kodolkrīzi.
Eksperti atgādina – Ziemeļkorejas vadību tomēr vada dzelžains un racionāls aprēķins. Pēdējais, ko vēlas oficiālā Phenjana un Kima dinastija – zaudēt varu totalitārajā valstī. Vislielākais risks Vašingtonas un Phenjanas konfrontācijā ir pārpratums.
Ziemeļkorejas eksperti, kas strādā Rietumu pētniecības centros, nešaubās, ka oficiālo Phenjanu un Ziemeļkorejas līderi Kimu Čenunu, par spīti savdabīgajam Ziemeļkorejas paziņojumu stilam, vada racionāli apsvērumi.
Pamatmērķis – noturēt varu un nodrošināt Kimu dinastijas netraucētu turpmāku valdīšanu totalitārā valstī.
Tomēr Phenjana atrodas izolācijā bez efektīviem komunikācijas kanāliem. Tieši komunikācijas trūkumā kāda no pusēm var nepareizi iztulkot otras puses rīcību, un tas var kļūt par pamatu katastrofai. Čenuns draudējis ar kodolieročiem. Taču pēdējās dienās kodolarsenāla atslēgas žvadzina arī ASV. To, ka tā ir kodolvalsts, atgādina arī Krievija. Šie ieroči ir arī Ķīnas bruņojumā, un Pekina atgādina Vašingtonai runāt ar cieņu.
Tiesa, pat par spīti tam, ka ASV iepriekš nometa kodolbumbas Japānas pilsētās Hirošimā un Nagasaki, Savienotās Valstis vairs neizmantoja šo ieroci karā Korejas pussalā. Vēl grūtāk to iedomāties mūsdienās. Kurpretim Ziemeļkoreja savu kodolprogrammu uzskata par vienīgo garantiju režīma izdzīvošanai.
Šajā situācijā nevilšus ieguvējs var izrādīties Krievijas līderis Vladimirs Putins, bez kura starpniecības nebūs iedomājama arī šī konflikta risināšana.
Ziemeļkoreja būtībā ir tapusi kā Padomju Savienības ietekmes izpausme Korejas pussalā, kad Japānai, ciešot sakāvi, beidzās pussalas okupācija un to sadalīja ietekmes zonās. Turklāt bez Ķīnas tikai Krievijas Federācijai ir tieša sauszemes robeža ar Ziemeļkoreju, kā arī tirdzniecības sakari. Izskanējušas aizdomas, ka arī Ziemeļkorejas palaistās raķetes darbina dzinēji, kas nākuši vai nu koruptīvā pagrīdes ceļā no ražotāja rūpnīcas Ukrainā, vai pašas Krievijas.
Pašreizējam līderim Kimam Čenunam ir aptuveni 33 gadi - iespējamais dzimšanas datums: 1984.g. 5. jūlijs. Precīzu ziņu par viņa biogrāfiju trūkst.
Viņš ir trešais Kimu dinastijas pēctecis, kas vada izolēto valsti, koncentrējot savās rokās politisko, militāro un izpildvaru.
Tas nozīmē, ka viņš kopš 2012. gada 18. jūlija ir Korejas Strādnieku partijas priekšsēdētājs, Centrālās bruņoto spēku komisijas priekšsēdētājs, Valsts lietu komisijas priekšsēdētājs, Korejas tautas armijas virspavēlnieks, Strādnieku partijas politbiroja prezidija loceklis.
Kims Čenuns būtībā mantoja varu pēc sava tēva Kima Čenira nāves (1941 – 2011), kurš, savukārt kļuva par Ziemeļkorejas līderi pēc sava tēva Kima Irsena (1912 – 1994) nāves. Kims Irsens bija Ziemeļkorejas līderis kopš šīs valsts izveidošanās 1948.gadā un vadīja Ziemeļkorejas iebrukumu Dienvidkorejā. Interesanti, ka salīdzinoši īsu viņa valdīšanas posmu Ziemeļkorejā bija salīdzinoši augsts dzīves līmenis, pārspējot Korejas karā daudz cietušo Dienvidkoreju. Tomēr jau 1980. gados ar bagātīgām ASV un Japānas investīcijām Dienvidkorejā tas strauji mainījās, savukārt Ziemeļkoreja piedzīvoja postošu badu 90. gados, kad zaudēja Padomju Savienības atbalstu. Kopš tā laika Phenjana saņem starptautisku palīdzību. Iespēja apturēt šīs palīdzības sniegšanu kodolkrīzes dēļ pilnībā noraidīta, jo tas līdzinātos genocīdam pret civiliedzīvotājiem.
