Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Kas kavē ģimenes uzņemt "sistēmas bērnus"? 1. problēma – pati sistēma un birokrātija

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Dod pieci: Palīdzēt katram bērnam Latvijā atrast ģimeni

Kas kavē ģimenes uzņemt "sistēmas bērnus"? Otrā problēma – sabiedrības noraidījums

Kas kavē ģimenes uzņemt «sistēmas bērnus»? Otrā problēma – sabiedrības noraidījums

Cilvēkiem, kas izšķiras dot palīdzīgu roku bez vecāku gādības palikušajiem bērniem, nereti nākas uz savas ādas izjust novēršanos, vientulību un sajūtu, ka ar šo bērnu esi palicis viens pats. Atklāti runāt par piedzīvoto un pārdzīvoto piekritusi fizioterapeite Linda, kurai aizbildniecības ideju neizdevās īstenot, un Elīna, kas jau vairākus mēnešus ir audžumamma divus gadus vecam puikam.

Latvijas Radio labdarības akcijā „Dod pieci” šogad vāc ziedojumus šo ģimeņu atbalstam. Sadarbībā ar labdarības organizāciju „Ziedot.lv” taps programma „Plecs”, kas katrai šādai ģimenei piesaistīs atbalsta personas.

Bez bērna un bez attiecībām

“Mans dzīvesbiedrs mani pameta. Viņš gan minēja, ka tas ir cits iemesls, bet kaut kā ļoti sakrīt ar šo manu lēmumu. Es tajā brīdī īrēju dzīvokli ļoti labā vietā, ļoti labā stāvoklī, saimnieks uzteica. Iemesls bija šis bērns. Un tas arī man bija ļoti liels grūdiens. Man likās, ka mūsu sabiedrība tomēr kaut kādā līmenī ir attīstījusies. Bērnam, kas ir vesels un kas pats spēj staigāt, liegt atrasties viņa īpašumā, man tas likās ļoti, ļoti aizvēsturiski un aprobežoti,” stāsta fizioterapeite Linda, kuras vārds un balss ir mainīta.

Linda pirms vairākiem mēnešiem vēlējās kļūt par aizbildni kādai trīs gadus vecai meitenei, kas divus savas dzīves gadus bija pavadījusi valsts sociālās aprūpes centrā „Rīga”. Par konkrēto namu vēstīts žurnālistikas eksperimentā „Zīdaiņu aukle”.

Lai gan Lindas lēmums par meitenes audzināšanu tapa vairāku mēnešu garumā, process beidzies neveiksmīgi,

viņa palikusi ne vien bez bērna, bet saskārusies arī ar izjukušām attiecībām un palikusi uz ielas.

“Piemēram, es biju domājusi, ka varbūt no manas ģimenes būs lielāks atbalsts un tā, bet bija absolūts noliegums – tu nevienu vīru neatradīsi. Kurš tevi ar tādu bērnu gribēs? Tas ir tas, kas patiesībā valda arī sabiedrībā. Cilvēki, kas vēlētos kaut ko tādu darīt, viņi saņem maz atbalsta un viņi saņem maz informācijas,” stāsta Linda.

Bez tuvinieku atbalsta 

Arī Elīnai Bataragai no Jēkabpils, kurai kopā ar vīru par audžuģimeni kļūt izdevās salīdzinoši ātri, nācies uz savas ādas izjust to, ka

paši tuvākie ģimenes locekļi par šo lēmumu - kļūt par audžuvecākiem bērnunamā mītošam puikam - neesot bijuši priecīgi.

Vairākkārt laulātie šī lēmuma īstenošanu pārcēluši uz tālāku nākotni. Šis gads gan iesācies ar apņemšanos - darām to tagad.

“Pēc ilgākām pārrunām mēs vienkārši sapratām, ka mums nav jēgas gaidīt tālāku vecumu, 40 vai 50 gadus, ka mēs īstenībā varam tagad. Protams, mums ir bijuši jautājumi, vai jūs paši nevarat tikt pie bērniem. Kam jums to vajag? Vispirms tieciet galā ar savu ģimeni un dzemdējiet savus bērnus. Kur jūs vispār lienat? Mums bija skaidrs, ka mums neviens, nekad mūžā nevarētu ietekmēt mūsu viedokli.

Tāpēc, ka mēs izlēmām. Tas ir tas, kas veidojās mūsu dzīvē, kas ir līdz šim punktam un līdz šim brīdim,” saka Elīna.

Aizspriedumi

Latvijas Radio raidījumos par „sistēmas bērniem” intervējamie atklājuši, ka šādi lēmumi tapuši gadiem ilgi. Liela daļa atzīst, ka pašiem bijusi ne tā laimīgākā bērnība vai pietrūcis vecāku. Palīdzot šiem bērniem, viņi dziedē arī sevi. Daļai gan, līdzīgi kā fizioterapeitei Lindai, šie lēmumi ir pēkšņi un negaidīti. Vēl citiem tā ir misijas apziņa vai dzīvesveids. Tāpat kā Elīnai.

Tomēr nereti no valsts un atbildīgajām amatpersonām izskanējis, ka būt par audžuģimeni ir darbs. Par bērnu audžuģimenēm maksā katru mēnesi, un no nākamā gada sola arī sociālās garantijas. Lielai daļai mazuļu, iznākot no bērnunama, ir smagas veselības problēmas, pat diagnozes, un viņiem vajag daudz uzmanības.

Tikai naudas dēļ?

Vēl sabiedrībā pastāv arī tādi aizspriedumi, ka audžuģimenes ar bērnu audzināšanu nodarbojas tikai naudas dēļ vai audžuģimenes nevar strādāt, jo tās ir darba devējiem neizdevīgas. “Tad, ja tu ieklikšķini internetā kaut ko par šo tēmu, domā – varbūt es kādreiz varētu, bet tev pretī lec tie ārprātīgie stāsti. Vēl ir tas otrs stereotips par audžuģimenēm, ka tās jau visu dara tikai naudas dēļ. Un es zinu – mana kaimiņiene ir paņēmusi piecus bērnus un viņa jau to dara tikai naudas dēļ.

Lai gan, piedodiet, tie četri vai pieci bērni tāpēc var normālu dzīvi dzīvot, nevis atrasties bērnunamā, kur viņi vienkārši tiek sabeigti,” saka „Dod pieci” vēstnese Evita Puriņa.

Gēni?

Evita arī stāsta par tādiem aizspriedumiem kā šo bērnu gēni. No tā daudzas ģimenes bīstas. Piemēram, ja bērnu vecāki bijuši alkoholiķi vai lietojuši narkotikas. Varbūt bērni būs tādi paši? Vai mani neapzags un nepiekaus manus bērnus?

Liek ciest vecāku kļūdu dēļ

Tāpat diemžēl aizvien daļa sabiedrības bērnunamu bērniem liek ciest viņu vecāku kļūdu dēļ. Par to intervijās oktobrī runāja vairāki bijušie bērnunamu audzēkņi. Piemēram, Edgars Zariņš no Cēsīm pat teica, sabiedrība uzskatot, ka ar šiem bērniem kaut kas nav kārtībā, nevis ar viņu vecākiem.

Tātad apzināti vai neapzināti sabiedrība tiek dalīta divās daļās – mēs un viņi.

Sadalīt vecāku uzmanību

Latvijas Radio viesošanās laikā pie Elīnas Jēkabpilī notiek neliels incidents starp abiem bērniem. Spēlējoties un ēdot atvestos zefīrus, puika iekož meitenei. „Tādas viņam tās aizsardzības metodes,” spriež audžumamma, norādot, ka arī meita tagad tādas apguvusi.

Raudāšana gan ātri norimst un mazo puiku vecāki noliek gulēt. „Iesi gulēt?” „Jā.” Tik vienkārši. Bērnunamu bērni aizmiegot uzreiz. Redzot to, cik šķietami atšķirīgi ir abi bērni, cik atvērta ir trīsgadīgā meitene un cik piesardzīgi raugās no bērnunama nākušais zēns, kā arī, raugoties, kā abi bērni mēģina sadalīt vecāku uzmanību, rodas jautājums - kā pašu meitiņa pieņēma, ka pēkšņi ir otrs bērns?

“Diezgan traki sākumā bija. Es arī jau no paša sākuma, pirms mēs kļuvām par audžuģimeni un pirms mēs ieguvām šo statusu, es sāku apmeklēt psihologu. Psihologs man ļoti palīdzēja šajā jautājumā sakārtot sev galvu, saprast, kā izturēties pret meitu, kā to visu situāciju nolīdzināt. Loģiski, ka viņai sākumā bija diezgan liels šoks par to. Tagad ir atnācis kaut kāds puika, un viņš tagad aiztiek manas mantas, un tagad mana istaba vairs nav mana istaba, tā ir bērnu istaba. Tad tas ir, protams, dīvaini viņai,” stāsta Elīna.

Tikai “tukšās ligzdas” sindroms?

Tāpat Elīnai nācies atbildēt uz jautājumiem, vai maz audžuģimenes pienākumi ir savietojami ar pilna laika darbu. Stāsti ir dažādi. Tomēr, tāpat kā bioloģiskajiem vecākiem, arī bērnu aizbildņiem, audžuģimenēm un adoptētājiem pienākas bezalgas atvaļinājums un ir arī pabalsti.

Statistika gan rāda, ka audžuģimeņu trūkst, kā arī katru gadu daudzas ģimenes no šī statusa atsakās, noveco.

Labklājības ministrija stāsta, ka audžuģimenēm nereti esot „tukšās ligzdas” sindroms.

Stereotipus izplata arī pašvaldības. Rīgas domes informatīvais portāls potenciālās audžuģimenes, aizbildņus un adoptētājus uzrunā šādiem vārdiem: „Izbaudīt mātes laimi nevar visi. Reizēm dzīvē iekārtojas tā, ka vientuļa sieviete vai bezbērnu māte vēlas dalīties siltumā ar nelabvēlīgā situācijā nonākušiem bērniem.”

Jāsecina, ka arī pašvaldībās audžuģimenes un aizbildņus, kā arī adoptētājus saredz kā vientuļas vai neauglīgas sievietes.

Apmēram raksta vidū tiek piebilsts, ka vispār par audžuģimeni var kļūt arī laulātie, ne tikai viena persona. „Dod pieci” šī gada vēstnese Evita Puriņa atkal un atkal atkārto, ka

jaunas ģimenes līdz šim vienkārši ir nepietiekami uzrunātas vai arī uzrunātas šādā šķietami dīvainā veidā.

Ģimenes daudzas pašvaldības nemaz nemeklē, bet tām pašām jāmeklē ceļš pie bērniem.

“Es nepiekrītu argumentam, ka šie cilvēki ir darbu godam padarījuši, bet jaunus mēs vietā nevaram atrast. Es domāju, ka ir jāmeklē veidi, kā uzrunāt cilvēkus. Protams, tie nebūs divdesmitgadnieki, bet cilvēki ar saviem bērniem, kuri ir arī fiziski spējīgi to darīt. Es domāju, ka tādu ģimeņu Latvijā ir ļoti daudz,” saka Evita.

Turklāt viņa pamanījusi – kad pati draugiem un paziņām atklājusi savu audžumammas pieredzi, daļai sekojusi neizpratne, pat noliegums. Tomēr teju ikvienā cilvēkā vēlāk varot sataustīt vēlmi to pamēģināt. Palīdzēt.

“Ir kaut kas pietrūcis. Viņi nezina atšķirību starp tām formām. Viņi nezina, ka viņi var aiziet uz bāriņtiesu un kļūt par aizbildni bērniem. Pat ne par audžuģimeni, par aizbildni jebkuram bērnam. Svešam bērnam. Viņi nezina atšķirību starp formām, piemēram, adoptēt,” norāda žurnāliste.

Atbalsts ģimenēm

Tāpat iepriekš Latvijas Radio stāstīts par ģimeņu pieredzi, runājot ar bāriņtiesas un atbildīgās ministrijas ierēdņiem. Kāda aizbildne pirms kāda laika rakstīja, ka pēc bāriņtiesas vizītes zudusi vēlme adoptēt bērnus vairākām viņai zināmām ģimenēm. Negatīva esot tā attieksme. Ministrijā ienākot sūdzības par bāriņtiesu darbinieku attieksmi un profesionalitāti, tāpēc viņus apmācīšot. Reizēm mēdz būt skarbie bāriņtiesu jautājumi, piemēram, vai ģimenes saprot, ko uzņemas un vai to spēs. Daudzi jautājumi esot pareizi, tikai jādomā, kā tos pareizi pajautāt, spriež ministrijas pārstāve Baiba Stankēviča.

Ģimeņu atbalsta programma „Plecs”, kas labdarības akcijā „Dod pieci” šogad top kopā ar „Ziedot.lv”, jau nākamgad iedrošinās ģimenes, kas par bērnunamu bērnu uzņemšanu domā, taču līdz šim nav spējušas pārkāpt pāri psiholoģiskajām grūtībām un nav spējušas rast atbildes uz daudziem jautājumiem.

Tāpat palīdzība pienāksies ģimenēm, kas jau uzsākušas šo ceļu vai pie kurām jau atrodas bērns. „Plecs” savu darbību turpinās tik ilgi, līdz visiem Latvijas bērniem tiks atrastas ģimenes. Atbalsta personas uzklausīs brīžos, kad ir grūti, jo tādi noteikti būs, zina sacīt abas audžumammas.

„Ziedot.lv” vadītāja Rūta Dimanta stāsta, ka arī viņa ir viena no šiem cilvēkiem, kas apsvērusi iespēju uzņemties rūpes par kādu mazuli: “Es arī saprotu tos cilvēkus, esmu pati starp tiem, kuriem ir bailes, neziņa. Vai es to bērniņu iemīlēšu? Vai es tikšu galā? Vai es esmu pietiekami labs? Ko teiks mana ģimene?

Kā vispār palīdzēt tam bērnam? Aizvest uz bērnunamu dāvanas, tā nav palīdzība bērnunamu bērniem. Bērnunamu bērniem palīdzība ir  - tiešām dodot viņiem ģimenes.

Un es domāju, ka mēs kopā ar Latvijas Radio to varam izdarīt, lai, sagaidot Latvijas simtgadi, mēs varētu teikt, ka mūsu mērķis ir Latvija bez bērnunamiem.”

2 komentāri
Anonīms lietotājs 18482
...mūsu mērķis ir Latvija bez bērnunamiem.”... Laikam tā varētu būt tikai teorētiski, jo praktiski dzērājģimenes viņus pagādā un pamet ātrāk, nekā visiem pagūst piemeklēt audžuvecākus. Ar patreiz pamestajiem jau situācija nebeigsies. Visur tiek apspriests, kā uzlabot pamesto bērnu dzīvi, bet ne ar zilbi netiek apspriests, kā novērst vai būtiski samazināt tādu neaprūpētu bērnu rašanos.
Gunta Bērziņa(Šēniņa)
Labprat panemtu vasara vienu bernu,bet man ir parak daudz gadu,lai gan regulari uzturu saikni ar saviem cetriem mazberniem un tris bijusiem sistemas berniem,kuri tagad ir ari mani mazberni.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti