Septiņas dienas Eiropā

Eiropas Savienības, Turcijas un Krievijas attiecības

Septiņas dienas Eiropā

2015. gads - kā tas mūs neatgriezeniski izmainījis un kāds tas paliks atmiņā

Jauna laikmeta iestāšanās Eiropā

Kad ārpolitika kļūst par Eiropas iekšpolitiku – vai ES draud izjukt pa vīlēm?

Vēsturiski Eiropas Savienība (ES) ir mēģinājusi veidot dažādas partnerības zonas, pārejas blokus un visādas buferzonas, lai ārpolitikas notikumi neienāktu starp bloka valstīm. Šis gads acīmredzami ir iezīmējis pagrieziena punktu, kad ārpolitika ir kļuvusi par Eiropas Savienības iekšpolitiku. Nebeidzamā bēgļu straume ir likusi sākt runāt par iekšējām pārmaiņām pašā ES, jo, nespējot atjaunot kārtību, nu jau pašam bloka draud iziršana pa vīlēm.

Nemainīgi gan Eiropa ir palikusi ne īpaši labās pozīcijās savās kaimiņattiecībās ar dienvidu valstīm, ko gan nedaudz uzlabo mēģinājumi risināt bēgļu krīzi, sadarbojoties ar Turciju. Tāpat tagad tiek runāts par Balkānu jautājuma risināšanu.

Lai arī Eiropas Padomes prezidents Donalds Tusks uzskata, ka, piemēram, Turcija nav vienīgā atslēga bēgļu krīzes risinājumam, viņš savā nesenajā uzrunā uzsvēra, ka ES vispirms ir jātiek skaidrībā, kā aizsargāt savas robežas. “Pēdējā laikā mēs redzam, cik svarīga ir sadarbība ģeopolitiskajā un stratēģiskajā kontekstā. Tomēr nebūsim naivi, Turcija nav vienīgā atslēga bēgļu krīzes risinājumam, mūsu galvenais uzdevums ir pašiem aizsargāt savas ārējās robežas. Nevar šo uzdevumu atrisināt ar kādas trešās valsts palīdzību un nevar šo uzdevumu uzgrūst nevienam citam. Es atkārtošu vēlreiz, ja mums nebūs ārējo robežu kontroles, tad Šengena kļūs par vēsturi,” sacīja Tusks.

Nu jau pavisam nesen tapa zināms, ka ES ir nolēmusi – pat bez nacionālo valstu atbalsta tai būs tiesības nosūtīt papildu spēkus uz ārējām robežām, ja nepieciešama to stiprināšana. Piemēram, allaž odiozais Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans ir brīdinājis – ja ES valstis nepildīs regulas, iestāsies haoss, kas iezīmēs savienības beigas: “Šeit nav nekādu idejisku jautājumu. Mums visiem ir Šengena, kas ir jāpilda. Visas Eiropas Savienības dalībvalstis to parakstīja un tai piekrita, tātad tās pildīšana ir obligāta. Protams, ja mums pateiks, ka Šengenas līgums vairs nav jāizpilda, tad es atradīšu citu politisku risinājumu krīzei, bet šobrīd mums ir pilnīgi skaidra Šengenas līguma darbība un tā ir jāpilda. Ja mēs nepildīsim Eiropas Savienības regulas, mēs nonāksim haosā. Mums ir jāseko regulām un jāatjauno kārtība.”

Bēgļu krīze ir radījusi skaidru izpratni par to, ka ES pienācis laiks ieviest dzīvē vairākas sāpīgas reformas, kuru sekas patiesībā varēja paredzēt jau labu laiku iepriekš. Kad aktuāla bija Lisabonas līguma parakstīšana, tika runāts par to, ka ES ir jākļūst krietni viendabīgākai, federālākai, kam, protams, iebilda nacionāļi. To arī paspilgtināja finanšu krīze, kad runāja par Eiropas vienotu finanšu uzraudzību un teju vai finanšu ministra posteņa izveidošanu.

Tagad ES ir nolēmusi spert plašākus soļus kopējas robežu sargāšanas virzienā. Protams, tas nemazina nepatiku tā dēvētajās vecajās Eiropas zemēs, kur uzskata, ka vēl joprojām jaunpienācēji ir pārāk vāji, tāpēc lielāki resursi jātērē ietekmīgākajām valstīm. Bet tā arī ir ietekmīgo valstu loma, būt pirmajām un stiprajām, kuras risina smagākās problēmas.

Vēl nepieminēta ir tā sauktā “Brexit” lieta jeb Lielbritānijas demagoģija, cik integrētai tai jābūt ES. Lai arī Lielbritānijas premjerministrs ir iesprūdis iekšpolitiskajās diskusijās, solot vienu, bet nu saprotot, ka Eiropas mērogā situācija mainās straujāk nekā domāts. Viņam ir jāpiedāvā savs risinājums līdz gada beigām, pretējā gadījumā nebūs iespējams laicīgi sarīkot referendumu par Lielbritānijas lomu ES. Un šobrīd, kad Eiropa ir aizņemta ar bēgļu un teroristu jautājumu risināšanu, “Brexit” varētu arī nebūt pirmā prioritāte. Kā “Financial Times” izteicies kāds vārdā nenosaukts eksperts, Eiropa vienlaicīgi var risināt ne vairāk kā divas lietas. Tāpēc Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons ar “Brexit” varētu nebūt trāpījis pareizajā laikā un pareizajā vietā.

Arī Eiropas Parlamenta prezidents Martins Šulcs ir uzsvēris šā brīža vēsturisko momentu. ES atrodas vai nu savas dzīves beigās, vai tiešām jaunas formas priekšā. Ilgi ir “dejots tango” starp kopējām bloka un nacionālo valstu interesēm. Tagad, bēgļu krīzes laikā, iespējams saprast, ka ir nepieciešams „vairāk Eiropas” kā vēl nekad.

Kopēja ārpolitika, tagad kopēja robežsardze, kopēja ekonomika un kopēja politika. Federālisti teiktu, vajadzīgas kopējas Eiropas Savienotās valstis, pie kurām vai nu nonāksim labprātīgi, vai arī piespiedu kārtā. Varbūt šobrīd ir pienācis tas brīdis, kad Eiropas Savienības valstīm jānodefinē sev vēlreiz, cik liela vērtība ir šī savienība. Jo pienācis laiks, kad ārpolitika liek mums padomāt par savu iekšpolitiku. Gribot vai negribot, ES ir nonākusi frontes līnijā visiem saviem izaicinājumiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti