Aizliegtais paņēmiens

Aizliegtais paņēmiens. «Bēgļi no Ukrainas»

Aizliegtais paņēmiens

Aizliegtais paņēmiens. «Dārgā degviela»

Aizliegtais paņēmiens. «Laipni gaidīti, investori»

Kāpēc «Metalurga» iekārtas nopirkušajam Turcijas investoram nesokas Liepājā? Skaidroja «Aizliegtais paņēmiens»

Pagājušā gada pavasarī investors no Turcijas par vairākiem miljoniem eiro iegādājās bijušā "Liepājas metalurga" vienu no lielākajām vērtībām – elektrotēraudkausēšanas krāsni, kurā metāllūžņus var pārkausēt metāla izejvielā. Pirkuma mērķis bija atjaunot šīs krāsns darbību Liepājā, tomēr uzņēmumam neizdodas tikt pie ilgtermiņa zemes nomas līguma, lai tas varētu būt drošs, ka varēs darboties. Tikmēr Liepājas Speciālajā ekonomiskajā zonā skaidroja – visiem investoriem prasības ir vienādas, un šis uzņēmums nav izņēmums. Kāpēc Turcijas investoram neizdodas īstenot savas ieceres par darbību Liepājā?

ĪSUMĀ:

Liepājas metalurģijas priekšvēsture

Tās aizsākumi meklējami 19. gadsimtā, kad Liepājā vispirms bija naglu fabrika, bet tad tika ieviesta arī pirmā metāla kausēšanas iekārta, saukta par "Martena" krāsni, kas nosaukta franču inženiera uzvārdā, kurš 19. gadsimtā arī radīja tehnoloģiju, kā vislabāk kausēt, un tā kļuva populārā visā Eiropā.

Pēc Pirmā pasaules kara rūpnīca tālāk jau tika dēvēta par "Liepājas Drāšu fabrika". Tur lēja metālu un ražoja gan drātis, gan sliedes, gan lāpstas, kā arī vēl visu ko citu.

Pēc Otrā pasaules kara, līdz ar padomju varas atnākšanu, – jau "Sarkanais metalurgs". Sākās padomju "triecientempi" – 1965. gadā jau trīs martena krāsnis.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas notika uzņēmuma privatizācija, un no "Sarkanā metalurga" tas pārtapa par "Liepājas metalurgu". Redzamākais akcionārs Kirovs Lipmans. Tajā laikā uzņēmums attīstās, ir pilsētas flagmanis, lielākais darba devējs, dāsns vietējā sporta atbalstītājs.

2010. gada beigās uzņēmums atteicās no martena krāsnīm, kas rada lielu piesārņojumu, un tā vietā ieviesa daudz modernāku elektrokrāsni. Daudzu desmitu miljonu vērtos modernizācijas plānus ar savu galvojumu atbalstīja arī valsts, bet dažus gadus vēlāk sākās bēdu ieleja.

Krīze pasaulē, dārga elektroenerģija, uzņēmums sāka ciest zaudējumus, sākās darbinieku atlaišana. Drāma Liepājā, drāmas pilsētnieku ģimenēs. 2013. gadā "Liepājas metalurgs" savu darbību beidza, bet pilsēta vēl ticēja – gan to visu nopirks un sāks ražot kāds cits.

Zīmīgs ir arī tā brīža Liepājas mēra Ulda Seska citāts "Neatkarīgajai Rīta Avīzei" par nesen iegādāto elektrokrāsni: "Es neredzu nekādu iemeslu, kāpēc šai krāsnij nebūtu kā tautsaimniecības vērtībai jāstrādā Latvijas labā. Sliktākais scenārijs būtu, ja šī krāsns strādātu kādas citas valsts labā un radītu tai pievienoto vērtību."

2014. gadā investors uzradās – uzņēmums "KVV Group" no Ukrainas, 2015. gadā pat arī atsākās darbība, bet tomēr nesekmīgi. 2016. gadā iestājās maksātnespēja. Citu pretendentu tobrīd vairs nebija, un 2018. gadā tika nolemts visu bijušā "Liepājas metalurga" mantu pārdot pa daļām...     

Aptuveni 60 hektārus ar nekustamo īpašumu no bankas "Citadele", kas tai no uzņēmuma tikuši par neatdotiem kredītiem, 2019. gadā nopirka Liepājas Speciālā ekonomiskā zona (Liepājas SEZ), savukārt valstij par doto galvojumu tikusi elektrokrāsns, kā arī aptuveni 30 hektāri zemes zem tās un ap to. 2021. gada 30. aprīlī izsoles rezultātā krāsni iegādājās Turcijas uzņēmums "Aslanli Metalurji" ar meitas uzņēmumu Latvijā – "Liepāja Steel".

Izsoli organizēja Latvijas publisko aktīvo pārvaldītāja "Possessor" meitas uzņēmums "FeLM", un izsolē bijušas divas iespējas.

SIA "FeLM" valdes loceklis Jānis Rībens skaidroja: "Pirkšanas, pārdošanas līgums ­– viņš paredzēja divus iespējamos scenārijus. Ņemot vērā, ka pircējs vēlējās iegādāties nekustamos īpašumus, tad attiecīgi bija brīva izvēle: vai tur var demontēt elektrotēraudkausēšanas kompleksu un pārējo kustamo mantu un izvest šos mantu ārpus Latvijas; vai arī attiecīgi, ja ir lēmums atjaunot ražošanu, tad par to, protams, jāvienojas ar zemes īpašnieku par ilgtermiņa sadarbību."

Proti, varēja pirkt tikai iekārtu un to vest prom no Latvijas, un varēja pirkt gan iekārtu, gan zemi ar nolūku atjaunot ražošanu. Turcijas uzņēmums bija izvēlējies otro variantu. Darījuma summu "FeLM" pārstāvis neatklāja, bet šis piedāvājums bijis vislabākais.

Rībens sacīja: "Mēs, protams, pievērsām uzmanību arī tiem plāniem, ko visi potenciālie investori prezentēja, bet, ņemot vērā šo konkrēto aktīvu un, teiksim, konkrēto situāciju, tad galvenais vadmotīvs, teiksim tā, galvenais kritērijs, protams, bija cena. Konkrētais pircējs piedāvāja vislabāko cenu, un, attiecīgi noslēdzot līgumu, arī veica šo samaksu."

Turcijas investīcijas Latvijā nav ierasta lieta, uzņēmums šeit ir nepazīstams, uzņēmējs arī. Daļēja informācija – ka tas ir Turcijas metālapstrādes uzņēmums – ir pieejama viņu interneta vietnē, bet...

Kas īsti ir šis uzņēmums? Un kāpēc kādēļ šāds pirkums izdarīts tieši Latvijā?

Līdz šim, lai arī nereti ir viesojies šeit, ar Latvijas medijiem Hamadi Alaedins Ejuboglu nav runājis, bet "Aizliegtajam paņēmienam" tomēr izdevās iepazīties ar viņu klātienē šogad aprīļa sākumā.

Kompānijas "Epas Group" valdes priekšsēdētājs Hamadi Alaedins Ejuboglu skaidroja: "Praktiski esmu uzaudzis dzelzs un tērauda rūpniecībā, jo mūsu dzimta ar šo biznesu nodarbojas jau trešajā paaudzē. Es daru darbu, ko ļoti mīlu. Visu par šo jomu esmu apguvis no sava tēva. (..) Mūsu bērni jau ir ceturtā paaudze un arī apgūst šī biznesa prasmes. Viena no manām atvasēm jau ir beidzis studijas universitātē un darbojas šajā kompānijā."

Metalurģija Turcijā ir ļoti vērā ņemama nozare. Turcija ir arī viena no lielākajām tērauda eksportētājām pasaulē.

"Tērauda ražošana Turcijā ir no valdības puses ļoti atbalstīta nozare. Gada laikā Turcija spēj saražot aptuveni 60 miljonus tonnu. (..) Tērauda un dzelzs eksporta tirgi ir gan uz Āfrikas reģioniem, gan Tuvajiem Austrumiem, protams, arī uz ASV. (..)," viņš sacīja, paskaidrojot, ka Turcija pati patērē kādus 40 procentus no saražotajiem 60 miljoniem tonnu, bet 60 procenti tiek novirzīti eksportam.

"Īpaši pēdējos gados Turcija palielinājusi ražošanas jaudas, pateicoties vairākiem nozīmīgiem valsts attīstības projektiem. Un šajā jomā izaugsme turpinās. (..)  Mēs Stambulā ieņemam 6.–9.vietu eksporta ziņā. Eksporta savienība mums ir piešķīrusi arī godalgas. Katru gadu mūsu produkcija nonāk 50 pasaules valstīs," norādīja uzņēmējs.

Kā tā izvēlējās pirkt krāsni Latvijā?  

Hamadi Alaedins Ejuboglu skaidroja: "Mums ir komanda, kas seko visām norisēm pasaulē saistībā ar tēraudrūpniecību. Tā viņi uzzināja, ka metalurģijas uzņēmums pie jums tika slēgts jau 2016. gadā. Un vēlāk jau tika izsludināts konkurss par elektrokrāsns iegādi. Sagatavojām un iesniedzām piedāvājumu. (..) Jāsaka, ka mums kā ārvalstu investoram svešā valstī tomēr bija zināmas šaubas par savu dalību konkursā. Taču iesākumā nesaskārāmies ar lielām problēmām un šajā konkursā mūsu piedāvājums tika atzīts par ekonomiski visizdevīgāko."

Pats krāsns pircējs, uzņēmums "Aslanli Metalurji", ir vairāknozaru grupas sastāvā, kas saucas "Epas Group". Tā pamata bizness ir pašā Turcijā, bet viena tēraudkausēšanas krāsns ir arī Gruzijas ostas pilsētā Poti.

"Epas Group" valdes priekšsēdētājs norādīja: "Gruzijā ir lūžņu un izejvielu pārpilnība, tāpēc izlēmām pirms 6–7 gadiem investēt šajā valstī un investēt vietējā rūpnīcā, kura mums pieder kopā ar Gruzijas pilsoņiem. Gruzija ir ekonomikas ziņā  pievilcīga valsts, mēs tur esam radījuši darbavietas un ražojam produkciju eksporta tirgiem."

"Epas Group" valdes priekšsēdētājs Hamadi Alaedins Ejuboglu.

Taču kopā "Epas Group" pieder deviņas rūpnīcas.

"Viena no mūsu rūpnīcām ražo automašīnu rezerves detaļas. Vēl viena no mūsu rūpnīcām ražo cinkotas stieples un stiepļu atvasinātājus. Ap 50% no saražotā daudzuma paliek vietējā tirgū, otra puse – eksporta tirgiem. Vēl mums ir līmes "Kyad" rūpnīca, mēs tur ražojam tērauda sietu tuneļu veidnēs, kas noder zemestrīču gadījumos. Mums pieder arī celtniecības profila rūpnīca. Kā arī paši esam īstenojuši lielus celtniecības projektus, jo mums pieder arī būvniecības uzņēmumi. Mums ir arī degvielas uzpildes stacijas, kuras apkalpojam. Arī viesnīcu biznesā darbojamies. Un jau 25 gadus esam iekšā arī izglītības sektorā, Gebzes novadā Turcijā mums pieder mācību iestāde."

Un kādi plāni Latvijā, iegādājoties krāsni?

Kopējie investīciju plāni piecu gadu laikā esot pat 200 miljonu eiro apmērā.

"Sākumā plānotais nodarbināto skaits varētu būt ap 400 cilvēku, kas noteikti ar laiku tiktu palielināts, attīstot tehnoloģijas un uzbūvējot jaunu velmētavu. Par investīcijām kopumā runāt vēl ir grūti, jo tās parasti veic saskaņā ar projektiem un inflācijas rādītājiem. Esam sapratuši, ka jūsu valstī un kaimiņvalstī ir pieejams daudz izejmateriāla, ko varētu izmantot mūsu rūpnīcā. Jo no Latvijas un Lietuvas kopā ik gadu tiek eksportētas 1,2 miljoni tonnu metāllūžņu," skaidroja kompānijas valdes priekšsēdētājs.

Plāni ir, pieredze arī, bet, iespējams, tāpēc arī viņš šoreiz izšķīries par labu tam, lai runātu ar žurnālistiem –

bizness Latvijā uz priekšu īsti neiet, un viņš sūdzas par Liepāju.

Kompānijas "Epas Group" valdes priekšsēdētājs sacīja: "Lai mēs te varētu palikt un strādāt, ir vajadzīgs ilgtermiņa līgums. Tas ir vajadzīgs arī darba atļaujām šeit. Līdz šim atbildi uz mūsu prasību neesam saņēmuši. Mēs vēlamies šeit strādāt un varam garantēt, ka mūsu darbība būs videi draudzīga, ja par to ir bažas. Izjūtam, ka Rīgā mūs atbalsta vairāk nekā Liepājā. Tas mūs kā investoru skumdina. Mēs esam gatavi ienākt ar savām investīcijām un šeit strādāt."

Viņš turpināja: "Piemēram, Gruzijā valdība un pašvaldība mums bieži prasa, kā mēs vēl jums varam palīdzēt, lai varat strādāt? Kāpēc Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas pārvalde liek šķēršļus, nesaprotu. Varbūt vēsturiski ir saskārusies ar kādu brutālu vides piesārņojuma problēmu? Varbūt tā ir korupcija vai kas cits, nezinu. Bet tas neatbilst manai biznesa pārliecībai."

Kas ir Turcijas investora nopirktā krāsns?

Ilgstošais "Liepājas metalurga" galvenais inženieris Egils Kupšis izrāda un skaidro: "Pašā krāsnī kā tādā notiek tērauda kausēšana. Tēraudu mūsu gadījumā padod ar šādiem kubliem, paceļot ar celtņiem; celtnis šeit, augšā, blakus atrodošā šahtā iepilda šos metāllūžņus. Pēc tam viņi porciju veidā tiek padoti krāsnī.  Pēc tehnoloģiskajiem parametriem krāsns ietilpība ir 103–105 tonnas šķidrā tērauda. 2011. gada augustā bija pirmais kausējums, tad nu diennaktī vidēji varēja saražot pie nominālās jaudas apmēram 3000 tonnas šķidrā tērauda jeb sagataves. (..) Tālāk viņa tiek apstrādāta, lai nodrošinātu ķīmisko kvalitāti un pārējos parametrus jau kausu krāsnī, tas ir nākamais agregāts, kas nodrošina vajadzīgo atbilstību standartiem ķīmijā un tā tālāk. Un pēc tam notiek liešanas process, kur mēs šo šķidro metālu tālāk pārvēršam, sauksim to – lietņos, stieņos. Mēs viņu saucam par sagatavi, kura tālāk izmantojama tālākai pārstrādei velmēšanas procesā."

Tātad – vispirms izkausē, pēc tam no tā veido metāla sagataves, kurām velmētavā, vēlreiz kausējot, jau materiālam piešķir konkrēta priekšmeta formu. Velmētavas Turcijas investoram pagaidām nav, bet viņš minēja, ka tādu jaunu vēlētos uzbūvēt nākamajā investīciju kārtā.

 

Lai krāsns darbotos, nepieciešamas trīs pamata lietas – elektrība, kas to darbina, kā arī gāze un skābeklis.

Cik tā tīra dabai un cik tā zaļa, kas mūsdienu rūpniecībā ir viens no būtiskākajiem jautājumiem?

Kupšis norādīja: "Ja filtrācijas sistēma strādā normāli un pareizi, tad, protams, dūmu kā tādu nav. Ja atbilstoši ir viss pārējais, teiksim, metāllūžņi un process var tikt nodrošināts atbilstoši tehnoloģijai, tad ir arī otra rūpe visiem par it kā veidojošos smaku, ir droši vien attiecīgi parametri, kuros ir jāierakstās un arī jāstrādā. Tas, ka, iepriekš, apgūstot šo jauno tehnoloģiju, ir bijuši mums aizrādījumi, bijuši incidenti, tas tā bija. Tas nenozīmē, ka tehnoloģiju nevar uzlabot un sasniegt tādu vajadzīgo līmeni, lai šo aizrādījumu nebūtu."

Turku uzņēmēja plāni darbināt krāsni šobrīd ir atdūrušies pret Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas skepsi, vai šis uzņēmējs maz ir ņemams nopietni. Par spīti tam, ka viņš krāsnij iztērējis miljonus.

Proti, jau tūlīt pēc izsoles Liepājas galvenās amatpersonas raizējās, kas tie tādi par krāsns un zemes pircējiem.

Daži citāti no tās dienas:

Liepājas SEZ valdes priekšsēdētājs Uldis Sesks "TV Kurzemei" sacīja: "Mūsu rīcībā nav neviena biznesa plāna vai investīciju plāna. Uz šodienu praktiski nekā. Ja valdības rīcībā ir kas vairāk, tad, lūdzu, neturiet to slepenībā, parādiet mums, ko šis uzņēmums īsti piedāvā privatizācijas aģentūrai."

Liepājas domes tā brīža priekšsēdētājs Jānis Vilnītis norādīja: "No Rīgas izskatās, ka mums šis uzņēmums ir nepieciešams Liepājā. Norādījām uz riskiem ne tikai blakus esošajiem uzņēmējiem, bet galvenokārt liepājniekiem."

Kādi riski?

Sīkāk netika teikts, bet aplausu un ovāciju vietā tālāk sekoja pavisam neslēpti izteikumi un neslēpts Liepājas plāns – neļaut Turcijas uzņēmējam tikt pie zemes zem krāsns. Un tā arī notiek.

Aptuveni divus mēnešus vēlāk, 5. jūlijā, Liepājas SEZ izmantoja tai likuma paredzētās pirmpirkuma tiesības un par trīs miljoniem eiro nopirka Turcijas uzņēmuma nosolītos 30 hektārus zemes, kas ir zem krāsns un kas ir liela teritorija ap krāsni.

No vienas puses, izklausās nejauki, bet no otras – Liepājas SEZ vadība norādīja, zemes pirkšana nav bijusi nekāda vēršanās pret investoru, bet ar šo visu bijušo "Liepājas metalurga" teritoriju kopš 2018. gada jau ir jauni plāni. Uz šo zemi Liepājas SEZ jau skatījies ilgstoši.

Liepājas SEZ pārvaldnieka pienākumu izpildītājs Uldis Hmieļevskis (Liepājas partija) skaidroja: "Faktiski 2018. gadā nebija, nu, faktiski, – nebija neviena interesenta, kas šeit kaut ko gribēja darīt. Nebija neviena. Tad 18. gadā šis darbs arī tika uzsākts, sākās ar tādu nodomu protokolu par Liepājas industriālā parka izveidi, kurā tika paredzēts konsolidēt šos īpašumus vienās rokās. Tajā laikā vēl nebija skaidrs, kāds tieši tas modelis varētu būt, vai tas būs valsts pusē vai pašvaldības, vai SEZ. Bija dažādi modeļi. Un arī radīt jaunas darbavietas, nu, attiecīgi mēs arī soli pa solītim to sākam darīt."

Galvenā ideja – moderns industriālais parks, no iepriekšējo gadu piesārņojumiem attīrīta teritorija, kas pieejama gan uzņēmējiem, gan cilvēkiem, bez nekādiem žogiem. Ir veikta teritorijas izpēte un izstrādāts arī tās lokālais plānojums, tāpat visa sakārtošanai paredzēts piesaistīt arī Eiropas naudu.

Hmieļevskis norādīja: "Mēs pie tā arī šobrīd cītīgi strādājam, ir viena programma, kura būs industriālo parku attīstībai. Tieši tāpat arī skatīsimies uz finanšu avotiem, kas būtu sanācijas darbiem piesaistāmi, tātad šis darbs notiek. Šo gadu laikā esam veikuši visus šos mājasdarbus, lai jau nākamajā gadā varētu iesniegt projektu pieteikumus un attiecīgi sāktu."

Viens no šeit piesaistītiem uzņēmumiem, ar ko Liepājas SEZ lepojas, ir "Caljan", kas savu ražotni šeit atklāja 2020. gada rudenī un ražo teleskopiskos konveijerus.

Bet kā ar Turcijas uzņēmuma iecerēto tērauda liešanu? It kā jau arī piestāvētu industriālam parkam.

Liepājas SEZ nesaka "nē", bet...       

Kad zemi zem un ap krāsni iegādājas Liepājas SEZ, Turcijas uzņēmumam nu tā ir jānomā. Saskaņā ar izsoles noteikumiem garantētā noma ir uz diviem gadiem, turklāt tikai uz daļu no gribētās teritorijas.

Bet pārējā teritorija? Un uz ilgāku laiku jeb ilgtermiņā?

Krāsns pirkums neko negarantē, un par ilgtermiņa nomu ir jāvienojas ar zemes saimniekiem jeb ar Liepājas SEZ.

Turcijas uzņēmumam sākumā likās, ka viss notiks ātri. Pērn jūlija sākumā viņi prezentējuši savu ieceri Liepājas SEZ, stāstot, kā un ko vēlas darīt, kādi būs ieguldījumi, cik strādājošo un tā tālāk. Un jūlija beigās arī uzrakstījuši vēstuli, kādus zemes gabalus vēlētos ilgtermiņa nomā, tostarp arī vienu, uz kura varētu būvēt jaunu velmētavu, stāstīja Turcijas uzņēmuma pārstāvis Latvijā, SIA "Liepaja Steel" valdes priekšsēdētājs  Guntars Senkāns.

Viņš norādīja: "Domājām – viss labi. Mēs esam uzrakstījuši jau jūlijā iesniegumu, ka vēlamies ilgtermiņa līgumu, mēs esam iesnieguši dokumentus, tagad skatīs šo jautājumu."

Bet atbildē – nekā. Vispirms prasība pēc prasības, proti, vajag pamatotu biznesa plānu, izstrādātu būvprojektu minimālā sastāvā, tad vēl finanšu garantijas investīcijām. Vēl arī aprakstīt vadības pieredzi, jo Latvijā reģistrētājam Turcijas meitas uzņēmumam neesot bijusi saimnieciskā darbība, tad vēl precīzi norādīt visu projekta realizācijas termiņus, vēl nepieciešamās infrastruktūras izmantošanas apjomus katrā projekta realizācijas posmā, un vēl iesniegt plānu, kādā veidā tiks attīrīta apkārtējā vide no iepriekšējo saimnieku piesārņojuma, kas te ir konstatēts.

Senkāns norādīja: "Nu, un mums tika mutiski arī paskaidrots, ka – nē, nē, nē, jums tur jauna būvniecība paredzēta, jo mēs vēl gribam otrā kārtā taisīt jaunu velmētavu. Apmēram simts miljonus varētu izmaksāt. Un šajā gadījumā tiešām – tas ir cits zemes gabals. (..) Mums būtu jāsniedz projekts minimālajā sastāvā. Mēs sapratām, ka tas ļoti ievelk laiku un tika uzreiz iesniegts iesniegums, burtiski 2. septembrī, ka, labi, mēs esam gatavi, lūdzu, noslēdziet ilgtermiņa līgumu tikai par šo teritoriju, kura jau mums ir īstermiņa nomā, un par pārējo mēs iesniegsim pēc tam, kā ir paredzēts, un varēsim jau atsākt darbību."

Proti, par ilgtermiņa nomu uz 30 gadiem par zemi zem krāsns, lai varētu sākt to gatavot.

"Nu, lai saprastu, tad šādu rūpnīcu nav iespējams palaist vienā dienā, ja viņa ir stāvējusi laiku. Tie ir pasaules praksē vidēji seši mēneši, lai sagatavotos šīs rūpnīcas palaišanai, un naudas summa, kas tajā ir jāiegulda šajā procesā, kad rūpnīca tiek palaista, vairākas reizes pārsniedz to naudas summu, par kuru mēs iegādājāmies," skaidroja Turcijas investora pārstāvis Latvijā.

Bet Liepājas SEZ arī uz to nesaka "jā". Atbilde: ilgtermiņa nomai prasības visiem uzņēmējiem vienādas, kas jau strādā SEZ teritorijā un kas grib strādāt.

Liepājas SEZ pārvaldnieka pienākumu izpildītājs Uldis Hmieļevskis (Liepājas partija) pauda: "No sākuma tiek slēgts īstermiņa līgums, mēs to saucam par rezervācijas līgumu, kura laikā uzņēmums izstrādā tehnisko projektu ražošanas ēkai, izstrādā tehnoloģisko procesu, izstrādā savu biznesa plānu, tātad faktiski dara visu visus šos sagatavošanās darbus, lai attiecīgi saņemtu gan būvvaldes pozitīvu atzinumu, gan arī nepieciešamās atļaujas, piemēram, no Valsts vides dienesta, no komunikāciju turētājiem, ka pietiek gan gāzes, gan no kurienes elektrība pievadīta un pietiekami arī citi aspekti. Tad, kad šis darbs ir izdarīts, tad attiecīgi SEZ valde lemj jau par ilgtermiņa līgumu slēgšanu, un tad uz šī līguma pamata jau var sākt rūpnīcas būvniecību vai attiecīgi šī tehnoloģiskā procesa uzstādīšanu un palaišanu."

Savukārt Liepājas SEZ valdes priekšsēdētājs Uldis Sesks (Liepājas partija) norādīja: "Pirmais, ir vajadzīga vides piesārņošanas A kategorijas atļauja. Tas ir, nu, teiksim, augsts standarts, viņam ir jāiziet visa šī procedūra, lai viņš saņemtu no Valsts vides dienesta šo A kategorijas atļauju. Izstrādāt attiecīgi vēl jautājumu ar ūdens izmantošanu netīrā ūdens savākšanai, attīrīšanas iekārtām. Un tad mēs varam virzīties tālāk uz sarunām par tālākām attiecībām. Vai tas ir ilgtermiņa līgums, vai tā ir attiecīgās teritorijas atsavināšana."

Lai arī iepriekš "Liepājas metalurgam" tāda A kategorijas atļauja ir bijusi, Valsts vides dienests secinājis, ka to tagad vajag faktiski jaunu, jo būtiski mainījušies apstākļi, proti, kādreiz "Liepājas metalurgs" saimniekoja visā teritorijā, bet Turcijas uzņēmumam ir tikai daļa, kas nozīmē, iespējams, jaunus nepiesārņošanas risinājumus.

Sesks norādīja: "Saprotiet liepājnieku uztraukumu par šo – tie ir riski videi, gaisam. Iepriekšējos gadus, kopš "Metalurgs" strādāja Liepājā, bija ļoti augsta saslimstība tieši ar onkoloģijas, plaušu slimībām. Un to neviens liepājnieks vairs negrib, ja, teiksim, nekvalitatīva ražošana attīstās. Lai iegūtu kvalitatīvu, jāiegulda liels darbs. Jāizstrādā jauns tehniski ekonomiskais pamatojums. Ir jāizstrādā, kā un kur tiks ņemts ūdens dzesēšanai, vai tas ir Liepājas ezers, kurās attīrīšanas iekārtās, cik modernās attīrīs jau piesārņotos ūdeņus. Gāzes sistēma ir faktiski jārekonstruē."

Turcijas uzņēmuma pārstāvis savukārt iebilda, ka uzņēmums nemaz neiedomājas strādāt bez A kategorijas atļaujas, un gatavi arī attīrīt teritoriju no iepriekšējā piesārņojuma. Tas sola, ka visu risināt, lai strādātu tīri, bet tie visi ir ieguldījumi, tādēļ būtiski, lai būtu ilgtermiņa līgums. Kaut vai ar atrunām, ja nav izpildīts tas un tas, tad līgums nav spēkā.

Turcijas investora pārstāvis Latvijā, SIA "Liepaja Steel" valdes priekšsēdētājs norādīja: "Es zinu, ka tur stāv šie putekļi, kas rada to piesārņojumu, ja viņiem līst virsū, no viņiem notek, un tas virsējā kārtā piesārņojumu, bet investors ir gatavs viņus aizvākt un ieguldīt tajā līdzekļus. Tāpat tur ir arī vecais mazuta dīķis vēl no tiem laikiem, kad bija šīs martena krāsnis. Un arī par to investors ir informēts jau pirkuma brīdī, "FeLM" to informēja. To mēs zinām. Bet kā savādāk jūs man piedāvājat ieguldīt naudu remontā, neesot līgumam? Tā teikt – ja man patiks tavs remonts, tad es ar tevi slēgšu līgumu, ja nepatiks, tad neslēgšu. Bet es būšu iztērējis naudu, tā kā neloģiski."

"Ja tu esi ieguldījis tādu naudu un apzinies risku, ka tevi var aizslēgt, tad tu neesi saprātīgs saimnieks. To jau turku investors pašā sākumā teica – paldies, ka jūs mani informējat. Es gribu strādāt saimnieciski, es gribu strādāt tā, lai es neko nepārkāptu, nevienu noteikumu, nevienu likumu," norādīja Senkāns.

Bet rezultātā viņi šobrīd jūtoties kā Liepājā nevēlami investori. Tas izpaužoties arī detaļās, piemēram, pērnā gada nogalē Liepājas SEZ rīkojis izsoli par nomas tiesībām uz teritoriju, kur var uzglabāt lūžņus. Tas uzņēmumu interesējis, bet nomas tiesības izsolītas tikai uz diviem gadiem. Uzņēmums interesējies Liepājas SEZ, kas notiks pēc tam, jo to svarīgi zināt – ko un kad plānot, un to jau prasīja arī pats SEZ, proti, "infrastruktūras izmantošanas apjomus katrā projekta realizācijas posmā."

Fragments no vēstules un uzņēmēja divi jautājumi, kas notiks pēc diviem gadiem

  • "Vai nomniekam ir priekšrocības uz nomas termiņa pagarinājumu?"
  • "Vai tiek plānots un kad rīkot atsevišķu izsoli uz nākamo nomas termiņu?"

Citāts no Liepājas SEZ sniegtās atbildes: "Nolikuma punkts 1.9 paredz nomas līguma noslēgšanu uz diviem gadiem."  

Tas arī viss, nekāda sīkāka paskaidrojuma.

Vēlams vai nevēlams investors? Un vai tā drīkstētu būt?

Jāatzīmē, ka Liepājas SEZ valdē ir ne tikai Liepājas pilsētas pārstāvji, bet arī no valsts, no Ekonomikas ministrijas puses, kas valstī atbild par labvēlīgu investīciju vidi.

Arī ministrijas pārstāvja skaidrojums par sadarbību ar Turcijas investoru ir līdzīgs, proti, prasības visiem uzņēmumiem vienādas, nekā cita kā pārējiem Turcijas uzņēmumam prasīts netiekot.

Ekonomikas ministra biroja vadītājs Artūrs Butāns (Nacionālā apvienība) norādīja: "Lai jebkurš investors, vai tā būtu metāla nozare vai jebkura cita, tātad ir noteikta kārtība, kādā tur investors ienāk, – vai viņš pats izrāda interesi vai tiek piesaistīts. Tad ir noteikta kārtība, kādā tad viņš uzsāk uzsākt darbību. (..) Un skaidrs, jebkuru uzņēmējdarbību uzsākot, ir zināmi riski, un lai šos riskus izslēgtu, tātad ir tāds noteikumu rāmis, un viens no šiem noteikumiem ir arī par šiem termiņiem, cik ilgam laikam tiek piešķirta šī teritorija. (..). No Ekonomikas ministrijas puses varu teikt, ka mēs priecājamies par jebkuru investoru, un esam tikušies ar arī konkrēto, un esam atbildējuši arī uz vēstulēm. Mēs esam gatavi to turpmāk darīt, taču mēs noteikti aicinām respektēt Liepājas noteikto kārtību."

Liepājas noteiktā kārtība – kāda tā īsti ir.

Attiecībā, piemēram, uz to, kurā brīdī var vai nevar iegūt ilgtermiņa līgumu. Liepājas SEZ vietnē izdodas atrast šādu skaidrojumu:

"Dokumenti, kas iesniedzami ilgtermiņa nomas līguma slēgšanai. (..) Apbūvētam zemes gabalam."

Proti, vajag informāciju par uzņēmumu, pamatkapitāla apmēru, amatpersonu sarakstu, teritorijas plānu (ja iesniedzēja rīcībā tāds ir), dokumentu, kas apliecina juridiskās personas finansiālās iespējas, kas apliecina solītās investīcijas, un faktiski viss. Seska pieminētais noteikums, ka, pirmais, esot jāsāk ar vides piesārņojuma atļauju, kā arī citas prasības par vides sakopšanas plānu, te nav minētas nevienā vārdā.

Ir vēl arī "Dokumenti, kas iesniedzami ilgtermiņa nomas līguma slēgšanai. (..) Neapbūvētam zemes gabalam." Te vēl pie visa klāt, – ka vajag biznesa plānu un būvprojektu minimālā sastāvā." Un arī viss, biznesa plānam noteikta forma, un pēc Turcijas investora pārstāvja vārdiem, atbilstoši tai tas ir iesniegts. Bet skaitās vai neskaitās zeme ar krāsni kā apbūvēta vai neapbūvēta teritorija? Vajag vai nevajag būvprojektu? Vēl tiek risināts, taču investora pārstāvis uzskata, ka nē.

SIA "Liepaja Steel" valdes priekšsēdētājs Guntars Senkāns norādīja: "Šīs sarunas tika nozīmētas 24. martā, tad nu divus mēnešus vēlāk, kur atkal sarunās mums tika pieprasīts, tad iesniedziet būvprojektu, ko jūs tur būvēsiet. Un mēs atkal runājam, ka nē, mēs nebūvēsim. Nu, tad jūs nebūvēsiet, tad vismaz iesniedziet izziņu, ka tur neko nevajag būvēt, lai jums izdod būvvalde izziņu, ka tur neko nevajag būvēt. Mēs esam šobrīd iesnieguši pieprasījumu būvvaldei, ka mēs netaisāmies mainīt nevienu nesošo konstrukciju, ka tur ir veikta pārbūve tajā un tajā gadā, objekts ir nodots ekspluatācijā un lūdzam izdot [izziņu], ka mums nav vajadzīga atļauja."

Pērn 20. augustā esot iesniegts arī noteiktajā kārtībā prasītais finanšu apliecinājums par naudu investīcijām, esot izziņas no bankām, kurās Turcijas "Epas Group" esot kredītlīnijas. Apliecinājums uzreiz ne gluži pa visiem solītājiem 200 miljoniem eiro, kas kā investīcijas plānotas piecu gadu laikā, bet par 30 miljoniem eiro, ko varētu izmantot attīstības sākumā posmā, un no šīs naudas pirkta arī pati krāsns.

Bet kur tad minēts Seska un Liepājas SEZ uzsvērtais, ka, lai slēgtu ilgtermiņa līgumu, jābūt jau saņemtām visām vides atļaujām un aprakstītiem visiem plāniem? 

"Aizliegtais paņēmiens" tādu neredzēja un neatrada, un, izrādās, tāda tomēr nav.

"Tā ir labā prakse, kura Liepājā strādā jau vairākus desmit gadus, un tas ir devis rezultātus. 16 jaunas, modernas rūpnīcas, kā "Caljan". Kā jūs redzat, ne te kaut kas kūp, ne te kaut kas smird. Viss ir kvalitatīvs, un "Caljan" taisās būvēt arī nākošo savu rūpnīcas ciklu, bet, protams, arī šiem uzņēmējiem ir zināmā mērā tāda piesardzība, vai situācijā, kad blakus ir uzņēmums, no kura var nākt piesārņojums, vai atkal šim uzņēmējam ir jāpierāda tas visai, tā teikt, SEZ valdei un Liepājas sabiedrībai, ka viņi strādās pēc visaugstākajiem vides standartiem."

Tiesa, runājot par "Caljan", jāatzīmē, ka Valsts vides dienesta publiski pieejamā informācija liecina, ka šis uzņēmums B kategorijas piesārņošanas atļauju saņēma tikai 2020. gada oktobrī, proti, tajā pašā mēnesī, kad rūpnīca tika atklāta, nevis pirms to sāka celt. Jeb ne tā saucamajā pirmsinvestīciju periodā.

Meklē atbalstu Rīgā

Liepājā šobrīd, var teikt, krāsns un investora stāsts ir nonācis strupceļā, taču, nesamierinoties ar to, Turcijas uzņēmējs un viņa pārstāvis meklējuši atbalstu Rīgā, norādot, cik, viņuprāt, šis projekts ir būtisks ne tikai pašam uzņēmējam, bet arī Latvijai kopumā.

Kā ļoti būtisku to atzinusi Latvijas Būvniecības padome, kas šogad februārī gan SEZ valdes priekšsēdētājam, gan arī premjeram, kā arī vairākiem valdības ministriem uzrakstīja vēstuli ar šādām tēzēm:

"Padome aicina Ekonomikas ministriju būvniecības metāla produkciju iekļaut stratēģiski nozīmīgo importa preču sarakstā un definēt konkrētas aktivitātes, kuras veicinātu Latvijas metāla produkcijas pieejamības veicināšanu."

"Padome sadzirdēja bažas no investora pārstāvja, ka investīciju projektu nav iespējams realizēt, ja nav iespējams noslēgt ilgtermiņa zemes nomas līgumu un skaidri definētas Liepājas SEZ izvirzītās prasības."

No padomes izskanēja aicinājums sākt konstruktīvu dialogu, definējot arī skaidru valsts interešu pozīciju šajā iespējamā investīciju projektā.         

Latvijas Būvniecības padomes priekšsēdētājs Gints Miķelsons uzsvēra, ka šajos jaunajos kara apstākļos, kad no Krievijas visā Eiropas Savienība liegts importēt metālu, šis ir kļuvis ļoti akūts jautājums.

Piemēram, Latvijā metāla imports no Krievijas līdz šim veidoja vairāk nekā pusi.

"Īstermiņā noteikti tirgus pats tiks galā, atradīs jaunus faktiski importa avotus. Taču tādā vidējā termiņā – tādos divos, trīs gados uz priekšu skatoties, mēs redzam, ka Latvijā varētu būt arī sava rūpnīca, kas ražo šo pamatproduktu. Ja paskaita kopā, teiksim, tādu Baltijas apjomu, tad tā formula nekur jau nav pazudusi, tātad tas ir tas, kā metāls rodas šobrīd. Ļoti daudz tiek pārkausēti metāllūžņi, un no viņiem atkal tiek radīts jauns metāla produkts. Te ir tas zaļais kurss. (..) Šobrīd tas kuriozs sanāk tāds, ka mēs šobrīd vācam metāllūžņus, vedam uz Turciju ar kuģiem – tie ir gari cikli, viņi, teiksim, tur tiek pārstrādāti pārkausēti materiālos, peld atpakaļ ar kuģiem, atkal mēneši, loģistika un tā tālāk. Pa vidu ir visas tās cenas," viņš sacīja.

Miķelsons  arī uzsvēra: "Tādā vidējā termiņā, teiksim, šādas elektrokausēšanas krāsnis, kas savāc Baltijas metāllūžņus un no viņiem rada produktu, kurš paliek tepat uz vietas, tas ir tāds mūsu redzējums un loģisks, mūsuprāt, risinājums."

Šo jautājumu varot atrisināt videi pēc iespējas draudzīgāk, ja to grib risināt. Padome šī jautājuma risināšanā aicina iesaistīties arī valdību.

Būvniecības padomes priekšsēdētājs teica: "Mēģinājām sadzirdēt arī kaut kādu pozīciju no valsts pārvaldes, jo tomēr tā arī ir pārstāvēta Liepājas SEZ. Nu, tā īsti nesadzirdējām no valsts puses tādu skaidru atbildi – jā, nē? Visu laiku ir tāda diskusija tādā birokrātiskā līmenī, kad jā – tur jāsagatavo vēl tāds dokuments, šāds dokuments. Protams, ka tie dokumenti ir jāgatavo, bet skaidru valsts pozīciju, vai mums šāda rūpnīca Latvijā, Baltijā, būtu vēlama  stratēģiski, vai tas ir atbalstāms virziens, tā īsti nesadzirdējām."

Ekonomikas ministrija uz to īsti nav reaģējusi. Atbilde tā pati – jāievēro Liepājas SEZ noteiktā kārtība. Par vienu investoru, var saprast, valdībā nevajagot runāt.

Ekonomikas ministra biroja vadītājs Artūrs Butāns (Nacionālā apvienība) pauda: "Mēs tiešām nevēlamies politizēt, padarīt politisku viena investora izrādīto interesi un noteikti respektēsim to kārtību, kāda Liepājā ir noteikta visiem investoriem – vienāda. Kā jau es teicu, varam apliecināt, ka esam gatavi runāt ar jebkuru investoru, arī no Speciālās ekonomiskās zonas puses un no LIAA [Latvijas Investīciju attīstības aģentūras] puses, es domāju, ka tiek darīts viss, lai investorus ne tikai piesaistītu, bet viņiem arī šeit reāli palīdzētu attīstīt to uzņēmējdarbību."

Kamēr Ekonomikas ministrija pieņem Liepājas pozīciju, savu vārdu šoreiz ir teikusi Aizsardzības ministrija, kas gan uzskata, ka šis jautājums jārisina valdības līmenī. Pirmkārt, tās ir starpvalstu intereses, un Turcija ir Latvijas partnere, nopietns spēlētājs NATO aliansē. Otrs – metālu vajag ne tikai būvniekiem, bet arī militārajā rūpniecībā.

Aizsardzības ministrs Artis Pabriks ("Attīstībai/Par!") norādīja: "Es domāju, ka šis investors valstij ir svarīgs, jo sevišķi tāpēc, ka viņš nāk no viena ļoti liela Turcijas uzņēmuma, kuru atbalsta arī Turcijas valsts, kā mums ir zināms. Un nekādas aizdomas par to, ka viņš būtu bijis saistīts varbūt, kā dažs labs ir baumojis, ar kādu varbūt tur Krievijas uzņēmumu vai kaut ko tamlīdzīgu, – vismaz šāds apstiprinājums ne no vienas puses nav atnācis."

Pabriks turpināja: "Manuprāt, jāsper attiecīgi soļi pretī, jo šis potenciālais investors nāk ne tikai no nopietnas NATO valsts, kurai ir ļoti nopietna industrija, bet viņš saprot arī, kā man tiek ziņots, saprot arī to situāciju, kas Latvijā ir ar nepieciešamību industrializēt tieši šo militāro ražošanu. Un viņš līdz ar to arī solās, kā man tiek ziņots, sākt nekavējoties ražot atsevišķas lietas, kas varētu būt nepieciešamas tieši mūsu gan militārajai industrijai, gan arī civilajai (..).

Ja bija kaut kādi citi plāni Liepājas pašvaldībai par tās konkrētās vietas attīstību, pašlaik es, teiksim, ieteiktu noteikti ņemt vērā reālo situāciju, kurā pasaule un valsts atrodas.

Un no šīs situācijas viedokļa ir pilnīgi skaidrs, ka mums ir vajadzīga šeit noteikti ražošana, sevišķi Liepājā, kur arī šī tradīcija metālapstrādei, kur tomēr vēl palikuši cilvēki, kas kaut ko no tā saprot, kur ir osta un piegāde iespējama."

"Epas Group" valdes priekšsēdētājs savukārt pauda: "Ja ir nepieciešams mūsu tērauds, mēs varam saražot jebko nepieciešamajos daudzumos. Turcijā mums ir iespēja ražot visu veidu tērauda izstrādājumus. Ja mums prasa, vai varam, jā – varam. Turklāt mums nav problēmu ievērot konfidencialitāti, ko paredz šādi līgumi no Aizsardzības ministrijas puses."

Turcijas uzņēmējs vēl cer, ka viņa ieceres Latvijā īstenosies, proti, gan kausēs te metālu, gan būs arī jauna velmētava.

Ja tomēr ne?

Kompānijas valdes priekšsēdētājs teica: "Protams, ka mums ir B plāns. Šo iekārtu mēs būtu spiestu demontēt un pārvest vai nu uz Turcijas vai Gruzijas rūpnīcu. Tas neapšaubāmi radīs papildu izmaksas, bet, paliekot tai šeit un ļaujot mums strādāt, nostiprināsies attiecības arī mūsu valstu – Turcijas un Latvijas starpā."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt