"Aleksandra Lukašenko režīms nespēj nodrošināt pienācīgu dzīves līmeni un vairs nevar rēķināties ar būtisku Krievijas finansiālo atbalstu, lai gan Maskava turpina atbalstīt Lukašenko politiski. Tomēr par spīti tam, Baltkrievijas revolūcija ir iestrēgusi, un, kā daži teiktu, cietusi neveiksmi," norāda baltkrievu politologs Rihors Astapeņa. Viņš ir pilsoniskās sabiedrības organizācijas "Jauno ideju centrs" (Minska) dibinātājs un Lielbritānijas domnīcas "Chatham House" zinātniskais līdzstrādnieks. Komentārā, kas publicēts "Chatham House" portālā, eksperts analizē iemeslus, kas izraisījuši protestu kustības apsīkumu Baltkrievijā.
Vai režīms uzvarējis?
Politologs raksta, ka Lukašenko režīms saglabā kontroli ar vērienīgu represiju palīdzību: "Daudz tiek ziņots, ka varas iestādes nogalina protestētājus vai uz ilgu laiku iesloga viņus aiz restēm, kā arī par naudassodiem un aizturēšanu vienkārši par to, ka viņi valkā baltsarkanbaltas bikses vai vicina Japānas karogu, kuram ir tādas pašas krāsas kā Baltkrievijas protestu kustībai."
Tiek izteikti pieņēmumi, ka Baltkrievijas protestu kustība atsāksies pavasarī. Tomēr vairākos pēdējos mēnešos demonstrāciju skaits krietni sarucis, bet Lukašenko tagad droši vien ir pārliecināts, ka guvis uzvaru pār saviem oponentiem. Viņa režīms ir spējis iegrožot protestus, un tam ir trīs galvenie iemesli, raksta Astapeņa.
Pirmkārt, Lukašenko saglabājis valdošās elites vienotību, daļēji iesaistot tās pārstāvjus, kā arī specdienestu darbiniekus savos mēģinājumos saglabāt varu.
"Šķiet, ka specdienestu darbinieki tagad ir gatavi gandrīz jebkādai rīcībai, jo viņu pašu izdzīvošana ir atkarīga no tā, vai Lukašenko paliks pie varas. Nesen tika ziņots par noplūdušiem Baltkrievijas specdienestu darbinieku sarunu audioierakstiem, kuros viņi apsprieda plānus nogalināt opozīcijas aktīvistus ārzemēs, kā arī nogalināt demonstrantus un izveidot nometnes disidentiem.
Vēlēšanu komisijas locekļi, valsts organizācijas un tiesas saskaras ar šādu dilemmu, jo, lai gan daudzi ierēdņi privāti atzīst, ka pārmaiņas ir nepieciešamas, tomēr daudz ir arī tādu, kas pretojas jebkādām pārmaiņām," raksta Astapeņa.
Lukašenko nav vienīgais protestētāju mērķis. Demokrātiskā kustība cenšas demontēt visu viņa radīto sistēmu, jo baltkrievi saprot – arī valdošā elite ir vainīga pašreizējā krīzē. Centieni veikt visas pašreizējās politiskās struktūras tīrīšanu Baltkrievijas nākotnes vārdā ir saprotami, tomēr praksē demokrātisko spēku nespēja sadarboties ar valdošās elites pārstāvjiem, kuri ir saliedējušies ap Lukašenko, vēl vairāk nostiprina šo režīmu, norāda politologs.
Otrkārt, demokrātiskajai kustībai nav izdevies aktivizēt visus savus līdzpilsoņus, kuri nav apmierināti ar Lukašenko režīmu.
Janvāra otrajā pusē "Chatham House" veica tiešsaistes aptauju nolūkā noskaidrot Baltkrievijas iedzīvotāju attieksmi pret politisko krīzi viņu valstī. Aptaujā piedalījās 936 cilvēki, viņu atlase tika veikta atbilstoši Baltkrievijas pilsētu iedzīvotāju struktūrai (dzimums, vecums, dzīvesvieta).
Aptaujas rezultāti liecina, ka pēdējās prezidenta vēlēšanās, kas notika 9. augustā, piedalījušies 76,8% respondentu, un 50,4% no viņiem balsojuši par Svetlanu Tihanovsku, 21,2% – par Lukašenko.
Janvārī, atbildot uz jautājumu "Kurš, pēc jūsu domām, būtu labākais Baltkrievijas prezidents?", vislielāko atbalstu (28,8%) ieguva Viktors Babariko, viņam sekoja Lukašenko (27,4%), tad Pāvels Latuško (12,1%). Tihanovskai devuši priekšroku 4% respondentu.
Pētījuma gaitā tika konstatēts, ka 37% aptaujāto pilsētu iedzīvotāju pilnībā atbalsta protestu kustību un tās līderu prasības. Vairākums no viņiem piedalījušies protesta akcijās, piemēram, ielu gājienos, vai arī rakstījuši kolektīvās protesta vēstules.
Tomēr, kā norāda autors, cita respondentu grupa ir drīzāk pasīvie novērotāji, un tādu īpatsvars ir 45%. Baltsarkanbaltais karogs viņiem nav tuvs un viņi nav riskējuši piedalīties protesta akcijās. Atbildēs viņi norādījuši, ka ir noguruši no Lukašenko prezidenta amatā, tomēr viņiem nav izjūtas, ka protesta kustības līderi pārstāv viņu intereses, kā arī viņi nav pārliecināti, par ko balsos nākotnē.
"Daži respondenti pēdējā laikā pat sāk domāt, ka Lukašenko vismaz ir "zināms ļaunums". Viņi sāk nogurt no politiskās krīzes, kuru viņi aizvien vairāk uztver kā cīņu par simboliem. Šī grupa pazūd no protestu līderu redzes lauka, viņi vairs nemēģina to iesaistīt protestu kustībā, bet tā ir stratēģiska kļūda," raksta Astapeņa.
Politologs paskaidro, par kādiem simboliem ir runa. Gan protestētāji pret režīmu, gan Lukašenko atbalstītāji daudz uzmanības un laika velta otras puses karoga diskreditācijai. Pārliecinātie Lukašenko piekritēji (18% respondentu) uztver baltsarkanbalto protesta karogu kā fašistisku, jo to kara laikā izmantoja nacistu atbalstītāji. Savukārt protestētāji uzskata tagadējo valsts sarkanzaļo karogu par pašreizējo represiju simbolu.
Šīs apsēstības ar karogiem dēļ milzīga daļa iedzīvotāju, kuriem karogi nav tik nozīmīgi, jūtas izslēgta no politiskās cīņas. Alga, cīņa ar pandēmiju un izglītības jautājumi šiem cilvēkiem ir svarīgāki nekā "cīņa par identitāti" starp Lukašenko atbalstītājiem un demokrātisko kustību.
Trešais iemesls – starptautisko spēlētāju nostāja, kuri kopumā uzskata, ka saglabāt status quo ir mazāk riskanti, nekā piedalīties Baltkrievijas krīzē.
Politiķi nevēlas antagonismu ar Krieviju un bažījas, ka jebkādas stingras sankcijas pret Lukašenko tikai palielinās iespēju, ka viņš "klanīsies" Maskavai.
Tāpēc Lukašenko nebiedē starptautiskais spiediens. Sankcijas pret viņa režīmu, tāpat kā starptautiskie centieni pārtraukt represijas Baltkrievijā, bijuši labākā gadījumā pieticīgi. Kremlis, kas ieinteresēts gludā varas nodošanā Lukašenko pēctecim, kurš būtu draudzīgs Krievijai, arī nav gatavs izdarīt spiedienu uz Lukašenko, jo tas patlaban nesaskata labāku alternatīvu, norāda "Chatham House" zinātniskais līdzstrādnieks.
"Šajā svarīgajā brīdī pastāv risks, ka šie trīs šķēršļi iesakņosies uz ilgu laiku un galu galā kļūs nepārvarami. Tomēr tos var pārvarēt, ja demokrātiskie spēki Baltkrievijā izrādīs nedaudz radošāku pieeju, lai panāktu saskaņotu rīcību, un ja starptautiskie spēlētāji kļūs drosmīgāki un neatlaidīgāki.
Savukārt Lukašenko ir gatavs vienkārši nogaidīt un saglabāt valstī stagnāciju, lai bez pārmaiņas virzošā spēka revolūcija Baltkrievijā beigtos, tikko sākusies," rezumē Rihors Astapeņa.
