Embargo skartie Latvijas uzņēmumi ar Krieviju vairs nerēķinās, bet jaunu tirgu iekarošana nav viegls darbs – problēmas sagādā gan pasaules ekonomikas lēna attīstība, gan Eiropas Savienības (ES) prasības uzņēmēju atbalstam, gan politiskās vētras.
Ar Latviju vien nepietiek
Daudzi jau izsmēluši atbalsta limitus jaunu tirgu apguvei
Azerbaidžānā ir interese par Latvijas piena produktiem
Daudzsološs sākums ne vienmēr nes augļus
Ar Latviju nepietiek – tā ir dzīves realitāte daudziem Latvijas uzņēmumiem. Knapi divi miljoni iedzīvotāju; tas, ka lielveikalos izvēlamies bieži vien lētākos, bet importētos produktus; uzņēmumi, kas ir gatavi ražot vairāk, nekā Latvijas iedzīvotāji ir gatavi pirkt – tie ir tikai daži no faktoriem, kas liek Latvijas ražotājiem meklēt iespēju iekarot tirgus ārpus Latvijas robežām.
"Ar Latviju noteikti nepietiek, jo ir vēlme attīstīties," piekrīt Latvijas apģērba zīmola "Coo Culte" pārstāve Sandra Bondare.
Apģērba ražotājiem Latvija var kļūt par labu pamatu tālākai izaugsmei, jo pašlaik Latvijā ir labs laiks attīstīt šūšanas ražotni – ir pieejams kvalificēts darbaspēks un var uzbūvēt Latvijā ražotni, lai nodrošinātu gan vietējo tirgu, gan eksportu, saka Bondare.
Arī pēdējā ekonomikas krīzē eksports tika piesaukts kā risinājums daudzu Latvijas firmu problēmām. Vai tas nostrādājis? 2011./2012. gadā eksports palīdzēja atgūties, bet šobrīd tautsaimniecību tur iekšējais patēriņš, eksports pagājis maliņā, teic Latvijas Bankas eksperte Daina Pelēce, piebilstot, ka eksporta loma tautsaimniecībā nav samazinājusies.
Latvijas uzņēmumu ceļš eksporta tirgos gan nav rozēm kaisīts – globālā ekonomika neattīstās tik strauji, kā gribētos, un tai līdzi klibo arī pirktspēja eksporta tirgos. Daudzās bijušās PSRS valstīs valūtas zaudē vērtību, kas samazina Latvijas eksportētāju ienākumus. Tāpat dzīvi vieglāku Latvijas eksportētājiem nepadara Krievijas sankcijas un vairāku preču importa aizliegums.
Uz Latvijas kopējo eksportu gan Krievijas embargo lielu iespaidu tiešā veidā nav atstājis – sankciju skartie produkti ir vien 0,4 % no kopējā eksporta 2014. gadā, teic Pelēce. Sankcijas gan nozīmē, ka ES tirgos palielinājusies konkurence, jo visi meklē jaunus noieta tirgus.
Daudzi jau izsmēluši atbalsta limitus jaunu tirgu apguvei
Tomēr ir nozares, kurām Krievijas liegums ievest preces nopietni grāvis biznesu. Lielākie cietēji – zivju pārstrādātāji un piensaimnieki. Ja paskatās uz ārējās tirdzniecības datiem, tad patiesi – sviests, krējums, biezpiens, zivju produkti – no pērnā gada augusta iepriekš miljonos un simtos tūkstošos eiro mērāmais ik mēneša eksports pārvērties apaļās nullēs.
"Gatava plāna noteikti nebija, bet izmisuma arī nebija, jo pirmajā brīdī likās, ka tas nav ilgstoši," par sajūtām pēc Krievijas sankciju noteikšanas stāsta Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks. Krievijas tirgus esot gan jau iepriekš pierādījis, ka ir neparedzams, ar augstu riska faktoru.
Tieši pateicoties arī Krievijas neprognozējamībai, uzņēmumi jau esot iemācījušies nepaļauties uz vienu, lai cik kārdinošu, tirgu. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina – sieram un biezpienam līdz ar Krievijas tirgus izzušanu pieauguši eksporta apjomi, piemēram, uz Vāciju, parādījies eksports uz Maroku. Tomēr jaunu tirgu atrašana piensaimniekiem, līdzīgi kā citiem Latvijas uzņēmējiem, nav vienkārša.
Viena no problēmām – valsts atbalsts, kas palīdzētu iekarot jaunus noieta tirgus, ir limitēts – maksimums 200 000 eiro vienam uzņēmumam trīs gadu laikā, teic Šolks.
Atbalsta klāsts ir liels, vērā ņemamie eksporta uzņēmumi piena pārstrādē jau limitu iztērējuši, un tieši tagad, kad atbalsts ir nepieciešams un ir pieejamas interesantas programmas, septiņi lielākie piena pārstrādes uzņēmumi šo instrumentu vairs nevar izmantot, turpina Šolks.
Papildu problēmas rada tas, ka ar daudzām valstīm nav panākta vienošanās par to, kā atzīt Latvijas produktu nekaitīgumu un atbilstību standartiem. Tur problēma pat nav Latvijas iestāžu darbā, saka Piensaimnieku savienības priekšnieks. Vienkārši Latvija nav šo potenciālo eksporta tirgu uzraugu prioritāte. Un tad nākoties saražoto pārdot lielo valstu vairumtirgotājiem, kam ir iespēja tirgoties šajās valstīs.
Azerbaidžānā ir interese par Latvijas piena produktiem
Ir arī citi tirgi – bijušās PSRS valstis, kur gan dzīvi apgrūtina Krievijas liegums pārvest preces arī tranzītā. Bet uz pašu Krievijas tirgu cerību, vismaz piensaimniekiem, vairs nav. "Šodien neviens vairs nerunā: "Tad, kad atkal būs Krievijas tirgus…" Ja būs – sāksim no jauna," atzīst Šolks.
Azerbaidžāna trīstūkstoš kilometru attālumā ar naftas pumpjiem, pustuksnesīgu ainavu un naftas nestās naudas godību apliecinošām jaunbūvēm liekas pavisam tuvu, ja ieiet vietējā lielveikalā un pieiet pie pārtikas produktu plauktiem. Tajos gozējas, piemēram, krējums "Romaška" zaļos trauciņos. Izrādās – "Romaška" vai kumelīte, ko Baku var iegādāties par vienu manatu un 38 gepikiem (kas ir aptuveni 1,2 eio), ir ražota Latvijā.
Apmēram katra trešā šeit nopirktā krējuma plastmasas glāzīte ir "Food union" ražotā "Romaška". Azerbaidžāna ir viena no valstīm, kurā atvērta Latvijas ārējā ekonomiskā pārstāvniecība, un tās vadītājs Kaspars Abiks uzsver, ka Latvijas uzņēmumu iespējas ne tuvu nav izsmeltas.
"Runājot ar vietējiem distributoriem, ir nojaušama diezgan liela interese par pārtikas produktiem," stāsta Abiks. Vietējā piena rūpniecība Azerbaidžānā esot attīstīta vāji.
Tieši Azerbaidžānā tik tikko noslēgušās aģentūras rīkotās Latvijas dienas, kuru laikā ne tikai Latvijas produkti tika izcelti veikalu plauktos, bet uz valsti devās arī uzņēmēju delegācija. Viens no delegācijas dalībniekiem, mūzikas instrumentu tirgotāja "Attrade" tirdzniecības direktors Mārtiņš Putniņš atzīst - lai gan uzņēmumam jau ir pārstāvniecība Azerbaidžānā, vizītes kopā ar amatpersonām noder kā placdarms, lai partneri saprastu, ka uzņēmums ir "līmenī" un gana labs, lai piedalītos valsts organizētās vizītēs.
Visvairāk palīdzēt uzņēmumiem nākas, tieši sadarbību sākot, atzīst Latvijas vēstnieks Azerbaidžānā Juris Maklakovs. "Esmu pamanījis, ka cilvēki mēģina balstīties uz saviem spēkiem un arī vēstniecība nespēj ekonomisko projektu vest ilgi," skaidro Maklakovs. Viņu uzdevums esot savest uzņēmējus kopā, un par labo sadarbību vēstniecība bieži vien pat neuzzina.
Visiem eksporta tirgiem vērā gan jāņem arī vietējās īpatnības, piemēram, Azerbaidžāna ir musulmaņu valsts – attiecīgi veikalu plauktos praktiski nav cūkgaļas produktu. Arī Azerbaidžānas politiskās norises bieži izpelnās kritiku gan par vēlēšanu procesu un vienas partijas dominēšanu, gan par cilvēktiesību pārkāpumiem. Bet eksportētājiem politika, vismaz Azerbaidžānā, dzīvi maz ietekmējot, teic Kaspars Abiks.
Daudzsološs sākums ne vienmēr nes augļus
Tomēr ne visi eksporta stāsti ir panākumu stāsti – ceptuvei "Lāči", lai gan ir savi panākumi eksportā, ir arī ne tik veiksmīga pieredze. Piemēram, tajā pašā Azerbaidžānā, kur sākums bijis daudzsološs, stāsta "Lāču" saimnieks Normunds Skauģis.
"Bija liela pretimnākšana no tirgotāja, bet viņš neapzinājās, kā veiksies ar pārdošanu. It kā produktu ielikām plauktā, bet viņi nemācēja pārdot un neieklausījās mūsu padomos," stāsta Skauģis. "Lāči" Azerbaidžānā vairs nestrādā, tirgū palicis vien vietējo ražotāju no "Lāčiem" nokopētā iepakojuma detaļas.
Viņaprāt, sadarbību sākot, Latvijas iestāžu palīdzība ir pozitīvi vērtējama, bet palīdzīga roka, iespējams, noderētu arī vēlāk. Pietrūkst otrās fāzes – ka otrajā riņķī organizācijas, kas palīdz iekarot tirgu, veic pārrunas ar sadarbības partneriem, skaidro Skauģis.
"Tas varbūt piešķirtu lielāku atbildību sadarbības partneriem," saka Normunds Skauģis.
Dzīvi sarežģītāku padara arī tas, ka Latvijas ražotāji pasaules mērogā praktiski visi ir mazie uzņēmumi, un bieži vien sadarbības partnerim nav ērti ar tik maziem apjomiem strādāt, norāda "Lāču" ceptuves saimnieks.
Bet, pat ja vēlāk sadarbojoties rodas grūtības, Latvijas uzņēmumiem izdodas eksportēt uz arvien jaunām valstīm. Latvijas Bankas eksperte Daina Pelēce atzīst, ka pieaugums ir tieši uz eksotiskām valstīm un jauniem tirgiem. 2014. gadā ievērojams pieaugums bijis uz Āfrikas valstīm – Ēģipti, Čadu, Turciju, bet šogad – pieaugums vērojams eksportā uz Āzijas un Balkānu valstīm.
Eksperte gan atzīst: bieži vien veiksme vai neveiksme eksportā nav īsti Latvijas uzņēmēju rokās – viss atkarīgs no situācijas valstīs, uz kurām vedam Latvijas preci. Un pamata bažām netrūkst – gan pasaules ekonomikas atlabšana ir slābana, gan daudzās bijušajās PSRS valstīs jārēķinās ar valūtu vērtības zudumiem; konkurējot ar cenu, Latvijas uzņēmumi var arī zaudēt un, protams, jārēķinās ar bieži vien neprognozējamiem politikas vējiem.
