ĪSUMĀ
- Labas nākotnes pamatā ir jautājums – kam uzticēties?
- Akla uzticība algoritmiem un mākslīgajam intelektam var izveidot sistēmu, kurā nevainīgi cilvēki tiek sodīti pirms pārkāpuma.
- Politiķiem jāapzinās, ka ir grupas, kuras uzskata, ka "valsts neattiecas uz viņiem".
- Lielāku uzticību politikai var panākt ar partiju finansēšanas jautājumu sakārtošanu.
- Lai gan mums trūkst pilsoniski aktīvu organizāciju un ir diezgan maz cilvēku iesaistās politiskajās partijās, Latvijā ir attīstīta ziedošanas un vides sakopšanas kultūra.
Ja mēs varētu novērst noziegumus pirms tie notiek, vai pasaule būtu labāka? Tas ir arī jautājums, ko ar savu 1956. gada īsstāstu "Minority Report" (ir filma ar tādu pašu nosaukumu) vaicāja fantastikas autors Filips K. Diks. Stāstā tiek aprakstīta nākotne, kur triju mutantu spēja paredzēt noziegumus ir padarījusi pasauli par drošāku vietu – policisti arestē ļaundarus, vēl pirms noziegums ir izdarīts. Grāmatas un filmas galvenais varonis tiek apsūdzēts vēl nenotikušā slepkavībā, un lasītājs kopā ar viņu paskatās uz šķietami perfekto nākotni no cita skatu punkta.
Vēlme paredzēt nākotni un maģiskā domāšana
Noziegumu paredzēšana, izmantojot mutantu smadzenes, ir fantastika (vismaz pagaidām), bet cilvēki vienmēr ir meklējuši padomus šodienas dzīvei un nākotnes izzināšanai. Viens no populārākajiem nākotnes paredzēšanas veidiem ir kosmisko ķermeņu pētīšana un to kustības sasaistīšana ar cilvēka dzīvi.
Ludmila Skvorcova, kas atrasta projektā "Statistiskie tautieši", nodarbojas ar astroloģiju. Pie viņas cilvēki vēršas ar dažnedažādākajiem jautājumiem – Vai man adoptēt bērnu? Vai es uzvarēšu tiesā? Vai es saņemšu kompensāciju pēc izlikšanas no mājas? Kuru no diviem vīriešiem labāk izvēlēties? "Visi," pārliecināta ir astroloģe, "palika ļoti, ļoti apmierināti."
Valsts Ieņēmumu dienesta profesiju reģistrā septembrī bija 15 astrologi un tiem līdzīgu profesiju darba vietu, augustā neviena, bet jūlijā - 13.
Tāpat Latvijā 2016. gadā 9% cilvēku apgalvoja, ka tic horoskopiem. 49% SKDS aptaujā atbildējuši, ka horoskopiem netic, bet tomēr tos izlasa.
Arī rīkstniekus un zīlnieces Latvijā vēl var atrast. Internetā sludinājumus izlikuši moderni pašmāju dziednieki, kas piedāvā virkni garīgu un praktisku pakalpojumu - paģiru noņemšana, auras tīrīšana un apdegumu dziedēšana. Tāpat nedrīkst aizmirst par "tantiņām" un citiem nereģistrētiem mistisko spēku pārvaldītājiem, sapratējiem un lietotājiem.
Palīdzību meklē arī reliģijā. Pagājušajā gadā Latvijā bija reģistrētas 1 170 reliģiskās draudzes (šajā statistikā tiek ieskaitīti musulmaņi, budisti u.c. draudzes). Cilvēki meklē padomu, lai pieņemtu labāko lēmumu vai tiktu pie labākā iespējamā risinājuma.
Taču tiem, kuriem neder astrologi, tantiņas vai organizētas reliģijas, ir iespēja uzticēties algoritmiem
– 22% jauniešu ziņas lasa sociālajos medijos, cilvēki meklē pakalpojumus un potenciālos attiecību partnerus. 2017. gadā 30% ASV jauniešu izmantoja lietotni, lai atrastu partneri, bet 31% atzina, ka ir to darījuši agrāk.
Nodot lemšanu robotu rokās
Uzticēšanos jebkāda veida nepārbaudītai un zinātnē nepierādītai informācijai mēdz saukt par maģisko domāšanu. Tāpat ar maģisko domāšanu saista ticību paranormālajām parādībām.
Šausmu grāmatu autors Stīvens Kings atzinis, ka baidās no skaitļa 13 un nekad neatstāj grāmatu vaļā 13. lapā vai lapā, kuras skaitļu summa veido 13. Tāpat arī zemo cenu aviokompānija "Ryanair", kas 2014. gadā ar ierakstu sociālajā tīklā "Twitter" norādīja, ka viņu lidmašīnās nav 13. rindas, ir piemērs maģiskajai domāšanai.
Taču nekritiska faktu pieņemšana nav saistāma tikai ar pārdabisko pasauli. Šobrīd 2,27 miljardi pasaules iedzīvotāju izmanto "Facebook", kas, kā salīdzinoši nesen tapa skaidrs, nodeva šo cilvēku uzticēšanos. Šogad mediji vēstīja, ka uzņēmums "Cambridge Analytica", kuru bija nolīgusi Donalda Trampa ASV prezidenta vēlēšanu kampaņa, varētu būt izmantojis 87 miljonu ASV vēlētāju "Facebook" profilu informāciju bez viņu atļaujas. Tāpat kompānija strādājusi pie kampaņas par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Pēc skandāla uzticība "Facebook" ASV kritās par 66%.
Cilvēce šobrīd sper vēl vienu soli tālāk – mēs ne tikai savu uzticību liekam digitālajās platformās, bet arī robotos un mākslīgajā intelektā. ASV pētniece Virdžīnija Jūbenksa uzskata, ka tehnoloģijas var tikt izmantotas, lai kontrolētu un segregētu sabiedrību. Grāmatā "Automating Inequality" viņa izskaidro, kā
tehnoloģijas iekļauj iedzīvotājus riska grupās, vēl pirms viņi tajās ir nokļuvuši.
"Ja jūs izmantojat sociālos pakalpojumus, jūs tos iemaināt pret savām privātuma tiesībām," brīdina autore. Šeit var vilkt paralēles ar Filipa K. Dika stāstu – mēs cenšamies paredzēt noziegumu, pirms tas noticis. Vai robota rokās netiek nodota pārlieku liela vara?
Aklas uzticības sekas
Kritiskās domāšanas pasniedzējs un politologs Mārtiņš Hiršs novērojis, ka medijpratību un spēju izvērtēt informācijas ticamību "daudzi saprot kā cinismu", bet patiesībā tā ir veselīga skepse pret apgalvojumiem un nepierādītām lietām. Piemēram, dzirdot "par jaunu tableti", pietiekoši nekritiski domājošais viegli noticēs, ka tā patiešām problēmu atrisinās. Kā precizē Hiršs, "kritiskā domāšana māca uzdot jautājumus" – kādi pētījumi, kādas metodes ir izmantotas, vai citi zinātnieki un ārsti to rekomendē? Tā ir "piesardzība pret apgalvojumiem."
Sekas nekritiskai informācijas izvērtēšanai var būt arī traģiskas. Pasaulē jau gadiem virmo debates par vakcīnu nepieciešamību. Nule ārsti paziņoja, ka Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS) miruši divi bērni, kuri nebija savlaicīgi vakcinēti. Daudzviet pasaulē ir grupas, kuras, pamatojoties uz nepareizi veiktiem pētījumiem, cīnās pret vakcināciju. 2017. gadā ASV tiesa piesprieda sievietei no Mičiganas štata septiņu dienu cietumsodu, jo tā ignorēja tiesas lēmumu un atteicās vakcinēt savu bērnu. Nācās iejaukties, jo cilvēka pārliecība apdraudēja viņas bērnu (un, kā liecina pētījumi, arī citus sabiedrības locekļus).
Pretestību vakcīnām lielā mērā radīja ASV ārsta pseidopētījums, kurā šķietami tika parādīta korelācija starp autismu un vakcināciju. Proti, it kā uzticams avots – ārsts – cilvēkus maldināja. Kritiski domāt gan nenozīmē nekad nekļūdīties vai visu zināt 100% precīzi, jo cilvēks nevar izlasīt visus pētījumus par katru jautājumu, tāpēc nākas uzticēties kādām sevi pierādījušām autoritātēm vai robotiem.
Šobrīd pat relatīvi mazā akadēmiskā pasaule katru gadu publicē apmēram 2,5 miljonus jaunu rakstu, šīs informācijas šķirošana un atlase ir jāuztic robotu smadzenēm.
Tāpēc nākotnes jautājums, visticamāk, būs – kā pārbaudīt, ka mākslīgais intelekts vai algoritms mums parāda noderīgāko izlasi?
Nākotnē būs jāturpina lemt, kam uzticēties
Sociālās zinātnes 20. gs sākumā attiecās no pozitīvisma – ticības, ka sabiedrībā visu var saskaitīt un cilvēkus var izpētīt tiktāl, ka viss beidzot nostāsies savās vietās un mēs ieraudzīsim "lielo bildi". Maz ticams, ka pēc simt gadiem būsim atraduši vai sāksim ticēt, ka var atrast absolūtās patiesības.
Taču bez kaut nelielas uzticības kaut kam sabiedrībai varētu būt grūti pastāvēt. Latvijas pilsoņiem ik pa četriem gadiem jāizvēlas, kam uzticēties. Lai gan aptauju rezultāti liecina, ka uzticēšanas valdībai un Saeimai vēl aizvien zema, bet lēnām pieaug, uz 13. Saeimas vēlēšanām šogad atnāca 54,56% balsstiesīgo. Varam jautāt – kāpēc cilvēki nedodas vēlēt un kā tas ietekmēs Latvijas nākotni?
Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks skaidro, ka nepatika pret politiku Latvijā meklējama jau Ulmaņa un vēlāk PSRS laikos un tas tik drīz nemainīsies, jo arī paši politiķi neveicina lielāku uzticību. Savukārt runājot par vēlēšanu aktivitāti, viņaprāt, skaidrojums ir salīdzinoši vienkāršs – "ja tā kopumā ņem – dzīvē Latvijā ir salīdzinoši laba, salīdzinot ar citiem laikiem."
Cilvēki neredz akūtu vajadzību "cīnīties", jo viss kopumā ir kārtībā.
Antropologs gan nenoliedz, ka varētu būt arī grupas, kuras nepiedalās, jo nejūt, ka "valsts attiektos uz viņiem," sevišķi tas varētu būt attiecināms uz citu tautību Latvijas pilsoņiem. Tas ir jautājums, kas politiķiem ir jārisina.
Arī Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesors Juris Rozenvalds norāda, ka zemā aktivitāte šādos laikos, kad nav jāizdara smagi lēmumi, ir dabiska. Savukārt, lai palielinātu uzticību politiķiem, nepieciešams stingrāk kontrolēt partiju finanses.
Politikā tiek meklēti veidi, kā sabiedrību iesaistīt; jau šajās vēlēšanās bija redzams, ka partijas reklamējas un uzrunā vēlētājus sociālajos medijos. Sedlenieks pieņem, ka varētu iedzīvotājiem izstrādāt kādu lietotni, kur visi, kas izlasījuši noteiktus dokumentus, varētu kopīgi lemt – atbalstīt vai neatbalstīt kādu jautājumu. Ja tiks atrasta jauns veids, kā veicināt politisko aktivitāti, iedzīvotāji vairāk iesaistīsies politikā, lai nebūtu kā pēc 2016. gada pašvaldību vēlēšanām, kad 20,5% no tiem, kas nepiedalījās norādīja, ka "neredz jēgu". Tomēr, lai gan mums trūkst pilsoniski aktīvu organizāciju un ir relatīvi zema iesaiste politiskajās partijās, Rozenvalds uzsver, ka Latvijā ir attīstīta ziedošanas un vides sakopšanas kultūra, kas arī ir pilsoniskā aktivitāte. Proti, cilvēki nav izolēti no valsts arī tad, ja politiķiem uzticas maz.
Nākotnes jautājums ir – kam uzticēties. Varbūt atbilde ir tehnoloģiskos risinājumos, bet varbūt ekonomikas labklājībā, jo, kā norāda Rozenvalds un liecina pētījumi – pilsoniskā un politiskā aktivitāte ir saistīta ar ienākumu līmeni.
Iespējams, līdz nākamai Latvijas simtgadei jau būsim sastapuši citplanētu būtnes, kas saliedēs ne tikai latviešus, bet visus zemiešus, varbūt nākotnē jautāsim, vai varam uzticēties zaļajiem atnācējiem no citas galaktikas.
Kā liecina pasaules vēsture, dažādi centieni paredzēt nākotni un meklēt padomu gan paranormālos, gan tehniskos avotos ir pastāvējusi un droši vien nepazudīs arī nākamajā simtgadē.
Bet, gluži kā sociālantropoloģe Jurga Kupstīte, runājot par naudu, atgādināja, ka cilvēkiem savs naudas maks jāizmanto, lai "balsotu" par lietām un procesiem, kurus vēlamies, par politiku var domāt tieši tāpat – galu galā
katram pašam jāpieņem lēmumi, kur ieguldīt savu uzticību. Vienas receptes nav;
kā Hiršs saka, nevar izpildīt noteiktu programmu un būt kritiski domājošs. Arī tas sākas no niekiem – pārlasīt politisko partiju programmas un tās salīdzināt ar iepriekš izdarīto, divreiz apdomāt, kādas atļaujas prasa telefona lietotne, izvēlēties ieklausīties mediķos, nevis anonīmos komentētājos. Tā varam pieņemt labākus lēmumus nākotnei.
