Kā Latvijas Bankas pārvaldes vadītājs kļuva par metinātāju, un kāds no tā labums ekonomikai

"Manā gadījumā tas ir vaļasprieks, man garāžā ir metināšanas aparāts. Tas ir veids, kā atslēgties no ikdienas rutīnas," stāsta Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste. Pirms diviem gadiem viņš iestājās gāzmetināšanas kursos, kas tiek finansēti par valsts un Eiropas Savienības līdzekļiem. Šoruden atkal devies mācīties, lai apgūtu citu metināšanas tehnoloģiju. Viņš teic, ka ekonomikai no "kursiem vaļaspriekam" var būt labums, pat ja aiziet no darba Latvijas Bankā Rutkaste pagaidām nedomā. 

ĪSUMĀ

1. Kāpēc Ulda Rutkastes pieredze ir interesanta. Ekonomists, kas daudzus gadus analizē tautsaimniecību kopumā un darba tirgu konkrēti, pats beidzis kursus (un pieteicies vēl vienos) Latvijas gandrīz bezmaksas pieaugušo izglītības sistēmā. ►Sīkāk

2. Kāpēc centrālās bankas darbinieks nolēma mācīties par metinātāju, ja turpmākajai karjerai tas nav nepieciešams. Viņš uzskata, ka šīs zināšanas tomēr var nākt par labu tautsaimniecībai: "Es neteiktu, ka no ekonomikas viedokļa ir aizšauts pilnīgi garām – pat neskatoties uz to, ka es un daudzi citi, kas kopā ar mani gāja kursos, neplāno iekārtoties darbā šajā jomā." Sīkāk

3. Kādus šīs mācību sistēmas plusus un mīnusus viņš saskatījis, apmeklējot nodarbības. Konkrēti metināšanu mācīja labi. Bet ir gan vāji pasniedzēji, gan lieki priekšmeti, gan analīzes trūkums no valsts puses. Sīkāk

4. Kādas perspektīvas ir metinātāja profesijai, kuru Rutkaste apguvis, un ko viņš iesaka jauniešiem. Šī aizvien biežāk kļūst par nišas profesiju. Droši vien nākotnē vairāk būs pieprasītas zināšanas par to, kā programmēt metināšanas robotus. Sīkāk

5. Kāpēc policisti mācās par elektriķiem, un kāpēc valstij jāfinansē arī kursi "vaļaspriekam". Nekad nevar zināt, kurš apmeklē dārzkopības kursus sava prieka pēc, bet kurš nolēmis sākt savu biznesu šajā jomā, skaidro Valsts izglītības attīstības aģentūra. Sīkāk

6. Vispieprasītākie kursi. Tie, kuros apgūst informācijas tehnoloģijas, grāmatvedību, administrēšanu, transportu un loģistiku, būvniecību. Sīkāk

1. Ar ko ir interesanta ekonomista un metinātāja pieredze

"Varu ieteikt [apgūt] metināšanu.:) Metāla sakušanas process patiesībā ir estētiski baudāms, palīdz izkāpt no ikdienas ritma,” Uldis Rutkaste 22. septembrī ierakstīja tvitera diskusijā par rudens profesionālās apmācības kursiem.

Latvijas Bankā Rutkaste strādā kopš 2002. gada, un kopš tā laika nogājis karjeras ceļu no ekonomista līdz pārvaldes vadītājam, bijis Latvijas Bankas prezidenta padomnieks ekonomikas jautājumos. Starp viņa darba pienākumiem ir arī makroekonomikas analīze un priekšlikumu izstrāde ekonomikas politikai. Pēdējie raksti, kuriem viņš bijis autors vai līdzautors, ir tieši par darba tirgu.

Daļēji tieši tādēļ Rutkastes kā metinātāja pieredze Rus.lsm.lv šķita īpaši interesanta (ja vien neskaita pirmo izbrīnu – kāpēc baņķierim vajadzīgs gāzmetināšanas aparāts?!). Ekonomists, kas daudzus gadus analizē tautsaimniecību kopumā un darba tirgu konkrēti, pats beidzis kursus (un pieteicies vēl vienos) Latvijas gandrīz bezmaksas pieaugušo (vecāku par 25 gadiem) izglītības sistēmā un pēc pieraduma izanalizējis, kā šī sistēma darbojas.

Kursi ir nosacīti bezmaksas, līdzfinansējums no paša kabatas ir tikai 5–10% no kopējām izmaksām. Ko viņš iesaka tiem, kuri domā kļūt par metinātājiem? Kādi cilvēki tur mācās? Un kāda jēga Eiropai un valstij finansēt "hobijizglītību" tiem, kuri jau strādā (paša Rutkastes gadījumā – veiksmīgi) citā profesijā? Jo oficiālais mērķis septiņu gadu (tas turpināsies līdz 2023. gada beigām) nodarbināto personu izglītības projektam, kuram Eiropas Savienības (ES) Sociālais fonds piešķīris 39,8 miljonus eiro (vēl septiņi miljoni eiro tiek maksāti no valsts budžeta), ir "laikus novērst darbaspēka kvalifikācijas neatbilstību darba tirgus pieprasījumam, veicināt strādājošo konkurētspēju un darba produktivitātes pieaugumu".

Jāpiekrīt, ka nez vai viens no vadošajiem Latvijas Bankas ekonomistiem var sūdzēties par neatbilstošu kvalifikāciju.

2. Kāpēc ekonomists nolēma mācīties par metinātāju, ja turpmākajai karjerai tas nav nepieciešams

— Manā gadījumā tas ir vaļasprieks, "interešu izglītība". Man garāžā ir metināšanas aparāts. Tas ir veids, kā atslēgties no ikdienas rutīnas. Skaidrs, ka iekārtoties darbā par metinātāju pagaidām neplānoju,

— Rus.lsm.lv pastāstīja Rutkaste. – Ja atceros tos, kas bija ar mani vienā grupā – tur bija cilvēki no pilnīgi dažādām darbības sfērām. Sākot no profesionāļiem, kuriem aiz muguras desmitiem gadu pieredze un kuri nāk apgūt jaunu metināšanas tehniku, un beidzot ar cilvēkiem no pavisam nesaistītām nozarēm, kuri metināja metālu vaļasprieka līmenī savā vasarnīcā, saimniecībā un vēlējās uzlabot prasmes.

Vai jau uzreiz zinājāt, ka gribējāt mācīties tieši par metinātāju, vai arī izvēlējāties no dažādiem variantiem?

— Uzreiz zināju. Pirms tam šo lietu jau biju paspējis pamēģināt, un man bija iepaticies. Gribējās apgūt šo profesiju labāk, iemācīties nianses. Mani kursi sākās 2018. gada beigās, eksāmenu kārtoju pagājušā gada sākumā. Grupā bija apmēram divdesmit cilvēku. Programma diezgan gara un nopietna, 460 stundu, beigās vajadzēja iziet praksi. Es to izgāju, godīgi paņemot atvaļinājumu pamatdarbā.

Protams, mūsdienās ir internets, kur metinātāji amatieri ieraksta savus video. Ir kādas Amerikas tehniskās augstskolas videolekcijas par metināšanu, kuras esmu skatījies. Bet praktiskā daļa, kad reāls cilvēks ar pieredzi atnāk un tev rāda, kā to dara pareizi – tas ļoti palīdz.

Daudzi droši vien teikts – nu, protams, Latvijas Bankas darbinieks iet uz Eiropas apmaksātiem kursiem, lai viņam būtu vaļasprieks, kaut gan varētu par to maksāt pats. Un tas – ņemot vērā, ka šī programma ir drīzāk iecerēta tiem, kuru vieta darba tirgū nav tik veiksmīga un kuriem ir svarīgi apgūt jaunu profesiju vai uzlabot prasmes pašreizējā. Ko jūs atbildēsiet?

— Es neteiktu, ka no ekonomikas viedokļa ir aizšauts pilnīgi garām – pat neskatoties uz to, ka es un daudzi citi, kas kopā ar mani gāja kursos, neplāno iekārtoties darbā šajā jomā. Šīs zināšanas tomēr var nākt par labu ekonomikai – piemēram, ja kāds, apguvis metināšanu, nolems sākt nelielu biznesu sfērā, kur tas var noderēt.

Es neapgalvoju, ka drīzumā pats metīšos kaut ko tādu darīt, taču pēc kāda laika, ja man apniktu nodarboties ar ekonomiku… Man ir ideja, ar ko vēl es varētu nodarboties dzīvē, un metinātāja prasmes tur varētu noderēt.

Bet no valsts politikas viedokļa drīzāk būtu vērts padomāt lūk, par ko… Šo izglītības posmu jau ir bijis diezgan daudz (pašreizējais, kurš sāksies novembrī, ir jau piektais – S.P.), un dažus momentus būtu vērts pamainīt.

3. Kādus šīs mācību sistēmas plusus un mīnusus viņš saskatījis, apmeklējot nodarbības

— Pēc šī procesa iziešanas man radās iespaids, ka tas drīzāk ir tāds konveijers: ir iespējas [mācīties par Eiropas naudu], nu, tad mēs tās izmantojam. Bet kā cilvēkam, kurš ikdienā nodarbojas ar ekonomikas analīzi, man šķiet pareizi pēc katra šīs programmas posma analizēt, kas tajā bijis veiksmīgs, bet kas – neveiksmīgs. Kur būtu vajadzīgi uzlabojumi. Šķiet, tāda nopietna analīze pie mums nav veikta, – sacīja Rutkaste. – Es par to domāju, kad pirms pāris nedēļām mēs Latvijas Bankā diskutējām par pētījumu plānu nākamajam gadam – būtu labi no VIAA  (programmas organizētāja Valsts izglītības attīstības aģentūras S.P.) dabūt anonīmus datus par cilvēkiem, kuri izgājuši cauri šīm mācību programmām, un mēģināt tos apvienot ar Valsts ieņēmumu dienesta datiem par šo cilvēku sasniegumiem darba tirgū. Vai viņi mainījuši darbu? Vai mainījusies viņu alga? Mēģināt saprast, kāds ir kopējais efekts. Vai bijušas programmas vai mācību iestādes, kuras sistemātiski devušas labākos rezultātus. Vai otrādi – kur ir vissliktākie rezultāti. Tā būtu noderīga informācija, lai nākotnē dotu pēc iespējas lielāku labumu ekonomikai.

— Vai būtu svarīgi saprast, kāda daļa apmeklē kursus karjeras dēļ, bet kāda sava prieka pēc?

— Protams, arī šajā virzienā ir, ko uzlabot. Tajā pašā laika es ticu, ka ar laiku hobijs var piedzīvot evolūciju un pārvērsties par biznesa ideju. Tagad man grūti pateikt, vai tas darbojas praksē. Kad runāju ar cilvēkiem savā grupā, daudzi teica – nē, man [gāzmetināšana] ar darbu nekādi nav un nebūs saistīta. Bet es tomēr domāju, ka nākotnē varētu sākt kādu blakus biznesu šajā jomā. Ja dažos gadījumos tas tā strādās, tad ekonomikai būtu pozitīvs efekts, pat neskatoties uz to, ka tas nemaina manu statusu darba tirgū šeit un tagad.

Mums grupā šis dalījums bija apmēram 50 pret 50 – puse grupas teica, ka viņiem tas ir hobijs, vēl puse – ka tas ir darbam dažādās nozarēs. Bija cilvēki no transporta nozares, kuri nodarbojas ar mašīnu tehnisko apkopi. Bija cilvēks no ātrās medicīniskās palīdzības, kurš palīdz apkalpot tehnisko bāzi. Diezgan daudz tādu, kuriem tas var noderēt darbā.

Kādus vēl programmas mīnusus esat saskatījis no savas pieredzes?

Runājot par kursu struktūru – dažas lietas man šķita nevajadzīgas, piemēram, psiholoģija. Likās, ka atsevišķi pasniedzēji nav pilnībā kompetenti. Taču attiecībā tieši par gāzmetināšanu – tur, manuprāt, viss bija kārtībā. Pasniedzējs bija ar ļoti lielu pieredzi, profesijā strādājis daudzus desmitus gadu. Nezinu, vai viņam bija augstākā izglītība, bet metināšanas tehnoloģijās viņš orientējas labi, cepuri nost.

Bet ko var uzlabot – būtu vērts vairāk piesaistīt uzņēmumus, kuri strādā šajā biznesā. Lai mācību laikā kāds no uzņēmuma atnāktu un pastāstītu, kā tas darbojas praksē, kādas kļūdas mēdz būt metināšanā, labos un sliktos piemērus. Tas pats ar prakses organizāciju kursa beigās – ja būtu sadarbība ar uzņēmumiem, kuri varētu ņemt cilvēkus pie sevis… Taču mums bija tā, ka [prakses] vieta bija jāmeklē pašiem. Ja pats nevarēja atrast – nu, tad skola solīja pieslēgties un palīdzēt. Man ar to problēmu nebija – manu paziņu lokā ir metālapstrādes darbnīcas īpašnieks. Bet domāju, ka šo apstākli vajadzētu izstrādāt līdz galam.

Ko vēl vērts uzlabot – kontroli no valsts iestāžu puses. Galvenokārt [tiek kontrolēta] apmeklētība – skatās, vai esi atnācis uz nodarbībām. Manuprāt, VIAA vajadzētu kontrolēt arī saturu – pieņemt ekspertus, kuri reizēm atnāktu pasēdēt, novērtēt saturu, cik tas ir kvalitatīvs.

Kursu beigās aģentūra atsūtīja beidzējiem aptaujas anketas par mācību procesu. It kā “ķeksītim” vāc atgriezenisko saikni. Anketa ir ļoti, ļoti vienkārša. Bet man gribētos sniegt dziļāku un plašāku informāciju, lai palīdzētu šo mācību procesu nākotnē uzlabot.  

4. Kādas perspektīvas ir metinātāja profesijai, un ko ieteikt jauniešiem

— Pēc saskarsmes ar cilvēkiem no šīs jomas man radies iespaids, ka Latvijā metināšanas process nav pārāk ražīgs un attīstīts, un vietējais algu līmenis joprojām nav augsts, – pastāstīja Rutkaste. – Daudzi metinātāji, kuri strādājuši ārzemēs, teica, ka tur algas bijušas trīs līdz četras reizes augstākas.

Precizēsim: Latvijas līmenis – tas ir vidēji tūkstotis lūdz pusotra tūkstoša eiro mēnesī?

— Apmēram tā. Bet viena lieta ir prast piemetināt detaļu, bet cita – piemetināt to kvalitatīvi un skaisti. Algu skala būtiski atšķiras atkarībā no tavām prasmēm. Tam, kurš beidz šādus kursus un gatavojas no nulles veidot karjeru šajā jomā, – skaidrs, ka pirmajā darba vietā viņam uzticēs uzdevumus, kuri nav kritiski svarīgi. Un alga sākumā būs salīdzinoši neliela. Metināšanā prasmes nāk tikai ar pieredzi. Ja pieredzes nav – tu it kā visu saproti, zini, kā jādara, un mēģini… bet tik labi neiznāk. Kā man teica metinātāji, kuri profesijā nostrādājuši daudzus gadus – tev vispirms gads jānostrādā, lai tava šuve iznāktu kvalitatīva.

Bet, kas attiecas uz perspektīvām, Rietumu pasaulē ļoti izplatījusies automatizācija, un metinātāja roku darbs kļūst mazāk pieprasīts. Domāju, ka šī aizvien vairāk kļūst par nišas profesiju – ja esi patiešām labs metinātājs, vari turpināt strādāt, un, iespējams, labi pelnīt kādās nišās, kurās automatizācija nav ekonomiski attaisnota.

Tā nebūs masu profesija. Droši vien nākotnē būs vairāk pieprasītas zināšanas par to, kā programmēt metināšanas robotus.

Ņemot to vērā, man šķiet, ka brīva niša izglītībā ir organizēt kursus šī biznesa vadītājiem un īpašniekiem un viņiem mācīt tieši to, kā viņu biznesu var automatizēt, padarīt produktīvāku, mūsdienīgāku. Tas būtu ļoti derīgi Latvijas ekonomikai. Latvijā ir ne pārāk attīstītas ne tikai darbinieku, bet arī vadītāju prasmes. Pirms diviem gadiem Latvijas Bankā bija konference tieši par automatizācijas jautājumiem, un tajā viens no secinājumiem bija tāds – neskatoties uz to, ka automatizācija būtiski paaugstina biznesa efektivitāti, reti kurš uzņēmums Latvijā ievieš to savos biznesa procesos. Un tas galvenokārt ir menedžmenta dēļ – pat ja tas arī gribētu, tas nezina, no kā sākt. Šī joma izglītībai būtu visai perspektīva.

Ar kuras metināšanas tehnoloģijas apgūšanu labāk sākt jauniņajam, kurš nolēmis ar to pelnīt iztiku?

– Metinātāja darbu daudzi uztver vienkāršoti – tā teikt, ņem rokās aparātu, un uz priekšu. Īstenībā viss nav tik vienkārši. Tev jāzina par materiāliem un to īpatnībām, par dažādām tehnoloģijām… Šīs lietas šodien ir būtiski attīstījušās. Ja mēs runājam par jaunatni, kas domā par nākotni, es ieteiktu mācīties strādāt ar automatizēto, robotizēto aprīkojumu, kā to programmēt. Tomēr arī jāsaprot, kā iekārtots pats metināšanas process, jāzina materiālu īpatnības. Arī tāpēc šādi kursi ir noderīgi.

Tīri praktiski autoservisā un metālapstrādes darbnīcā visejošākā tehnoloģija ir MIG-MAG, ar pusautomatizētu aprīkojumu un augstāku ražīgumu. TIG vairāk domāta smalkiem, precīziem darbiem, kad jāsametina skaisti. Katram variantam ir sava specifika, bet nākotne tomēr pieder automatizācijai.

5. Kāpēc policisti mācās par elektriķiem un kāpēc valstij jāfinansē arī kursi "vaļaspriekam"

Uz Rus.lsm.lv jautājumiem atbildēja VIAA Profesionālās izglītības projektu departamenta direktore Elīna Purmale-Baumane.

Par "vaļasprieku": "Izglītības projekta piektajam posmam mēs saņēmām ļoti daudz pieteikumu – gandrīz 29 tūkstošus no 20 tūkstošiem cilvēku (viens cilvēks var iesniegt vairākus pieteikumus dažādiem kursiem. — S.P.). No tiem astoņi tūkstoši pieteikumu bija tieši profesijas apgūšanai. Negribētu piekrist, ka daudzi šo iespēju izmanto prieka pēc – šīs mācības nevar salīdzināt ar programmām, kuras ilgst vienu, divus vai trīs mēnešus. Lai apgūtu profesiju un beigtu programmu, vajadzīgs ne mazāk kā gads… Vai tad gāzmetināšana (neticīgi) var būt aizraušanās vai hobijs?

Un kā saprast, kuram tas var nenoderēt darbā? Piemēram, digitālās prasmes vai uzņēmējdarbība – tas ir svarīgi jebkurā nozarē. Kā novērtēt, kuram šīs prasmes ir vajadzīgas, bet kuram nav? Un pat ja veiksmīgs profesionālis no IT jomas pēkšņi iet mācīties par dārzkopi – bet ja nu viņš grib papildus atvērt mikrouzņēmumu, darīt vēl kaut ko? Tas taču ir labi. Mēs nevaram veikt tādu [pretendentu] skrīningu. Ir ļoti daudz “universālu” profesionālo prasmju, kuras ir svarīgas visur, dažādās nozarēs."

Par "apsteidzošo" pārkvalifikāciju: "Bija piemēri, kad cilvēki strādā policijā, un viņiem pēc gada vai diviem pienāksies izdienas pensija. Viņi saprot, ka ir īstais laiks apgūt jaunu profesiju. Tādu iespēju ļoti plaši izmantoja Daugavpilī - [policisti] mācījās par elektriķiem, metinātājiem. Un runa nav par to, ka jau rīt viņi aizies [no tagadējā darba] un sāks strādāt par metinātājiem. Viņi gatavojas beigt savu darbu pašreizējā profesijā un nākotnē plāno strādāt [jaunā].

Jo šī iespēja iegūt izglītību [gandrīz bez maksas] nav mūžīga – projekta termiņš tagad ir pagarināts līdz 2023. gada beigām. Un cilvēki to izmanto tagad, lai sāktu strādāt jaunā jomā vēlāk."

Par izglītības kvalitātes kontroli: "Lai [iegūtu tiesības] piedāvāt tādas programmas, jebkura izglītības iestāde iziet cauri filtram. Pirmkārt, programmai jābūt licencētai. Otrkārt, visām programmām, kuras dod iespēju iegūt profesiju, jābūt akreditētām, lai cilvēki saņemtu valsts atzītu dokumentu par profesionālo kvalifikāciju. Akreditācijas gaitā tiek vērtēti pedagogi, viņu kompetence, iestādes materiālā bāze – tikai pēc tam šīs programmas tiek piedāvātas mūsu kursos.

Ja mums ir signāli, ka kaut kas nav kārtībā, mēs sazināmies ar Izglītības kvalitātes valsts dienestu, un tas nosūta nozares ekspertu komisiju, kas veic pārbaudi. Un mēs, protams, vērtējam apmeklētību, tā ir svarīga. Pat ja kāds gadu gājis kursos, apguvis profesiju, taču nav nokārtojis eksāmenu, izglītības iestāde finansējumu par viņu nesaņems. Tāpēc mēs paši esam ieinteresēti nodrošināt kvalitatīvu procesu, lai visi pabeigtu."

Par zināšanām bez "papīra": “Ja cilvēks pierakstījies kursos, uz tiem gājis, taču nav pabeidzis, viņam nebūs jāatmaksā Eiropas un valsts finansējums. Bet atkārtoti pieteikties kursiem viņš varēs tikai pēc sešiem mēnešiem. Droši vien daži šo iespēju izmanto negodprātīgi – uzskata, ka iegūtās zināšanas ir svarīgākas par "papīru" un uz eksāmenu vispār neiet. Pagaida sešus mēnešus un iestājas jau citā programmā – un atkal tas pats stāsts  (atbilstoši projekta noteikumiem ir ierobežojums – viens cilvēks visā programmas darbības laikā var pabeigt ne vairāk kā divus dažādus kursus. Tātad tas, kurš faktiski visu apguvis, taču uz eksāmenu nav ieradies, šo limitu būtībā var apiet — S.P.). Tādi cilvēki patiešām ir. Neteikšu, ka ļoti daudz – apmēram desmit procenti. Tā arī saka – dokuments mums nav vajadzīgs, bet vajadzīgas zināšanas. Un tie, protams nav tie, kuriem ir zems izglītības līmenis.

Mēs tagad domājam šos cilvēkus atsijāt un vairāk viņiem šādu iespēju nedot – piemēram, ja redzam, ka cilvēks jau divreiz izgājis kursus un vienkārši nav kārtojis eksāmenus."

Par praksi: "izglītības iestādei ir pienākums nodrošināt prakses vietu, taču kursu dalībnieks arī pats var atrast sev tādu vietu, ja vēlas. Galu galā attiecība šajā ziņā ir puse pret pusi. Pieņemsim, es mācos programmā, kuras ilgums ir 960 stundas, no tām 720 stundas ir mācības un 240 stundas – prakse. Ja mācos Rīgā, bet dzīvoju Salaspilī, droši vien gribēšu atrast prakses vietu tuvāk dzīvesvietai. Mēs, protams, aicinām izglītības iestādes sadarboties ar dažādiem darba devējiem, radīt tīklu, lai kursu dalībniekiem būtu vairāk prakses vietu. Tomēr līdz šim nav bijis neviena gadījuma, kad kursu apmeklētājs nebūtu dabūjis prakses vietu."

6. Vispieprasītākie kursi

"Visus šos gadus vislielākā interese bijusi par digitālo prasmju jomu – šīs programmas IT nozarē vienmēr ir topā," Rus.lsm.lv pastāstīja Elīna Purmale-Baumane. "Konkrēti, vispopulārākie kursi ir datu analīze un pārskatu sagatavošana, digitālais mārketings, kvalitātes vadība uzņēmumā, mājaslapu veidošana, programmēšana… Tās ir prasmes, kuras darba tirgū pašlaik ir visaktuālākās."

"Nav teikts, ka tas nozīmē, ka cilvēki maina darba vietu vai profesiju. Dažkārt viņi vienkārši palielina zināšanu līmeni, lai labāk veiktu savus darba pienākumus. Es nevaru jums pateikt, kā tas atspoguļojies viņu ienākumu līmenī – diemžēl mums nav piekļuves tik sensitīviem datiem. Bet aptaujās cilvēki atbild, ka digitālās prasmes viņiem bijušas nepieciešamas. To mēs provizoriski redzam arī programmas piektajā posmā – visvairāk pieteikumu atkal ir digitālajām prasmēm. Nākamā lielākā grupa – uzņēmējdarbības bloks: finanses, grāmatvedība un administrēšana. Un tālāk seko pie mums tradicionāli pieprasītas nozares – transports un loģistika, būvniecība.”

Par aptauju "ķeksīša" dēļ: "Tā aptauja, kuru jūs pieminējāt – tāda formāla – to no mums prasa Eiropa, un mums šie dati ir jāsniedz. Mēs arī veicam paši savu aptauju, daudz plašāku. Bet pirms pusotra gada (kad eksāmenu kārtoja Uldis Rutkaste — S.P.) paši savu plašo anketēšanu mēs vēl neveicām."

Par tiem, kam nebija profesijas: "Mūsu projektā ir ļoti svarīgi iesaistīt cilvēkus ar zemu izglītības līmeni – par tādu tiek uzskatīta pamata vai vispārējā [bez apgūtas profesijas] vidējā izglītība, pabeigta vai nepabeigta.

Līdz šim projektā jau piedalījušies vairāk nekā piectūkstoš cilvēku ar zemu izglītības līmeni. Vairākums šo cilvēku izmantoja tieši iespēju apgūt profesiju – viņiem taču tādas nebija.

Aptaujājot šos cilvēkus pēc mācību pabeigšanas, mēs redzam, ka vairākums meklē darbu tajā jaunajā profesijā, kuru viņi apguvuši. Būtiska daļa šo cilvēku – nepateikšu, tieši kāda – kvalifikācijas eksāmena brīdī jau ir saņēmuši piedāvājumu palikt strādāt tajā uzņēmumā, kur bijuši praksē."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt