Galeoti ir Lielbritānijas starptautiskās aizsardzības un drošības analītiskā centra "Royal United Services Institute" (RUSI) un Starptautisko attiecību institūta Prāgā vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, strādājis Lielbritānijas Ārlietu ministrijā. Nīderlandes portālā "Raam op Rusland" ("Logs uz Krieviju"; tas ir Leidenes Universitātes partnerprojekts) publicētajā rakstā eksperts izklāsta savus apsvērumus par iespējamajiem Rietumu pareizajiem un kļūdainajiem turpmākajiem soļiem saistībā ar notikumiem Baltkrievijā.
Ko darīt un – vai kaut ko vajag darīt?
Kamēr smagi ievainotais Aleksandra Lukašenko režīms virzās uz finālu (vai nu uz pilnīgu krahu, vai arī uz asiņainu mēģinājumu atdzimt ar represiju palīdzību), Rietumos skan neizbēgams aicinājums – kaut kas taču ir jādara! Problēma ir tāda, ka tādas krīzes, kas strauji attīstās, ir neprognozējamas, tajās ir iesaistīta lielākoties noslēgta elite, tās nav iespējams atrisināt ar parastajiem diplomātiskajiem instrumentiem, un labu gribošajiem rietumniekiem patiesībā ir visas iespējas pasliktināt situāciju, ir pārliecināts eksperts.
Tiem, kas grib kļūt par ģeopolitiskajiem glābējiem, pirmām kārtām būtu jāievēro mediķu svarīgākais princips – "galvenais ir nekaitēt".
Kad korumpētais līderis ar tik plašu vērienu vilto vēlēšanas, kad tik milzīgi ļaužu pūļi mierīgi iziet ielās un sastopas ar tik nežēlīgu milicijas rīcību, kad opozīcijas kandidātus apcietina vai piespiež doties trimdā, izmantojot netiešus draudus viņu ģimenēm, - tādā situācijā vēlme "kaut ko darīt" ir pilnībā izskaidrojama, turklāt dažkārt nepārvarama.
Risks ir tāds, kā tāpēc, lai paši justos labāk, mēs rīkojamies tā, ka īstenībā pasliktinām situāciju, raksta Galeoti.
Runa ir par Baltkrieviju, nevis Krieviju…
Viena no problēmām ir tāda, ka daži vērotāji no ārpuses uzskatīs Baltkrievijas notikumus nevis vienkārši par cīņu starp pilsoņiem un režīmu, kas viņiem atņēmis demokrātiskās tiesības, bet kā vēl vienu kaujas lauku plašākā pretstāvē starp Krieviju un Rietumiem vai – kā viņi to saskata – starp autoritārismu un brīvību.
Šādā situācijas redzējumā Krievijas prezidenta Vladimira Putina galvenā un eksistenciālā motivācija ir iznīcināt demokrātiju, lai kur tā arī nerastos. Tāpēc, kā uzskata šie novērotāji, Putins noteikti nostāsies Lukašenko pusē un centīsies palīdzēt viņam apspiest revolūciju. Tādēļ Rietumiem jāattur Krievija no represīvas iejaukšanās, izsakot tai brīdinājumus un pat sniedzot tiešu palīdzību pretvaldības spēkiem Baltkrievijā.
Lai cik patiesi nebūtu šādu uzskatu atbalstītāji, Baltkrievijas krīzes gadījumā viņi ne tikai vienkārši kļūdās, bet bīstami kļūdās. Putinam acīmredzami nerūp, ar kādas sistēmas palīdzību nāk pie varas valdība vienā vai otrā valstī. Viņam rūp tikai politika, kādu šī valdība īsteno.
Iespējams, Krievijas prezidentam nepatika tas, kā nāca pie varas Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans. Tomēr, tiklīdz jaunais līderis lika saprast, ka valsts demokratizācija neizraisīs Erevānas un Maskavas attiecību pasliktināšanos, pēc visa spriežot, Putins vairs nesatraucās. Krievijā – pat Kremlī – vairs nav atbalstītāju tālākai "krievu zemju apvienošanai", nemaz nerunājot par bažām, ka režīma maiņa Baltkrievijā kaut kā varētu mainīt politisko algoritmu Krievijā, uzsver Galeoti.
Pašlaik protesti Baltkrievijā ir vērsti pret Lukašenko, tie nav pret Putinu vai prorietumnieciski. Opozīcijas līderi Viktors Babariko un Valērijs Cepkalo Krievijā šķiet pilnīgi pieņemami, un pat Svetlana Tihanovska, kas piekritusi patvērumam Lietuvā, nekādi to nav demonstrējusi kā centienus "virzīties uz Rietumiem". Lukašenko, kas agrāk iztēloja Krieviju kā spēku, kas iejaucas Baltkrievijas politikā, vērsies pie Maskavas pēc palīdzības. Tomēr tur attiecībā uz viņu nejūt īpašu entuziasmu, jo viņš pārāk bieži spēlējis spēlītes ar Krieviju un flirtējis ar Rietumiem, skaidro Galeoti.
… un lai tā turpinās
Protams, tas nenozīmē, ka Krievija nekādos apstākļos neiejauksies. Jau ticis ziņots, ka Krievijas Nacionālās gvardes autokolonnas dodas Baltkrievijas robežas virzienā. Faktiski zaudējis Ukrainu kā draudzīgu valsti, Putins droši vien negribēs samierināties ar perspektīvu, ka arī Baltkrievijas orientācija varētu būt atklāti prorietumnieciska. Tomēr tas nenozīmē, ka Krievijas prezidents noteikti mēģinās panākt, lai Lukašenko paliek pie varas. Iespējams, viņš sapratīs, ka vajadzīgs mazāk "toksisks" un elastīgāks kandidāts.
Pārāk uzstājīgi priekšlikumi vai mēģinājumi pavērst opozīcijas orientāciju uz Rietumiem rada risku izprovocēt Kremlī dominējošos paranoiskos "vanagus", radot viņos pārliecību, ka ir neizbēgama vismurgainākā viņu izdomātā scenārija īstenošanās.
"Atcerieties – viņi uzskata, ka Rietumi ir daudz spējīgāki, stratēģiskāk domājoši un nežēlīgāki, nekā tie patiesībā ir. Rietumu politikā var tikt izmantota tukša retorika, tomēr daudzi Krievijā to uzskata par īstu un patiesu. Ja mēs sasolīsim pārāk daudz, mēs īstenībā varam radīt Maskavai nepareizu priekšstatu par mūsu nodomiem un mūsu interesēm. Tas pats attiecas uz brīdinājumiem un draudiem Maskavai. Tas, kas vienā barikādes pusē var būt domāts kā atturēšana, otrā pusē var tikt uztverts kā izaicinājums, īpaši tā var domāt pašreizējā Kremļa kliķe. Režīms, kas sāpīgi apzinās savu starptautisko pozīciju trauslumu, var uzskatīt, ka tam nav citas iespējas kā atbildēt uz šādu izaicinājumu, pat ja otra puse to nav domājusi kā izaicinājumu," raksta Galeoti.
Autors piemin Maskavas žurnālistes Annas Arutjunjanas pieņēmumu – Eiropas Savienībai, iespējams, pienācis laiks vērsties pie Maskavas un piedāvāt īstenot kopīgu rīcību. Tiesa, pats Galeoti uzskata, ka nez vai no tā kaut kas iznāks. Tomēr, pēc viņa domām, tāds solis būtu izšķirošs signāls, ka Eiropa neuzskata Baltkrievijas notikumus par "virves vilkšanu" starp Krieviju un Rietumiem, kurā Maskava spēj "vilkt" daudz stiprāk un tā arī darīs.
"Vanagu" atbruņošana Maskavā – un arī Rietumos – var palīdzēt Baltkrievijai nodrošināt telpu centieniem atrisināt krīzi patstāvīgi, uzsver Galeoti. Tomēr, ja parādīsies pazīmes, ka Krievija patiešām sliecas iejaukties, var izmantot 1994. gada Budapeštas memorandu kā pamatu starptautiskajam spiedienam nolūkā šādu iejaukšanos novērst vai izjaukt, viņš piebilst.
Sankcijas, sankcijas, mūžīgās sankcijas
Neizbēgami rodas runas par sankcijām, kas kļuvušas par Rietumu iecienīto rīku. Tās nav vardarbīgas, izmanto Rietumu ekonomikas un kultūras stiprās puses, parasti izmaksā lēti un nerada politiskās pretrunas, Tās arī ir diezgan neefektīvas, taču tas nevienu nekad nav apturējis.
Jau sākušās runas par jaunu sankciju noteikšanu Baltkrievijai. Sankcijām ir patiesa vērtība kā līdzeklim, ar kuru paust dusmas un riebumu un piešķirt svaru parasti korektajiem diplomātiskajiem paziņojumiem, kuros paustas bažas. Tomēr citādā ziņā to vērtība nav īpaši liela.
Lukašenko cīnās par savu dzīvību – politiskā, bet, iespējams, arī burtiskā nozīmē. Tāpēc viņu spēj aizmēzt tikai graujošs ekonomisks trieciens, kas izpostīs miljoniem vienkāršo Baltkrievijas iedzīvotāju dzīvi. Lukašenko nav ārzemēs noslēptu lielu aktīvu, kurus varētu iesaldēt. Tādu nav arī svarīgākajiem cilvēkiem spēka struktūrās, uz kuriem viņam tagad ir jāpaļaujas.
Tomēr pret ekonomikas sektoriem vērstas sankcijas īstenībā var padarīt Baltkrieviju vēl atkarīgāku no Krievijas, turklāt tām noteikti nebūs praktiskas ietekmes šīs krīzes laikā. Sankcijām pret atsevišķām personām nez vai būs reālas sekas, un nav domājams, ka ES kaut ko paspēs izdarīt agrāk par augusta beigām vai septembri. Ja Lukašenko tad vēl būs pie varas, tas droši vien nozīmēs, ka viņš ir pārdzīvojis šo revolūciju.
Turklāt ir arī uzticamības problēma. ES noteica sankcijas pret Minsku 2004. gadā, bet vairākumu no tām atcēla 2016. gadā cerībā uz tuvākām attiecībām ar Lukašenko režīmu – toreiz šķita, ka viņš attālinās no Maskavas. Vai var gaidīt, ka "Eiropas pēdējais diktators", jau reiz pārliecinājies, ka ģeopolitika ir augstāka par morāli, nākamreiz Eiropas sankcijas uztvers nopietni?
Palīdzība un atbalsts
Tomēr lēmums nepārvērst Baltkrieviju par lielvalstu kaujas lauku un sapratne, ka no sankcijām nevar gaidīt maģisku risinājumu, nenozīmēs, ka Baltkrievija tiek pamesta likteņa varā. Var izdarīt daudz – bet tās var būt lielākoties nelielas iniciatīvas, kas ņem vērā arī pašu baltkrievu intereses un vēlmes. Jāatceras Tihanovskas uzsvērtais, ka notiekošais ir Baltkrievijas iekšējā lieta. Bet opozicionāre Marija Koļesņikova, kas agrāk vadīja Viktora Babariko priekšvēlēšanu štābu, brīdinājusi, ka ekonomiskās sankcijas nevajag ieviest, norāda Galeoti.
Baltkrievijas valsts televīzijas ziņu raidījumu vadītāji iesniedz atlūgumus, jo negrib būt režīma propagandas rupori. Tādā situācijā vēl svarīgākas kļūst Rietumu plašsaziņas līdzekļu iespējas pievērst uzmanību režīma ļaunprātībām un sniegt Baltkrievijai precīzas un neitrālas ziņas pa visiem kanāliem, uzsver autors.
Pārbēdzējiem, opozīcijas politiķiem un aģitatoriem, kā arī viņu ģimenēm jāpiešķir politiskais patvērums. Pat mazāk nopietnā situācijā šī režīma laikā bijuši gadījumi, kad tā pretinieki "pazuduši" un, pēc Tihanovskas apliecinātā, viņu ietekmēšanai izmantoti draudi ģimenes locekļiem, raksta Galeoti.
Lukašenko vairs nevajadzētu saukt par Baltkrievijas prezidentu. Protams, tas būtu simboliski, taču politikā simboliem ir nozīme, norāda analītiķis.
Baltkrievijas līderiem daudz vairāk bail no varas zaudēšanas nekā no Rietumu sankcijām, taču viņi ir atkarīgi no tūkstošiem amatpersonu, kas izpilda viņu nežēlīgās un savtīgās pavēles. Efektīvāk izmantot sankcijas varētu, piemēram, piedraudot, ka jebkuram milicijas darbiniekam tiks automātiski atteikta vīza iebraukšanai Eiropas valstīs. Ir jāliek saprast, ka šī mirstošā režīma atbalstīšana draud ar sekām, norāda Galeoti.
Neviens no šiem pasākumiem nav panaceja un tiem trūkst heroiskā mēroga, kāds apmierinātu pūli, kas sauc – "kaut kas taču jādara!", tomēr tiem ir jēga un tie nez vai pasliktinās situāciju, uzskata analītiķis.
Pirmām kārtām, baltkrieviem jābūt iespējai patstāvīgi noteikt savu nākotni. Mēs varam viņus uzmundrināt un atbalstīt, mēs varam darīt visu, kas mūsu spēkos, lai iegrožotu Lukašenko režīma nežēlību. Tomēr būtu pārāk agri, pārāk iedomīgi un pārāk neproduktīvi norādīt baltkrieviem, kā viņiem rīkoties, kādas reformas vajadzīgas valsts ekonomikai un kādā virzienā viņiem jāraugās nākotnē, rezumē Galeoti.
