ĪSUMĀ:
- Jūrmalā romu bērni lielākoties mācās Jūrmalas internātpamatskolā.
- Svarīga skolas dzīves sastāvdaļa ir futbols, un to uzsver arī pie skolas sastaptie zēni.
- Skolas direktors: ne visi Jūrmalas romu bērni mācās skolās, taču pamanāms progress.
- Katrs trešais roms Latvijā izglītību iegūst pēc speciālās programmas.
- Ne tikai izglītībā, bet arī nodarbinātībā ir lielas atšķirības starp romiem un pārējiem iedzīvotājiem.
- Arī iedzīvotāju attieksme pret romu bērniem joprojām ir noraidoša.
- NVO uzskata, ka mācībām speciālajās skolās romu bērniem diagnozes bieži piešķir nepamatoti. IZM noliedz.
- Savulaik skolās bijušas romu klases, bet speciālisti nepiekrīt, ka bērni no tām būtu jāpārceļ uz speciālajām programmām.
- IZM: Plāno izmaiņas internātskolās un pedagoģiski medicīnisko komisiju darbā.
Mācības un futbols
Jūrmalā, Slokas apkārtnē, dzīvo lielākā daļa šejienes romu. Turpat Jūrmalas internātpamatskolā arī mācās gandrīz visi skolas vecuma romu tautības bērni un jaunieši.
Internātpamatskolā svarīga skolas dzīves sastāvdaļa ir futbols. Tieši tas daudzus bērnus, īpaši puikas, šajā skolā piesaista. Pie skolas ir futbola laukums. Brīdī, kad Latvijas Radio viesojas Jūrmalā, tur astoņi romu puikas aktīvi spēlē futbolu. Visi mācās šejienes internātpamatskolā. Tas, ka laukums tiek izmantos daudz, redzams uzreiz. Uz tā zāle gandrīz neaug – visa ir izmīdīta.
"Mācīties labi te, skolotāji daudz palīdz," stāsta viens no zēniem. Viņš arī saka, ka ne visi šeit mācās jau no pirmās klases, jo nonākuši pēc tam, kad bijušas grūtības iejusties un tikt līdzi mācībām citā skolā – bez speciālās programmām. Viņš pēc pamatskolas plāno arī turpināt mācības kādā no šeit pieejamajām profesionālajām programmām.
"Iemācīties kaut ko jau vajag, izaugsim, un mums kaut ko arī vajadzēs dzīvē," uzsver cits internātpamatskolas skolēns. Šeit izglītību esot ieguvis arī viens no viņa brāļiem – zēns, kurš tikai pirms brīža noskrēja no futbola laukuma.
"Futbolā mēs esam ļoti laba skola vispār. Neviena skola nevar mūs vinnēt, normāla arī, kas ir īstās, arī nevar. Mēs labi spēlējam, visi trenējamies futbolā, visi komandā spēlē otrajā, pirmajā līgā. Visādi varēja būt, ja nebūtu skola, kas zina, kas varēja būt. Tagad labi, skolā trenējamies. Šeit mēs izaugām [futbola laukumā], trenējāmies maziņi, piecos, septiņos gados jau," puika vēlreiz uzsver futbola nozīmīgumu šajā skolā.
Lai gan tas viss izskatās pēc ikdienišķas un aktīvas skolas dzīves, abi romu puikas internātskolā mācās pēc speciālās izglītības programmas. Tieši tāpat kā liela daļa citu romu bērnu visā Latvijā.
Direktors: progress ir manāms
Statistika liecina, ka katrs trešais roms Latvijā izglītību iegūst pēc speciālās programmas. Jūrmalā tas ir vēl izteiktāk – no 48 romiem, kas Jūrmalā mācās, 40 izglītību iegūst tieši internātskolā.
"Masu skolā viņš varbūt pazūd, jo viņš tur netiek izcelts, bet šeit viņi visi tiek izcelti," saka Jūrmalas internātpamatskolas direktors Indulis Skudra. Viņš par direktoru šeit strādā jau 18 gadus. Kad darbu sāka, skolā mācījās divi romu bērni, šobrīd – gandrīz katrs ceturtais. Skolā bērnus atbalsta tieši tajā, kas tiem visvairāk padodas – puikām futbols, meitenēm – dejas. Arī zīmēšanas konkursos skola saņem atzinības un godalgas.
Skudra uzskata, ka lielais romu bērnus skaits viņu skolā ir saistāms arī ar to, ka viņiem izglītība nav starp pirmajām prioritātēm: "Līdz ar to tā varbūt ir tāda sociālā parādība, ka neprasās. Varbūt uz doto brīdi viņi netiek līdz tai mūsu programmai, kas ir prasīta masu skolas bērniem. Vēl valodas barjera nedaudz nostrādā. Līdz ar to viņiem sanāk tas atzinums.
Bet es jau smejoties vienmēr saku – šīs skolas labākais skolnieks ir noteikti masu skolas četrinieks. Nu, ar piepalīdzēšanu noteikti."
Direktors arī stāsta – lai gan joprojām ne visi Jūrmalas romu bērni mācās skolās, ir pamanāms progress. Kad viņš 2000. gadu sākumā sāka strādāt skolā, romi mācījās līdz aptuveni sestajai klasei un pēc tam mācības pameta.
"Tagad viņi mācās līdz devītajai klasei, un var teikt, ka 90% arī pabeidz. Un mums vēl ir tās profesionālās izglītības programmas: pavāra palīgs un galdnieka palīgs. Un arī tur jau grib turpināt un mācīties. Tā kā progress tajā visā ir. Un es domāju, ka tas sasniegs savu līmeni un nostāsies, bet tas ir, protams, ilgstošs process un laiks, kamēr tas pārmainīsies, kamēr tradīcijas mainīsies un uzskati par izglītību kā tādu," saka direktors.
Joprojām liela plaisa
Taču tradīcijas nevar uzskatīt par pamatu tam, ka pašlaik no vairāk nekā 900 romu tautības skolēniem Latvijā vairāk nekā 300 mācās pēc speciālās programmas. Tas šķiet pārāk daudz.
"Piekrītu, ka daudz. Arī mēs paši par šo faktu esam mēģinājuši rast skaidrojumu, risinājumu, rast atbildes un ierosinājumus, ko darīt," norāda Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta vecāka eksperte Olita Arkle. Šādi skaitļi parādās arī ministrijas romu izglītības monitoringā, ko tā veido ik trīsgadi.
"Bet es gribētu teikt, ka [iemesli] ir ļoti dažādi. Tie ir bērni pamatā ar mācīšanās traucējumiem, kustību traucējumiem, ar valodas vai somatiskajiem traucējumiem. Bet ir arī bērni, kam ir smaga garīgā saslimšana vai citas problēmas, un šie bērni mācās speciālajās skolās," saka Arkle.
Ministrijas statistika rāda, ka speciālajās pamatizglītības programmās skolēniem ar mācību traucējumiem piektdaļa skolēnu bija romu bērni, lai gan Latvijā romi ir mazāk nekā 1% no valsts iedzīvotājiem. Bet speciālajās programmās skolēniem ar garīgās attīstības traucējumiem attiecība ir vēl lielāka – 39% ir romi.
"Salīdzinot ar citām etniskām grupām Latvijā vai mazākumtautībām, šīs starpības ir ļoti lielas," norāda Deniss Kretalovs, Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas un pilsoniskās sabiedrības attīstības nodaļas vecākais referents, kurš jau vairākus gadus pēta un seko līdz romu dzīvei Latvijā.
Viņš stāsta, ka ne tikai izglītībā, bet arī nodarbinātībā ir lielas atšķirības starp romiem un pārējiem valsts iedzīvotājiem. "Tas ir apburtais loks. Ja cilvēkiem nav darba ģimenēs, ja pašiem vecākiem, kā mēs redzam pēc statistikas, nav augsts izglītības līmenis, tad arī, pat ja viņi gribētu nodrošināt saviem bērniem izglītību, ir visai grūti reāli šo rezultātu panākt. Kāpēc?
Romu vecāki bieži vien nevar un nezina, kā atbalstīt romu bērnu mājās," secina Kretalovs.
Viņš stāsta, ka joprojām arī iedzīvotāju attieksme pret romu tautības bērniem ir noraidoša. Tā, piemēram, pirms dažiem gadiem eirobarometrs veica aptauju, kurā secināja, ka katrs ceturtais bērna vecāks iebilstu, ja viņa bērna klasē būtu romu tautības klasesbiedrs.
"Tieši pilsoņi tika aptaujāti, kas sniedza savu viedokli:
26% nav gatavi, lai viņu bērni mācās kopā ar romu bērniem, kas man liekas – ir diezgan tā graujoši.
Mēs nevaram iedomāties, cik cilvēku nav pateikuši savu īsto attieksmi, jo tas nav populāri, varbūt tā teikt," norāda Deniss Kretalovs.
Nepamatotas diagnozes?
Atgriežoties pie statistikas par katru trešo romu skolēnu, kurš mācās pēc speciālās programmas: lai mācītos šādā internātskolā, ir nepieciešams pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinums. Daiga Zaķe ir Izglītības iniciatīvu centra direktore. Centrs jau 15 gadus strādā ar romu izglītības problēmām Latvijā.
Zaķe stāsta, ka centrs senāk sekojis līdzi komisijas darbam tieši ar romu bērniem: "Un bieži vien komisijas locekļi neiedziļinās šī bērna būtībā, piemēram, ka viņš nesaprot latviešu vai kādu citu valodu, jo viņš runā mājās tikai romu valodā un nevar atbildēt uz komisijas locekļu jautājumiem."
Komisija šādā gadījumā mēdzot uzskatīt, ka bērns nav pietiekami attīstīts, lai mācītos parastā skolā, un viņu nosūta uz speciālo izglītības iestādi. Taču Zaķe norāda, ka šādos gadījumos tas ir tikai valodas jautājums, ne bērna garīgās attīstības problēmas.
Tādēļ viņa uzskata, ka bieži vien diagnozes tiek piešķirtas arī nepamatoti.
"Piemēram, viegla garīga atpalicība. Mūsuprāt, tomēr būtu jābūt stingrākam pamatam, lai piešķirtu šādu diagnozi. Bet par speciālajām programmām, kas ir vispārīgajās izglītojošajās iestādēs, tās ir labas lietas, un nav jau slikti, ka romu bērni tajās tiek iekļauti, jo nav jau tās atrautas no ikdienas skolas programmas. Tās ir saistītas ar to, ka šiem bērniem dod lielāku atbalstu," norāda Zaķe.
Izglītības un zinātnes ministrijā nepamatotu atzinumu izsniegšanu noliedz. "Mums nav tādas informācijas, un vēlreiz es gribu teikt to, ka mums nav pamata apšaubīt pedagoģiski medicīniskās komisijas lēmumu," saka Arkle no IZM.
Arī Starptautiskās romu apvienības prezidents Normunds Rudevičs pauž bažas, ka tik liels skaits bērnu ir tieši speciālajās skolās: "Romu bērni vispār tādi veseli bērni aug. Tas vienmēr bijis no seniem laikiem, tas ģenētiski, jau zināms, ka viņi bērnībā ir ļoti stipri, ļoti tādi veselīgi bērni vienmēr un attīstās ātri. Mēs zinām savus bērnus, septiņu astoņu gadu vecumā viņš jau domā kā pieaudzis cilvēks."
Speciālā skola romu klašu vietā?
Taču romu bērniem nereti nav sabiedrībā atzītā izglītības pamata. Iemesls tam – romu bērni nedodas uz bērnudārzu. Lai gan šobrīd Latvijas bērnudārzos ir 55 romu tautības bērni, attīstība notiek lēnām.
"Ir jāsniedz atbalsts romu bērniem tad, ja viņš neiet uz bērnudārzu. Jo tad sanāk, ja šāda atbalsta nav, viņš nav vienādās pozīcijās, uzsākot pirmo klasi. Mums valstī ir ļoti augsti standarti bērniem, kas beidz bērnudārzu: jāprot jau lasīt, jāprot skaitīt un rēķināt kaut kādas pamata darbības. Bet romu bērns atnāk un nemāk neko no tā. Līdz ar to skaidrs, ka viņam tajā pirmajā klasē visi tie mācību vērtējumi būs jau prognozējami zemāki nekā pārējiem bērniem," stāsta Daiga Zaķe no Izglītības iniciatīvu centra.
Kaspars Arhipovs nāk no Sabiles, ir romu biedrības "Alternativas" izpilddirektors, kā arī strādā Kultūras ministrijā, kur ir koordinators romu mediatoriem. Kasparam ir augstākā izglītība pedagoģijā, labs darbs. Viņš norāda, ka romi bieži vien paļaujas uz tiem, kas saka, ka tieši speciālā skola bērnam būs labāka un tur būs lielāks atbalsts. Romu vecāki nereti neaizdomājas, vai tiešām bērns ir tādā līmenī, ka ir nepieciešama speciālā programma.
Arhipovs norāda – ja tiešām ārstu, psihologu un citu speciālistu atzinums ir, ka bērnam nepieciešama speciālā skola vai programma, viss ir kārtībā. "Ja skolotājs vienkārši spēlē uz to, ka, ja klasē visi ir labi vai teicami, bet viens bērns pēkšņi nesekmīgs, kas ietekmē diemžēl visu skolu kā tādu. Jo, kā mēs dzirdam, tagad jau jāskatās pēc kvalitātes un katrs grib šo latiņu augstāk. Un tad droši vien jau viņi, pedagogi, skatās savu izdevīgumu," stāsta Arhipovs.
Un tad romu bērna vecāki mēdz saņemt ierosinājumu: "Kā būtu, ja mēs bērnu pārceltu, vairāk skatītu viņu un vieglāku programmu piemeklētu? Es varu teikt droši, jā, ka tāds piemērs ir."
Tas nāk no laika, kad vēl bija atsevišķas romu klases. Toreiz Kaspars strādāja ar šiem bērniem. Taču pēc tiesībsarga aizrādījumiem, ka mācīt romu bērnus atsevišķās klasēs no pārējiem bērniem nav pieļaujams, jo bērni tādējādi tiek iedalīti pēc etniskā principa, šādas klases slēdza.
"Strādājot ar romu bērniem, es nevaru teikt, ka viņiem šis līmenis būtu tik zems, lai pēc romu klases slēgšanas bērnus pārvietotu uz speciālās izglītības programmu," saka Arhipovs.
Toreiz romu klases bija apvienotās. Piemēram, kopā mācījās bērni no pirmās līdz pat ceturtajai klasei. Tās slēdzot, bērnus nosūtīja uz to klasi, kas atbilst viņu vecumam. Taču izglītības līmenis un zināšanas neatbilda tam, ko prasa parastā skola, atminas Kaspars.
"Un tad sākās skatīšana. Un tad izdevīgāk ir bērnu likt kādās speciālās programmās, neteiksim tur otrajā vai pirmajā, bet uzreiz speciālā programmā. Un, manuprāt, šis varētu būt tas veids, kāpēc šie bērni tur ir nonākuši," uzskata Arhipovs.
Ko darīt?
Bet ko darīt, lai romu bērni vairāk mācītos parastās skolās? Izglītības un zinātnes ministrijā norāda, ka izmaiņas gaidāmas nākamgad, kad vairāk nekā 100 bērnu no internātskolām integrēs parastās skolās.
Tāpat ministrijā saka, ka būtiskas izmaiņas skars pedagoģiski medicīnisko komisiju. No iestādes, kas dod slēdzienu, ir plānots to pārveidot par konsultatīvu pakalpojumu. "Turpmāk vēlamies, lai pašvaldību pedagoģiski medicīniskās komisijas sniegtu atbalstu un konsultācijas vecākiem. Un šis būtu arī ļoti nozīmīgs atbalsts romu vecākiem. Jo to mēs varam saprast, ja vecāki ir nobažījušies par bērna veselību un nezina, kurā izglītības iestādē bērnam būtu labāk atrasties un kādu atbalstu vajag, kādus speciālistus vajag, tad tieši šīs pedagoģiski medicīniskās komisijas būtu ļoti liels atbalsts bērnu vecākiem," saka Olita Arkle no IZM.
Tāpat jāstrādā pie mediatoru programmas attīstības. Tie ir romu tautības cilvēki, kas ir starpnieki starp ģimeni un skolu, pašvaldību un citām valsts iestādēm, palīdz romiem jautājumos, kurus tie neizprot vai paši nespēj tikt galā.
Iemesli, kādēļ tik liels skaits romu bērnu ir speciālajās programmās, ir daudz – tradīcijas, bezdarbs, valodas barjeras, sabiedrības aizspriedumi. Diemžēl arī atsevišķo romu klašu slēgšana.
Visi eksperti kā viens gan norāda, – lai to mainītu, ir jāveic kompleksas darbības. Gan jārisina darba problēmas, lai vecāki varētu atļauties savus bērnus mācīt skolā, jāstrādā ar vecākiem un ģimeni kopumā un jāmotivē. Tāpat ar romiem jāstrādā individuāli, jo nav vienas formulas, kas derētu visur un visiem. Jāstrādā pie tā, lai bērni mācītos pirmsskolā, lai nebūtu tā, ka finanšu trūkuma dēļ viņi neiegūst pašus izglītības pamatus.
