Edīte (sievietes vārds un balss mainīta) nesen kļuva par liecinieci vardarbībai kaimiņu ģimenē.
"Es pati nesen izsaucu policiju, jo man likās, ka blakus mājā kāds kādu klapē. Un varu teikt, ka man kā cilvēkam no malas bija ļoti bail izsaukt policiju, jo man nebija ne jausmas, kā tas viss ietekmēs mani, – vai daru pareizi, vai pati būšu drošībā.
Pēc tam redzēju, ka sieviete ar bērnu aizbrauca kaut kur prom. Un tad man bija mierīga sirds," viņa stāsta.
Edīte nav vienīgā. Arvien biežāk kaimiņi nepaliek vienaldzīgi. Latvijas Universitātes antropoloģe Aivita Putniņa norāda – šīs izmaiņas vairāk vērojamas pēdējā desmitgadē. Sabiedrībā attieksme pret vardarbību mainās, un galvenais pārmaiņu avots ir ne vien valsts politikas maiņa, bet arī reāli traģiski notikumi – mazā puisīša Ivana nāve Liepājas pusē, notikumi Dobelē, kur mammas, tēta un zīdainīša nāves liecinieki bija pārējie ģimenes bērni. Cilvēki sāk pārskatīt vērtības un aktīvāk ziņot, ja redz vardarbību, arī sociāli nelabvēlīgus apstākļus bērniem.
"Dod pieci 2020"
Labdarības maratonā „Dod pieci” šogad runājam par vardarbības ģimenē mazināšanu.
Maratona laikā saziedotie līdzekļi tiks novirzīti Ziedot.lv ātrās reaģēšanas jeb krīzes fondam, sniedzot finansiālu atbalstu galvenokārt sievietēm un bērniem, kas grib izrauties no apburtā loka – aiziet no vardarbīgām attiecībām –, bet nespēj to izdarīt atbalsta trūkuma dēļ.
Aptaujas parāda, ka vecākā paaudze biežāk uzskata, ka ģimene jāsaglabā par katru cenu, jaunākā paaudze – ka vardarbīgas attiecības nav pieļaujamas. Ja agrāk kaimiņi laukos reizi pa reizei pabaroja no vardarbības cietušo kaimiņu bērnus, tagad kaimiņi gatavi arī ar praktisku rīcību cietušajiem palīdzēt izkļūt no vardarbīgām attiecībām. Šādu piemēru Latgalē novēroja pētnieku grupa.
"Patiesībā tā bija kopiena, kura kopīgi sameklēja mājvietu šai sievietei un sniedza atbalstu, kur pat varbūt pašvaldību resursu nebija. Tā kā šādas pārmaiņas notiek un šādi gadījumi līdzīgi ir arī citviet Latvijā," stāsta pētniece.
Aivita Putniņa gan piebilst – mēs esam ceļa sākumā. Arī sociālantropoloģe, Vīnes universitātes doktorante Anna Žabicka norāda – iecietība pret vardarbību Latvijā ir joprojām viena no augstākajām Eiropā, tomēr šī tolerance mazinās. Ir paaudze, kura izaugusi bez ikdienas pēriena.
"Izskaust līdz pēdējam vardarbību nav iespējams, reāli skatoties, bet mēs to varam samazināt līdz minimumam. Mums var būt atstrādāti instrumenti un mehānismi, ko mēs darām, kolīdz tā atkal kaut kādā veidā parādās," norāda Žabicka.
Jo mazāk iecietīgi esam pret vardarbību, jo lielāka iespēja, ka ziņosim un to pārtrauksim. Anna Žabicka min piemēru, ka viens no veidiem, kā pašvaldības netieši var palīdzēt vardarbības mazināšanā, ir apkaimju un kopienu pasākumi, kur kaimiņš iepazīstas ar kaimiņu. Pazīstamam cilvēkam biežāk gribēsies palīdzēt.
Vardarbība ģimenē
Pētnieciskā sērijā “Apburtais loks. Vardarbība ģimenē” sabiedriskie mediji sadarbībā ar pētnieciskās žurnālistikas centru “Re:Baltica” analizē, kas ir ticis darīts un kas vēl ir jādara, lai samazinātu un izskaustu vardarbību ģimenē
"Jo mēs, cilvēki, [esam] labāk pazīstami, jo lielāka empātija.
Pret svešiem cilvēkiem, pret kaut ko tālāku empātija parasti ir zemāka. Līdz ar to, ja kāds svešs cilvēks [iesaistīts], empātija var būt zemāka. Jautājums, vai kaimiņi sveicinās?" norāda Žabicka.
Valsts probācijas dienests, kas strādā ar cilvēkiem, kas pastrādājuši noziegumus, tajā skaitā ar varmākām, norāda, ka lielākā daļa no šiem cilvēkiem kādā dzīves posmā piedzīvojuši vardarbību, liela daļa ģimenē. Tajā skaitā arī vēsas attiecības no vecāku puses.
"Gribas atkal vērsties pie sabiedrības, pie cilvēkiem, pie līdzcilvēkiem, kuri dzīvo blakus, kaut ko redz, dzird un kuri var kļūt par ļoti nozīmīgiem šī bērna dzīvē. Tie ir tie paši kaimiņi, tie ir tie paši garāmgājēji. Viņi [cietušie] to ļoti novērtē, bet, acīmredzot, ja viņi tomēr ir kļuvuši par mūsu klientiem, tad šādu cilvēku ir bijis krietni mazāk nekā to, kas ir darījuši pāri," stāsta Sanita Jakuševa, Valsts probācijas dienesta Resocializācijas departamenta vecākā eksperte.
Centra "Dardedze" klīniskā psiholoģe Laima Madžule norāda – ikviens kaimiņš vai paziņa var izrādīt atbalstu no vardarbības cietušajam, iedrošināt neklusēt. Taču, ja ir aizdomas, bet nav saprotams, kā palīdzēt, var vērsties ne vien policijā, bet arī sociālajā dienestā. Šī gada pirmajā pusē sociālie dienesti īpaši apmācīti atpazīt vardarbību ģimenē.
"Ja ir sajūta, ka tur varētu būt vardarbība, tad [var] deleģēt šo uzdevumu sociālajam dienestam arī to noskaidrot, kādi ir tie apstākļi, jo mēs tiešām esam garāmgājēji, iespējams, un nezinām, kādi ir šie ģimenes patiesie apstākļi. Un arī audzinātāja bērnudārzā neies viņiem uz mājām. Tā kā sociālais dienests patiesībā ir tā institūcija, kas var to noskaidrot, kāda palīdzība viņam vajadzīga un kā šīs problēmas risināt," norāda Madžule.
KONTEKSTS:
Labdarības maratonā "Dod pieci!" un projektā "Apburtais loks. Vardarbība ģimenē" sabiedriskie mediji kopā ar pētnieciskās žurnālistikas centru "Re: Baltica" meklē, kas vēl jādara, lai samazinātu vardarbību ģimenē. Viens no faktoriem, kas kavē aiziešanu no vardarbīga partnera, ir ekonomiskā atkarība. Vēl arī nozīmīgi ir vardarbību pierādīt – fiziskās vardarbības gadījumā nozīmīga ir ārstu kompetence. Nozīmīgs ir arī valsts atbalsts terapijā varmācīgajiem cilvēkiem, kas daudziem cilvēkiem ir palīdzējis palīdzēt.
