Kad lietas nonāk līdz Krievijas un Ukrainas krīzes noregulēšanai, Eiropa nemaz nav redzama pie sarunu galda, sūkstījās Eiropas Savienības ārējās un drošības politikas augstais pārstāvis Žuzeps Borels preses konferencē savas pirmās vizītes laikā Ukrainas austrumos janvāra sākumā. "Eiropai patiešām jānovērš katastrofāla notikumu attīstība, kā gan tā iznācis, ka eiropieši tik maz ietekmē šo procesu?" jautā Šapiro, kurš ir ECFR pētījumu direktors un savulaik strādājis ASV Valsts departamentā. Komentārā, kas publicēts ECFR portālā, viņš piedāvā vairākus izskaidrojumus.

Karam nekad nemēdz būt "piemērots" laiks, bet krīze starp Krieviju un Ukrainu izcēlusies īpaši neveiksmīgā brīdī svarīgāko Eiropas valstu valdībām. Lielbritānijas premjerministrs ir aizņemts ar iekšpolitisku skandālu, kas apdraud viņa atrašanos pie varas. Francijas valdība atrodas priekšvēlēšanu režīmā un visu redz caur šo prizmu. Pavisam jaunā Vācijas koalīcijas valdība ir sašķelta, īpaši jau Krievijas jautājumā. Tādējādi šīs valstis faktiski nodevušas amerikāņu pārziņā visu diplomātiju Krievijas un Ukrainas jautājumā.

Visiem šiem apstākļiem, protams, ir nozīme. Taču te darbojas pamatīgāki spēki nekā vienkārši "slikts brīdis", uzsver analītiķis.

No 2008. gada finanšu krīzes Savienotās Valstis izkļuva daudz varenākas nekā to Eiropas sabiedrotie.

Transatlantiskās attiecības nav kļuvušas līdzsvarotākas, tajās aizvien vairāk dominē ASV. Pamatiemesli tam, ka Eiropai nav ietekmes krīzē starp Krieviju un Ukrainu, ir pieaugošā spēku nelīdzsvarotība Rietumu aliansē, norāda Šapiro.

Amerika apsteidz Eiropu

Šo nelīdzsvarotību var saskatīt tikpat kā visās jomās. Pēc iekšzemes kopprodukta (IKP) lieluma Savienotās Valstis kopš 2008. gada būtiski apsteigušas Eiropas Savienību un Lielbritāniju. 2008. gadā ES IKP bija nedaudz lielāks par ASV IKP: 16,2 triljoni dolāru pret 14,7 triljoniem dolāru. 2020. gadā ASV ekonomika bija izaugusi līdz 20,9 triljoniem dolāru, bet ES ekonomika sarukusi līdz 15,7 triljoniem dolāru. Pēc aptuvenas paritātes 2008. gadā Savienoto Valstu ekonomika tagad ir par trešdaļu lielāka nekā ES un Lielbritānijas ekonomikas kopā.

Protams, ka lielums – tas vēl nav viss, kad runa ir par varenību. Taču šī starpība IKP pieaugumā sakrita – jau atkal pretēji prognozēm – ar dolāra globālās izmantošanas paplašināšanos salīdzinājumā ar eiro. Pēc jaunākajiem Starptautisko norēķinu bankas (Bank for International Settlements) datiem, 2019. gada aprīlī ASV dolārs tika pirkts vai pārdots apmēram 88% pasaules valūtas operāciju. Šis īpatsvars saglabājies stabils pēdējos 20 gadus. Eiro tika pirkts vai pārdots 32% transakciju, un tas bija zemāk par maksimumu (39%) 2010. gadā.

Dolārs arī saglabājis savas kā pasaules galvenās rezerves valūtas pozīcijas, jo apmēram 60% pasaules valūtas rezervju ir dolāros (eiro – 21%).

ASV izmanto savas valūtas dominējošo stāvokli un var noteikt finansiālas sankcijas gan saviem ienaidniekiem, gan sabiedrotajiem, un, lai to izdarītu, Vašingtonai nav jāsadarbojas ne ar vienu citu. Krievija un Ķīna ar zināmiem panākumiem pret to cīnās, taču eiropieši lielākoties ir samierinājušies, norāda analītiķis.

Palielinājies arī ASV tehnoloģiskais pārākums pār Eiropu. Lielās amerikāņu tehnoloģiju kompānijas – "Google" mātesuzņēmums "Alphabet", "Amazon", "Apple", "Facebook" mātesuzņēmums "Meta" un "Microsoft"- pašlaik ir tuvu tam, lai dominētu Eiropā. Savukārt eiropieši mēģina dot pretsparu, īstenojot savu politiku konkurences regulēšanas jomā. Tomēr atšķirībā no ķīniešiem viņi nav spējuši izstrādāt vietējās alternatīvas amerikāņu pakalpojumiem, tāpēc izskatās, ka šie pūliņi lemti neveiksmei.  

Eiropas militārā varenība salīdzinājumā ar ASV arī būtiski samazinājusies. No 2008. līdz 2020. gadam ASV militārie izdevumi palielinājušies no 656 miljardiem dolāru līdz 778 miljardiem dolāru gadā. Tajā pašā periodā 27 ES valstu un Lielbritānijas summārie militārie izdevumi sarukuši no 303 miljardiem līdz 292 miljardiem dolāru gadā.  

ASV izdevumi jaunajām militārajām tehnoloģijām vairāk nekā septiņas reizes pārsniedz visu ES dalībvalstu izdevumus kopā. Tāpēc, lai gan NATO dalībvalstīm Eiropā ir politiski svarīgi izskatīt jautājumu par savu karavīru nosūtīšanu aizsardzības nostiprināšanai Austrumeiropā, sniegt tik lielu ieguldījumu kā amerikāņi tās vienkārši nespēj.

Visbeidzot – un pašlaik tas droši vien ir pats svarīgākais – hroniskās nesaskaņas Eiropā novājinājušas ES un Lielbritāniju pat vairāk, nekā varēja iedomāties. Šķita, ka Lisabonas līguma stāšanās spēkā 2009. gadā solīja eiropiešiem jaunas iespējas izstrādāt kopējo ārpolitiku un likt lietā tolaik lielākās pasaules ekonomikas visus spēkus. Tā vietā finanšu krīze sašķēla Eiropas Savienības ziemeļus un dienvidus, migrācijas un Ukrainas krīze sašķēla austrumus un rietumus, bet breksits atšķēla Lielbritāniju no visiem pārējiem.

ES institūcijas, kas bija radušās Lisabonas līguma rezultātā, un īpaši ES ārlietu dienests, nespēja pārvarēt šīs nesaskaņas.

Kopumā ES kļuva aizvien vairāk un vairāk sašķelta un aizvien mazāk un mazāk spējīga runāt vienā balsī, uzskata Šapiro.

Eiropa – novērotāja no malas

"Līdz ar to tas, ka Eiropai nav lomas krīzē starp Krieviju un Ukrainu, ir vairāku ilglaicīgu tendenču kulminācija. Saasinoties ģeopolitiskajai konkurencei, eiropieši kļuvuši vairāk atkarīgi no ASV nekā jebkad agrāk kopš Aukstā kara sākuma," raksta ECFR pētnieks.

Protams, eiropieši saprot, ka iespēju atgriezties pie Rietumu alianses Aukstā kara laiku garā ir maz.

Viņi redzēja, kā polarizētā ASV iekšpolitika izraisa straujas svārstības arī ārpolitikā. Viņi dzirdēja iepriekšējā prezidenta Donalda Trampa pret NATO vērstās tirādes un viņa uzstājīgos paziņojumus par to, ka Vašingtonas īstenotajā ārpolitikā Amerikai jābūt "pirmajā vietā". Viņi atzīst, ka Tramps vai kāds cits ar līdzīgiem uzskatiem viegli var kļūt par ASV prezidentu 2025. vai 2029. gadā. Un viņi saprot, ka apstākļos, kad ir pretstāve ar strauji augošo Ķīnu, Savienotās Valstis ir daudz mazāk gatavas nest starptautiskās drošības nodrošināšanas nastu (to parādīja aiziešana no Afganistānas) vai arī koncentrēt savu galveno uzmanību uz Eiropu, kā tas bija Aukstā kara laikā.

Tomēr kopumā Eiropas bažām saistībā ar ASV nav lielas nozīmes, turpina analītiķis. Vienotības trūkums un nespēja pavērst pretējā virzienā iepriekš aprakstītās tendences nozīmē, ka eiropieši faktiski ir novērotāji no malas krīzē, kas var novest pie Krievijas liela mēroga iebrukuma Ukrainā vai pie jaunas Eiropas sašķelšanās. Vēl vairāk, ja neskaita Parīzi un Briseli, gandrīz vai visiem pārējiem Eiropā izmisīgi ir vajadzīga ASV līderība, pat ja viņiem ir dažādi uzskati par to, kas tieši jādara Vašingtonai, ir pārliecināts Šapiro.   

Sarunās par krīzi starp Krieviju un Ukrainu eiropieši ir spiesti pieprasīt konsultācijas ar amerikāņu partneriem.

Amerikāņi ir ar mieru izpildīt šo prasību, taču, kamēr eiropieši nespēj izveidot vienotu fronti vai vismaz prezentēt pietiekami daudz ideju, šīm konsultācijām nebūs lielas ietekmes uz ASV plāniem.

Daži eiropieši, īpaši Austrumeiropā, mēģina ietekmēt šos plānus ar ASV Kongresa starpniecību. Tā viņi var panākt zināmus rezultātus. Tomēr, pat ja viņiem kaut kas izdosies, tad, pēc būtības, pateicoties īpašiem sakariem ar atsevišķiem amerikāņu politiķiem, nevis ar kādu ģeopolitisko spēku. Eiropas Komisija ierosinājusi vairāk nekā miljarda eiro ārkārtas palīdzības paketi Ukrainai, taču tā vēl jāapstiprina visām ES dalībvalstīm un Eiropas Parlamentam. Nav skaidrs, vai šī palīdzība tiks saņemta pirms varbūtējā Krievijas uzbrukuma, un vai tai būs būtiska nozīme, ja uzbrukums notiks.

"Kopumā situācija, šķiet, apstiprina Maskavas uzskatu, ka nav vērts iesaistīties ar eiropiešiem un vienkārši ir jārunā ar amerikāņiem. Gan no Krievijas, gan no Amerikas skatupunkta Eiropa nez vai kādreiz ietekmēs sarunu par Ukrainu iznākumu. Jebkurš krīzes atrisinājums vai eskalācija nāks no ASV-Krievijas kanāla. Tomēr ilgākā perspektīvā pieaugošā spēku nelīdzsvarotība transatlantiskajās attiecībās kļūs par lielu problēmu ASV. Pasaulē, kur palielinās ģeopolitiskā konkurence, ASV ir vajadzīgi partneri, nevis lūdzēji un "bezbiļetnieki". Viens no iemesliem, kādēļ eiropieši ir atkarīgi no ASV, ir tāds, ka ASV valdība pati bieži veicina šo atkarību, dažkārt pat nosodot atsevišķas Eiropas aizsardzības iniciatīvas kā protekcionistiskas vai tādas, kas dublē [NATO programmas]. Lai Savienotās Valstis varētu koncentrēt uzmanību uz Ķīnu Indijas un Klusā okeānu reģionā, tām vajadzēs Eiropas sabiedrotos, kuri tiek galā ar Eiropas drošības lietām, prasot mazāk ASV palīdzības. Citiem vārdiem, Vašingtonai vajadzēs suverēnāku, spēcīgāku Eiropu," rezumē ECFR eksperts.