"Mēs uzskatām, ka šī bērnu viesošanās ārzemēs, kādā veidā tā pašlaik izskatās, dod ļoti lielas priekšrocības ārzemju adoptētājiem un nostāda nevienlīdzīgā situācijā tās Latvijas ģimenes, kuras grib uzņemties rūpes par bērniem," problēmu ieskicē labklājības ministrs Jānis Reirs ("Vienotība").
- Kā darbojas viesprogrammas?
- Ne vienmēr ciemošanās ārzemēs norit labi
- Viesģimenes uzrunā ar "vispārinājumiem" un šausmu stāstiem
- Adopcija neesot programmu mērķis, bet "ir gadījumi"
- Latvijā spriež par viesprogrammu ierobežošanu
-
Kā strādā viesprogrammas?
Viesprogrammas finansē ASV puse, viesģimenēm par šo iespēju ir jāmaksā. Kā var secināt no programmu mājaslapām – vairāki tūkstoši dolāru. Tie tiekot tērēti bērnu biļetēm, pārvešanai uz un no lidostām. Vēl jāmaksā par ģimenes izvērtēšanu, lai saprastu, vai tā ir piemērota bērnu uzņemšanai.
Ko par viesprogrammām saka paši bērni, Latvijas Radio mēģina noskaidrot Rēzeknes novadā, jautājot Maltas bāriņtiesas priekšsēdētājai Zinaīdai Šilovai.
"Protams, ka [viņiem] interesanti uzzināt un redzēt. Kad bērni atbrauc, sarunājamies – kā pavadījāt laiku, kā klājās? Un bērni gandarīti – atgriežas ar dāvanām -, stāsta – svinējām tādus svētkus, cepām cepumus ar mammu, zoo bijām, baseinā peldējāmies. Jo viesprogramma sastāda programmu, kas ar bērnu notiks, kādas būs aktivitātes," stāsta Šilova.
Latvijā bērnus, kas dosies uz Ameriku, izvēlas bērnunams vai bāriņtiesa.
Adopcijas advokāte Daina Roze, kas nodarbojas ar ārvalstu adopcijām un ir arī viesprogrammu "Atver sirdis un mājas bērniem" organizētāja, Radio stāsta, ka bāriņtiesas un bērnunami par programmām "jau visu zina, tas jau gadiem ilgi notiek".
"Es izziņoju, kurā laikā notiks bērnu intervēšana un līdz kuram datumam ir jāpiesaka," atlasi skaidro Roze.
Gadiem ilgi darbojas arī programma "New Horizons" jeb "Jauni horizonti" mūsu bērniem. Diemžēl šīs programmas pārstāve Sandra Zuša ar Latvijas Radio runāt un stāstīt, kā tiek organizēta viņu viesprogramma, nevēlējās.
Daina Roze gan atzīst – lielākā daļa programmu darbojas pēc līdzīgiem principiem. Bērnus intervē ASV viesprogrammas pārstāvji, lai saprastu, vai bērni spēj komunicēt un pielāgoties jauniem apstākļiem. Jautāts tiekot arī par bērnu hobijiem. Arī par veselības stāvokli. Roze skaidro – tas ir svarīgi, lai brīdinātu viesģimeni.
"Ja bērnam ir jālieto zāles, lai ģimene zina, ka viņam tās zāles jālieto un lai tas tiek darīts. Vai, piemēram, viņam bijusi sirds operācija, lai cilvēki ar to rēķinās. Tāpēc šī informācija tiek prasīta. Lai šo ģimeni pēc iespējas sagatavotu, kāds bērns pie viņiem brauc ciemos," skaidro Roze.
Ne vienmēr viss ir rožaini
Bērniem līdzi dodas pārstāvji no Latvijas. Bāriņtiesās tieši pārstāvjus min kā vienu no argumentiem, kas ļaujot nesatraukties par bērnu likteni ceļojumā. Tā vismaz domā Rēzeknes novada Vērēmu bāriņtiesas priekšsēdētāja Ausma Bicāne.
"Un arī tie cilvēki, kas brauc – ir saraksts, konkrēti, ar kuru grupu, kurš cilvēks no Latvijas būs. Reāli arī viņš atbild par šo bērnu un, ja kaut kas notiek, kā ar mūsu gadījumu bija, tad gāja grupas vadītājs, runāja ar ģimeni. Tas nav tā, ka viņus vienkārši kā kaķēnus iemet tajā ģimenē – dariet, ko gribiet," saka Bicāne.
Līdzbraucēji esot dažādi cilvēki, kuru darbs saistīts ar bērniem ikdienā. Nevalstisko organizāciju pārstāvji, psihologi. Esot arī cilvēki no bāriņtiesām un bērnunamiem, atzīst Daina Roze.
No Rēzeknes novada bāriņtiesas gan neviens neesot braucis līdzi. Bet gadījums, ko pieminēja bāriņtiesas pārstāve? Bērnam ciemošanās neesot patikusi, teic Bicāne.
"Viņš valodu nezināja. Tad ar tulku. Bija jādzer zāles, bet nedzēra. Tika tādā viņam nesaprotamā vidē, un viņam nepatika ciemošanās Amerikā," saka Bicāne.
Reizēm ciemošanās tiešām neizdodas, atzīst arī Roze.
"Mums ir bijuši arī gadījumi, kad bērni ir atvesti atpakaļ uz Latviju programmas laikā. Mums nebija pateikts, ka abiem bērniem ir ļoti smaga psihiatrija. Ģimene bija izturējusi divas nedēļas, bet nekas nedarbojās uz šiem bērniem, lai viņi nomierinātos," stāsta Roze.
Par spīti šādiem gadījumiem viesprogrammās bērnu piedāvājums no Latvijas esot lielāks nekā Amerikas ģimeņu pieprasījums.
"Ja mums izdodas pusei no intervētajiem bērniem atrast viesģimenes, mēs esam ļoti priecīgi. Jo nav tā, ka Amerikā sēž simtiem ģimenes rindā un gaida – nu, kad tad atbrauks. Ģimenes visas ir jāuzrunā," norāda Roze.
Un ASV ģimenes tiek arī uzrunātas. Izmantojot ne tikai uz emocijām spēlējošus video ar melnbaltiem skumjiem bērniem, kas kļūst priecīgi un krāsaini, nokļūstot Amerikā, bet arī statistiku.
Šausmu stāsti no vispārinājumiem
Kas ar ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem notiek pēc 18 gadu sasniegšanas? Daina Roze saka - statistikas par to, kas notiek ar šiem bērniem, kas paliek Latvijā, bērnunamos, audžuģimenēs, nav. "Tā valsts varētu identificēt kļūdas, uz ko vairāk jāvērš uzmanība," viņa piebilst.
Kā sarunājušas, līdzīgu ainu un problēmu ieskicē Latvijas Kristīgās alianses bāreņiem valdes locekle Dace Rence.
"Nav informācijas, nav statistikas, kas notiek ar bērnunamu beidzējiem pēc 18 gadiem. Nav datu, kas ar viņiem notiek, teiksim, 5 gadu laikā, cik atrod darbu, kam sodāmība. Reāla statistika, uz kuru balstoties, pieņemt lēmumus, - jo šobrīd daudzi lēmumi tiek pieņemti, tā aptuveni iedomājoties un spriežot par lietām, nevis balstīti uz faktiem," saka Rence.
Bet ASV mājaslapās neziņas nav. Ar melnu uz balta rakstīts: Latvijā tāpat kā Ukrainā 10% bērnu izdarīs pašnāvību pirms 18 gadu vecuma, 60 % meiteņu kļūs par prostitūtām, 70 % puišu kļūs par noziedzniekiem, tikai 20% bāreņu atradīs darbu.
Uz jautājumu, no kurienes dati, atbilde ir – tas esot vispārinājums, secinājumi no datiem par bāreņu tālāko likteni visā pasaulē.
Kādā citā viesprogrammas mājaslapā vēl šokējošāka informācija – izrādās, Latvijā tāpat kā vēl vairākās valstīs, tajā skaitā Filipīnās, 16 gadu vecumā bērni "izaug" no sistēmas. Potenciālās viesģimenes turpat var uzzināt, ko tas nozīmē:
"Dienā, kad viņiem paliek 16, cerības uz patstāvīgu ģimeni izdziest. Tiem bērniem, kam paveicas, tiek atļauts palikt un strādāt bērnunamā. Bērniem jāpalīdz gatavot ēst un jāaprūpē mazākie. Tiem, kam paveicas mazāk, no bērnu nama jādodas prom un jāmeklē darbs ciematā vai tuvīnajā pilsētā. Daudzos gadījumos šie bērni pazūd bez vēsts."
"Tādas muļķības!" saka Aurika Zīvere, kura no šī gada sākuma vada Latvijas Bāriņtiesu asociāciju un pati ir Smiltenes bāriņtiesas vadītāja.
Dažādu viesprogrammu un adopcijas aģentūru mājaslapas viņa neesot pētījusi.
Bet 16 gados bērniem ārpusģimenes aprūpē nekas nemainās. "Nu nenotiek [nekas tāds]! Tās ir aplamas muļķības, es nezinu, lai kādu pievilinātu, es nemāku sacīt..." saka Zīvere.
Tā ir sava veida misijas apziņa, tā, jautāti par Amerikas viesģimeņu un adoptētāju motivāciju, saka daudzi jomā iesaistītie. Un pavērojot, kā tiek piedāvāts palīdzēt Latvijas bāreņiem, misijas sajūta vairs neizbrīna. To veicina gan emocionālie video, gan fakti par Latvijas bērnu, kas palikuši bez ģimenes aprūpes, likteni. Tas jau nekas, ka daļa šo faktu ir pieņēmums, bet daļa – vienkārši no pirksta izzīsts šausmu stāsts.
Adopcija nav mērķis, bet "ir gadījumi"
Un kā tad ar adopciju? Galu galā ASV viesprogrammas galvenokārt kritizē, jo tās esot sava veida "pirmsadopcijas viesizrādes".
Kristīne Lemantoviča, juriste, kas sniedz ārvalstu un vietējās adopcijas pakalpojumus, jautāta, cik bieži brauciens beidzas ar adopciju, saka - viesģimenes mērķis nav adopcija, bet ir gadījumi.
"To gadījumu nav daudz, 15-18%, kad bērniņš aizbrauc un viņu starpā tiešām izveidojas saikne," saka Lemantoviča.
Reizēm tas notiekot, pat negaidot.
"Man ir bijuši daudzi gadījumi, kur ģimene saka – tas nebija mūsu mērķis, mēs gribējām latviešu bērnam uz Ziemassvētkiem uzdāvināt foršus svētkus, bet viņš atbrauca un mēs sapratām – pie mūsu galda ir vieta, ir gulta guļamistabā un mūsu sirdīs ir vieta viņam. Mēs kā ģimene nolēmām – šo soli mēs varam spert," stāsta juriste.
Līdzīgus gadījumus, kur paciemošanās pāraug adopcijā, piesauc arī Daina Roze. Viņasprāt – tas ir mazs apjoms.
"Šis procents ir ļoti mazs. 2016. gadā ar tiesas spriedumu tika atņemtas aizgādības tiesības 917 vecākiem, par pērno gadu dati vēl nav pieejami. Bet pagājušajā gadā uz ārzemēm ir adoptēti tikai 67 bērni. Mēs nevaram runāt par to, ka mēs visus bērnus ar čārterreisiem vedam projām un iztirgojam uz ārzemēm," saka Roze.
Tātad – vecākiem aprūpes tiesības atņem daudz straujāk, nekā bērni, tā teikt, aizplūst no sistēmas, tajā skaitā tiek adoptēti uz ārzemēm.
Organizētāji teic, lai piedalītos, piemēram, programmā "Atver sirdis un mājas bērniem", bērnam nevajagot būt juridiski brīvam. Arī organizētāju mājaslapās sarakstīts ļoti diplomātiski, piemēram, ja nu ieinteresējusi bērna adopcija, sazināties ar mūsu pārstāvi, bet – nekādu solījumu!
To, ka visi sistēmā iesaistītie saprot, ka šīs ciemošanās reizes samērā bieži un viegli pārtop pirmsadopcijas raudzībās, var noprast arī no citiem.
"Pēdējās divas reizes man nav pat bijis, ko piedāvāt viesprogrammai..." saka Smiltenes bāriņtiesas vadītāja Aurika Zīvere.
"Nu manā ieskatā, tie ir bērni, kas atrodas ārpusģimenes aprūpes institūcijā un, ja ir audžuģimenē, tad, ja ģimene un pats bērns piekrīt. Bet no mūsu audžuģimenēm meitene bija šajās programmās. Vienreiz aizbrauca un pateica – viss, es negribu vairāk braukt. Viņa tiešām gribēja paskatīties Ameriku. Nebija mērķis ģimeni sameklēt," saka Zīvere.
Tomēr daudzos gadījumos cerības sameklēt ģimeni ir, teic Lemantoviča.
"Bet, ja arī pēc viesprogrammas kādam izveidojas saikne, es esmu bezgalīgi laimīga. Jo es zinu, ka, ja bērnam ir 14, 15 gadi, atrast Latvijā ģimeni nav pilnīgi nekādu [cerību]," saka Lemantoviča.
Cik bērnu ik gadu dodas viesprogrammās ciemoties, precīza statistika nav viegli pieejama. Kopā ar iesaistītajiem lēšam – apmēram 350 bērni ik gadu, no kuriem tad arī 15 % varētu atrast ģimenes.
Roze noliedz, ka ārzemju ģimenēm šis adopcijas ceļš ir vieglāks.
"Ne tikai ģimenei, arī bērnam! Ir tādi bērni, kas tā arī pasaka "šitā ģimene man nepatika, es gribu citu", aizbrauc nākamajā programmā, aiznākamajā. Varbūt ceturtajā piektajā reizē viņš satiek savu ģimeni, kas viņam patīk, kaut gan varbūt četras iepriekšējās ģimenes ļoti labprāt būtu adoptējušas," saka Roze.
Bērniem esot svarīgi saprast, kurp viņi dodas, it īpaši vecākiem bērniem.
"Es domāju, jebkurai adopcijai tādai arī vajadzētu būt. Katram bērnam to, kas viņam ir pats labākais un ko grib viņš, nevis kaut kādi pieaugušie, kas riņķī gudri runā un spriež," pauž Roze.
Viesprogrammas grib ierobežot
Ko darīt ar viesprogramām, šobrīd diskutē darba grupā, kuras mērķis ir izstrādāt grozījumus likumos. Viens no ierosinājumiem – noteikt, ka viesprogrammās bērni var doties no 12 gadu vecuma. Viesprogrammās un ārzemju adopcijā iesaistītie šo ideju asi kritizē.
"Tā ir iespēja aizbraukt bērniem apgūt valodu, iespēja lielākajai daļai bērnu pirmo reizi iesēsties lidmašīnā, aizbraukt uz zemi, kas daudziem ir sapņu zeme," saka Lemantoviča.
"Es neredzu neko, ko bērns var zaudēt, dodoties šādā braucienā, un tādēļ man liekas pārsteidzoša Labklājības ministrijas nostāja, ka šāda iespēja jāaizliedz bērniem no audžuģimenēm, jo pastāv riski. Es nekad neesmu šos riskus saklausījusi, kādi tie ir," piebilst viņa.
Neizpratnei par 12 gadu robežu pievienojas arī Daina Roze.
"Mēs prasījām, kur skaidrojums, kur pētījumus, kāpēc 12? Bērns skolā pirmajā klasītē sāk mācīties angļu valodu. Tā ir ideāla iespēja braukt pirmkārt angļu valodu mācīties, redzēt pasauli, iegūt pieredzi. Kāpēc mēs nevaram atļaut viņiem braukt? Neviens nevarēja atbildēt," saka Roze.
Labklājības ministrs Jānis Reirs gan skaidro, ka ministrijas piedāvātie 12 gadi nav gluži radušies tukšā vietā.
"Mēs atradām analoģiju, piemēram, izglītības jomā, ka bērni, kuri var par sevi parūpēties, kuriem ir savs viedoklis, pēc mūsu likumdošanas ir 13 gadi. Mēs piedāvājam šo viesošanās programmu no 11 vai 12 gadiem, bet nekādā gadījumā, kas ir pašreiz, no sešiem septiņiem gadiem, kad bērns vispār nesaprot, ar ko atšķiras, piemēram, Rīga no Jelgavas," skaidro Reirs.
Pētot viesprogrammas un to, kā tas pārtop adopcijās, secināt var tikai to, ka dzīve būtu daudz vienkāršāka, ja pasaule būtu melna vai balta. Atļaut, aizliegt. Atļaut viesprogrammas visiem, jo bērni iegūst jaunu, interesantu pieredzi? Aizliegt, jo šķiet ASV ģimenes vadās pēc visai aptuvenas un manipulatīvas informācijas, kad piesakās kā mesijas baltā zirgā uzņemt Latvijas bāreņus? Padarīt viesprogrammas obligātas, jo, iespējams, tās palīdz ģimenēm pieņemt lēmumu par adopciju un padara šo procesu veiksmīgāku? Veidot mēnesi ilgas viesprogrammas Latvijā? Aizliegt viesoties ASV, jo apmēram katram septītajam bērnam paciemošanās un valodas mācīšanās beidzas ar ārvalstu adopciju?
Ko darīt, lemt nāksies Saeimas deputātiem, un diskusijas varētu sākties jau nākamnedēļ.
