Kalnu Karabaha: viens no asiņainākajiem konfliktiem pēcpadomju telpā

2. aprīlī Armēnijā notika parlamenta vēlēšanas, kurās uzvaru guva vadošā Republikāņu partija. Pirms diviem mēnešiem Kalnu Karabahas iedzīvotāji vēsturiska referenduma rezultātā pieņēma jaunu oficiālu nosaukumu – Arcahas Republika, pastiprinot savas saiknes ar Armēniju. Tas ir kārtējais pavērsiena punkts ilgstošajā Kalnu Karabahas konfliktā, kurš ir uzskatāms par vienu no asiņainākajiem konfliktiem pēcpadomju telpā, lai arī bieži tiek aizmirsts Sīrijas vai Ukrainas kara ēnā.   

 

Kalnu Karabahas konfliktam – bagāta vēsture

Par "Status Quo"

Artūrs Bikovs ir lsm.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas - "Status Quo" autors. Rubrikā tiek analizētas  starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz Tālajiem Austrumiem. "Status Quo" latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā. 

Kalnu Karabaha ir reģions, kurā gadsimtiem ilgi armēņi un azerbaidžāņi ir cīnījušies par kontroli. Konflikta cēlonis ir meklējams laikā pēc Pirmā pasaules kara, kad pēc Krievijas Impērijas sabrukuma starp de facto neatkarību ieguvušajām Kaukāza valstīm - Armēniju un Azerbaidžānu - izcēlās karš. Šajā karā turku un azerbaidžāņu spēki ieņēma lielāko daļu no Kalna Karabahas teritorijām. Tie nostiprināja savu kontroli pār šo apgabalu 1919. gadā, kad Lielbritānija paziņoja, ka Karabahas teritorijas būs Azerbaidžānas sastāvā līdz Parīzes Miera konferencei. Šis lēmums neapmierināja Armēniju, jo ap 90% Kalnu Karabahas iedzīvotāju bija armēņi. Taču tā kā Armēnija bija sakauta cīņās par Karabahu 1919. gadā, tai nācās piekāpties.

Pēc Parīzes Miera konferences, kad beidzot Karabaha tika atzīta par Azerbaidžānas teritoriju, jaunā Azerbaidžānas valdība iesniedza ultimātu Armēnijai ar prasību nekavējoties atdot atlikušās Karabahas teritorijas. Armēnijas un Kalnu Karabahas līderi šo ultimātu noraidīja. Situācija būtiski mainījās 1920. gadā, kad jaunizveidotās Kaukāza valstis – Gruzija, Armēnija un Azerbaidžāna nonāca lielinieku Krievijas sastāvā. 1921. gadā starp Krieviju un jaunizveidoto Turcijas Republiku tika parakstīts sadarbības līgums, kurš paredzēja teritoriju apmaiņu: Turcija atdeva daļu no savas teritorijas Azerbaidžānas Padomju Republikai, savukārt Krievija atdeva daļu no Armēnijas teritorijām Turcijai.

Dziļas kultūras un vēsturiskas saknes starp Azerbaidžānu un Turciju, kā arī padomju valdības vēlme veidot labas attiecības ar Turciju palīdzēja Azerbaidžānai piespiest Maskavu, kura 1921. gada jūlijā oficiāli iekļāva Kalnu Karabahas teritoriju Azerbaidžānas sastāvā.

Jaunu impulsu konfliktam piešķīra 80. gadu beigās valdošās ''perestroikas'' un ''glastnostj'' politikas, kuru rezultātā Armēnijā un Azerbaidžānā atdzima nacionālās kustības. Pat pēc 65 gadiem Azerbaidžānas sastāvā 76% no Karabahas iedzīvotājiem bija armēņi un tikai 21% azerbaidžāņu. Jau 1988. gada beigās lielākā daļa no sabiedrības bija iesaistīta konfliktā, kas būtībā bija atklāta etniskā konfrontācija. 1991. gada decembrī pašpasludinātajā Kalnu Karabahas Republikā notika referendums par neatkarību. Tomēr referendumu un tā rezultātu nav atzinusi nedz Azerbaidžānas valdība, nedz starptautiskās organizācijas - tajā skaitā ANO un Eiropas Padome. 1992. gadā konfrontācija sasniedza maksimumu un rezultējās karā starp Armēniju (kura nostājās Kalnu Karabahas Republikas pusē) un Azerbaidžānu par šīs teritorijas kontroli.

Laika līnija

1918. - 1920. gads: Azerbaidžānas – Armēnijas karš

1920. gads: Parīzes Miera konferencē Karabaha tika atzīta par Azerbaidžānas teritoriju

1921. gads: Padomju Krievija pasludina, ka Karabaha ir Azerbaidžānas teritorija

1987. – 1991. gads: “Perestoika” ietvaros notiek konflikta eskalācija starp Armēniju un Azerbaidžānu par Karabahu

10.12.1991: Referendums par Karabahas neatkarību

1992. – 1994. gads: Azerbaidžānas – Armēnijas karš par Karabahu

1994. gads: Starp Azerbaidžānu, Armēniju un Karabahu tiek noslēgts pamiers

01.04.2016 – 05.04.2016:  Lielākā konflikta eskalācija starp Azerbaidžānu un Armēniju kopš 1994. gada pamiera parakstīšanas

Karā gaitā Armēnija Kalnu Karabahas apgabalu un arī apkārtējās teritorijas okupēja un saglabāja par tām kontroli pat pēc Azerbaidžānas pretuzbrukuma 1994. gadā. Vēlāk Azerbaidžānas, Armēnijas un Kalnu Karabahas pārstāvji parakstīja vienošanos par pamieru, kas noveda pie aktīvas karadarbības beigām šajā reģionā. Turpmākais solis bija sarunas par mierīgu konflikta atrisinājumu EDSO Minskas grupas aizbildnībā, kura sastāv no Baltkrievijas, Vācijas, Itālijas, Zviedrijas, Somijas, Turcijas, kā arī Azerbaidžānas un Armēnijas.

Lai arī karadarbība bija beigusies, konflikts ir palicis neatrisināts un abas puses ir vairākas reizes pārkāpušas pamieru, kas ir rezultējies vardarbības uzliesmojumos.

Konflikta eskalācijas saknes meklējamas Azerbaidžānas iekšējās problēmās

2016. gada sākumā šie pārkāpumi kļuva nopietnāki. 1. aprīļa naktī notika militāra sadursme starp Azerbaidžānas un Kalnu Karabahas apgabalam pakļautajiem spēkiem. Kalnu Karabahas Aizsardzības ministrija norāda, ka Azerbaidžāna veica uzbrukumus vairākām kontakta līnijām, izmantojot artilēriju, bruņutehniku un gaisa spēkus. Azerbaidžāna paziņoja par 12 nogalinātiem kareivjiem, bet Armēnija runāja par 18 kritušajiem. Turklāt Azerbaidžānas pārstāvji apgalvoja, ka mirušo un ievainoto ienaidnieku kareivju skaits ir vairāk nekā simts – statistiskas dati, kurus noliedza Armēnijas Aizsardzības ministrija. Lai arī šī bija lielākā konflikta eskalācija kopš 1994. gada, jau 5. aprīlī Azerbaidžānas un Kalnu Karabahas aizsardzības ministrijas paziņoja par uguns pārtraukšanu.

Analizējot eskalācijas cēloņus, jāsecina, ka naftas cenas kritums un Azerbaidžānas valūtas devalvācija būtiski padziļināja sociāli ekonomiskās problēmas valstī, kas noveda pie lielākas tautas neapmierinātības. Iespējams, tieši tāpēc

Azerbaidžāna izmantoja “Karabahas faktoru”, lai attaisnotu lielus aizsardzības izdevumus un vienotu sabiedrību pret “armēņu ienaidnieku”. Tādējādi tika novirzīta uzmanība no iekšējām grūtībām.

Turklāt jāņem vērā vēsturiski precedenti no Azerbaidžānas puses. Tās aizsardzības ministrs 1994. gada decembrī parakstīja līgumu par uguns pārtraukšanu. Visas iesaistītas puses apņēmās atsaukt karaspēku no kontakta līnijas. Tomēr Azerbaidžāna to darīt ir atteikusies, kas ir izraisījis vairākus incidentus. Azerbaidžānai ir bijuši vairāki iemesli, lai pārtrauktu pamieru, jo tas ir viens no veidiem, kā izdarīt spiedienu uz Armēniju.

Jauna konstitūcija Karabahā: risinājums vai varas stiprināšana?

Konflikta eskalācijas ietekmē šī gada februārī tika pieņemta jauna Kalnu Karabahas konstitūcija. Diskusija par to sākās jau pirms sadursmēm, kad Kalnu Karabahas prezidents Bako Saakjans parakstīja dekrētu par konstitucionālo reformu komitejas izveidi. Tās mērķis bija izstrādāt plānu pārejai uz parlamentāru pārvaldes formu, un Armēnijā 2015. gada beigās šo ieceri atbalstīja. Tomēr konflikta ietekmē reformu būtība tika mainīta un parlamenta pilnvaru stiprināšanas vietā paredzēja prezidenta varas pieaugumu.  

Jaunajā konstitūcijā ir uzsvērts, ka izaicinājumi, ar kuriem saskaras Kalnu Karabahas Republika, prasa spēcīgu un vienotu izpildvaru un ka šādu stabilitāti parlamentārā pārvaldes forma nevar garantēt. Jaunajā sistēmā prezidents būs izpildvaras garants, veidos valdības struktūru un darbību, kā arī būs pilnvarots atlaist parlamentu. Parlaments ar balsu vairākumu arī varēs izteikt neuzticību prezidentam. Jaunā konstitūcija paredz arī republikas nosaukuma maiņu. Šis lēmums, kā norādījis parlamenta spīkeris Ašots Guljans, ir atgriešanās pie vēsturiskā armēņu nosaukuma – Arcahas Republika.

Neatrisinātā konflikta dēļ turpina ciest Karabahas iedzīvotāji, bet risinājumu bez starptautiskas vienošanās panākt nevar

Karabahas konflikts ir klasisks piemērs neatrisināmai pretrunai starp diviem starptautisko attiecību pamatprincipiem: tiesībām uz pašnoteikšanos un teritoriālo nedalāmību. Tomēr

lielākā problēma ir Kalnu Karabahas teritorijas statuss – ANO, Eiropas Padome un citas starptautiskās organizācijas nav atzinušas republikas neatkarību un uzskata to par Azerbaidžānas teritoriju. Ņemot vērā apstākļus, kādos Kalnu Karabaha kļuva par Azerbaidžānas daļu, par šo pozīciju rodas jautājumi.

Ieilgušā konflikta rezultātā cieš Kalnu Karabahas ekonomika, tiesiskums, cilvēktiesības, valsts institūcijas un līdz ar to arī iedzīvotāji. Piemēram, 2013. gadā Karabahas IKP uz vienu iedzīvotāju bija 3000 dolāri, bet turpat kaimiņos Armēnijā virs 7000 dolāriem. Sliktais sociāli ekonomiskais stāvoklis un pastāvīgie apdraudējumi drošībai ir labi priekšnosacījumi autoritāras varas izveidošanai. Valdība sola atrast risinājumu un uzlabot situāciju apmaiņā pret lielāku kontroli. Tieši tāpēc jaunā konstitūcija paredz prezidenta varas stiprināšanu. Taču

atrisinājums nav panākams bez vienošanās starptautisko organizāciju ietvaros.

Pašlaik tās ir iesaistītas konfliktu risināšanā Sīrijā un Austrumukrainā, kas nozīmē, ka tuvākajā nākotnē šis konflikts, visticamāk, atrisināts netiks.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti