Kāds ir «Rīga 2014» kultūras galvaspilsētas mantojums?

Lai gan jau vairāk nekā nedēļu no Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas noskaņām esam pārcēlušies uz Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības Padomē, vērtējumus par kultūras gada ieguvumiem un neveiksmēm turpina izteikt gan nozares eksperti un politiķi intervijās un diskusiju raidījumos, gan iedzīvotāji ikdienas sarunās. 

Pirms gada ne viens vien pauda bažas, ka Eiropas kultūras galvaspilsēta būs kā spoža broša pie novalkāta mēteļa vai krāšņa uguņošana, pēc kuras dūmi vien paliek. Vai tā ir, vai tomēr šis gads atstājis kādas pēdas arī Rīgas un Latvijas kultūras dzīvē šim un nākamajiem gadiem? Ko esam iemācījušies? Vai dzimušas kādas jaunas tradīcijas un kādu turpinājumu šim piesātinātajam kultūras gadam redz atbildīgie politiķi?

Rīgas kultūras dzīve nekad nav bijusi nabadzīga, un notikumu netrūks arī šogad. Kultūras programma Eiropas Savienības prezidentūrai, Baltijas un ziemeļvalstu dziesmu svētki, Skolēnu dziesmu un deju svētki, kultūras festivāls „Baltica” un vēl un vēl.

Ieguvums – attieksmes maiņa un ilgtspēja

Attieksmes maiņa un ilgtspēja – tie varētu būt atslēgas vārdi, ja runājam par šī gada mantojumu, savā pētījumā par bijušo Eiropas kultūras galvaspilsētu mācībām secinājis 2008.gada Eiropas kultūras galvaspilsētas Stavangeras rīkotājdirektors Rolfs Noross no Norvēģijas.

 „Vairums bijušo Eiropas kultūras galvaspilsētu piekrīt, ka galvenais šajā stāstā ir ilgtspēja. Mēs Stavangerā vienmēr teicām, ka nākamie gadi ir pat svarīgāki nekā pats Eiropas kultūras galvaspilsētas gads. No citu pilsētu pieredzes varam redzēt, ka projekti, ko veido paši pilsētas iedzīvotāji un vietējie mākslinieki, ir daudz ilgtspējīgāki par lielajiem „zvaigžņu” notikumiem, kas tiek ievesti no ārpuses,” skaidroja Noross.

Vismaz daļēji Rīgai tas ir izdevies – kultūras programma tika plānota krīzes karstumā, un jaunās kultūras būvēs pilsēta neieguldīja, tomēr viens no aspektiem, kur varam cerēt uz turpinājumu, ir kultūras pasākumi pilsētas mikrorajonos. Tiem „Rīga 2014” programmā bija pievērsta liela uzmanība, un daudzi iedzīvotāji tajos, iespējams, iesaistījās pirmoreiz. To par vienu no ieguvumiem uzskata Eiropas kultūras galvaspilsētas ietekmes pētījuma vadītāja, socioloģe Anda Laķe.

„Tradicionāli Rietumu kultūrās aptuveni 10% iedzīvotāju ir ar pietiekamu kultūrizglītību, mākslas izglītību – tie ir mākslas baudītāji; pārējie uz kultūru bieži skatās, ka tai ir izklaidējoša atpūtas funkcija. Bet šeit plašais piedāvājums, teiksim, arī Stūra mājas un apkaimju projekti parādīja, ka kultūra var darīt citas lietas, pildīt sociālās funkcijas,” uzsvēra Laķe.

Tiesa gan, ne visas Rīgas apkaimes izdevās „iekustināt”. Dažādi koncerti, izstādes, fotoprojekti un lekcijas notika, piemēram, Bolderājā vai Sarkandaugavā, bet Ķengarags vai Pļavnieki palika bešā.

Latvijas Radio raidījumā „Kultūras Rondo” apkaimju programmas kuratore Gundega Laiviņa skaidroja, ka tā tas noticis, jo tās ir apkaimes, kurām nav vēsturiskās identitātes vai tā ir izšķīdusi.

„Tās ir lielās, biezi apdzīvotās apkaimes, kurās kultūras infrastruktūra ir ļoti pieticīga. Labi, Imantā ir kultūras centrs, bet Pļavniekos vai Purvciemā nav nekā, ja runājam par fizisko kultūras telpu, un nav arī – kas izrādījās ārkārtīgi svarīgi – šīs apkaimju kopienas vai vietējo iedzīvotāju, kuri paši aktivizē kultūras vidi. [..] Šīs ir ļoti sarežģītas apkaimes, un ar tām kaut kas ir jādara. Jānodod stafete pilsētai, kurai tas būtu jāsaprot. Ja nē, tad viņi galīgi nav savā vietā,” sacīja Laiviņa.

Vai pašvaldība pārņems stafeti?

„To mēs noteikti turpināsim,” par apkaimju projektiem saka Rīgas mērs Nils Ušakovs („Saskaņa”). Viņš apkaimju projektus vērtē kā veiksmes stāstu un sola turpināt atbalstīt. Viņaprāt, tas, pirmkārt, ir iniciatīvas, nevis naudas jautājums.

„Tas pat nav tā – ir kultūras centrs vai nav. Tas viss ir atkarīgs no tā, vai ir cilvēks vai cilvēku grupa konkrētajā apkaimē, ielā, kas ir gatavi iet un darīt, iesaistīt citus. [..] Ja ir atsevišķas apkaimes, kur ar to ir paveicies, tu vari šo pieredzi „tirgot” arī citos rajonos. Ja varēsim, piemēram, Sarkandaugavas pieredzi piedāvāt Pļavniekiem, tas būtu tas labākais ceļš. Un tad jau ir vērts iesaistīties ar kaut kādiem papildu līdzekļiem,” saka Ušakovs.

Kā tieši apkaimju labo pieredzi nodos un kultūras iniciatīvas turpinās, tas vēl esot atklāts jautājums.

Pašvaldība sola pārņemt stafeti arī citās „Rīga 2014” aizsāktajās tradīcijās. Piemēram, pārņemt brīvprātīgo datubāzi, pretendēt uz Eiropas koru olimpiādes mājvietu 2017.gadā, reizi divos vai trīs gados rīkot koncertu „Dzimuši Rīgā”, atbalstīt pērn uz Eiropas Kinoakadēmijas viļņa dzimušo Rīgas Starptautisko kinofestivālu.

„Svarīgi, lai tas būtu kopā ar valsti, bet šis gads bija lielisks tajā ziņā, ka bija ļoti laba sadarbība starp pašvaldību un Kultūras ministriju. Līdz ar to šo projektu [kinofestivālu] mēs gan gribētu palīdzēt „izvilkt” kā regulāru,” apņēmības pilns ir Rīgas mērs.

Uz to cer arī Rīgas Starptautiskā kinofestivāla direktore Sonora Broka. Nākamā festivāla laiks jau nosprausts šā gada oktobrī, izdevies iegūt lielāku Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu; ar pašvaldību sarunas vēl notiks.

„Nenoliedzami šāds festivāls ir ārkārtīgi veiksmīgs instruments pašvaldībai, ar kādu runāt par šo pilsētu starptautiskajā vidē,” uzskata Broka.

„Ja skatāmies tepat, kaimiņos, šādu iespēju lieliski ir izmantojusi Tallinas pašvaldība, kur pilsēta būtiski ņem dalību festivāla organizēšanā tieši finansiālā ziņā. Un tas noteikti ir nācis atpakaļ, jo „Black Nights” festivāls ir kļuvis par ļoti redzamu un populāru kultūrtūrisma galamērķi,” skaidroja Broka.

Arī darvas piliens medus mucā

Kino baudīšanai infrastruktūras pilsētā pietiek, bet lielām izstādēm un simfoniskiem koncertiem piemērotu telpu trūkumu Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā izjuta divtik,   intervijā „Latvijas Radio” atzina arī kultūras ministre Dace Melbārde.

„Kaut vai tajā brīdī, kad Pasaules koru olimpiāde notika „Arēnā Rīga”… Labu kormūziku klausīties arēnā ir ļoti grūti. [..] Mums ir jādara viss, lai mēs par valsts un, cerams, Eiropas fondu naudu varētu strādāt pie koncertzāles izbūves. Bet tur, protams, ir diezgan lieli administratīvie nosacījumi, kas jāpārvar un kur vēl jāmēģina runāt ar ES jaunajiem komisāriem par iespējamām izmaiņām,” sacīja ministre.

Uz Rīgas pašvaldības līdzdalību jaunas koncertzāles būvē cerības ir mazas. Nils Ušakovs vērtē, ka par pilsētas naudu vispirms jārekonstruē jau esošās kultūrbūves un koncertzālei turpina piedāvāt Kongresu nama pārbūves variantu.

Tāpat joprojām nav skaidrības, kā izvērtīsies vēl kāda nama – „Rīga 2014” atvērtās Stūra mājas – tālākā nākotne, tomēr jāsecina, ka kultūras gadam izdevies iedvest dzīvību drūmas auras apvītajā ēkā. Ekskursijas pa čekas pagrabiem turpināsies, apsaimniekotājs renovēs fasādi un cer, ka tas aktīvāk piesaistīs potenciālos apdzīvotājus, tāpat kā atgriešanās pie vecā Tetera nama nosaukuma.

Darvas pilienu Eiropas kultūras galvaspilsētas medusmucā sagādāja caurkritušais ārzemju reklāmas kampaņas iepirkums 1,3 miljonu eiro vērtībā. Pārsūdzības turpinājās, līdz gads jau bija cauri.

 Tūrisma attīstības valsts aģentūras direktors Armands Slokenbergs gan aicina    nedramatizēt situāciju – Rīga pavisam bez reklāmas neesot palikusi un tūristu skaits  pērnā gada pirmajos trīs ceturkšņos audzis par 15%, īpaši no rietumvalstīm. Pērn  nenotikušo kampaņu īstenos šogad.

 "Nedaudz pārpozicionējot šo ziņu tieši no Eiropas kultūras galvaspilsētas aktivitātēm  un liekot akcentu uz kultūras tūrismu kā tādu, es domāju, ka mēs varam iegūt labu  ilgtermiņa efektu vai to pastiprināt, tieši radot interesi par Latviju vai Rīgu kā kultūras  tūrisma galamērķi ne tikai kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā, bet arī  turpmākajos gados,” sacīja Slokenbergs.

 Lai gan Eiropas kultūras galvaspilsētas programma pirmkārt domāta pašiem  iedzīvotājiem un pilsētas attīstībai, tūristu pieplūdumam ir liela nozīme. Hanss Dītrihs  Šmits no Vācijas, kurš 2010.gadā koordinēja Eiropas kultūras galvaspilsētu Rūras  reģionā, Rīgas sasniegumus tūrisma jomā vērtē pozitīvi.

 „Vairums Vācijas iedzīvotāju īsti neatšķir Baltijas valstis – viņiem tas ir viens izplūdis  reģions. Tagad Rīgu vairāk atpazīst un zina, ka tā ir Latvijas galvaspilsēta un ka tā  nav Viļņa vai Tallina. Vidējam vācietim šis Eiropas kultūras galvaspilsētas gads ir ļāvis  uzzināt, ka Rīga ir eiropeiska pilsēta ar senu vēsturi. Rīgas tēlam tas noteikti ir  ieguvums,” vērtēja Vācijas eksperts.
 

Turpmāk - Latvijas kultūras galvaspilsētas

Eiropas kultūras galvaspilsētas gadam tuvojoties izskaņai, tā veidotāji ierosināja turpmāk ik gadu nominēt Latvijas kultūras galvaspilsētas. Šo ideju konceptuāli atbalsta arī kultūras ministre Dace Melbārde

„Valsts līmenī varētu mācīties no tām labajām lietām, kā iekustināt arī citās pilsētās un novados kultūras dzīvi, likt iedzīvotajiem pašiem apjēgt, kas mums ir tāds īpašs un savdabīgs un ko mēs paši vairāk varam darīt, lai to padarītu vēl interesantāku, kā pamodināt cilvēkos jaunrades potenciālu,” sacīja ministre

Tam piekrīt Cēsu mērs Jānis Rozenbergs, kura vadītā pilsēta savulaik konkurēja ar Rīgu par Eiropas kultūras galvaspilsētas godu. Viņš gan uzsvēra – šai idejai vajadzīgs gan pašvaldības, gan valsts atbalsts.

Daži tūkstoši eiro valsts budžetā un arī kāda summa no pašvaldības maka palīdzētu veidot pasākumus, „lai varam redzēt, ka tā nav ikdienas kultūras dzīve, bet kāda pievienotā, jaunā vērtība”, sprieda Rozenbergs.

Vēl kāds mazāk redzams, bet tikpat svarīgs Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas ilgtspējas aspekts ir arī veidotāju komanda, kas vēl pusgadu turpinās darbu. Pagaidām atklāts paliek jautājums, vai un kur tā paliks pēc tam un vai tās pieredzi uzskatīs par noderīgu, piemēram, gatavojoties Latvijas simtgades svinībām.

Diskusija par aizvadīto Eiropas kultūras galvaspilsētas gadu Latvijas Radio raidījumā „Krustpunktā” piektdien, 9.janvārī.

 

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti