Šī pavasara notikumi Sīrijā bijuši spraigi. Bašara al Asada ķīmisko ieroču pielietošana un ASV negaidīti asā atbildes reakcija draud eskalēt jau tā nokaitēto konfliktu un vēl vairāk destabilizēt nemierīgo Tuvo Austrumu reģionu. Tomēr daudziem rodas jautājums, kas tieši lika Asadam izvēlēties tik riskantu stratēģiju un izsaukt uz sevi šķietami nevajadzīgu uguni.
4.aprīlī Rietumu pasaules uzmanības lokā atkal nonāca Sīrija. Šoreiz sakarā ar ķīmisko ieroču lietošanu Hān Šeihūnā, kura atrodas dažus kilometrus no režīma kontrolētās Hamas pilsētas valsts ziemeļu daļā. Bašars al Asads ir noliedzis atbildību par ķīmiskā uzbrukuma veikšanu un uzsver, ka ķimikālijas ir izplatījušās pilsētā pēc opozīcijas cīnītāju ieroču noliktavas uzspridzināšanas. Tomēr ASV izlūkdienesti apgalvo, ka uzbrukumā izmantota zarīna gāze, kuras nav opozīcijas rīcībā.
Tāpat uzbrukuma dienā Šairatas lidlaukā manītas personas, kuras ir pagātnē bijušas saistītas ar Sīrijas ķīmisko ieroču programmu un no šī paša lidlauka 4.aprīlī Hān Šeihūnas virzienā devās režīma armijā izmantota lidmašīna - Su-22.
Var šķist, ka pēc ASV īstenotajiem raķešu triecieniem naktī uz 7.aprīli Asada lēmums par ķīmisko uzbrukumu ir neloģisks un apgrūtinājis viņa politisko izdzīvošanas iespēju pēc Vašingtonas spēka demonstrācijas. Tomēr šim lēmumam ir būtisks militārpolitisks skaidrojums, kura saknes ir meklējamas jau pēc Alepo pilsētas krišanas 2016.gada 23.decembrī.
Asada pretinieku reorganizācija Alepo sakāves ēnā
Vienas no lielākajām Ziemeļsīrijas pilsētām - Alepo - zaudējums un miera sarunu sākums Astanas formātā 27.janvārī izraisīja jau tā sadrumstalotās Sīrijas opozīcijas tālāku šķelšanos.
Krievijas, Irānas un Turcijas pārraudzīto sarunu ietvaros atsevišķiem, ar mērenāku ideoloģiju apveltītiem Sīrijas opozīcijas elementiem tika piedāvāts pievienoties politiskajam dialogam. Tomēr uz miera sarunām netika uzaicināts ietekmīgais un ar teroristisko organizāciju "Al-Qaeda" saistītais "Jabhat Fateh al-Sham" grupējums, kurš spēlēja ievērojamu lomu cīņās par Alepo un tagad jutās nodots daudzo cīnītāju lēmuma pieņemt Astanas politisko diktātu dēļ.
Šis iemesls kopā ar vilšanos par atsevišķu opozīcijas grupu vājajām cīņas spējām pret Asadu un viņa sabiedrotajiem mudināja "Jabhat Fateh al-Sham" apvienoties ar otru lielāko grupējumu ziemeļos esošajā Idlibas provincē – "Ahrar al-Sham". Šai iecerei nebija lemts piepildīties, jo atsevišķi "Ahrar al-Sham" līderi baidījās kļūt par daļu no starptautiskās bombardēšanas kampaņas, kurai bija pakļauts "Jabhat Fateh al-Sham", kā arī zaudēt finansiālo atbalstu no Kataras un Turcijas. Pie tam uz kārts bija likta arī iespēja potenciāli pievienoties Astanas dialogam.
"Jabhat Fateh al-Sham" uz to atbildēja ar uzbrukumiem grupām, kuras bija ideoloģiski tuvākas relatīvi mērenākajam "Ahrar al-Sham" islāma strāvojumam un izveidoja jaunu savienību – "Hay’at Tahrir al-Sham" (HTS), kura tagad tiek uzskatīta par vienu no lielākajām Sīrijas pilsoņu karā. Šis radikālais grupējums un tā sabiedrotie 2017.gada februārī sāka masveida ofensīvu Derā pilsētā valsts dienvidos, bet 19.martā Damaskā un 21.martā Hamas tuvumā Sīrijas ziemeļos.
Asads šādam notikumu pavērsienam nebija gatavs, jo opozicionāri kopš Astanas sarunu sākuma nebija centušies iekarot režīma kontrolētās teritorijas.
Tie pārsvarā pūlējās tikai aizstāvēties un noturēt esošās pozīcijas valdības pamiera pārkāpumu ēnā. Visu trīs ofensīvu norise relatīvi vienlaicīgi un arī savstarpēji tālos Sīrijas nostūros radīja būtiskas loģistiskas problēmas Asadam un viņa sabiedrotajiem, kuru galvenie spēki vēl arvien atradās Alepo apkaimē. Šī iemesla dēļ HTS un tā sabiedrotās grupas sākotnēji spēja gūt ievērojamus militārus panākumus un opozicionāru teritoriālo virzību izdevās apturēt tikai ierodoties papildspēkiem, kā arī Sīrijas armijas elites vienībām.
Lai gan aprīļa sākumā situācija šajās trīs frontēs bija nostabilizējusies un režīms bija sācis pretuzbrukumus, tomēr teritoriju atgūšana nebija viegla un HTS kopā ar sabiedrotajiem izrādīja sīvu pretestību.
Tā kā Asads jau bija ļoti tuvu uzvarai pilsoņu karā un šī nesamērīgi dārgā konflikta izbeigšanai, viņš bija ieinteresēts pēc iespējas ātrāk atkal kļūt par situācijas noteicēju un atjaunot pēc Alepo krišanas valdošo status quo.
Tomēr šī vēlme nebūtu attīstījusies līdz lēmumam pielietot ķīmiskos ieročus, ja 2017.gada martā nebūtu sabrucis Astanas sarunu formāts.
Turcijas novēršanās un Astanas ass sabrukums
Jau kopš pirmajiem paziņojumiem par šī sarunu formāta izveidi, tā efektivitāte bija apšaubāma Krievijas, Irānas un Turcijas atšķirīgo interešu dēļ specifiskos Sīrijas pilsoņu kara jautājumos. Tāpat Bašars al Asads (ar Irānas ciešu atbalstu) turpināja pārkāpt pamiera noteikumus.
Tomēr nāves spriedumu Astanas ass piedzīvoja 2017.gada 2.martā, kad Krievija, Irāna, Asada režīms un kurdu ietekmē esošie Sīrijas Demokrātiskie spēki (SDS) noslēdza vienošanos par buferzonas izveidi starp Turcijas īstenotās militārās operācijas "Eifratas vairogs" un SDS kontrolētajām teritorijām. Tas tika darīts ar mērķi ļaut kurdu spēkiem netraucētu virzību uz "Daīš" galvaspilsētu Raku. Tomēr šāda vienošanās izraisīja Turcijas sašutumu, kurai tika traucēts viens no tās galvenajiem ārpolitiskajiem mērķiem Sīrijā – kurdu politiskās ietekmes mazināšana. Turcija Krievijai un Irānai atriebās neilgi pirms trešās Astanas sarunu kārtas sākuma. Ankara izdarīja spiedienu uz tās aizbildniecībā esošajām opozīcijas grupām, kuras 13.martā paziņoja, ka sarunās nepiedalīsies.
Tādējādi tika paralizēts viss politiskais process, un kopš tā laika jaunas sarunu kārtas nav notikušas.
Līdz ar Astanas procesa sabrukumu Asads zaudēja būtisku instrumentu tajā iesaistīto opozīcijas grupu ietekmēšanai pie sarunu galda.
Viņš vairs nevarēja paredzēt, vai tās nepiedalīsies līdzīgās militārās operācijās kā HTS un nekļūs par vēl vienu slogu jau tā Sīrijā izkaisītajiem režīma spēkiem.
Līdz ar to Sīrijas prezidentam bija jāparāda, ka jebkāds mēģinājums nosvērt spēka svaru kausus par labu opozīcijai ir veltīgs un varas saglabāšanai pastāv gatavība izmantot jebkurus līdzekļus.
Šī nepieciešamība kopā ar iepriekš minēto vēlmi pasteidzināt "Hay’at Tahrir al-Sham" sagrāvi un atgriezties pie iepriekšējā status quo bija noteicošie faktori lēmumā izmantot ķīmiskos ieročus. Uzbrukums tieši Hān Šeihunā pilsētai, no kuras HTS saņem papildspēkus Hamas ofensīvai, ļāva Asadam samazināt grupas rīcībā esošās militārās spējas un arī parādīt citiem nemierniekiem, pie kā noved mēģinājumi turpināt cīnīties.
Rietumi - ķīmisko ieroču pielietošanas veicinātājs
Jāpiemin, ka zināma atbildība Asada lēmumā pielietot ķīmiskos ieročus būtu jāuzņemas arī Rietumiem. Neilgi pirms 4.aprīļa ASV vēstniece ANO Nikija Heilija paziņoja, ka Asada aiziešana no amata vairs nav Vašingtonas prioritāte. Tāpat arī Lielbritānijas ārlietu sekretārs Boriss Džonsons paziņoja, ka Asadam pēc miera panākšanas Sīrijā būtu jāļauj piedalīties vēlēšanās. Šie signāli kopā ar jau piedzīvoto precedentu 2013.gadā un citreiz (piemēram, Sarmīnas hlora uzbrukums), kad ASV nereaģēja uz tās novilktajām sarkanajām līnijām, lika prezidentam domāt, ka šāda darbība paliks nesodīta arī šoreiz.
Līdz ar to ķīmiskie ieroči tika uztverti par ļoti pievilcīgiem instrumentiem Asada politisko pozīciju stiprināšanai.
ASV prezidenta Donalda Trampa lēmums naktī uz 7.aprīli veikt raķešu triecienus lidlaukam, no kura bija īstenots ķīmiskais uzbrukums, būtiski nemazināja Asada spējas paveikt līdzīgas darbības arī nākotnē. Tomēr tajā pašā laikā tas mainīja Asada maldīgo priekšstatu par Rietumu pasivitāti un parādīja, ka šādi starptautisko normu pārkāpumi vairs netiks ciesti.
Lai gan prezidents tuvākajā laikā vairs nemēģinās lietot ķīmiskos ieročus, to apzinās arī viņa politiskā opozīcija.
Tādējādi ir izgāzies Asada mēģinājums iebiedēt savus pretiniekus, un viņš vairs nevar paļauties uz šiem instrumentiem kā zālēm pret grūtībām kaujas laukā.
Sīrijas konflikts, kurš 2017.gada sākumā jau likās esam savā beigu fāzē, tiks paildzināts.
