Kāpēc ne visās valstīs izdodas izsekot ar koronavīrusu inficēto kontaktpersonas

Gadu pēc pandēmijas sākuma daudzas attīstītās Rietumvalstis joprojām nespēj nodrošināt, lai tiktu efektīvi atklāti tie, kuriem varētu būt bijuši kontakti ar cilvēkiem, kuri inficēti ar koronavīrusu. Tas nozīmē, ka jauni infekcijas perēkļi turpina rasties, un būtiska daļa titānisko pūļu Covid-19 iegrožošanai tiek tērēta velti, vēstīja Rus.LSM.lv.

2014.-2016. gadā mediķiem izdevās apdzēst Ebolas vīrusslimības epidēmiju Rietumāfrikā lielā mērā pateicoties tam, ka tikpat kā visi, kas bija nonākuši saskarsmē ar inficētajiem, tika atrasti un ievietoti karantīnā, saka Tolberts Njensva – bijušais Libērijas Nacionālā sabiedrības veselības institūta direktors, kurš tagad ir infekcijas slimību pētnieks ASV Džonsa Hopkinsa universitātē.

“Kontaktu izsekošana ir viens no labākajiem instrumentiem, kas visām valstīm efektīvi jāizmanto, lai iegrožotu infekcijas slimību uzliesmojumus,” norāda Njensva.

Eksperts bija pārliecināts, ka līdz 2020. gada beigām būs apzinātas visas inficēto cilvēku kontaktpersonas. Tomēr daudzas valstis joprojām nespēj nodrošināt šo procesu, konstatē zinātniskais žurnāls “Nature”.

Rietumi un Austrumi

Ekonomiski attīstītajās Rietumvalstīs ne īpaši labi veicas ar šīs veselības aprūpes sistēmas pamatprocedūras nodrošināšanu, norādīts rakstā. Lielbritānijā epidemioloģisko dienestu darbiniekiem neizdodas sazināties ar katru desmito Covid-19 pozitīvo, bet 18% to, kuriem ir pozitīvs testa rezultāts un ar kuriem speciālisti ir sazinājušies, neizpauž detalizētu informāciju par kontaktpersonām, kad viņiem tādu lūdz atklāt. Tie ir 2020. gada novembra statistikas dati – tobrīd jau plosījās epidēmijas otrais vilnis.

Pat jauns saslimstības vilnis nav spējis pamudināt šo valstu iedzīvotājus būt apzinīgiem un atbildīgiem.

Tomēr Dienvidkoreja, Vjetnama, Japāna un Taivāna ir guvušas acīmredzamus panākumus Covid-19 uzliesmojumu agrīnā “dzēšanā” un turpina šādu praksi līdz šai dienai. Tās izolē inficētos un tos, kas nokļuvuši riska grupā, jo kontaktējušies ar inficētajiem. Ne visas metodes, kādas tiek izmantotas Austrumos, der arī Rietumvalstīm, piemēram, personas datu izmantošana un mobilo tālruņu signālu izsekošana, lai pārbaudītu, kā tiek ievērota pašizolācija. Bet tomēr ir mācības, ko var gūt no Austrumu valstu pieredzes, pieļauj “Nature”.

Kā pārraut vīrusa nodošanas “ķēdīti”. Ideālais variants

Process sākas tā, ka cilvēks saņem pozitīvu testa rezultātu un pašizolējas. “Covid izsekotājs” – sanitāri epidemioloģiskā dienesta darbinieks, kurš veic kontaktpersonu izsekošanu, sazinās ar šo cilvēku un uzdod virkni jautājumu, lai noskaidrotu, ar ko viņš varētu būt kontaktējies visbīstamākajā periodā (parasti tās ir 48 stundas pirms pozitīva testa rezultāta) vai arī pirms simptomu parādīšanās (ja simptomi ir bijuši).

Par “tuvu kontaktpersonu” tiek uzskatīts tas, kurš 15 minūtes atradies līdzās infekciozam cilvēkam. Tādējādi šajā kategorijā var iekļūt ne tikai radinieki un paziņas, bet ikviens, kurš, piemēram, braucis ar inficēto vienā autobusā vai strādājis ar viņu vienā birojā.

Pēc tam “Covid izsekotāji” zvana šiem cilvēkiem vai apmeklē viņus personīgi un pavēsta par nepieciešamību pašizolēties, lai vīruss netiktu nodots tālāk. Tādējādi vīrusa nodošanas “ķēdīte” tiek pārrauta.

Reālajā dzīvē neveiksmes notiek katrā šo vienkāršo darbību virknes “testēšana – kontaktu izsekošana – pašizolācija” posmā.

Cilvēki inficējas ar koronavīrusu un par to nezina (ja slimība norit bez simptomiem) vai vienkārši atliek došanos uz punktu, kur tiek nodoti paraugi analīzēm. Rezultāta saņemšana var prasīt vairākas dienas – un visu šo laiku var notikt vīrusa nodošana.

Ar inficētajiem ne vienmēr izdodas sazināties, viņi bieži atsakās sniegt informāciju par tuvām kontaktpersonām.

Nebūt ne visi, kas saņem pozitīvu testa rezultātu, stingri ievēro pašizolāciju līdz noteiktā termiņa beigām. Rezultātā cieš šo secīgo darbību efektivitāte, un vīruss turpina izplatīties tālāk.

Bez izsekošanas neiztikt?

Dienvidkorejas varas iestādes problēmu, kad inficētais nevēlas atklāt tuvas kontaktpersonas (bet dažkārt arī gluži vienkārši nespēj tās atcerēties) risina vienkārši – ar izsekošanas palīdzību. Pēc Tuvo Austrumu respiratorā sindroma (MERS) uzliesmojuma 2015. gadā valstī tika pieņemts likums, kas ļauj varas iestādēm izmantot datus, kas iegūti no maksājumu karšu izsniedzējiem un mobilo sakaru operatoriem, kā arī videonovērošanas sistēmu ierakstus. Šī informācija palīdz izsekot inficētos pēc darbībām, kādas viņi veikuši ar maksājumu kartēm un mobilajiem tālruņiem, un noskaidrot to personu loku, kuras viņi varējuši inficēt.

Informācija par jauniem vīrusa nēsātājiem tiek publiskota internetā, un tas ļāvis valstij izvairīties no īpaši stingru ierobežojumu ieviešanas. Tiesa, martā Dienvidkorejas Slimību kontroles centrs izdeva jaunu instrukciju, kas ierobežoja pārmērīgi detalizētas informācijas publiskošanu, jo reģionālās iestādes internetā ievietoja pārāk sīkas inficēto pārvietošanās maršrutu kartes. Vienā gadījumā bija skandāls – kādu vīrieti nepatiesi apvainoja romānā ar brāļa sievu, jo no viņu pārvietošanās maršrutu kartēm varēja secināt, ka abi kopīgi vakariņojuši restorānā.

Dati par mobilo tālruņu pārvietošanos tiek izmantoti, lai izsekotu inficētos Izraēlā, Armēnijā, Krievijā, Ekvadorā un Taivānā.

Vjetnamā ziņas, kuras inficētie snieguši “Covid izsekotājiem”, papildus tiek pārbaudītas, pētot inficēto aktivitātes sociālajos tīklos.

Cilvēkus, kuri nesen kontaktējušies ar saslimušajiem, tūlīt pat ievieto karantīnā tam īpaši domātās viesnīcās.

Tomēr šāda pieredze tiek izmantota nepavisam ne visur, un ir valstis, kā, piemēram, Slovākija, kur mēģinājumus ieviest izsekošanas praksi apturēja konstitucionālā tiesa.

Kā apdzīt koronavīrusu

Pēc PVO kritērijiem, kontaktu izsekošanas operācija uzskatāma par veiksmīgu, ja trīs dienu laikā pēc tam, kad jaunais inficētais saņēmis pozitīvu testa rezultātu, “Covid izsekotājiem” izdodas identificēt un noteikt karantīnu 80% to, ar kuriem inficētais nesen personīgi kontaktējies.

Biomatemātiķis Kristofs Freizers no Oksfordas Universitātes, izmantojot matemātisko modelēšanu, aprēķinājis, ka pat gadījumā, ja visi jaunie inficētie tiks izolēti un visas viņu kontaktpersonas noskaidrotas un ievietotas karantīnā trīs dienu laikā, epidēmija tomēr pieaugs. Pēc viņa aplēsēm, lai palēninātu vīrusa nodošanu, jau pirmajā dienā pēc pozitīva testa rezultāta saņemšanas jāatrod un jāievieto karantīnā ne mazāk kā 70% inficētā cilvēka kontaktpersonu.

Vēl viens veids, kā ātri apdzēst jaunu slimības uzliesmojumu, ir mest tīklu plašāk, lai izsekotu ne tikai jaunā inficētā kontaktpersonas, bet arī viņa kontaktpersonu kontaktpersonas.

Vjetnamā dažkārt tika meklētas pat “trešā loka” kontaktpersonas, kad jauni gadījumi tika atklāti infekcijas cikla vēlīnā stadijā.

Vjetnamas Nacionālā higiēnas un epidemioloģijas institūta epidemiologs Fams Kuangs Tai teic, ka katram jaunajam inficētajam tiek noskaidrotas un pārbaudītas līdz 200 kontaktpersonu. “Ja mēs gribam skriet vienā ātrumā ar vīrusu vai pat ātrāk, mēs nedrīkstam apstāties pie “pirmā loka”,” viņš uzsver.

Salīdzinājumam – vidēji vienam ar koronavīrusu inficētajam Taivānā tiek noskaidrotas 17 tuvas kontaktpersonas, Lielbritānijā – divas, Francijā – 1,4, ASV – mazāk par vienu.

Vēl viena noderīga stratēģija ir “atpakaļejošā kontaktpersonu meklēšana”, kad “Covid izsekotāji” mēģina noskaidrot, ar ko un kādos apstākļos jaunais inficētais kontaktējies divās nedēļās, pirms viņam konstatēta inficēšanās, tādējādi cenšoties noteikt, kurš viņu varētu būt inficējis. Covid-19 ir raksturīgi “superinficēšanās” gadījumi, kad vīruss inficē vienlaikus lielu skaitu cilvēku. Parasti tas notiek, kad cilvēki ir sapulcējušies slēgtā telpā. Tā, piemēram, Dienvidkorejā pandēmijas sākumā daudz inficēšanās gadījumu bija reliģiskas sektas sanāksmēs.

Jaunie inficēšanās gadījumi parasti ir saistīti ar veselu grupu inficēto, tāpēc ir vērts atgriezties atpakaļ, lai noskaidrotu, kurš vēl bijis saistīts ar šo grupu. Japānā jau pandēmijas sākumā saprata šo Covid-19 īpatnību un tur jau kopš februāra tiek meklēti tie, ar kuriem inficētajam bijuši kontakti 14 dienas pirms simptomu parādīšanās.

Pandēmijas otrā viļņa laikā Austrālijas pilsētā Melburnā gandrīz četrus mēnešu bija spēkā ļoti stingri ierobežojumi, bet pēc to atcelšanas oktobra beigās epidemioloģiskais dienests sāka izmantot Japānas “atpakaļejošās kontaktu meklēšanas” pieredzi, cenšoties izsekot iepriekšējo 14 dienu kontaktus, kā arī Vjetnamas praksi noteikt karantīnu pirmās un otrās pakāpes kontaktpersonām.

“Covid izsekotāju” armija

Lai ieviestu šo praksi, vajadzīgs milzīgs darbinieku skaits, bet tikai nedaudzās Rietumvalstīs tik daudz darbinieku bija. Iespējams, tas izskaidrojams ar to, ka infekcijas slimību uzliesmojumi šajos reģionos ir mazāk izplatīti. Aprīlī ziņojumā (.pdf) par situāciju Covid-19 izsekošanā ASV bija minēti šādi skaitļi – saslimstības “lēciena” laikā jāpiesaista 30 “Covid izsekotāji” uz 100 tūkstošiem cilvēku, tas ir, apmēram 100 tūkstoši visā valstī. Taču tolaik ASV tādu bija tikai 2200. Vjetnamā pašā pandēmijas sākumā bija 12 tūkstoši apmācītu “Covid izsekotāju”.

Daudzās valstīs kontaktpersonu meklēšanā tika iesaistīti brīvprātīgie, studenti un bez darba uz laiku palikušie aviokompāniju darbinieki.

Vācijā tika plānots, ka būs līdz 25 “Covid izsekotājiem” uz 100 tūkstošiem cilvēku, tomēr varas iestādes bija spiestas atkārtoti noteikt stingrus ierobežojumus. Tas pats notika Anglijā, kur ir tikai 32 “Covid izsekotāji” uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju.

Tomēr zemēs, kurām izdevās ātri iegrožot otro vilni, “Covid izsekotāju” armijas palielināšana nebija vajadzīga. Tā, piemēram, Taivānā, kur ir 24 miljoni iedzīvotāju, ar izsekošanu veiksmīgi tiek galā vien 600 darbinieki (2,5 uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju).

Tehnoloģiju izmantošana un uzticība

Sarežģītas datu apstrādes sistēmas var atvieglot kontaktpersonu izsekošanas speciālistu darbu, un tad var izdoties iztikt bez “Covid izsekotāju” štata palielināšanas. Vjetnamā cilvēki, kuri kontaktējušies ar inficētajiem, ziņo par savu veselības stāvokli, izmantojot lietotni, ar kuras palīdzību tiek noteikta simptomu parādīšanās. Šī informācija tiek ievadīta datu bāzē un analizēta. Tādējādi “Covid izsekotājiem” rodas laiks jaunu inficēto meklēšanai.

Tikmēr dažos Austrālijas un Lielbritānijas reģionos un atsevišķos ASV štatos epidemioloģiskie dienesti saņem informāciju par jauniem inficētajiem pa faksu vai tālruni.

Šīs informācijas ievadīšana datorizētā datu bāzē laikā, kad epidemioloģiskā situācija strauji mainās, atņem laiku un spēkus, un laika logs, kurā jaunā inficētā kontaktu izsekošanai ir jēga, aizcērtas.

Cerības, kuras pavasarī tika saistītas ar kontaktu izsekošanas mobilajām lietotnēm, nav īpaši attaisnojušās. Tiek uzskatīts, ka tādas lietotnes var gandrīz uzreiz informēt tālruņu īpašniekus par potenciālajām briesmām. Programmas var arī palīdzēt veikalu un restorānu īpašniekiem atklāt inficētos apmeklētājus. Šādas lietotnes ir izstrādātas vismaz 46 valstīs, tomēr cilvēki tās joprojām lejuplādē neaktīvi.

Bioētikas eksperte Efija Vajena no Šveices Federālā tehnoloģiju institūta Cīrihē, kas piedalījusies Šveices kontaktu izsekošanas lietotnes izstrādāšanā, uzskata, ka izšķiroša nozīme ir uzticībai.

Liela mēroga datu noplūdes gadījumi un skandāli saistībā ar digitālo tehnoloģiju konfidencialitāti likuši daudziem pret šīm tehnoloģijām izturēties ar piesardzību.

Jautājums par uzticību ir svarīgs ne tikai saistībā ar mobilajām lietotnēm. Cilvēkiem, kuriem ir apstiprināta inficēšanās ar jauno koronavīrusu, jābūt gataviem atbildēt uz jautājumiem par savu atrašanās vietu un izolēties, kamēr viņi ir bīstami apkārtējiem. Pagaidām šī gatavība nav augstā līmenī.

Aptauja, kuru augustā 19 valstīs veica Londonas Impērijas koledžas Globālās veselības aprūpes inovāciju institūts, liecināja, ka gandrīz trīs ceturtdaļas respondentu gadījumā, ja viņiem tiktu atklāta inficēšanās ar koronavīrusu, bija gatavi sniegt ziņas par savām kontaktpersonām.

Tomēr Vjetnamā tikai 4% respondentu paziņoja, ka nesniegs šādu informāciju. ASV un Vācijā šis īpatsvars bija 21%, bet Francijā – 25%.

“Sabiedrības uzticība visa veida institūcijām samazinās,” saka sociologs, bijušais ASV Tautskaites biroja direktors Roberts Grovss. Viņš norāda, ka tas ir īpaši raksturīgi megapolēm.

Šo neuzticību un nevēlēšanos “iegāzt” savus paziņas veicina arī atbalsta trūkums tiem, kuri ir saslimuši ar Covid-19 vai kuriem jāatrodas karantīnā. Nepieciešamās finansiālās kompensācijas sniegšana saistībā ar sarežģījumiem, kādi rodas, atrodoties izolācijā, var mainīt situāciju, rezumē “Nature”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt